LV · RU · EN

psiho

analitikis

.lv


Arkādijs Pancs 1955-2013
Rīga, Latvija
psihoanalītiķis, psihoterapeits, psihiatrs

     Dialogi    ·    Psihoterapija    ·    Psihoanalīze    ·    cv    ·    Domas

Dialogi

DialogiJūs jautājat - es atbildu. Saruna par visu kas Jūs interese vai satrauc.

  • 18.11.2013.
    vakarnakt iemiegot redzēju sapni, ka iekāpjot sabiedriskajā transportā (ārzemēs, izskatījās pēc vilciena) uz mani atskatās vairāki cilvēki. apsēžoties, jutu, ka šie cilvēki skatās aizvien intensīvāk un tajā pat bridi sajutu, ka kāds aptver ar rokam manu kaklu un spēcīgi sak žņaugt, tā ka es smoku nost un man sak aptrūkties elpa. sajuta izteikta, mani grib nogalināt. pamodos. Pēc brīža aizmiegot, sapnis turpinās - norit manas ikdienas gaitas, eju uz darbu, pārvietojos, pēc bērniem uz dārziņu utt.. bet saņemu uz mobilo jocīgas īsziņas ar tekstu "asins pirts tuvojas.. Emīlija". sapni nepamet sajuta, ka mani vajā, grib noķert, grib izrēķināties un nogalināt. nekad iepriekš šādus sapņus neesmu redzējusi. vardarbību principa nepanesu, neskatos ne filmas, nelasu ne grāmatas ar šādu saturu.. nesaprotu!
  • 18.11.2013.
    Labvakar! Nu jā, varētu jau pretenzijas izvirzīt maniem 30 liekajiem kilogramiem. Taču man ir aizdomas, ka ne jau viņos ir problēma. Es vienkārši atkal saasināti uztveru un mēģinu Jums pateikt, ka tā ir kārtējā reize, ka atkal kaut kas manī nav pareizs, pieņemams manam vīram. Tikpat labi atceros, kad svēru 54 kilogramus (pēc Jūsu definīcijas esmu slaida, tātad arī seksuāla) vīram bija pretenzijas. Viņš gribēja mani apaļāku redzēt (kaut kaulu kambaris es nebiju) Draudēja jokojoties mani barot ar bulciņām. Jau tad es viņam teicu, ja svēršu vairāk, Tev nepatiks. Kas galu galā arī tā notika. Es laikam neveiksmīgi sūtīju Jums mesidžu, ka manam vīram es tagad neliekos gana laba, lai mani mīlētu. Nekad nekas nav labi. Tad par tievu, tad par resnu, tad par slinku, tad par pārāk aizņemtu. Tur jau tā lielā sāpe. Protams, es varētu vēl padiskutēt, ka vīrieši mēdz būt ar dažādām gaumēm, arī seksuālajā jomā. To, ka esmu joprojām tāda, kas saista vīriešu uzmanību, es sajūtu veikalos, uz ielas. Taču es vēlos patikt savam vīrietim. Jā, es jūtos nogurusi no mūžīgajām pretenzijām, no sajūtas, ka netrāpu desmitniekā. Par alkoholu. Nē, man nav ar to problēmas, es tiešām to lietoju 2-3 reizes gadā un es neredzu iemeslu, lai kaut kas mainītos šajā jautājumā, ieradumā, vēlmēs. To, ka manam vīram nepatīk mana iedzeršana, es saprotu, viņa vārdiem runājot, tā ir zīme, ka man kļūst slikti. Viņu beidz nost paša bezspēcība. Jā, es rīkojos slikti, tīšām viņu kaitināju, spītējos, sodīju. Tas beidzās. Paplosījos un manī miers iestājās. Tagad domāju par to, ko ES gribu. Es gribu atkal būt formā, nomest svaru, pastrādāt ar saviem muskuļiem, lai būtu slaida un tvirta. Mani tikai biedē kaut kāda dīvaina vientulības sajūta, it kā nedzīvotu savu dzīvi.
  • 16.11.2013.
    Labdien, Arkādij, pateicos, par Jūsu redzējumu un analīzi. Manuprāt šāda iespēja cilvēkiem, kritiskos brīžos saņemt palīdzību ir dāvana, paldies, Jums par to! Par tām manām problēmām, ir tā, ka es nedomāju, ka bērns atrisinās problēmas, šāds pavērsiens varētu tikai saasināt esošo situāciju, tādēļ manuprāt, pašlaik ir jāatrisina savstarpējās problēmas. Turklāt, ja otra puse pateiktu, ka to nevēlas pašlaik- man tas būtu saprotami un ar to rēķinātos. Priekš manis šis lēmums ir ļoti liels un smags, jo ir bail tieši no paša dzemdību procesa, iespējams, ir pienācis tas brīdis, ka dēļ šīs „ dāvanas” esmu gatava paciest procesu, lai būtu kāds mīļš bērns. Abiem tas ir „ jāgrib”, citādi- nekādi. Par psihoterapeitu runājot, es to tiešām ļoti vēlētos. Taču, ir finansiālie šķēršļi, lai to darītu tik bieži, kā ārsti/s to rekomendētu un es vēlētos runāt tieši ar Jums, jo sajūtu, ka Jūs mani varētu saprast, Jūs man liekaties simpātisks kā cilvēks. Sakiet, vai man ir vērts atnākt, kaut vai sākotnēji- vienreizēji?
  • 13.11.2013.
    Labvakar! Visu laiku nespēju saņemties un parunāt par savu seksualitāti un seksuālo dzīvi. Iepriekšējās autores atklātā valoda un nedienu izklāsts mazliet iedrošināja. Ar savu Rīgas psihoterapeiti jau vairākus seansus par to runājam. Jo vairāk runāju, jo mazāk saprotu. Pat nezinu, ar ko lai sāk. Sākšu ar smagāko daļu - manu fiasko gultā. Bijām ar vīru ballītē, iedzērām alkoholu, dejojām. Es jutos nekomforti, jo jutos resna, dabīgi, ka man likās, ka visi to redz, šokējas, cik resna esmu palikusi. (Mani liekie 30 kilogrami) Jūs arī reiz man rakstījāt, ka slaida sieviete ir seksuāla sieviete. Pēc šīs definīcijas tad esmu antiseksuāla, bet pa lielam ne par to ir mana sāpe. Es iedzēru vairāk drosmei, garastāvokļa uzlabošanai (alkoholu lietoju 2-3 reizes gadā!!!! Pat Jauno gadu sagaidu ar bērnu šampānieti rokās) Un tā...nolemjam doties mājās, gaidāms sekss, plānots, gaidīts, bērnu mājās nav. Varējām kaut 24 stundas brīvi izklaidēties viens ar otru. Sanāca čušs. Vīram vienkārši nestāvēja. Tas notika pirmo reizi mūsu padsmit gadu laulībā. Uztvēru kā savu fiasko gultā. ES VĪRU NEKĀDI SEKSUĀLI NESAISTU. Vēlāk gan vīrs teica, ka mana iedzeršana pie vainas, viņam riebjoties iedzērušas sievietes, kā tādas uzvedās. Es tikai vienu nesapratu, kā tas saistās ar mani, es nebiju iereibusi, vulgāri neuzvedos. Agrāk alkohols pat mums bija tīri ok, atļāvāmies vēl vairāk nerātni būt. Nekā vairs nesapratu. Turklāt, kur viņš spējis tā emocionāli satraumēties? Noriju krupi un aizvainojumu. Jādzīvo tālāk. Ar to viss nebeidzās. Vīrs atklāj faktu, ka viņš ļoti gribētu, lai man vismaz par 10 kilogramiem svars būtu mazāks. Viņš mani iepazinis, iemīlējis sīku, slaidu, vitāli enerģisku, gudru, interesantu meiteni. Es to saprotu, bet gadi taču iet uz priekšu, arī viņš vairs nav tas agrākais zēns, bet jau sirmot sācis vīrietis. Un kā tas īsti jāsaprot, ja es mainos, neesmu toreizēja meitene, es vairs neesmu iekārojama? Bet, ja man būtu, piemēram, krūts vēzis...beigta balle un viss? Turklāt es nenoticu apgalvojumam, ka ja es svēršu 10 kilogramus mazāk, man būs vairāk seksa. Neticu! Ai, man tomēr ir grūti par to rakstīt, kaklā kāpj kamols. Es daudz domāju par Jūsu vārdiem, ka es ar resnumu sodot vīru, sevi. Vīru - to es spēju vēl saprast. Par viņa kādreizējo neuzticību, nekorekti paustajiem vārdiem, cik šausmīga es izskatos viņa acīs: apātiska, nekas mani neinteresējot, liekie kilogrami utt. Bet par ko es varu sevi sodīt? Nesaprotu. Jā, es jūtos sveša tādā ķermenī, jā, man ir zems pašvērtējums. Es gribu aizbēgt no vīra, sākt jaunu dzīvi citā valstī, ar citu vīrieti. Mēs esam labi draugi ar vīru. Man liekas, ka arī es neiekāroju vīru, es blakus viņam nejūtos seksuāla sieviete. Domāju, ka arī viņš nejūtas man blakus kā seksuāls vīrietis. Mums ir interesanti vienam ar otru, mēs kopā esam manā slimībā (viņš mani nepamet, atbalsta, cenšas saprast), mēs kopā audzinām bērnus, ejam kopīgās pastaigās. Mēs esam labi draugi, bet ne sieviete un vīrietis. Depresija tos iznīcināja? Man vairs pat nav sapratnes, kad sākās tas viss, vai pareizāk sakot - beidzās. Varētu jau vēl pieķerties domai - notievēšu un atkal viss būs kārtībā. Taču notievēt es nespēju. Es nespēju piecelties un sākt vingrot. Manī ir spītība, aizvainojums, pat pazemojums. Nu labi, var jau vīru izsvītrot, vismaz sevis dēļ pacensties. Bet - nē, nevaru.
  • 11.11.2013.
    Labdien, Arkādij, Pateicos Jums, par tik operatīvu atbildi. Es parādīju vīram šo vēstuli. Viņš bija ļoti dusmīgs un pateica, ka jūtas pazemots. Kas man nav vispār saprotami, jo ne vārds, ne personas kods te nefigurē. Es gaidīju, ka viņa reakcija būs saprotoša un tas būs iemesls, lai atklāti pateiktu ko viņš domā, taču nē. Reakcija, ko saņēmu nebiju gaidījusi, tādu kliegšanu par to kā esmu viņu pazemojusi.. Viņš arī pateica, ka es esot vienpusēji tikai uzrakstījusi situāciju. Uz ko pateicu, ka ir visas iespējas klātienē pastāstīt, kā tad ir „ patiesībā”.. ko savukārt viņš nevēlas. Par iemesliem retajai intīmajai dzīvei kalpo 1. Fizisks izsīkums (jo domā par darbu un daudz strādā) 2. Manas garastāvokļa svārstības (lai gan atzina, ka arī, tad kad iepazināmies, tādas man bija) 3. Mans sliktās rakstura īpašības un problēmas (šaubīgums par visādiem sīkumiem, slikta izturēšanās- pārmetumi par ikdienas sīkumiem, mazvērtības kompleksi, kliegšana un agresija strīdu laikā)4. Viņš vēlas iniciatīvu no manis, bet savukārt es tādu neizrādu kādu laiku pēc pāris atstumšanas reizēm. Atbildot uz Jūsu jautājumu, iesākumā intīmajā dzīvē viss bija kārtībā. Viss sāka izplēnēt, kad parādījās šī papildus slodze strādājot vairāk. Mani ļoti sāpināja, tas, ka viņš nenovērtēja manus centienus šo situāciju atrisināt, bet gan nosodīt to un nevēlas aiziet pie speciālista kaut vai vienu reizi. Es saprotu, ka divatā sarunu ceļā diezvai tas ir iespējams, jo viss beidzas ar kliegšanu un mēs tāpat paliekam opozīcijā. Man ļoti sāp šī situācija un tas, ka nebiju gaidījusi šādu reakciju, tas mani nepatīkami pārsteidza. Es vairs nesaprotu ko darīt..
  • 10.11.2013.
    Labdien, Arkādij, Vēlos saprast situāciju, tādēļ rakstu Jums, kā trešajai pusei ar spēju analizēt. Ar vīru esmu precējusies 3 gadus. Šogad nolēmām, ka no augusta sāksim „strādāt” pie bērniņa. Šādu lēmumu pieņēmām kopā. Vīrs ir centīgs un jau kādu pusotru gadu ārpus sava ikdienas darba velta laiku savam projektam, lai nākotnē būtu vairāk finansiālās stabilitātes un neatkarības, lai mēs varētu nodrošināt bērnu kamēr es nestrādāšu mazo audzinot. Pašlaik strādājam mēs abi. Vīrs ļoti daudz laika- visi darba dienas vakari velta šim te savam projektam. Bet pavasarī, vienojāmies, ka no rudens pievērsīsimies mūsu kopīgajam „ projektam” par bērnu. Jāteic, ka vīrs ar vien mazāk laika un spēja ir spējis veltīt intīmajai tuvībai, kopš strādā pie sava projekta, kas it kā ir saprotams. Bet ja reiz mēs vienojāmies, ka kopš augusta centīsimies strādāt pie bērna, kas nozīmētu biežāku tuvību kā 3-4 reizes mēnesī, esmu vīlusies, jo nekas nemainās. Mēs ar mīlēšanos nodarbojamies tikpat reti kā iepriekš. Lai arī viņš uzver, ka ģimene ir prioritāte, kaut kādā veidā tas neiztur kritiku, jo bērni nerodas sēžot pie datora un strādājot. Esmu ļoti centusies būt saprotoša, dažkārt izdaru kādu mājas darbu, ko parasti veic vīrs, lai viņam paliek laiks vakarā- savam lietām, cenšos netraucēt. Bet kad es mēģināju mierīgā veidā jautāt, vai kaut kas ir mainījies plānos un pašlaik viņš domā pabeigt projektu un tad ķerties pie ģimenes papildināšanas, saņēmu pretī es! Ka es neko nesaprotot, ka viņš tik ļoti cenšas, ka ģimene ir prioritāte, bet kā gan tas var būt, ja mēs nestrādājam pie tā, par ko vienojāmies. Man ir aizvainojoši, ka cilvēks vienojās par vienu, bet rīkojas pats pēc saviem ieskatiem. Kopš vīrs mani retāk sācis iekārot, man ir tāds kā iekšējs aizvainojums par to, es nevēlos viņam veltīt tik daudz maiguma kā kādreiz, jo to darot, es nesaņemu pretī ko vēlos, es nespēju tikai dot un dot, mēs esam vairākkārt runājuši par to, esmu teikusi, ka mani neapmierina šī retā tuvība, parasti nonākam pie tā ka viņš „ pie tā piedomāšot”. Pēdējā strīda laikā viņš man kliedza: „ Kad es pēdējo reizi esmu izrādījusi mīlestību?! Viņš neesot pelnījis visu laiku manu kritizēšanu! Ka es neredzot kā viņš cenšas un kā viņš visu dara mūsu labā” utt. Mani tas ļoti sadusmo un es jūtu lielu aizvainojumu, jo es cenšos lai viss būtu labi, cenšos ar dažādiem niekiem pārsteigt, rūpēties un beigās man ir jāsaņem šādi vārdi! Jā es esmu mazāk izrādījusi maigumu, bet kāpēc?? Tādēļ ka es izrādīšu maigumu un ar to tas beigsies, intīmās tuvības nebūs ( jo viņš ir aizņemts), kādēļ man sevi velti kārdināt! Vēl ir sāpīgi tas, ka tikai es izraisu pārrunas par sasāpējušiem jautājumiem, bet beigās pati saņemu pārmetumus par savu izturēšanos un uzzinu „ reāli” ko viņš domā. Viņš uzskata, ka man pēc šī ir jāatvainojas, bet es tā neuzskatu, ka tas ir normāli, kad runāju par to kāpēc viņš tā rīkojās saņemu pretī kritiku par to kā es izturos + vēl apvainojumus par savām jūtām, jeb viņa interpretāciju. Ja viņš pašlaik nevēlas bērnu, var to pateikt! Esmu to teikusi, ka varam arī atlikt, tikai lai viņš man to pasaka. Man sāp, ka viņam iekšienē ir šādas domas pret mani. Varbūt viņš nevēlas bērnu? Vai arī es viņam esmu nepievilcīga? (Kopš viņš mazāk sācis pievērst uzmanību, esmu sākusi vairāk par sevi rūpēties, lai gan neteiktu ka nedarīju to iepriekš) Pēc šādiem strīdiem es sāku arvien vairāk šaubīties par to vai pašlaik mums jāstrādā pie bērna. Kā arī tie vārdi paliek manī un ja arī izlīgsim un pienāks reize, kad viņš man tuvosies, man liksies, ka tas ir tikai pienākuma pēc. Esmu ierosinājusi arī apmeklēt speciālistu, šī ideja tiek kategoriski noraidīta. Vēlos saprast vai es tiešām esmu vainīga pie šī visa? Un kā to vispār vērst par labu. Paldies!
  • 09.11.2013.
    Vai var mīlēt divus vīriešus reizē?
  • 06.11.2013.
    Nāku pēc palīdzības. Pēc vakardienas terapijas manī ir haoss, nesapratne, pat kauns. Es jūtos kā izdegusi lampiņa, bet iemeslus nevaru sataustīt, saprast. Es jau esmu minējusi, ka mājās gandrīz neko nedaru, uzturos savā istabā, sēžu laulības gultā. Agrāk man likās, ka pie vainas ir fakts, ka man ir sajūta, tikko aktīvāka palikšu, tā vīrs man uzgrūdīs visus pienākumus. Es nejūtos gatava uzņemties atbildību. Es slēpjos savā istabā. Taču man ir nesapratne par savu resnumu. Es ĻOTI gribu nomest svaru, zinu, kas ir jādara, taču NESPĒJU. Esmu cilvēks, kas visu mūžu ir profesionāli dejojis, zinu, ko nozīmē treniņš, disciplīna, sevis mobilizēšana konkrētiem uzdevumiem. Esmu kā nomainīts cilvēks, čīkstu, jūtos neglīta, neseksuāla, jo esmu resna (lieki 30 kilogrami). Kāpēc nevaru saņemties? Esmu izdomājusies krustu šķērsu, atbildes man nav. Man riebjas savs attēls spogulī, taču NEKO nespēju sev palīdzēt. Es slēpjos savā gultā. Visu laiku solos RĪT sākšu vingrot, piedomāt, ko ēdu. Atnāk rīts un es neesmu gatava to darīt. Es sevi nosodu, jūtos slikti, svars turpina augt. Atzinos terapeitei, ka jūtos blakus viņai slikti (atkal nebraucu uz Rīgu, ir telefonsarunas), terapeite man liekas skaista, slaida, jauki ģērbusies. Es viņai blakus jūtos neglīta, neveiksmīga. Šīs sajūtas ir tik spēcīgas, ka nolemju labāk palikt mājās. Terapeite atklāti pateica, ka nevarot man teikt vārdus, kurus alkstu dzirdēt, ka esmu slaida un vingra. Ka esmu tāda pirms saslimu ar depresiju 50 kg viegla. Tie būtu meli. Ar prātu saprotu, ka viņas atbilde ir gudra, taču man palika vēl sliktākas sajūtas. Vīrs grib, lai nometu svaru vismaz 10 kg, terapeite man arī lika saprast, ka esmu resna, jūs sakāt, ka man jānomet svars. Pašai arī nepatīk attēls spogulī. Visas šīs sajūtas, emocionālais spiediens man ir neizturams, es jūtos ļoti slikti. Un tā vietā, lai pacīnītos sevis labā, es vēl dziļāk un ilgstošāk iegrimstu gultā. Runājot par Jums un Rīgas psihoterapeiti, man arī ienāca prātā tieši tāda pati doma, ka esmu piešķīrusi mammas un tēva lomas. Jūs esat tēvs, kura man nebija bērnībā (nav arī tagad), man ir mīļa, maiga kā samts mamma - Rīgas terapeite. Mana bioloģiskā mamma mani tikai kritizē. Pēdējā reizē telefoniski pārtraucu viņas kritizēšanu, ar telefonsarunas atvienošanu. Viņa kritizēja manu suni, manu jauno, nopirkto sarafānu. Vīrs manu sarafānu lielīja, mamma kritizēja. Galvā skaļākā balss ir manai mammai. Vīram tas nepatīk. Viņam ĻOTI patīk mans apģērbs, viņš nesaprot, kāpēc es ļaujos ietekmēties no mammas vārdiem. Tagad man kauns vilkt jaunās drēbes. Es jūtu, ka šie konflikti tiek pārnesti uz psihoterapiju, es nevaru noticēt, ka arī terapeite nedomā par mani slikti. Tas ir emociju līmenī. Ar terapeiti par to izrunājām, taču no atklātības man palika vēl sliktāk. Šodien ir sajūta, ka esmu pateikusi kaut ko par daudz, mani moka kaut kāda kauna sajūta. It kā būtu izģērbusies kaila. Es saprotu, ka tās ir muļķības, ko domāju, sajūtu. Es sekoju Jūsu padomam, ka psihoterapija nav vietas noslēpumiem. Es par to runāju ar terapeiti, taču šodien un vakar pēc terapijas man ir tādas kā emocionālās mieles. Nesaprotu, kur grūst šīs sajūtas. Tās ir smacējošas, paralizējošas. Tas pats notiek ar manu dubulto dzīvi, vairs nespēju ieiet iepazīšanās portālos, dzīvot dubulto sievietes dzīvi. Man ir neērti, ka Jūs un Rīgas terapeite to zināt. Es jūtu Jūsu nosodošo skatienu. Viena lieta ir slēpt no visiem savus netīros noslēpumus, es pieņemu šīs darbības, otra lieta, kad Pandoras lāde ir atvērta. Man ir kauns no Jums un Rīgas psihoterapeites. Un vēl...es šobrīd neesmu gatava sevi mānīt virtuālajā pasaulē. It sevišķi tagad, kad esmu piedzīvojusi fiasko gultā. Vīrs atzinās, ka nespēj mani iekārot. Mums nav vairs seksa. Es lūdzu Jums palīdzību, tik nezinu kādu. Man ir smagi....SOS, SOS, SOS, help, help, help!
  • 31.100.13.
    Labdien! Vēlos lūgt padomu kā izturēties pret savu māti. Viņai ir pāri 70 gadiem un sirds mazspēja. Jau gadu lieto zāles, taču paliek sliktāk. Ģimenes ārste pēc viņas domā slikti ārstē. No otras puses viņa uzskata, ka vecumā slimības ir normāli un ka mums nevajag tērēties, vedot viņu pie citiem ārstiem. Tā vietā māte koncentrējas uz runām par bērēm. Turklāt kad ir stāvokļa paasinājumi viņa zvana un pieprasa, lai es braucu pie viņas. Ar māti man nav izveidojušās tuvas attiecības līdz ar to maz interesējos par viņas sajūtām, arī dzīvojam tālu. Es noteikti vēlos, lai viņai normalizējas vispārējais stāvoklis. Kaut vai tāpēc, ka man nepatīk, ka ar mani manipulē, taču nezinu kā to izdarīt. Pārējie ģimenes locekļi arī nespēj māti ietekmēt. Ar tēvu ir līdzīgi. Viņam ir problēmas ar redzi taču atsakās doties pie ārsta. Paldies, ka uzklausījāt!
  • 30.10.13.
    Labdien! Pēc Jūsu ieteikuma, es beidzot pateicu psihoterapeitei, ka man ir sarakste ar Jums. Terapeite šo ziņu uzņēma saprotoši. Viņa gan vēlējās, lai es sīkāk paskaidroju, kādas man ir sajūtas sadarbojoties ar vienu un otru terapeitu. Es zinu, ka baidos Jūs abus zaudēt kā terapeitus. Nē, man krīze iestājās pēc tam, kad biju aizdevusies uz deju kolektīvu un 2 trenažieru zāles apmeklējumiem. Es sabruku, izpumpējos. Ar terapeiti secinājām, ka es atkal pūlējos būt ideāla - ideāla dejotāja, ideāls sportists. Deju mēģinājumā es nespēju koncentrēties uz deju soļiem, uz to, ko stāsta deju kolektīva vadītāja. Es jutos neveikla, stulba, nemākulīga. Jau pēc stundas man gribējās mājās, savā gultā. Savukārt, trenažieru zālē ir daudz spoguļu, kur redzu sevi ne tai labākajā formā. Tātad neglītās meitenes tēls bija pārāk spilgts. Tad divas nedēļas es nekur negāju laukā no mājas, nespēju uz Rīgu aizbraukt. Paldies terapeitei, kas mani nelauza un par katru cenu nespieda braukt uz Rīgu, mēs sarunājāmies pa telefonu. Pēdējā vizītē mēs ar terapeiti secinājām, ka man bieži galvā ir nosodošā mamma un vīrs. Pēdējā vizītē es biju ļoti atklāta par savu seksualitāti. (Ir vieglāk atklāties, kad pretī nav terapeita, jo es baidos no nosodījuma) es sapratu, ka viena lieta, kad es viena pati zinu savus netīros noslēpumus, kas ir ar seksuālu ievirzi, cita lieta ir atklāt otram. Tad man arī kļuva slikti pēc daudzu sīkumu atklāšanas terapeitei, pat līdz spēcīgiem galvas reiboņiem. Es ļoti labi zinu, ja vīrs to uzzinātu, viņš riebumā novērstos no manis. Esmu pieņēmusi, ka man ir dubultā seksuālā dzīve. Man ir viens levels, vīram cits levels. Es tikai sevi nesaprotu. Es mīlu savu vīru (Mana psihoterapeita labāk izvēlējās vārdu pieķeršanās vīram), es nesaprotu kā var tā būt, ka esmu emocionāla neuzticīga vīram. Man ir dubultā dzīve. Es internetā kontaktējos ar svešiem vīriešiem, runāju seksuālas tēmas (seksuāli pašapliecinos, neglītajai meitenei ir nepieciešams apliecinājums mega kvantumā). Es mīlu savu vīru un tomēr es rīkojos tā. Dažreiz pieķeru pie domas, ka vēlētos kaut kādu šķīstības ceļojumu, padzīvot klosterī, pievērsties ticībai, pārtraukt savu dubulto dzīvi. Liekas es pati sev esmu viens pretrunu kamols.
  • 27.10.2013.
    Labdien! Tā atkal esmu es. Paldies, ka sniedzat atbalstošo terapiju. Nav viegli man uzklausīt to, ka kļūdos tur un šur. Nav tā, ka trešo terapeitu uzklausu un uzskatu par nemākuli. Pirmā terapeite man ļoti labi palīdzēja pirms 10 gadiem. Taču pavasarī es pēc terapijām sajutu, ka negribu vairs dzīvot, ko arī centos īstenot. Es nobijos ne tik daudz no terapijas, cik pati no sevis un tā, kā terapija mani iespaido. Ar tagadējo terapeiti mēs daudz un sīki par to runājām. Jo viss, ko jūtu, domāju ir svarīgi. Arī esmu pateikusi šaubas, ka mani plosa šādas emocijas: es neuzticos, līdz galam nevaru noticēt, ka man spēs palīdzēt (te gan jāatzīmē, ka istabā uz sienas kā tāds ir sauklis uzrakstīts: man neviens nevar palīdzēt) Es domāju, ka man tā ir problēma globāli. Par meitu. Viņa beigās gribēja spēlēt trīs mūzikas instrumentus: flautu, saksofonu un ģitāru. Galu galā meita izvēlējās ģitāru. Es ieklausījos Jūsu viedoklī un ļāvu meitai realizēt to, ko viņa vēlas. Jā, visu laiku meita bija tēva meita...kā maza princese. Tagad esot 12 gadīga tīne, konfliktē ar tēvu. Terapeiti izvēlējos, izlasot CV. Viņai ir ārsta diploms, darbojas ar veģetatīviem traucējumiem, likās arī simpātiska pēc izskata. Tāda, ar kuru man gribētos runāt. Jā, mēs bieži runājam par to, ka es neuzticos, manī ir šaubas. Tai pašā laikā man ir bailes viņu zaudēt, bailes, ka atteiksies no manis. Es gribu sīkāk parunāt par pēdējo terapijas seansu (protams, terapeitei es teikšu to pašu) Bet ĻOTI gribas dzirdēt arī Jūsu komentārus. Tātad...mēs runājām par manu seksualitāti, par to, ka pašos pamatos man jau bērnībā iepotēts, ka esmu līdzīga tēvam un tēvs ir neglītāks par mērkaķi. Ko es no tā secināju? Ka esmu tāpat kā tēvs neglītāka par mērkaķi. Mani nepārliecina ne vīriešu uzmanības apliecinājumi, ne arī vīra teksti, ka esmu pat ļoti glīta sieviete. Es vienkārši nespēju tam noticēt. Bērnības trauma ir spēcīgāka. Pirms 3 gadiem uzzināju visus sīkumus par vīra neuzticību. Man jau tā bija darbā izdegšanas sindroms. Taču pēc šīs informācijas es sabruku totāli. Sāku taisīt pirmo reizi mūžā pašnāvību, man sāpēja sirds mežonīgi. Es nepārdzīvoju par to, ka vīram bija jūtas pret citu (to es spēju saprast), bet gan par to, ka kāda cita sieviete viņam likās seksuāli pievilcīgāka par mani. Dzīvojam taču mazpilsētā, tā nu sanāk, ka man bieži krustojas ceļi ar šo sievieti kultūras dzīvē. Tās man ir mokas. Nesen bija sapnis, kur es devos uz savas mammas darbavietu, sapucējusies, lai KONKURĒTU ar šo bijušo vīra mīļāko. Vīrs nesaprot, kāpēc es netieku vaļā no šīs sievietes rēga. Es pati gribētu atgūt savu sirdsmieru. Nespēju...šī sieviete mani satrauc, nomāc, liek justies kā 2. šķiras sievietei. Iet gadi, taču joprojām nespēju nomierināties. Es zinu, ka vīrs šo sievieti pat nesveicina, pārvilcis strīpu, nelepojas par šo sakaru. Vēl ar terapeiti runājām, ka es, kaut arī esmu precējusies, lienu dažādos iepazīšanās portālos, tur es saņemu virtuālu uzmanību, man ir dubultā dzīve. Es nejūtu sirdsapziņas pārmetumus. Es mīlu vīru, taču nespēju būt emocionāli uzticīga. Pēc terapijas seansa es sajutu veģetatīvus traucējumus, spēcīgus galvas reiboņus, atkal domas par pašnāvību, ka man ir tik nepanesami smagi. Man nācās ļoti lūgties vīram, lai atļauj izdzert alkoholisko kokteili. Vīrs sadusmojās, tomēr kokteili nopirka. Kokteilis atrāva emocijas, kādu stundu sēdēju gultā un raudāju. MAN tik ļoti riebjas tas, ka man ir 30 liekie kilogrami, ka man riebjas savs ķermenis, ka esmu nogurusi no bijušās mīļākās rēga, iekšējām sāpēm un meliem sev, ka viss taču ir kārtībā. Nekas nav kārtībā...es ļoti ciešu. Vīram liekas, ka psihoterapija man nepalīdz, tikai pasliktina manu stāvokli. Viņš domā, ka man jāiet uz hipnozi, lai tiktu vaļā no pagātnes rēgiem. Jau otro nedēļu dzīvojos pa gultu, nekopju sevi, slīgstu depresijā. Vīrs, protams, man blakus jūtas slikti, viņš dusmojas, ka man nav gribasspēka saklāt gultu, saposties, nomazgāties. Viņš stāsta, ka jūtot smagumu, redzot mani depresīvu gultā. Protams, mums arī nav seksa, jo protams, tādā stāvoklī es neesmu seksuāli pievilcīga. Jau otro nedēļu man ir psihoterapija pa telefonu, jo fiziski nespēju saņemties un aizbraukt uz Rīgu. Mana psihiatre palielināja ciklodola devu. Bez rezultātiem, tāda sajūta, ka arī zāles nedod efektu. Kā iziet no apburtā loka, nezinu.
  • 22.10.2013.
    Labdien. Vēlētos uzzināt kur man doties ar saviem sapņiem/ murgiem ko redzu. Gribu tos izskaidrot. Tie ir uzmācīgi. Es pamostos nogurusi, neizgulējusies, ar sāpošu galvu. Redzu bēdīgus, drūmus, biedējošus, satraucošus un visādā citādā ziņā iespaidīgus sapņus, kas man liek domāt par to nozīmi visu dienu. Mani interesē tieši to izcelsme un iemesls - kāpēc redzu tos. Tajos figurē reālas manā dzīvē esošas personas un es pati, tādēļ tik ļoti uztraucos. Ceru, ka nejūku prātā. Paldies!
  • 09.10.2013.
    Labs vakars! Mācos 12. klasē, un saprotu, ka vienīgais, kas man ``stāv priekšā`` tam, lai iegūtu augstākos vērtējumus ir manas bailes..no kaut kā. Es nervozēju, ja zinu, ka ir iespēja, ka man kaut ko jautās, konkrētāk par to, ko es domāju un kāpēc es tā domāju u.tml. un es nezināšu ko teikt vai atbildēšu nepareizi. Tas ir attiecināms pārmaiņus uz skolotājiem. Ir dienas, kad es nenervozēju un viss ir labi, bet ir dienas, pārsvarā, kad es sēžu piesarkusi un baidos kaut ko teikt. Kā lai pārvar šo? Kas tas ir? Tas varētu būt saistīts ar to, ka cilvēki apkārt mani, manuprāt, vērtē augstāk nekā es būtu pelnījusi, piešķir prāta pakāpi, kuras man nav, teiksim tā, uzskata par gudrāku nekā es esmu. Zems pašvērtējums? Nedomāju, šķiet, ka reāls novērtējums, jo ir daudz ``piemēru`` uz kuriem lūkoties, un kas liek atskārst, ka es neko nezinu un nesaprotu. Pietam esmu ar sevi diendienā, es taču sevi pazīstu. It kā. Es gribētu saprast, kur ir mana problēma, lai spētu to risināt. Esmu ļoti introverta, šķiet, ka vienmēr tāda esmu bijusi. Kā lai es atrodu to, no kā baidos sevī? Paldies.
  • 05.10.2013.
    Man bija vajadzīgs laiks, lai apdomātu Jūsu vārdus. Tagad man liekas, ka Jūs izmantojat metodi, "jā, BET Jūs pērkat flautu, apmaksājat psihiatru" Tagad es jūtu nepieciešamību, izgaisināt šo nepareizi informāciju. Psihiatram es neko nemaksāju, flauta bija tikai absurda bērna fantāzija, ko realizēt mēs, vecāki, nevaram. Šķiet, Jūs tāpat nenoticēsiet, ka mums nav liekas naudas. Tomēr varu teikt, ka šādu tādu atrisinājumu jau esmu atradusi, ir organizācijas, kas palīdz tādiem cilvēkiem kā man. Konkretizēt šo jautājumu nevēlos. Par darbu. Jau labu laiku es paskatos vakances, bet vīrs un radi mani ļoti atrunā. Vīrs lietišķi man piedāvā alternatīvu, lai vispirms es mājās uzņemos kaut ko regulāri paveikt. (Darbā taču būs jābūt un jāveic savi darba pienākumi regulāri). Man patreiz nesanāk. Ir dienas, kad es neko nespēju ne veikt, ne piespiest sevi. Guļu gultā, pat matus saķemmēt nevaru, stāvu pie ūdenskrāna un saņemties nomazgāties nevaru. To, ka viss ar mani nav kārtībā, liecina vēl citas problēmas. Es baidos iet gulēt, bieži pamostos naktī. Jūtu trauksmi un nemieru. Ar mammas pienākumiem grūti tieku galā. Bieži jūtu aizkaitinājumu. Man uznāk periodi, kad ēdu nevis tāpēc, ka būtu izsalkusi, bet gan tāpēc, ka tas mani nomierina uz laiku jūtu labsajūtu. Tas beidzas ar vēl vienu lieku kilogramu klāt. Šobrīd eju psihoterapijā, man neērti atzīt, taču es psihoterapeitei neticu kā profesionālei. Mēs esam izrunājušās, ka gaidu vairāk dialogus no viņas puses. Es pati jūtu, ka man sakāmais apraujas, notiek tematu izrunāšana uz riņķi, kā nodeldēta plate. Es dažreiz ieskatos sludinājumos, kur izīrē dzīvokļus. Man rodas kārdinājums aiziet prom no ģimenes. Vīrs to zin.
  • 05.10.2013.
    Pēdējā laikā man bieži viss krīt no rokām-darbā pūšamo sildītāju sasitu, arī mājās sildītājs no rokām izslīdēja, telefons arī izkrita no rokām, saplēsu glāzi mazgājot, arī fotoaparātu esmu netīšām sadauzījusi. Īpaši par to nepārdzīvoju, bet tomēr pieķeru sevi pie domas, ka kaut kas nav kā vajag. Parasti esmu labā noskaņojumā, bet paralēli tam, ka viss krīt no rokām, es sapņoju murgainus sapņus, piemēram, kāds man uzbrūk un grib nogalināt, čūskas, kuras grib sakost. Tāda sajūta, ka kāds no zemapziņas dzīlēm laužas ārā. Kas tas ir?
  • 29.09.2013.
    Nr.2 atkrīt. Par Nr.1 un 3 varētu būt, bet: es necīnos ar viņu depresiju, mani viņa nomāc un man liekas reizēm - ārprāts, ar ko esmu sapinusies. Par Nr. 3 - ja, ir ar šo problēmas. Bet vai ar depresiju sirgstošs cilvēks ir vājš cilvēks? Viens no bijušajiem draugiem noteikti nav vājš, daudzi no viņa varētu pamācīties, manuprāt.
  • 28.09.2013.
    Kas tas ir, ka pievelku ar depresiju sirgstošus vīriešus? Ne akūtas fāzes, bet tādus, kas vel dzer zāles. Neesmu mātišķais tips, drīzāk dzirkstoša. Bet tomēr dīvaini - tikko iepazinos ar treso, kam ari ir ... depresija. Konkrēti runa ir par burn out.
  • 22.09.13.
    Jums ir pilnīga taisnība, es patiešām esmu uzkrāvusi vīram atbildību par savu slimību, glābšanas misiju. Viņš slēpj zāles dienās, kad jūtos slikti, nestabili. Viņš ir tas, kas izvelk mani ārā no mājas, es esmu vēl viens "suns", ko neredzamā pavadā izved laukā pastaigāties. Jo patiešām pastaigas man nāk par labu, pazūd nemiers, neko-negribu stāvoklis. Domāju, ka tāpēc arī vīram ir sajūta, ka mana depresija ir altāris mūsu ģimenē. Viņš vēlas man palīdzēt, tai pašā laikā dusmojas uz manu slimību (es tā to iztulkoju teicienu par altāri). Tās ir dusmas, neapmierinātība, ka visi ietekmējas no manas slimības. Medikamentu devu man palielināja ārste - viena kapsula antidepresanta klāt vakara zālēm. Es dzeru, klausu ārstei. Jūs pieminējāt kognitīvi biheiviorālo terapiju, man nav ne jausmas, kāda tā ir. Es nezinu, kādu metodi Jūs pielietojat sarunās ar mani. Man ir svarīgi tas, ka man ir interesanti un noderīgi ieklausīties Jūsu viedoklī. Jūs liekat man paskatīties uz daudziem jautājumiem pat no visnegaidītākajiem skatpunktiem. Man patīk šis process. Jūsu atbildes bieži ir neparedzamas, negaidītas, man nākas vairākas reizes pārlasīt Jūsu domas, padomāt. Šobrīd jūtos apmulsusi, kur radusies Jūsu sajūta, ka man ir "Jā, bet...." Jo pārsvarā es piekrītu Jums. Rakstu tikai tad, kad kaut kādas domas man neliek mieru, jo bieži es neizprotu pati sevi. Kas attiecas uz zālēm, man ir zināmas šaubas, jo man ir tik bieži mainītas zāles. Es katru reizi loloju cerības, ka nu šoreiz tās būs īstās. Bet parastais scenārijs ir viens un tas pats pēc 1,5 - 2 mēnešiem attopos slimnīcā, jo man kļūst sliktāk. Mēs jau izrunājām to, ka man mājās rodas spiediena sajūta, ka no manis tuvinieki kaut ko gaida, es jūtos vainīga, ka pienākumus nespēju veikt. Slimnīcā man neviens neko nepieprasa. Labās ziņas ir tādas, ka šī te spiediena sajūta ir mazinājusies. Es šad tad ar iedvesmu BEIDZOT kaut ko izdaru mājās - uztaisu ēst, tīru māju utt. Tas nav bieži, bet jau ir reizes, kad to izdaru. Tas ir liels progress, ja vēl nesen NEKO nedarīju mājās.
  • 22.09.2013.
    Nesen man tuva bēdu-māsa, depresijas slimniece, ar kuro bieži tiekos dzīvē un daudz runājam pa telefonu vai skype, taisīja pašnāvību. (Mamma pamanīja, izsauca ātros) Mūsu kopīgie paziņas sūta īkšķīšus atbalstam, uzmundrina, bet man pirmā doma bija, ka neviens tāpat viņai nevar palīdzēt kā man. Man ir paradokss, it kā vīrs man sniedz savu stipro plecu, bet es vienalga jūtos tā, ka man neviens nevar palīdzēt. Man pat uz sienas ir tāds uzraksts "Man neviens nevar palīdzēt". Es nezinu, vai tās ir slimās slimības domas, vai esmu vīlusies visos un visās. Pāris dienas atpakaļ teicu vīram, ka pat satiekot uz ielas bijušos skolēnus, kolēģes, daudzi nesveicina, izliekas, ka mūsu dzīves ceļi nav krustojušies. Es varbūt pārāk sakāpināti to uztveru, bet laikam tāda ir cilvēku daba. Tad vīrs man izstāstīja darbā novēroto. Ir gadījumi, kad policija izbrauc uz līķa apskati, sākumā radinieki ir satriekti, bet beigās spēj pat pajokoties. Lūk, tā! Man arī bieži licies, ka mūžīgi jau tuvinieki neraudās pēc manas nāves. Humānāk viņus atbrīvot no sevis. Vīram ir taisnība - mūsu ģimenē altāra vietā ir mana slimība. Nogurdinoši tas ir visiem. Nebaidieties, pašnāvību tuvākajā un tālākajā laikā neesmu ieplānojusi. Man vismaz 2 tabletes ir pret sliktajām domām. Nezinu, kā, bet viņas darbojas. Kā zāles to paveic?
  • 19.09.2013.
    Tik grūti saturēt ģimeni kopā. Pēdējā laikā dēlam atļāvu savu datoru izmantot, vienmēr paklausīgi atdeva datoru, kad lūdzu. Bet tagad viņam ir uzmācīga ideja, ka stacionārais dators ir jāsalabo. (Patiesībā viņam nekas nekaiš, tikai vīrs atvienojis pāris vadiņus un pateica, ka kaķis zemē no galda nogrūdis). Šodien dēls atkal runā par remontu, sāka psihot, saukāt par pediņiem mūs. Kad aizrādīju, ka viņam jau ir 15 gadi un jāsaprot, kā var un nevar uzvesties, saņēmu pretī riebīgus komentārus par lieko svaru. Atkārtot negribas, ko teica. Aizgāju savā istabā un noraudājos. Nepietika ar to, vīrs atnāca un pateica patiešām briesmīgus vārdus manā skatījumā - viņš mierīgi dzīvotu bez dēla, priecātos, ja dēls pazustu no mūsu dzīves. Man sirds sāp. Atkal melns mākonis virs manas ģimenes. Dēls visu laiku sūdzas, ka pēc 2 stundām skolā viņam sākas koncentrēšanās grūtības. Es nespēju tam ticēt, jo zinu, ja laistu spēlēt pie datora, nekādu grūtību nebūtu. Viņš visu laiku sūdzas, ka dzīve ir garlaicīga, dators liekot dienai ātrāk paiet. Tam es ticu, jo viņš ir datoratkarīgais, līdz ar to nekas cits nesaista. Var jau būt, ka patiešām viņam pietrūkst enerģijas, lai apmeklētu skolu, mācītos un vēl vakarā iet uz Mākslas skolu. Dēls izdomāja atrisinājumu - pirka enerģijas dzērienu "Monster". Aizrādīju, ka tie ir kaitīgi veselībai. Atkal es paliku stulba, bez smadzenēm. Es saprotu, ka dēls mani neciena.
  • 19.09.13.
    Labvakar! Vai iespējams kaut kur izlasīt biheviorālas terapijas metodes? Ik pa brīdim man ari `uznāk` depresīvas domas, bet ja ir liela noslodze darba un vispār neatliek laika grūtsirdībai, tad šo domu nav. Gadu gaita esmu iemācījusies ar tam neidentificēties, jo es neesmu grūtsirdība, grūtsirdība ir tikai kaut kādu apstākļu dēļ radies sindroms. Tā es to saprotu un šis variants man ir pieņemams. Esmu gājusi pie terapeitiem, un to atsākt nevēlos, jo iznāk tāda iešana pa riņķi. Bet šādu un tad man ir vajadzīgs atbalsts - lai kāds patur rociņu, kamēr tieku no bedres ara. Ka jau rakstīju, jo vairāk ko darīt, jo ātrāk tas notiek (agrāk pāris dienas vai nedēļa, tagad var pietikt ar pāris stundām). Godīgi sakot, es pat negribu zināt šī sindroma cēloņus, jo manos spēkos nav ar tiem tikt gala (vecāku kļūdas utt). Jādzīvo tālāk. Bet tātad es labprāt vēlētos kādu tehniku, metodi, lai labāk tiktu gala ar destruktīvam domam tad, kad tas rodas. Paldies.
  • 12.09.2013.
    Vēl es bieži domāju un nesaprotu vienu lietu. Kad patinu filmu atpakaļ uz bērnību, jā, es redzu meiteni, kas ļoti ātri kļuvu patstāvīga, jo biju vecākais bērns ģimenē. Es bieži pat risināju mammas dzīves problēmas, devu padomus, kā risināt attiecības ar audžutēvu, biju kā mamma jaunākajam brālim. Es ļoti ātri sapratu, ko nozīmē atbildīgai par sevi un citiem. Tai pašā laikā man bija dota liela brīvība: daudz lasīju, gāju visādos pulciņos, daudzas lietas man padevās. Tomēr cauri visai bērnībai nāk līdzi tas, ka daudzi mani uzskatīja par egoisti. Tā arī bija. Es mierīgi pateicu, ka nenesīšu mantas, ja to nevēlējos, dabūju smukāko jaciņu es, nevis māsa. Mierīgi lasīju grāmatas, kamēr māsa kārtoja istabas. Starpcitu, mani joprojām daudzi sauc par egoisti. Kā iet kopā tik atšķirīgas lietas: būt atbildīgai un egoistei?
  • 11.09.2013.
    Es drusciņ padomāju un sapratu, ka viena atbilde nav tik viennozīmīga. Jā, no vienas puses baidos, ka vīrs visus pienākumus uzgrūdīs man, kad izveseļošos. Taču ir vēl viens aspekts. Uzņemties atbildību VIENA es varētu, ja man būtu spēks. Man pietrūkst vitālā spēka, es nevaru paļauties pati uz sevi. Mani moka, kā teikt, tāds kā dzīves nogurums. Ko lai dara ar to? Labi, piemēram, kognitīvi biheiviorālā terapija pamainīs manu domāšanu, attieksmi pret dažādām lietām manā dzīvē, vai tas nozīmē, ka man tad uzradīsies dzīves garšas sajūta?
  • 10.09.2013.
    Ja godīgi, es jau sāku pierast pie šīs sarakstes. Kādreiz mani draudzene sauca par sīpolu mizotāju. Ne jau tāpēc, ka mizoju sīpolus, bet gan tāpēc, ka man patīk lietas, notikumus, cilvēkus izpētīt kārtu pa kārtai, mēģināt saprast, kas slēpjas dziļākajā būtībā. Šī mana īpašība ir gan svētība, gan krusts. Jā, man negribas, ka vīrs dodas prom peļņā uz ārzemēm. Tāpēc, ka viņš man ir nepieciešams šeit. Es ilgojos pēc viņa, kad viņš aiziet uz darbu un priecājos, kad pārnāk mājās. Sevi bez viņa vairs nevaru iedomāties. Kādreiz vecmamma teica, ka viņai ir labi no tā vien, ka vectēvs ir viņas istabā un lasa grāmatu. Es to saprotu. Man ir līdzīgi, man patīk, ka esmu vienā orbītā ar vīru, kā divas planētas, kas riņķo Visumā. Man daudzreiz pat vīra nekas nav jāpaskaidro, ko domāju, kā jūtos...viņš mani lasa kā grāmatu. Un es viņu. Vakar es izskaidroju vienu teikumu uz sienas. Ja es pazustu, viņš būtu laimīgs. Es ļoti bieži jūtos kā smaga nasta, kas jāstiepj manam vīram. Vīrs bija tik izbrīnīts, kā es vispār kaut ko tādu biju iedomājusies. Kādā veidā pēc manas pašnāvības viņš var būt laimīgs. Viņš teica, ka visu atlikušo dzīvi jutīs, ka pietrūkst manis un jutīsies vainīgs, ka es savu dzīvi beidzu pašnāvībā. Mani ļoti iespaidoja viņa atbilde, jo tie nebija tikai vārdi, es redzēju viņa acis, mīmiku. Man palika kauns. Sajutos kā muļķīga meitene, kas aizmaldījusies pati savās spēlēs. Jā, mani iespaidoja Jūsu vārdi par to, ka mans stāvoklis tik ļoti ietekmē bērnus. Manā ģimenē ir viens fakts, ko visi uztver kā ļoti svarīgu lietu - ja es eju pastaigāties (ar suni vai bez tā), es veseļojos. Bet ar tām pastaigām man neiet tik viegli, ir dienas, kad ikviens saules stariņš, zaļā lapiņa mani uzlādē, es smejos par sava kucēna izdarībām pastaigas laikā un ir dienas, kad pastaigu uztveru kā smagu pienākumu, kura izpildes laikā sapņoju, kaut ātrāk atgrieztos mājās. Es nepārspīlēju šo pastaigu nozīmīgumu. Pat bērni mani mudina pastaigāties, visiem šīs pastaigas nozīmē daudz, tikai ne man. Man ir sajūta, ka reizēm dusmojos, jo izjūtu spiedienu no tuvinieku puses. Ar pastaigām man jāgarantē, ka veseļojos. Kaut man pašai vismazāk ir skaidrs, kas tieši mani izveseļos. Šovakar es pirmo reizi triju gadu laikā izmazgāju grīdas, kaut viņas bija ļoti netīras. Man bieži bija jāmaina ūdens. Meistars kaut ko kala, urba vannasistabā un pa visu māju iznēsājās tāds kā balts pulveris. Tikko sāku mazgāt grīdas, meita pamanīja un mani paslavēja. Tā nu tas ir....mani tuvinieki ĻOTI ...kā lai labāk pasaku...ĻOTI vēro katru niansi manā uzvedībā. Tas man uzdzen mazliet stresu. Es gribētu mazliet BRĪVĪBU, būt kā jebkurš mirstīgais. Nav noskaņojuma, netīru māju, ir noskaņojums - tīru. Es zinu, ka viņi ilgojas pēc manas laimīgās būtības. Par to grīdas mazgāšanu man jāsaka Jums paldies. Es paliku priecīga, ka ir 09.09.2013. un jūs atkal komentējat vēstules. Savā ziņā es esmu Jums jau pieķērusies vai arī pieķērusies iespējai, ka varu brīvi izteikties un saņemu profesionāļa skatījumu uz manu dzīvi. Daudziem patīk kvalitāte, man patīk jūsu profesionālā kvalitāte.
  • 10.03.2013.
    Mans vīrs uzskata, ka man var palīdzēt tikai hipnoze. Mēs esam runājuši par iemesliem, kāpēc nebeidzas depresija. Es saku, ka viņš gaida, kad atkal es par visu atbildēšu: māja, rēķini, bērni utt. Viņš atbild, ka man nav nekas jādara, viņš pats tiks galā. Bet es uzskatu, ka viņš melo sev un man. Kamēr ir depresija, viņš sevi mobilizē, dzīvo pilnasinīgu dzīvi, ir mana vīrieša ideāls. Viņš atzīst, ka jaunībā bijis muļķis, bet tagad esot mainījies uz labo pusi. Tā arī ir, bet tikmēr, kamēr esmu depresijā. Kā lai tā vienkārši notic, ka pārmaiņas ir paliekošas. Vīrs domā, ka jāiet uz hipnozi. Kaut man liekas, ka arī šeit izpaužas vīra vēlme, ka MAN jāmainās. Man liekas, ka viņam jābūt pārliecinošākam, ka viņš ir spējīgs uzņemties atbildību. Kaut vai nesenie notikumi. Protams, ka es negribu, lai vīrs brauc piepelnīties uz ārzemēm. Es ieteicu iziet masāžista kursus un uzsākt jaunu dzīvi, ja jau darbs policijā viņam nenes gandarījumu. Ka viņš jūtas, ka stagnē. Ar laiku vīram iepatikās mana ideja. Dabīgi, ka lēmumu pieņēma pats vīrs, bet es kā idejas autore jūtos, ka ATKAL par visu atbildību uzņēmos es. Tāpat ieteicu aizbraukt pie drauga uz Dzimteni un veču stilā relaksēties. Es jūtos kā mamma, kas mazu puisīti vadā aiz rokas. Jā, viņš dara tūkstoš un vienu lietu ikdienā, laikam nespēju tā līdz galam novērtēt viņu. Varbūt vīram taisnība, vaina ir manā uztverē, kas ir subjektīva. Tad vēl par suicīdiem, nekad slimnīcu iztēlē neesmu redzējusi. Pēdējās dienās man bija slikti, slikts garastāvoklis, kas lēkāja no slikts uz ļoti slikti. Nekādus psiholoģiskos iemeslus neredzēju. Vakar padomāju, tikai padomāju - nolekšu no 5. stāva un miers. Padomāju un sāku ļoti raudāt. Man jau arī nav viegli depresijā. Vīrs dusmojas, ka negribu iet ārā, celties no gultas, sevi sakopt. Visu atceros un saprotu, ka man jārāda piemērs bērniem, ka vīrs noguris. Bet pašai tik slikti ir. Vakarā pat sadusmojos, kliedzu, vai man ir tiesības slimot vai nav. Turklāt, kad vēlu vakarā nācu no veikala ar vīru, redzēju piedzērušos bariņu, kas agresīvi klaigāja. Mana pirmā doma, ja viņiem ir nazis, tad stāšos vīram priekšā, jo manai dzīvei tāpat ir maza jēga. Vīrs to nesaprot, viņš saka, ka man tik daudz dots, bet es esmu nelaimīga. Pamanīja, ka nepriecājos par seno sapni - remontu vannasistabā. Tā ir taisnība, manas jūtas ir kā iepolsterētas.
  • 09.09.2013.
    Es nezinu pie ka griezties pēc palīdzības. Kam jautāt. Varbūt Jūs varat man ieteikt pie ka griezties. Situācija ir ļoti sarežģīta. Man ir jaunākais brālis (18). Viņam ir problēmas, viņš dzīvo sava pasaulē, runa pasakas, lietas kas nav īstas un pat loti daudz. Stāsts ir loti gars. Bet īsuma tas ir tā. Tas ir ļoti nopietni. Pati es Latvijā nedzīvoju. Brālis dzīvo ar otru masu. Viņš ir loti saspringts, runa nereālas lietas. Pats viņš to neatzīst, saka ka viņam nekādu palīdzību nevajag. Un kops viņš ir pilngadīgs viņam neko uzspiest nevaram, kamēr viņš nav sabiedrībai vai sev bīstams. Dzirdot viņa stāstus man bail ka viņš varētu kādam uzbrukt vai ko sev nodarīt, dzīvojot viņa pasaulē. Situācija ir loti slikta. Vai lūdzu varat man pateikt pie ka griezties, ka palīdzēt kamēr nav par vēlu.
  • 09.09.2013.
    Mans vīrs ir azart-spēlmanis? ko man darīt ja 4 dienas nedod nekādu zinu un nemaz neuztraucas un neapjautājas ka iet viņa divgadīgajam dēlam?
  • 08.09.2013.
    Sveiki! Ar vīru laulībā jau 22. gadus. Pēdējos 8. gadus, dzīvojam, kā uz pulvera mucas, kad sapratu, ka viņam ir saistības ar citām sievietēm! No viņa puses sākās meli, braukāšana apkārt, daudz sms. Kad iereibis, rakstīja mīlestības dzejoļus, manā klātbūtnē, kuras sūtīja, protams citām. Pats teica, ka nevienas neesot, un es svēti ticēju, vai arī gribēju ticēt. Ik pa laikam skandāli ģimenē, kuros pieliku arī savu pirkstu, pārmetu viņam šos sakarus. Esmu cilvēks, kas grib visu izrunāt, bet viņš nē,`klusais ūdens`. Prom no ģimenes iet negrib, sakot, ka neesot uz kurieni, bet meli turpinās. Esam nonākuši tik tālu, ka guļam katrs savā istabā, intīmu tuvību nav. Manas jūtas palikušas divējādas, gan mīlu, gan ienīstu viņu, vienlaicīgi. Brīžos, kad liekas, viss mums iet gludi, attiecības uzlabojas...viņš pēkšņi izdara ko tādu (piem.nakti pavada ārpus mājas, nebrīdinot mani), kad mani atsviež iepriekšējā stadijā, izmisumā, dusmās. Bieži pieķeru sevi pie domas, ka vēlos šķirties, bet pieradums un bailes, liedz to darīt. Saprotu, ka viņš nekad nemainīsies, bet varbūt...Laikam vajadzīgs tomēr speciālista padoms,tādēļ rakstu jums ar jautājumu; vai ir vērts šādas attiecības saglabāt? Paldies!
  • 08.09.2013.
    man ir 23 gadi. Kopš 18 gadiem ar starplaikiem smēķēju marihuānu. Pirms 2 mēnešiem uzpīpējot, no rīta pamodos apdullis un tā visu dienu. Nākošajā diena viss kartība līdz vakara sāka sāpēt galva un uznāca tas pats dullums tikai pastiprināta forma. Pēc tam tas atkārtojas vienu reizi un kopš tā laika man bija loti slikts garastāvoklis, jo sapratu ka esmu nodarījis neatgriezenisku bojājumu savai veselībai. Viss it ka pārgāja bet tad saka periodiski sāpēt galva un ik pa laikam (2-3x nedēļā) un uznāk dullums viegla forma (domāšana nav traucēta, bet ir grūti koncentrēties un ir it ka tāds kaa viegls reibonis ). Es esmu panikā, jo nezinu ko domāt un darīt. Es gribu uzzināt vai tā ir tikai sakuma fāze nopietnākam psihiskiem traucējumiem, kas var novest , teiksim, pie šizofrēnijas. Nezināju pie ka griezties tāpēc jautāju jums.
  • 08.09.2013.
    Man ir nepabeigtā dialoga sajūta, tāpēc šodien turpināšu, kaut arī Jūsu atbilde būs tikai 09.09.2013. Paldies, ka esat tik uzmanīgs un mani par to informējāt! Man liekas, ka ģimenē par emocionālo sūkli, kas uzsūc citu ģimenes locekļu emocijas, esmu izveidojusies, kad sāku pamazām kļūt par emocionālo paklājiņu starp savējiem. Es mierināju, nogludināju viņu savstarpējās nesaskaņas, notušēju negatīvās emocijas. Es jutos ATBILDĪGA par ģimenes emocionālo klimatu. Laikam esmu to visu izbaudījusi pārpārēm, jo tagad man pat mazākās nesaskaņas liek ņemt kājas pār pleciem un bēgt. Negribu to visu redzēt, dzirdēt. Reizēm man tas izdodas, bet pārsvarā es atgriežos un kārtoju, skaidroju, laboju, lai tikai ģimenē būtu miers un saticība. Galvenais, lai viņi būtu laimīgi. Pirms trim gadiem, kad saslimu un man diagnosticēja vidēji smagu - smagu depresiju, mani bērni pameta skolas - puika pameta Mākslas skolu, kaut viņam ir nenoliedzams talants, meita pameta Mūzikas skolu. Tobrīd es savu dzīves nogurumu transformēju uz bērniem, pamanīju viņu nogurumus vakaros un baidījos, ka viņi "izdegs" tāpat kā es. Mana psihoterapeita teica, ka bērniem enerģijas pietiekot, viņi tikai sajutuši mammas vājumu un izmantojuši situāciju savā labā. Bērni tādi esot, ja sajūtot sētā caurumu, tad obligāti izlīdīs pa to. Es biju sētas caurums. Tagad atkal es esmu palikusi daudzmaz enerģiskāka, cīnos ar slimību, fiziski daudz kustos, daudz runāju ar bērniem. Brīnums! Dēls izsaka vēlēšanos turpināt pamestās mācības Mākslas skolā, meita - Mūzikas skolā. It kā no vienas puses man ir prieks, ka tā, bet no citas puses raugoties, mani pārņem šausmas, ka tik ļoti viss tieši no MANIS ir atkarīgs. Visus šos trīs gadus blakus viņiem blakus bija, par viņiem rūpējās tētis. Terapijā esot, es sapratu, ka visu laulības laiku es esmu bijis mūsu ģimenes kuģa kapteinis - stūrmanis. Bez manis šos trīs gadus kuģis vienkārši ir dreifējis bez kapteiņa, jo es taču biju smagi slima. Jā, bērni apģērbti, sakopti....tikai visapkārt haoss. Pavasarī, kad sāku intensīvo psihoterapiju (2x nedēļā), mājās iestājās vēl šādas pārmaiņas: mēs pilnībā pārkārtojām visas istabas (mēbeles), izmetām visu lieko, nevajadzīgo (es gan biju nevis darītāja, bet viedokļa teicēja). Atgādināšu, ka es joprojām NEKO nedaru mājās mājasdarbos, pat mazāko puteklīti nenoslauku. To visu vīrs ar bērniem. Mēs ilgi meklējām ar terapeiti iemeslus, kāpēc mana psihe tik ļoti pretojas un atsakās uzņemties sievietes mājas soļa pienākumus. Jūsu viens no viedokļiem bija, ka sodu vīru. Bet man pašai šķiet, ka es baidos, ka VISS atkal tiks uzkrauts maniem pleciem. Es pat saraujos katrreiz, kad vīrs citiem izsakās, ka es izejot laukā no depresijas. Man ir panika nezin kāpēc...man ir sajūta, ka vīrs man sūta kaut kādu man bīstamu mesidžu. Man gribas pretoties šiem vārdiem, kaut arī man pašai šī slimība ir līdz kaklam. Šonakt man bija dīvains sapnis. Bija galds. Uz galda stāvēja hašišs (esmu nepīpētāja) un Peanacalada (nezinu, kā pareizi jāraksta) pudele. Es visu to sapnī ar sajūsmu gribēju izmēģināt. Tik nepaspēju, jo pamodos. Vēlāk smējos, ka hipijs laikam gribu kļūt. Bet nopietnībā domāju, ka zemapziņa man signalizē, es atkal gribu alkoholu un zāļu pārdozēšanu. Vakar vakarā bija kārtējais konflikts. Pirmā diena mājās un jau konflikts. Vai ne, ka nav iedvesmojoši. Jau minēju, ka mans dēls ir datoratkarīgs. Sēdēju pie datora, istabā ienāk dēls, atskan "mammu..."....es jau ar muguras smadzenēm jūtu, ka tiks prasīts dators, bet es tobrīd lasīju viena foruma diskusijas. Pat nesagaidot dēla turpmāko tekstu, es pateicu: "Neprasi, datoru nedošu". Un sākās dēla dusmu uzplaiksnījums. Es biju trāpījusi desmitniekā. Vēlāk ar vīru parkā salecos. Viņš saka, ka dēla datoratkarība veiksmīgi ārstējas, bet es viņam atteicu, ka viņš maldās un tikai tāpēc, ka datora prasīšana notiek tikai MAN, tēvu apiet un dusmu izvirdumi, ar sienu dauzīšanu, manis pazemošanu no dēla puses visu laiku jāpiedzīvo man. Es jūtos kā emocionālās vardarbības upuris, kas nav pārspīlēts. Vīrs apsolīja ar dēlu parunāt par to un aicināja vairs par to nedomāt. Es viņam atteicu, ka nespēju par to šobrīd nedomāt, jo man līdzīgi gadījumi jau neskaitāmas reizes nācies vai ik dienas piedzīvot. Man sāp dēla rīcība, vārdi, vīra virspusīgā attieksme, ka faktiski, es jūtos neaizsargāta. Es teicu, ka vēlos palikt viena (atcerējos, ka vīru nedrīkstu padarīt par līdzatkarīgu un visas emocijas grūst viņam virsū), turpināju viena pastaigu. Gāju kādu stundu. Un atkal bija tā sajūta, ka varētu kā vilks gaudot pret mēnesi. Es jūtos vientuļa savā dziļākajā būtībā. Es zinu, ka Jūs man atkal perfekti profesionāli ieteiksiet intensīvo analītisko psihoterapiju, bet .... šobrīd ir tā, ka NAV tās naudas. Es pat vairs nezinu, kas tālāk notiks ar mani nākotnē. Mani alkohola un zāļu pārdozēšanas gadījumi vairojas, uz istabas sienām ar melnu flomāsteru vairojas tādi uzraksti, kā "Istaba nav glābiņš, te nāk visi un izlādas!", "Es nemīlu jūs!", "Es pazudīšu, citiem laime", "Ļaujiet man nomirt!" Un katrs, kas ienāk manā istabā, var to izlasīt. Es sāku justies jau kā vājprātīgā, kaut gan patiesība ir cita. Tur reibumā raksta ĻOTI izmisis cilvēks. Daudzi zina, ka man ir šie pašnāvības mēģinājumi, saka - droši zvani, sauc palīgā, nedomā muļķības. Tikai viņi nesaprot, ka nevar jau tā VISU SĀPI kā uz delnas izlikt otram. Es laikam izklausītos viņiem kā ar sevi pārņemta vājprātīgā. Prom braucot no slimnīcas, ārste man teica, Tu esi jauna, skaista, gudra sieviete, meklē darbu un viss nokārtosies. Es viņai saku, ka esmu intelektuālā darba darītāja. Es nelasu, es neskatos TV, jo koncentrēšanās mani bieži pieviļ. Ārste atkal sāk runāt, ka zāļu devas jāpārskata. Es ....jā, jā, laikam...bet sajūta, ka pat ārste NEKO nesaprot. Varbūt es esmu tā, kas NEKO nesaprot?
  • 08.09.13.
    Sēžu slimnīcas gultā un manu prieku mājās braukt jau ir nomainījis bēdīgums, nolemtības sajūta, ka mana dzīve ir draņķīga. Nevis tāpēc, ka tā patiesi tāda būtu, bet mani ietekmē tuvinieku garastāvokļi. Es esmu kā sūklis, kas uzsūc visu negatīvo. Viss gaišais un vieglais no manis tiek izstumts ārā. Mani izrakstā ārā no slimnīcas pēc nu jau sestās zāļu pārdozēšanas reizes. (atkal gribēju gulēt gulēt un, ja nepieceltos, nemaz neraizētos). Esmu sapratusi, ka arī dzīvē valda dabīgā atlase. Izdzīvo stiprākie. Es pēc "izdegšanas sindroma"vairs nejūtos stipra un gatava stāties pretī, kas saucas - mana dzīve. Interesanti, ka man jau vairāki ārsti saka, ka es nedrīkstu iet psihoterapijā. Es neesot tas gadījums, kas drīkst. Nenoliedzu, ka terapija, sašūmē manī emocijas un terapijā esot, es patiešām mēģinu pielikt punktu savai dzīvei. Esmu nogurusi. Noguruši arī mani līdzcilvēki. Vīrs vakar nenoturējās un sāka vērt vaļā savu dvēseli, ka viņš vairs nespējot, jo mana depresija esot mājās kā uz altāra uzlikta. Bet, cik reizes es esmu teikusi, lai neievēro mani, bet dzīvo savu dzīvi, es kā varēšu, tā mēģināšu pielāgoties viņu dzīves ritmam. Nu, nevaru es vienmēr, kad vīrs grib iet pastaigā, es arī. Citreiz man tajā brīdī ir nogurums un nevēlēšanās līst laukā no gultas. Es zinu, ka viņš ir noguris, ka viss jādara vienam. Es joprojām NEKO nedaru mājās. Negribu, nevaru, nespēju. Fiziski tā kā varētu, bet psiholoģiski nespēju. Vīrs grib aizbraukt uz ārzemēm (mums nepietiek ar viņa policista algu). Izskatās, ka ģimene ir nevis vienota, bet šķeļas. Es ar savu depresiju vienā mājas istabā, vīrs noņēmies ar 1000 pienākumiem, sliktā garastāvoklī rūc uz visiem, sapņo par prombraukšanu. Meita sapņo par flautu, kuru nevaram nopirkt, dēls cīnās ar datoratkarību un mācās dzīvot bez datora. Viss tik nomācoši. Pats trakākais, ka es neesmu pārliecināta, ka šī mana spēle ar zālēm, nāvi un dzīvību, nav pēdējā. Viss man ir, bet tai pašā laikā ir smagi, grūti un bezcerīgi. Liels nogurums pāri visam. Ko man darīt, lai mana depresija nebūtu altāris ģimenē? Man liekas, ka tā ir ģimenes problēmas sakne.
  • 12.08.2013.
    Sakiet, kāpēc cilvēks starp cilvēkiem jūtas vientuļš?
  • 12.08.2013.
    Jā, es nemaz neslēpšu, ka sarakste ar jums man ļoti patika. Un man no sirds žēl, ka jūs esat tik dārgs. Jūsu valoda ir tik viegla un saprotama, ka komunikācija ar jums ne tikai vieglumu piešķir, bet arī baudu. Patiesībā man ir kaudze jautājumu un neskaidrību. Piemēram, kā man depresijas slimniecei nepadarīt citus par līdzatkarīgiem. Man jau rodas sajūta, ka vīrs dzīvo manu dzīvi. Bet tai pašā laikā, kad viņš novēršas no manis (filmu skatās, kārto zivju akvāriju) man viņa paniski pietrūkst. Es pacietīgi gaidu, ļauju viņam relaksēties ar citām lietām, es taču esmu saprātīga. Tomēr man neveidojas attiecības ar veseliem cilvēkiem. Man nav darba, hobiju...es nevaru būt līdzvērtīgs un interesents sarunu biedrs citiem. Es asi to pārdzīvoju. Vēl man ir jautājums....man patīk, ka ar jums veidojas dialogs, bet ar manu jauno terapeiti bija monologs, es nesajutu sadarbību, komunikāciju. Vai man terapeitei par to jāsaka? Ja nu aizvainošu un likšu viņai slikti justies?
  • 12.08.2013.
    Labdien! Mani māc šaubas un nemiers. Es, spontāni un vadoties pēc iekšējām sajūtām, nomainīju psihoterapeiti. Man nav redzamu pretenziju pret iepriekšējo terapeiti, tikai bailes, ka terapijā esot, es mēģināju paveikt pašnāvību, ka mani pēdējie vārdi pasaulei bija (jau sazāļota, ko pati neatceros, bet citi atstāstīja), bija - man nav izejas, nav spēka, viss ir bezcerīgi. Man bija bail turpināt pie šīs terapeites ārstēšanos, mani biedē nevis terapeite un viņas darbs, bet gan notikušais. Arī pārrunājusi notikušo ar terapeiti es neesmu. Tai pašā laikā es sajūtu, ka man vajag profesionāli, ar ko turpināt terapiju. Izvēlējos jaunu. Bet...mani grauž kaut kāda vainas sajūta. Neesmu pārliecināta, ka pareizi rīkojos.
    Vēl man ir jautājums, vai tas ir normāli, ja pacients no terapijas aiziet izmisis, ar bezcerības sajūtu?
  • 05.08.2013.
    Paldies, Jums, par dialogu. 1. Es varu piekrist tam, visam ko apgalvojāt saistībā ar mani. Par apkārtējo motivācijām, man ir grūti spriest, es nespēju tik labi izspriest citu rīcību. 2. „ Jums vieglāk atteikties no labuma sev, ne kā to iegūt un iegrimt sirds-apziņas pārmetumos. „ Tas ir ļoti precīzi pateikts. Pēdējos gados es daudz kam pārkāpju pāri, arī šim un cenšos mazāk sevi „grauzt” par sev gūto labumu, taču ne vienmēr tas sanāk, sevišķi ja citu apstākļi pasliktinās.
  • 03.08.2013.
    Labvakar! Jau pirms pāris mēnešiem pie savas psihoterapeites noskaidroju aptuvenos iemeslus, kāpēc es pirms 4 gadiem devu priekšroku darbam, sabiedriskiem pienākumiem, nevis ģimenei. Iemeslu sanāca daudz, pat tādi, kas nāk no bērnības. Es zinu iemeslus, bet šī zināšana man nekādi nepalīdz tikt šodien galā ar depresiju. Pats, pats galvenais iemesls ir tāds, ka es jūtos kā neveiksminiece ģimenes dzīvē un man vajag sirsnīgus Paldies no tuviniekiem par garšīgām vakariņām, foršām lietām, kuras pamanu veikalā un nopērku, ka atzinīgi attiecas pret manām domām, viedokli. Kopumā tas laikam ir alkas pēc atzinības un mīlestības pārākajā pakāpē. Jā, un man vajag "burkāniņu" kā ēzelītim, lai kaut ko darītu, kustēties uz priekšu. Šobrīd es nesaredzu ģimenē, dzīvē burkāniņu. Man ir vilšanās daudzās lietās, kas agrāk likās svarīgi, šobrīd ir nesvarīgs. Mēģinu funkcionēt ģimenē kā agrāk, bet nesanāk. Vakar man bija smaga veģetatīvās distonijas lēkme. Jau agrāk, ģimenes locekļu tuvums ir izraisījis manī paniku un vemšanu. Sanāk apburtais loks. Es mēģinu ignorēt depresiju, bet depresija saka savu vārdu. Piemēram, šodien raudu bez redzama iemesla, klīstu naktskreklā, gribas nopirkt pudeli un piedzerties. (kaut esmu no nedzērāju sugas, pat Jaungadā dzeru bērnu šampānieti). Es šobrīd tikai minēšu iemeslus, kas, manuprāt, dzen depresijā. Es nejūtos ģimenē novērtēta, neskatoties, ka visi apkārt man staigā uz pirkstgaliem un no manis nopūš jebkuru puteklīti. Mani mīl, bet es jūtos nelaimīga. Es cenšos būt laba sieva, māte...bet jūtos tai pašā laikā kā neveiksminiece. Kāpēc neveiksminiece es jūtos, tikai minu. Laulības sākumā vīrs mani gribēja redzēt savādāku, šobrīd mani mīl, kāda esmu. Bet es vienalga atceros un jūtos kā pagātnē. Arī mamma man allaž stāstīja, tā tante par Tevi teica to un to (negatīvu), salīdzināja ar citiem bērniem, re, kāda čakla ir Kristīne. Es iemeslus zinu un apjaušu, bet man no tā labāk nepaliek. Jāpiemin, ka allaž biju teicamniece, lieliski dziedāju, sportoju, dejoju. Arī 30 gados, sākot iegūt kārtējo diplomu un izglītību saņēmu tikai 9 un 10. Darbā mani slavēja, pamanīja mani, novērtēja. Es vienmēr spīdēju kā zvaigzne pie debesīm. Protams, ka apkrāvos ar sabiedriskiem pienākumiem aizvien vairāk, cēlos aizvien agrāk no rīta, vēlāk devos gulēt, lai tikai uzspētu visu padarīt,. Tad sāku strādāt arī brīvdienās. Loģiski, ka piedzīvoju tādā tempā un stresā "izdegšanas sindromu", pēc izdegšanas sindroma, radikāli mainījās mana dzīves uztvere un sākās depresija. Jau 3. gadu. Vairs negribas būt sabiedriski aktīvai, gribas nolīst kaktiņā un neko nedarīt. Jau reiz rakstīju, ka izjūtu fiziskus nelabuma viļņus, ja kaut kas JĀdara. Zilbi "JĀ" izcēlu, ka terapeite pamanīja, ka man viss izsauc negatīvas sajūtas, kas sākas ar šo zilbi. Man nav vairs dzīves mērķa, jūtos kā slimniece, kas 3 gadu laikā tikai negatīvi ietekmēju tuviniekus ar savu slimību - depresiju. Pat apsvēru domu - dzīvot atsevišķi. Tuvinieki jūtas sāpināti un uztver manas domas, kā pieradījumu, ka es viņus negribu, gribu pamest. Arī manus pašnāvības mēģinājumus uztver kā nodevību no manas puses. Viņi nesaprot, ka es jūtos slikti, man nav ne spēka, ne padoma, kā dzīvot tālāk. Mana dzīve šobrīd ir diezgan nožēlojama. Es nespēju koncentrēties, es nespēju lasīt, skatīties TV, darīt mājas darbus. Es nesaprotu, kāpēc arī te ķermenis pret mani buntojas.
  • 03.08.2013.
    Paldies, par Jūsu viedokli, daudz kam no Jūsu teiktā varu piekrist. Par vīru- esmu viņam mēģinājusi vairākas reizes jautāt, viņa domas "skatu no malas". Bet viņš izvairās, viņš vēlas atbildēt pēc iespējas neitrālāk, laikam, lai neaizvainotu vai nebūtu pretrunā, piemēram, ar manu vēlmi izpalīdzēt. Viņš distancējas no šīs tēmas, diemžēl. Es pieļauju, ka viņa domas, ir tādas, ka man nevajadzētu tik daudz iesaistīties. Lai gan es tiešām nespēju tik daudz palīdzēt. Paldies, liels, par Jūsu ieteikumiem, es ceru, ka kādreiz izaugšu līdz tam, lai noticētu, ka varu nesatraukties TIK daudz par citu problēmām un uztvert daudzas lietas vieglāk.
  • 03.08.2013.
    Sveiki! Lieta tāda, ka nedzīvoju Latvija šobrīd, bet busu uz neilgu laiku, tad ari plānoju apmeklēt psihoterapeitu. Gribēju uzzināt, vai ir vērts aiziet pāris reizes? Domāju, ka vairāk nesanāks, jo busu tikai uz 10 dienam. Šobrīd cenšos ar interneta palīdzību atrast tieši pie ka iet un uzduros Jūsu mājas lapai un iepatikās, ja tā var teikt. Šī bus pirmā reize, kad apmeklēšu, tāpēc nezinu pēc kādiem kritērijiem man izvēlēties piemērotāko. Ir iespējams sarunāt konsultācija pie jums caur epastu? Varbūt ir kāds padoms? Varbūt man vispirms būtu jāizskaidro problēma, lai saprastu, kas īsti man nepieciešams? Paldies jau iepriekš!
  • 01.08.2013.
    Labdien! Būtu pateicīga, ja Jūs izteiktu viedokli, par situāciju, kādā dzīvoju. Nedaudz ieskatam, man ir 26 gadi, līdz skolas vecumam dzīvoju pie vecmāmiņas. Tad nomira mans tētis, taču mammai jau bija cits-precēts vīrietis, kas šad tad apciemoja mūs, vienistabas dzīvoklī, piedzima mans brālis, dzīvojām trūcīgi, jo mamma nestrādāja saistībā ar brāli, bet tas vīrietis finansiāli savu bērnu neatbalstīja. Man saistībā ar to, ka māte paspēja reģistrēt ar manu tēvu laulību līdz pat augstskolas beigšanai ir bijusi tēva pensija, jeb pareizāk sakot, reāli mātei nebija jābūt papildus izdevumiem, jo tā summa noteikti nosedz manu iztikas daļu. Mums palīdzēja ar produktiem vecvecāki. Mātes attieksme pret mani mainījās parādoties šim vīrietim, es jutos nevēlama, lai gan protams nekad nekas tāds netika teikts, bet sajūtams gan, kad ne par ko tika kliegts uz mani, tiku atraidīta.. iespējams biju par traucēkli „jaunajai ģimenei”. Taču arī šis vīrietis nomira no smagas slimības. 18 gadu vecumā sākot studēt sāku arī strādāt, lai kļūtu neatkarīga, kabatas naudas man nekad nebija, jo nebija arī tādu iespēju. Māte atsāka strādāt par apkopēju- alga maza. Strādāju un mācījos, taču vienu brīdi gadu sanāca dzīvot pie mammas, jo nevarēju atļauties dzīvot viena. Tas, protams bija kā murgs, jo visi pārmetumi, lai cik tie globāli nebija tika vienmēr raidīti manā virzienā. Piemēram, liels gāzes rēķins, nozīmēja to, ka esmu ilgi mazgājusies, vainīga es. Kad neizturēju un raudot teicu, ka papildus Tēva naudai varu dot klāt, cik vajag, saņēmu tikai nicinājumu. Biju laimīga, kad satiku savu vīru un dzīvoju pie viņa, pamazām esmu atradusi arī finansiālā ziņā labu darbu, pati iegādājos auto un kopīgi ar vīru iegādājāmies dzīvokli, varam šad tad atļauties vakariņot ārpus mājas, es sev atļaujos kaut ko nopirkt tādu, ko iepriekš nevarēju, taču jūtos slikti brīžos, kad vakariņoju ar vīru ārpus mājas, es jūtos vainīga, ka mana māte to nevar, jūtos vainīga, saprotu, ka vakariņu laikā būtu jābauda atmosfēra, sabiedrība un ēdiens, bet neviļus ienāk prātā doma, ka viņa to nevar un man paliek žēl. Pēc vecmāmiņas nāves, uzdāvināju mammai iespēju atpūsties ārpus ikdienas rutīnas kopā ar mums dodoties ceļojumā. Cenšos palīdzēt materiāli, kad tas ir iespējams un jūtu, ka nepieciešams, senāk atbalstīju ar konkrētu summu mēnesī, bet vecmamma man ieteica to nedarīt jo cilvēks pierod pie tā un ja man nebūs tādu iespēju varētu būt vilšanās). Kad dodos ciemos, parasti nopērku dažādus nepieciešamus produktus un varbūt našķus. Bet šī vainas apziņa, ka viņai neiet tā kā man manī rada diskomfortu, ka es nespēju palīdzēt kā vairāk un tajā pašā laikā pārdomas, kādēļ cilvēks necenšas un netiecās uz kaut ko labāku, paralēli pa gadiem var skatīties tās pašas apkopējas vietas ar labāku atalgojumu un tā pamazām pakāpties uz augšu. Esmu piedāvājusi palīdzību ielikt sludinājumu utmldz., bet atrodas dažādi iemesli kāpēc to nedarīt. Tajā pašā laikā, kad man zvana notiek žēlošanās par dažādām likstām un cik tas ir dārgi un nevar atļauties, tas nenotiek tieši, bet daudz reiz var saprast, ka cilvēkam ir grūti, mani šīs sarunas nomāc, tās ir garas un detalizētas par sīkākajām un arī lielām sadzīviskām lietām, 1- 1,5 h garumā. Māte apvainojas, ja nezvanu, bet es negribu zvanīt un pazaudēt stundu, ja lietas varētu izrunāt 20min. Arī man ir problēmas, bet es tās nezvanu un stundu nestāstu un nežēlojos, par to ka, piemēram, kredīts par mācībām jāmaksā un cik tas ir netaisnīgi. Par visu šajā dzīvē ir jāmaksā un nevar vainot visus, pie saviem apstākļiem, ja cilvēks pat necenšas tos uzlabot cik vien sevi atceros. Es negribu justies vainīga.
    Es gribu doties ceļojumā un nedomāt par to, ka cits to nevar, kā man ar to tikt galā? Vai man ir jājūtas atbildīgai par mammas finansiālajām problēmām? Tik turīga es arī neesmu, lai varētu veikt nozīmīgu atbalstu, jo arī manā ģimenē, mājā nepieciešams ir mans pienesums. Kamēr man ir savi līdzekļi vēl neko, bet ja mūsu ģimenē parādītos bērns, man nebūtu kādu laiku savu līdzekļu un vīram es neprasītu naudu priekš savas mātes, es nevēlos šo situāciju, tādēļ vēlos saprast vai tas ir normāli, ka es par to domāju un jūtos vainīga? Kā ar to tikt galā? Paldies, Jums!
  • 28.07.2013.
    Labdien! Es pirms nedēļas iznācu no psihiatriskās slimnīcas, kur mani ārstēja pēc pašnāvības mēģinājuma, arī depresiju. Slimnīcā pamazām attapos no pašnāvnieciskām domām. Sāku katru dienu stundu soļot, kad bija brīvpastaiga, vingroju istabā. Sāku domāt par savu izskatu - krāsojos, sapirku smukas un seksīgas drēbes. Pārrados mājās un atkal es grimstu NEKONEGRIBU purvā. Sākumā turējos, tad ar katru dienu palielinājās sajūta, ka neko negribu, nekas nesaista. Klīstu pa māju un meklēju iedvesmu, bet tā neatnāk. Pārstāju staigāt, vingrot. Pats trakākais, ka es NESPĒJU neko darīt. Es speciāli izcēlu vārdu "NESPĒJU". Redzu putekļus. Labi saprotu, ka tie jānoslauka, bet te uzreiz manī rodas protests, sajūta, ka psihe liek man būt noraidošai. Vīrs man saka, nedomā un dari! Bet es nevaru...ne ēst gatavot, ne drēbes noņemt no žāvētāja, ne iet pastaigā ar suni. Kā jādara, tā sajūtu protesta vilni gandrīz vai fiziski. Es negribu sajust pienākumus. Mani moka vainas sajūta gan vīra, gan bērnu priekšā. Jūs reiz man rakstījāt, ka man jābūt kā piemēram, kas tiek galā ar grūtībām. Es to atbalstu, bet nespēju to realizēt dzīvē. Tāpat nesaprotu, kāpēc mājās es palieku nevarīga, nespējīga uzņemties atbildību, veikt pienākumus ģimenē. Pavasarī gāju 2 reizes nedēļā psihoterapijā...bet bez redzamiem panākumiem. Es katrā vizītē kā sabojāta plate teicu: negribu to un to darīt, dusmojos uz sevi, uz citiem.
  • 26.07.2013.
    Labdien. Ārsts noteicis diagnozi veģetatīvā distonija jau 6 gadus, agrāk lietoju Venlaxor depresantus, bet ļoti mazās devās, 2x dienā pus tableti no 37,5 mg, palīdzēja, 4 gadus bez problēmām, tad sāku plānot ģimeni, šos depresantus jau kādu laiku nelietoju, bet bērniņu zaudēju, šobrīd atkal pagājis laiks, kad varētu atkal sākt plānot, bet es sev šobrīd piešķiru dažādus ginekoloģiskus simptomus, piemēram: dedzināšana, izdalījumi, ginekoloģiski man nekas nekaiš. Vai ir iespējams lietot Venlaxoru tik mazās devās arī plānojot grūtniecību, vai ja lieto tik maz, tas bērniņam var kaitēt, jo domāju dažādas trauksmes traucē vairāk kā tas ja esmu mierīga. Jau iepriekšēja paldies par atbildi.
  • 23.07.2013.
    Labdien! Ciešu no veģetatīvās distonijas jau daudzus gadus (aptuveni 10), esmu dzērusi antidepresantus, gājusi psihoterapijā, taču viss tas ir uz laiku, kad dzeru zāles ( antidepresantus) viss ir kārtībā, taču paiet neilgs laiks ( 6 mēneši) un atkal viss ir atpakaļ - trauksmes, panikas lēkmes.... esmu jauna 24 gadi, precējusies, gribētu bērnus, taču bail, jo šobrīd sajūta, ka netieku galā pati ar sevi,kur vēl ar bērnu 2 mēnešus eju psihoterapijā, taču nav tādi rezultāti kā gribētu - arī vīram grūti, jo nesaprot, kas ir trauksme un kādēļ man tā rodas, šobrīd jau ir 6 mēneši kopš mokos ar caureju - organiski nekas nekaiš. Vai psihoanalīze var man palīdzēt?
  • 12.07.2013.
    Labdien! Es gribu parunāt par suicīdiem. Man ir depresija ar noslieci uz suicīdu. Ne bieži, bet gadās. 5 reizes esmu mēģinājusi ar zālēm. Man bija sadursme ar dēla psihoterapeitu, viņš izteicās, ka tas man ir mesidž pārējiem ģimenes locekļiem. Es negribu piekrist. Man tajos brīžos gribas pārtraukt iekšējo sāpi un atbrīvot citus no sevis, no slima cilvēka. Man tādā brīdī varētu kaut puspasaule kliegt, ka nedari, es darītu. Lielā problēma, ka regulāri es arī saņemu mesidžus no saviem ģimenes locekļiem, precīzāk no dēla un vīra - esmu slima, neveiksminiece (jo nemeklēju darbu), rakstu stulbas īsziņas 80% gadījumu (es gan piekrītu, ka tikai 10 %), esmu resna - neviens pat nenovērtē, ka 10 kg kopš pavasara ir nost. Dēla psihoterapeits pateica, ka man jākļūst tievai, tādai, kāda biju pirms 3 gadiem, pirms saslimu ar depresiju. Laikam man ir dusmas, ka mani noniecina, nevis stimulē un atbalsta, novērtē. Es jau pieminēju, ka jūtu dusmas. Dēla psihoterapeits man teica, ka man ir uzdevums - notievēt, lai celtos akcijas dēla acīs. Es saprotu, viņam vajag mammu, ar ko lepoties. Dēla psihorapeits teica, ka dusmas pret tuviniekiem es nedrīkstu paust, un jāatrod Austrumu cīņu klubiņš (bet tajā iet tikai bērni) Es iedomājos par trenažieru zāli. Vēl mums ir joga, ūdens aerobika, pilates. Vai ejot uz tādām nodarbībām, es sajutīšu, ka izlādu dusmas? Man liekas, ka nē, jo man ir aizbāzta mute. Es izlādēšu dusmas, bet mesidžus no manis mani ģimenes vīrieši nesaņems. Tad jau sanāk, ka cēloņi manām dusmām netiks likvidēti. Dēla psihoterapeits ieteica vīram ar dēlu nodarboties ar kopīgu sportu. 15 gadus lielais dēls atsakās. Man atkal rodas jautājums - ja dēls negrib, tad psihoterapija nonāk strupceļā. Vēl viens moments. Tagad dēls pusotru mēnesi ir bez datorspēlēm. Liekas, ka "lomkas" mazinās. Šodien viņam ir 15 gadi, radu dāvinātā nauda atļauj dēlam paņemt "kruto" telefonu ar interneta pieslēgumu. Dēls atzīst, ka telefons spēlēm nebūs paredzēts, viņš tikai vēlas iekļauties ar dārgo telefonu pusaudžu barā. Telefons būšot tikai saziņai, ne spēlītēm. Pozitīvais tajā visā ir tas, ka pirmo reizi mūžā sadāvināto naudu dēls izmanto lietderīgi, citus gadus iztērēja našķos (kaut našķus nekad neesam lieguši). Viņš saplānojies, ka pats apmaksās pirmo iemaksu un turpmāk maksās pats arī rēķinus par telefonu no savas kabatas naudas. Viņš mācīšoties budžetu plānot. Mēs priecājamies par argumentiem un viņa apņēmību.....tikai baidāmies, ka telefons nav jauna alternatīva spēlītēm. Vēl kas...šobrīd uz terapiju braukājam mēs ar vīru. Bet vizītes laikā man ir daudz raudāšanas, man ir grūti izturēt, ka 3 vīrieši liek man justies, ka viņi ir pret mani. Sazinājos ar savu terapeiti telefoniski, viņa teica, ka dēla ārstēšanā ir labi, ka terapeits ir vīrietis. Bet es jūtos slikti. Protams, es braukšu pie dēla psihoterapeita un gatava mainīties.....bet es jūtos apdraudēta, nesaprasta, vainīga dēla datoratkarībā (viņš smagi pārdzīvojot manu slimību, jūtoties, ka vainīgs, ka mamma neizveseļojas) noniecināta vizīšu laikā.
  • 06.07.2013.
    Vēlreiz no sirds es pateicos par Jūsu atbildēm. Es zinu, ka mūsu ģimene ir disfunkciāla. To jau mana terapeite teica man. Jūs vienā no iepriekšējām reizēm piedāvājāt kā vienu no variantiem, dēlu atalgot ar naudas prēmijām. Bet....vecmāmiņas un vecvecmāmiņas atalgo puisi par neko, piemēram, ar 3 -5 latiem. Vakar vīrs palūdza izsūkt istabu, pretī saņēma jau ierasto "man nāk miegs, nedarīšu". Mēs nevaram maksāt vairāk, mūsu gimenes budžets to neatļauj. Man nav ideju, kā vēl lauzt pusaudža visatļautību. Kādreiz draudējām nepaklausības gadījumā ar datora ierobežošanu. Darbojās. Tagad nav nekā, ar ko dēlu piedabūt darboties. Kā lauzt šo NĒ no pusaudža puses? Dēlam saplīsa kurpes, redz, uz veikalu ar tādu saplēstu kurpi neies. Tēvs attiecās saprotoši un pats uz savu galvu un gaumi izvēlējās apavus. Dēla izteikumi par kurpēm bija nicīgi, ļoti aizskāra vīru. Šodien tētis ies vēlreiz pirkt apavus, cerot, ka pirkums dēlu apmierinās. Faktiski, vīrs cenšas manis dēļ, jo viņš bija gatavs kaut visu vasaru nepirkt tik bezkaunīgam pusaudzim apavus. Tad vīrs izdomāja, ka ēstgatavošanā jāpiedalās VISIEM - piemēram, viens mizo kartupeļus, otrs griež gaļu utt. Ar domu, kas strādā, tas arī ēd. Bet mana psihoterapeite teica, ka manipulācijās ar bērnu ēdienu izmantot nedrīkst. Varu jūs iepriecināt, ka manas sarunas par trenažieru zāli un tās nepieciešamību ir vainagojušās. Dēls vingro un pumpē muskuļus mājās, tāpēc, ka nevēlas iet uz trenažieru zāli. Es jūsu atbildes vienmēr izprintēju un pārlasu vēl un vēl.
  • 05.07.2013.
    Jūs sakāt, ka manam dēlam var palīdzēt ārsts. Es īsti neuztvēru un nesapratu, kāda veida ārsts. Un internetā par datoratkarību speciālisti runā par pazīmēm, kā atpazīt datoratkarīgo, bet kā ārstēt soli pa solim - maz. Varbūt es kļūdos par tām lomkām, bet ir tāda situācija, ka man dēls runā un runā par datoru, kā nevainīgi var izmantot datoru jau tagad. Bet tas man atgādina dzērāju, kas sievai lūdzas, lai no šņabja blašķītes drusku viņam iepilina glāzītē. Bet man ir bail, ka glāzīte dēlam pārvērtīsies par neskaitāmām stundām. Bija diena, kad vīrs uzlika dēlam taimeri uz 1 stundu. Pēc tās stundas viņš kļuva nikns. Un tad vīrs izlēma vispār nedot datoru dēlam. Varbūt esam pārāk paranoiski vecāki? Un jums ir taisnība - jau sen mums nav varas pār dēlu. Mēs izmēģināmies visu, ir pat bijuši kautiņi starp dēlu un vīru. Tas ir šausmīgi...dēls saka, ka viņš speciāli provocējot šos kautiņus. Ja tā ir depresija un dēla trauksme....tad iesakiet labu speciālistu, kas tieši specializējas pusaudžu ārstēšanā. Jautāju to tik nopietni, jo pašai manā mazpilsētā ir ārsts, kura pati ne sevišķi veiksmīgi ārstē mani. Pati šobrīd esmu slimnīcā - ārstēju depresiju. Kā mana psihoterapeite teica, dēls tēvu uzskata par monstru un tāpēc ar datorproblēmām un to risināšanu dēls risina tikai ar mani. Es laikam viņa uztverē esmu vājais posms, kuru cer dēls izmantot savā labā. Vispār atrodos starp 2 dzirnakmeņiem. Vīrs pasaka, ka ir slikts tēvs un mainīties negrib. Sak, pieņemiet mani, kāds esmu. Bet es esmu paklājiņš starp abiem, kur abi (vīrs un dēls) emocionāli noslauka kājas. Tagad izlasīju vīram jūsu atbildi man, es saņēmu vīra prātulu. Iziesi no slimnīcas, ved dēlu pie speciālistiem. Bet man sāk nākt panika, man bail atgriezties mājās. Pirms 3 nedēļām man bija tāds kā nervu sabrukums - es sarijos zāles čupām....draudzene izglāba, nogādāja slimnīcā ar ātrajiem. Pat nezinu, kāpēc to visu stāstu jums. Nezinu, bet man liekas, ka abi manas ģimenes vīrieši mani mobingo....
  • 04.07.13.
    Labdien! Vispirms gribu pateikt paldies par Jūsu atbildi mana 15 gadus vecā datoratkarības gadījumā. Daudzas lietas jūsu akcentējāt tā, kā intuitīvi jutu. Mani dēls nomoka ar jautājumu, kad beigsies datora noliegšanas laiks. Es ziedojos idejas vārdā un atteicos no sava datora. Tagad mājās NEVIENS neslēdz datoru. Esam šai jautājumā solidāri. Mani nomoka tagad 2 jautājumi. Pirmais: cik ilgi noliegt datoru un saprast, kad viņam beidzas "lomkas". Otrais, kā lai izskaidro dēlam, ka tas nav sods, bet mūsu palīdzība viņa problēmu risināšanā? Man sāk pietrūkt argumentu. Šobrīd dēla skatījumā esam viņu nepelnīti par slimnieku pataisījuši, kaut nekad neesam tā viņu dēvējuši. Es gribu, protams, ka viņš lai iesaistās ne tikai mājas darbos (kaut darbs arī ir zāles), bet arī lai viņš atrod sev tīkamas nodarbes. Bet viņš visu dēvē par tupu zīmēšanu, Tv skatīšanos utt. Viņu kaitina viss. Viena saruna, kad mierīgi mēģināju izskaidrot, ka viņam pašam jāatrod sirdij tuvas lietas (bez datora), viņš saniknojās un sita ar dūrēm durvju stenderi, skapi. Par trenažieru zāli pat dzirdēt negrib. Es, godavārds, nezinu, kā un kādā veidā dēlam mainīt domāšanu. Uz psihoterapeitu mums ir pieraksts 15 augustā. Bet vēl jāizdzīvo 1,5 mēnesis. Lūdzu, iesakiet, kā apmēram runāt ar dēlu.
  • 28.06.2013.
    Labdien! Man ir 15 gadus vecs pusaudzis, datoratkarīgais. Mājās atvienojām no vadiem visus datorus. Protams, ka viņam ir "lomkas" kā narkomānam. (Dusmas, agresija, izrunāšanās, vecāku nepārtraukta pazemošana) Kā palīdzēt dēlam vairāk nezinām, jo uz visiem piedāvājumiem viņam ir atbilde - Nē. Nenesīs atkritumus laukā, jo ļaunie vecāki ir atņēmuši datoru. Tāda sajūta, ka pamiera mājās nav un nebūs, jo pat nav skaidrs, cik ilgi datoratkarība turpināsies. (Datora dēļ jau palika šogad 8. klasē uz otru gadu, biežo kavējumu dēļ, nevaram taču tik lielu bērnu aizvest uz skolu, ja viņš vienkārši guļ un izdomājis kārtējo kaiti - sāp galva, kāja vai vēders)Nedomājiet, ka mēs tā vienkārši to visu uzņēmām, skalojām dēlam smadzenes, rājāmies, lūdzāmies...nekā. Pameta Mākslas skolu. Šobrīd dēls sāk jau pārdomāt savu dzīvi - grib 8. klasē mācīties uz 8 ballēm (viņš to varētu, jo galva ir gaiša, arī testos uzrāda augstu intelektu. Domā atgriezties Mākslas skolā) Bet mani vajā bailes, ka tā ir tukša runāšana kā, piemēram, alkoholiķim. Kad nedzer, sola mainīt dzīvi, bet pie pudeles viss aizmirstas. Tikai mūsu gadījumā tā nav pudele, bet dators. Nekur internetā neatrodu informāciju, kā pareizi ārstēt bērnam datoratkarību... Gribu pierunāt ar mani iet uz trenažieru zāli.... Ko darīt, ja ikdienā uz aicinājumiem iesaistīties kopīgos pasākumos (mājas darbos, remontdarbos utt.), ir tikai viņa atbilde - Nē? Un, vai ir pareizi, ka mēs pavisam noņēmām datoru savam tīnim?
  • 29.05.2013.
    Sveiki,vēlējos jautāt kādēļ vīrieši skatās porno filmas?,esmu ar draugu kopa mazliet vairāk kā gadu un viņa telefona internet vēsturē ieraudzīju ka viņš skatās porno (man no sākuma teica ka ir skatījies bet ne ar tādu domu ka pats meklētu,ja nu kādreiz kaut kur uziet tad paskatās ,bet parādīju viņam ka ineta vēsture parāda ka viņš pats ir meklējis) man viņš teica ka ar mani seksuālā dzīve viņu apmierina,ka skatās vienkārši skatīšanas pēc,bet nesaprotu kāpēc ir jāskatās ja seksuālā dzīve viņu apmierinot??...mums ir 3 gadu starpība.
  • 20.05.2013.
    Ko man darīt ja mamma raud bet pati nesaka kāpēc??
  • 19.05.2013.
    Labdien. Man ir 17 gadu. Kopš es sevi atceros (vispār no savas bērnības atceros ļoti, ļoti maz, šķiet, ka smadzenes šo informāciju ir nobloķējušas) esmu bijusi agresīva. Visvairāk to izjūt cilvēki, kas man ir vistuvākie. Esmu emocionāli agresīva- bļauju, raudu, nesavaldos, runāju muļķības un vēlāk cenšos sevi aizstāvēt un pamatot, ka mani vienkārši izprovocēja uz šādu rīcību. Ļoti grūti, bet apzinos, ka patiesībā esmu vainīga pati un palieku agresīva, ja viss nenotiek pēc mana prāta- cilvēki nerīkojas kā es vēlos, nesaka un neuzvedas tā kā man ir pieņemami. Esmu centusies pirms kliegšanas sākuma apdomāties, bet nekas nesanāk, jo manas emocijas reaģē ātrāk par smadzenēm. Tas sagādā lielas problēmas personīgajā dzīvē, kas izposta arī mana mīļotā cilvēka dzīvi, jo viņš nespēj izturēt manus regulāros nesavaldības uzplaiksnījumus. Es patiešām nezinu kā strādāt ar sevi un kontrolēt šo agresiju. Es vēlos normālu dzīvi, nepostot to ne sev, ne citiem.
  • 11.05.2013.
    Man ir jau 50 gadu, dzīvē esmu daudz pieredzes sakrājis, mana ģimene ir materiāli nodrošināta. No malas raugoties, esam ļoti jauka un sabiedrībā iemīļota ģimene. Neskatoties uz visu iepriekš teikto, man bieži gribas dzert . Es to arī daru, sieva, protams, dusmojas, pats saprotu ka tas ir slikti, bet nekādi nevaru atteikties no vēlmes atslēgties no pelēkās ikdienības. Vai šādā gadījumā arī var palīdzēt? Mēs ar sievu abi esam 1. grupas invalīdi-neredzīgi, es neredzu pilnīgi nemaz, sievai ir ļoti mazs redzes atlikums. Sadzīvē labi tiekam galā, pats labi lietoju datoru, ir labs darbs- esmu masieris jau daudz gadus ar lielu pieredzi, dzeršana jau sāk traucēt, bieži mokos ar slinkumu- nekādi nevaru iesākt darboties ikdienas darbos... Kad iedzeru man parādās mīlestība uz sievu, nedzērušam ir apnikums un vienaldzība. Vai ir kādas zāles pret dzīves nogurumu?
  • 01.05.2013.
    Labdien, kā lai tieku galā ar kautrību un bailēm no uzstāšanās publikas priekšā?
  • 01.05.2013.
    Man ir 18 gadu un esmu iemīlējusies savā skolotājā, sakiet, kā lai iznīcina šīs jūtas? Tās ir kaitīgas man pašai.
  • 25.03.2013.
    Man ir 28 gadi un man ir problēmas ar seksa uztveri, runāšanu. Lai gan saprotu, ka seks ir patīkams, gūstu no tā baudu, tik un tā savā prātā domāju, ka tas ir kas netīrs un baudu just ir slikti. Papildus ir problēma, ka nevaru par seksu brīvi runāt. Kā sākās kādas sarunas par seksu, seksualitāti, tā ļoti sakaunos un netieku pāri kauna sajūtām, nespēju parunāt vai runāju ļoti neveikli. Esmu mēģinājusi mākslīgi sevi piespiest runāt par seksu, seksuālām sajūtām ar savu puisi, domājot, ka tādā veidā varu atbrīvoties no kauna, bet diemžēl tas nepalīdz. Visas sarunas sanāk mākslīgas, ar sarkšanu, kauna pieskaņu un jūtu, ka rezultātā sakauninu savu puisi. Pati jūtu, ka runāju pilnīgi kautrīgi (ar pieskaņu, ka seks ir netīrs un viss kas ar to saistīts netīrs), bet nespēju izmainīt runas (domāšanas) veidu. Jūtu, ka mans runas veids bojā mūsu attiecības. Esmu augusi atsvešinātā ģimenē, kur starp vecākiem valdījuši strīdi un par seksu vispār netika runāts.
  • 12.03.13.
    Kā lai iemācās sadzīvot ar depresiju? Naudas psihoterapeitam nav. Kur lai dabū gribasspēku, ja tā nav pat, lai aizietu nomazgāties? Ir kādas labas idejas?
  • 12.03.2013.
    Man ir 38 gadi un man ir vīrietis, kas mani mīl un ir 2 gadus jaunāks par mani. Man ir iepriekšējā laulība un 2 bērni. Vīrietim nav bērnu un attiecīgi sievas. Esam runājuši par nākotni. Es skaidri apzinos, ka vairs nevēlos savos gados bērnus, ir tik viegli, ka pašas jau esošie bērni tik lieli un patstāvīgi. Piebilde, es slimoju jau trešo gadu ar depresiju. Vīrietis ir gatavs būt mājsaimniece, man ārsts, atteikties no iespējas pats sev iegūt bērnus, lai tikai varētu būt kopā ar mani. Man liekas, ka es būšu liela egoiste, ja piekritīšu šīm attiecībām. Es atņemšu viņam īstu ģimeni, iespējams, ka pat īstu sievieti. Jūtas ir abpusējas. Tieši tāpēc man sāp sirds par viņu...vai mīlestības dēļ vīrietis var atteikties no visa tā? Nekļūs ar laiku nelaimīgs, ienīdīs mani?
  • 04.03.12013.
    Labvakar! Rakstu Jums šādā jautājumā, varbūt varēsiet ieteikt kaut ko. Pirms nepilna gada sāku satikties ar kādu vīrieti, aptuveni četri mēneši tagad kā uzsākām kopdzīvi. Viss ir kārtībā un jūtos ļoti laimīga ar šo vīrieti, izņemot tās reizes kad viņš ir reibumā. Alkoholu lieto ļoti reti, bet kad lieto, tad grūti pazīt viņā to vīrieti, kas ir ikdienā un jautājumi, ko viņš uzdod un viss par ko runājām vairāk vai mazāk nemainās. Pēc tam kad pārrunājam, šo situāciju, lielākoties viņš neatceras neko un otra lieta viņš saka ka skaidrā prātā puse no visa par ko ir runājis kā par problēmu nemaz neienāk prātā, ka arī ir šis tas kas vispār nav taisnība. Tapāt arī parādās pārspīlēta vainas apziņa un mazvērtības sajūta, pašam pret sevi. Mums abiem ir negatīva iepriekšējo attiecību pieredze, kā arī viņam nav pārāk siltas attiecības ar viņa ģimeni. Kā tas viss varētu ietekmē šo viņa iespējams nedrošību, sava veida pašiznīcinošo uzvedību šādās reizēs. Vai tad ja mēs turpināsim to pārrunāt kaut kas manīsies? Iesakiet ko darīt? Ir apsvēris iespēju apmeklēt ārstu, jo pats nevēlas lai šīs situācijas atkārtotos. Jau iepriekš pateicos! Ar cieņu, L.
  • 03.03.13.
    Gribēju jautāt, vai pie Jums var arī griesties ēšanas traucējumu gadījumā t.i kompulsīvās pārēšanās gadījumā? Mokos ar to jau gadiem, esmu apmeklējusi psihologu, bet nav bijuši pozitīvi rezultāti..
  • 27.02.13.
    Paldies, apmēram sapratu
  • 26.02.2013.
    vēl es gribēju noskaidrot uz 25.02.13. sniegto atbildi-par-"mokpilnām attiec. terapijas praksē"- ja tām par iemeslu, kā Jūs mināt -visbiežāk kļūst- vai negatīva terapeitiska reakcija, vai pārneses un pret-pārneses neatrisināta mijiedarbība... un ja šo pārneses-pret-pārneses mezglu terapeitam kaut kādu iemeslu pēc neizdodas atrisināt- ilgstošākā laika periodā, vai tomēr nav godīgāk vai profesionālāk par to informēt pacientu un šīs terapeitiskās attiecības izbeigt-savstarpēji vienojoties? vai vispār informēt pacientu-kas šajās attiec. notiek, kāda no šī samezglojuma būtu izeja, kādā laika periodā (ar ko būtu jārēķinās), un vai vispār ir (saprotu, ka nav), ja šis samezglojums netiek atrisināts.. tad kāpēc turpināt (pieļaujot pacientam mocīties)?
  • 26.02.2013.
    paldies par Jūsu doto atbildi un skaidrojumu sarežģītajā terapijas attiecību sakarā!
  • 25.02.2013.
    fuck, biju terapeitiskās attiecībās jau 4gadus, pēdējā gada laikā terapija gāja ļoti smagi- bija emocionāla pieķeršanās terapeitei -jau ilgu laiku-kā arī seksuālas vēlmes- visas savas sajūtas, grūtās jūtas, emocijas, fantāzijas stāstīju, neko nenoklusēju, bija arī daudz negatīvā redzējuma un terapeita vainošanas, bet visu savu sajūtu izklāstā, likās, ka neguvu atdevi, palīdzību no tā visa izkļūt-mocījos šajās attiecībās un ar visiem tuvākajiem cilvēkiem par tām vien runāju, it kā cita svarīgāka manā dzīvē vairs nebūtu, vai būtu mazsvarīgi, ik pa laikam domāju šīs attiec. pārtraukt-tās bija intensīvas-3xned.-jo bija emocionāli mokošas, protams kaut ko jau saņēmu pretī, tomēr neredzēju tuvākajā laikā nekādas pārmaiņas šajās attiec.-liekas tieši no terapeita puses-lai ciešanas mazinātos- es jūtos neizpratnē- vai šādām mokpilnām attiec. terapijas praksē būtu jāpastāv-ilgstošā laika periodā, vai šis speciālists -neesot ārsts-(lietoju arī medikamentus) bija kompetents šajās attiecībās, kā arī uzņemoties turpināt šo terapiju (izeju vai redzējumu neminot, kā arī neskaidrojot procesus kas ar mani notiek terapijas gaitā, vai ko es piedzīvoju), ja ciešanas ilgstošā laika periodā nemazinās. terapeitiskās attiec. izbeidzās ar atvadu vēstuli un neierodoties uz nākamo sesiju- ko terapeite akceptēja
  • 14.02.2013.
    Labdien! Arī man ir līdzīga problēma. Sapņos un reizēm arī nomodā fantazēju par seksu ar tēvu. Daļa no manis apzinās, ka tas ir pilnīgi nepareizi, izjūtu kaunu par to, taču fantāzijas atgriežas. Reālajā dzīvē no seksa izvairos. Sekss šķiet gan tabu, gan sarežģīts, apgrūtinošs. Varbūt neprotu ļaut sev vaļu - būt brīva, spontāna. Varbūt baidos, ka izlauzīsies šīs aizliegtās vēlmes un fantāzijas. Attiecības ar vecākiem bija sarežģītas. Viņi ļoti daudz strīdējās. Tagad atskatoties man šķiet, ka es mātei kaut kādā ziņā aizvietoju vīru. Savukārt attiecībās ar tēvu es bieži biju viņam sievas vietā. Tēvs man arī vārdiski seksuāli uzmācās. Es gribētu būt brīva no tā visa un pilnvērtīgi dzīvot pati savu sievietes dzīvi, taču īsti neizdodas. Esmu apmeklējusi psihoterapeitu, taču vairāku gadu laikā tā arī nespēju sākt runāt par seksu. Vienkārši nespēju, kaut gan ar prātu saprotu, ka,ja gribu kaut ko mainīt, par to ir jārunā. Mans jautājums - ko lai daru, ja nespēju par šīm tēmām runāt? daudzas reizes bijusi apņemšanās - nu gan saņemšos un runāšu par to, taču nespēju. Tas ir pārāk liels tabu. Arī kauns par visu, kas saistīts ar sievišķību, seksu, utt. Nebūtu arī uzrakstījusi, ja ne iepriekšējā rakstītāja. Tātad - kā lai risinu, ja nevaru par to runāt?
  • 06.02.2013.
    Paldies par atbildi uz 1. jautājumu, bilde nav izsmeļoša, bet skaidrāka ir kļuvusi. Tikai kādēļ es paliku tai bērnības velmju stadija? Man ir problēmas ar maiguma izrādīšanu, tikai loti intīmos brīžos un pret dzīvniekiem tas parādās. No malas liekos loti vēsa, tas man ir teikts, lai gan zilzeķe neesmu. Un saasinājies vel cits jautājums: man ir aizdomas, ka mana māte ir emocionāla šantāžiste. Labs cilvēks, sirsnīga tantiņa, bet mak piegriezt skābekli ka tik turies. Domāju, ka ari tēvam nācās savu dalu izbaudīt, bet ko nu vairs. Man un vecākiem ir likta astropsiholoģiska karte (vai ka tas saucas): ar mati man ir loti spēcīga mijiedarbība (o jaaa!), viņai ar tēvu bija laba ``in - jan`` saskaņa, bet dzīve notika ciņa par varu (atceros pāris skandālus no bērnības, bet tuvāk nezinu, kas un ka). Ok, viņai tagad ir 70 gadu, es viņu mīlu, nemainīšu un ar regulāriem kašķiem esmu vismaz samazinājusi viņas iejaukšanas īpatsvaru savu dzīvē. Bet skaidrs, ka kašķēties es negribu (vecs cilvēks tomēr, dzīve nav bijusi viegla etc) un pie terapeita viņa neies. Man ar speciālistu apmeklēšanu ari ir grūti, jo Latvija esmu īslaicīgi. Kādu modeli izvēlēties sadzīvošanai un komunikācijai ar mati? Kopa nedzīvojam, izņemot, ja viņa pie manis ciemojas. Man ir reāla vainas apziņa viņas priekšā. Viņas mīļākais teiciens mana bērnība: mati neklausīsi, slikti iznāks. Voila!
  • 05.02.2013.
    Dažkārt miega sapņoju, ka nodarbojos ar seksu ar ... savu tēvu. Tas, ka viņš ir tēvs, izrādās kaut kad ``pēc tam``, bet viņš joprojām vel ir klāt, nav aizgājis. Vainas vai kauna apziņas man nav, tikai šķebina, pārlieks, nevajadzīgs tuvums tajā ir bijis. Tēvs ir miris pirms 10 gadiem, man ir 37 un draugs, kurs ir 13 gadus vecāks par mani. Pēdēja laika nekādas kaislības mūsu starpa vairs nevirmo, tikai mana neapmierinātība, ka viņš nav tāds, ka es vēlētos. Esam viens otram ka čemodāns - atstāt negribas, turpināt nest ir grūti. Kopa nedzīvojam. Viņš ka nu mak par mani rūpējas, un tas mani šķebina, jo vārdu ir vairāk neka darbu. Principa viņš ir lūzeris. Satikāmies, kad man acīmredzot bija vajadzīgs maigums, bet ar pārtraukumiem rit jau ceturtais gads, kops esam kopa (ja to tā vispār var nosaukt)... Vai tiešam es drauga vienkārši saredzu tēvu? Varbūt ir vel kādi aspekti, ko man vērts pārdomāt? Ar tēvu mums bija normālas - tineidžeriski asas attiecības, viņš bija holērisks, tāpat ka es, bet mani mīlēja, solījumus pildīja un citus savas neveiksmes nevainoja. Paldies.
  • 25.01.2013.
    Kāpēc Jūs domājat, ka viņam ir psihiskas novirzes? ja tādas izpaužas, tad miniet, kādas tieši? Viņa sapnis ir atvērt kādu biznesu, bet tam taču vajag naudu, kredītu neviens viņam nedod, ja ar iedotu, tad uz nenormāliem %, bet nē...iedezies, ka vajag. Tas bizness, ko viņš iecerējis, ir nerentabls, 0. Bij aizbraucis uz ārzemēm... izrādās, ka Tur ir smagi jāstrādā, lai ko nopelnītu. štrunts ar viņu. Iesakiet ko man darot? neko neieteikt? turpināt dot naudu mātei? klausoties čīkstēšanā? KO??
  • 25.01.2013.
    Esmu mazliet apjukusi. esmu laimīgi precējusies, audzinu bērnus, viss kā vajag. Dzīvo un priecājies. BET, mani ik pa brīdim traumē mana māte. Man ir brālis, vīrietis 42 gadi, bērnu nav, izglītība nepabeigta augstākā, sievas ar, bet ir draudzene... Darba nav, itkā kautko meklē, BET neko lādzīgu nevar atrast, jo valodu zināšanu nav, darba pieredze švaka, dators arī klibo, hobiju nav, izņemot skatīties TV, un draugu/paziņu loks nekāds. Neprot viņš uzturēt kontaktu ar apkārtējiem...ir tāds lecīgs, visu tikai viņš pareizi dara, ... Lieto alko....diezgan regulāri (bet zolīdos dzērienus, viskiju, utt. savai mātei es palīdzu materiāli, un ko viņa dara?? sakrāj naudu un atdod brālim, lai nomaksā komunālos maksājumus..lielāko daļu maksājumu uzņēmās viņa drudzene.. draudzene grib bērnu, brālis negrib. Mana māte pazvanot man, raud, saka ka dzīvē brālim jāpalīdz, lai es sameklēju viņam darbu..jā es ieteicu kur iet, kur meklēt, šis neiet./ Nu ko man darīt? vai vēl labāk, viņš uz darba interviju aizsūta savu bijušo darba kolēģi, (kurš ar bezdarbnieks). ???!!!!! uz jautājumu kas tad tā dara?? atbilde, nu lai viņš pirmais, un tad man izstāstīs, kas un kā, tad iešu es uz visu gatavu??? Kronis, absurds!!!Un ko domājat, draugs tiek uz pārrunu 3 kārtu, mans brālis tikai bija paaicināts uz pārrunām, 1X, viss basta, ne atzvanīja neko. Mātei tā jau neko nesaku... Bet nespēju es izturēt to visu čīkstēšanu, ka tas ne tā, šitais. Ka man ir pienākums, palīdzēt. Pats brālis saka, es tev neprasu palīdzību. Kā būt man.pēdējais piliens bija tas, ka manai mātei brāļa draudzene teica, ka bija pie zīlnieces, tā esot teikusi, ka ja viņš neapprecēsies, un draudzene aizies, viņš paliks viens, cietīs avārijā, un būs ratiņkrēslos. viss, un māte par šo cepjās jau nepilnu gadu...un man ik pārdienām stāsta, ka man jāpalīdz, jāpalīdz, jāpalīdz. Un ka viņa dodot naudu pilda MĀTES pienākumu?? absurds!!! Mans vīrs saka, lai neņemu galvā... jo kad mani sagruzī, man sākas caureja un vemšana:( un ja es mātei ko stingrāk atbildu, tā raud telefonā. Mans Tēvs visu uztver mierīgi...naudu brālim nedod, saka ka neesot, a pensija gana laba. esmu apjukusi, ko darīt? ja nepalīdzēšu, tad teiks, ka čūska esmu, ja palīdzu, tad kur lienu. P.S pats jau viņš TAGAD tikai apzinās, ka dibens pilnīgs, ka nav neviena apkārt, ka svētkos nesveic neviens, ka ciemos nenāk, ka nezvana...un nav pat ar ko uz kino aiziet.
  • 13.01.2013.
    Kā psihoterapeits, Jūs pieļaujat ka ir novirzes no normas - citādāk seksuāli novirzīti cilvēki, un to nav iespējams mainīt? Vai jums bija pieredzē ar tādiem eksemplāriem un vai psihoanalīzes kurss nesalauž tādus cilvēkus?
  • 11.01.2013.
    Vai ir vērts apmeklēt psihoterapeit ja ir grūtības atbildēt uz jautājumiem. Esmu apmeklējis psihoterapeitu, taču nezinu ko atbildēt..man nav atbilžu. Ja kaut ko atbildu, tad liekas, ka atbilde ir ar prātu izdomātā, taču īsti neliekas ka ir īstā. Atbildu jo "kaut kas taču ir jāizdomā, ja reiz esmu atnācis. "Es neko nezinu, nezinu kā jūtos. Atmiņa ir slikta. Neuztveru apkārti, vidi. Liekas ka smadzenes nepārtraukti ir nodarbinātas un kuļas pa tukšo.
  • 11.01.2013
    Esmu dzirdējis, ka ir dažādi psihoanalīzes virzieni/ skolas. Kādu virzienu(s) pārstāv Latvijā strādājošie psihoanalītiķi un psihoanalītiķi-kandidāti? Priecātos par to uzzināt ko vairāk. Paldies!
  • 11.01.2013.
    Labdien. Ar savam veselības problēmām vērsos pie neirologa, ārsts uzrakstīja norīkojumu pie psihiatra. Zinu, ka man nepieciešama speciālista palīdzība, bet nobiedēja iespēja tikt psihiatrijas uzskaite, ka rezultāta, piemēram, varētu zaudēt tiesības vai ari tiktu piemērota piespiedu ārstēšana, ja vērstos pie valsts apmaksāta speciālista, vai man varētu atņemt bērnus. Cik interesējos, tā gluži neesot, ka es baidos, bet tomēr pie kādiem gadījumiem tiek pielietotas kādas no manis pieminētajam iespējam. Nezinu kāda man varētu būt slimības diagnoze, jo pie psihiatra baidos iet. Man ir atmiņas zudumi, halucinācijas, redzes pasliktināšanas, galvas sāpes un vel vairākas sūdzības. Paldies.
  • 29.11.12.
    Ko darīt ja ir veģetatīvā distonija. Kā ar to tikt galā? Un pie kā labāk griezties - psihologa vai psihoterapeita?
  • 21.11.2012.
    Pēc kādiem kritērijiem, lai izvēlos sev atbilstošu speciālistu (psihologu, psihoterapeitu). Līdz šim neesmu šāda veida pakalpojumus izmantojusi, bet ir sajūta, ka vajadzētu? Paldies!
  • 07.11.2012.
    Labi, es sapratu speciālistu attieksmi. Un tomēr zem jautājuma "Vai Jūs varat man palīdzēt?" - es negaidīju garantijas kaut kādas, bet gan parastu vēlēšanos veidot sadarbību, savu iespēju izvērtēšanu, lai varētu uzsākt psihoterapiju. Pavisam, pavisam vienkāršu formalitāti. Psihoterapeitam bija jāizvērtē, cik ir spējīgs/gatavs manā gadījumā strādāt, ārstēt. Es taču lasīju, ka ne visi strādā ar psihiskiem gadījumiem. Es tikai gribēju apiet pārpratumus, tāpēc izliku visas kārtis uz galda uzreiz. Man ne vienu brīdi nav nācis prātā cīnīties ar psihoterapeitu! Es vēlējos, biju gatava runāt par sevi, sadarboties. Es nezinu, vai pieminēju, bet pirms 10 gadiem man jau bija veiksmīga psihoterapija 2 gadu garumā. Un tieši tāpēc, ka man ir bijusi šī psihoterapija, esmu pieradusi runāt ar speciālistiem atklātu valodu. Man nav nodoma radīt par sevi iespaidu, ka esmu smags gadījums. Un tās vilšanās jau arī te atplūst un aizplūst. Patiesībā, cik ārstu, tik viedokļu. Arī to es sāku saprast. Es gribēju skaidrākas kontūrlīnijas vai vismaz ieskicēs, kas ar mani notiek, ko man tālāk darīt. Varbūt pati vainīga, saforsēju visu. Pārāk daudz izdarīju šāvienu visos virzienos. Tikpat daudz bija atpakaļ šāvienu. Netiku galā! Tas bija kā psihoterapijas gaitā, paskatīties uz savām problēmām no citu redzespunkta. Atzīstos, manas sajūtas bija no sajūsmas līdz pat vilšanās vilnim. Jā, es nemaz negaidu, ka pirmās vizītes pie speciālista būs mierīgas. Pirms 10 gadiem tieši tas arī tā notika. Pirmie mēneši tika pavadīti pie psihoterapeita vienās asarās, kamēr visu dvēseles sāpi izgrieza laukā uz āru. Jūs rakstāt, ka sadarbība būs grūta. Nu, KĀPĒC? Manī NAV mega aizvainojuma, vilšanās. Nu, uzrakstīju pēc kārtējā atraidījuma Jums pilnu vilšanās vēstuli. Bet ar to taču viss neapstājas. Man tiek dots laiks strādāt ar savām jūtām, pamainās lietu rakurss. Jūs neesat pirmais, kas man liek domāt, ka manus mesidžus psihoterapeiti neuztver tā, kā biju domājusi, gaidījusi. Arī speciālisti ir tikai cilvēki. Viena patiesība un tikai viena patiesība no daudzām, ka es savu izmisumu, vilšanos lieku speciālistam tik spēcīgi to izjust, ka pašam terapeitam ir to grūti izturēt. Terapeits nolemj distancēties. Žēl, žēl, žēl. Nav man tāda nodoma.
  • 05.11.2012.
    Jūs nesapratāt. Es ne tikai izpildīju priekšdarbus, bet pat ķēros pie nodomu īstenošanas. Es uzdevu konkrētu jautājumu, vai šis speciālists var man palīdzēt, sniegt psihoterapijas vizītes? Daudzās vietās ir uzrādīti e-pasti, kur var pieteikties uz vizīti. Es līdz tai vizītei netieku!!! Man pasaka konkrēti, "jūs neesat MANS gadījums, palīdzēt nevaru." " Ļoti žēl, bet Jūs pieņemt nevaru, jo man jau ir daudz klientu." "Jums jāstājas stacionārā!" "Es jūtu, cik Jums ir smagi, bet iesaku griezties tajā un tajā mājas lapā pie tādiem un tādiem speciālistiem..." "Jums iesaku vispirms veikt psihodiagnostiku" (Jau vairākas reizes tā un katrreiz tas bija mājiens, ka man der cits psihoterapijas novirziens, nekā piedāvā šis speciālists) Es aizietu pie speciālista, ja būtu KUR aiziet. Un, jā, es esmu tālāk par šiem 100 km no visiem speciālistiem.... P.s. Šodien saņēmu kārtējo atteikumu "Privātprakse ir pārpildīta, vietu nav!" Piedodied, sajutu vajadzību sevi aizstāvēt! Vēl pēdējais jautājums. Es mēģināju rast atbildi internetā, bet neveiksmīgi. Kāpēc ir nepieciešama psihodiagnostika? Ko tā palīdzēs manam speciālistam, ja saņems manu psihodiagnostiku?
  • 04.11.2012.
    Esmu nonākusi jau līdz izmisumam. Pēc Jūsu un ne tikai Jūsu ieteikuma uzsāku meklēt savu psihoterapeitu. Rakstu personiski speciālistiem, izklāstu savu bēdu-stāstu, mani pieklājīgi un ne tik pieklājīgi sūta apmeklēt dažādas mājas lapas ar CITIEM speciālistiem, norāda, ka manam gadījumam der/neder gandrīz visi psihoterapeitiskie novirzieni! Nu, vairs nesaprotu, kas man īsti der, kas tad tomēr neder!!!! Apšauba manu diagnozi "endogēno depresiju", iesaka stacionāru, iesaka veikt psiho-diagnostiku, iesaka vērsties tur un tur, iesaka "pārcirst apli, kurā atrodos", bet nekur mani tā īsti neuzklausa un nedod iespēju "pārcirst apli". Vienīgi Jūsu mājas lapā bija labs skatījums uz manām problēmām, bet arī Jūs mani nosūtījāt uz mājas lapu ar speciālistiem...mēģināju rakstīt, jautāt un mani ATKAL sūta uz citām mājaslapām pie citiem speciālistiem. Mani svaida kā bumbiņu. Kārtējā atbilde no kāda speciālista mani noved pie vēl lielāka izmisuma. No sākuma vīrs mierināja, ka iespējams, ka uz e-pastiem rakstot daudz gribētāji, ka es neesmu vienīgais cilvēks, kam vajadzīga palīdzība. Ieteica mēģināt vēl. Es mēģināju. Es centos būt saprotoša, bet man sāk jau veidoties vilšanās, pat sāpes. Kārtējā atbilde no speciālista mani noved pie asaru plūdiem. Nevienam nerūp mans liktenis, neviens man nesniedz palīdzību. Arī vīra mierinājumi jau man vairs nav mierinājumi. Realitāte ir realitāte, es nevaru atrast savu psihoterapeitu. Jūs domāsiet, ka es pārspīlēju, bet tā nav. Es tikai aiz cieņas, nenosaukšu visu rindu speciālistu, kuri atrod ļoti pieklājīgus un ne tik pieklājīgus veidus kā mani "atšūt". Es nezinu, vai pieminēju, bet pirms 2 nedēļām pārtraucu zāļu lietošanu, jo nejutu, ka tās manu stāvokli uzlabotu. Sākumā bija labi, bet mans stāvoklis pasliktinās. No rītiem man negribas pamosties, nokļūt tur, kas saucas dzīve. Tie bija pirmie trauksmes zvani. Sāku novērot, ka ātri emocionāli iztukšojos, liekas, ka atslēdzos, jo vairs nespēju filtrēt, ko man saka, ko lasu, ko pati domāju. It kā viss sāktu kļūt man par grūtu. Sāku domāt par tabletītēm, par tām, kas nevis ārstē, bet atslēdz no apziņas. Bet tikai domāt...nobijos, ka man tuvojas pašnāvnieciskas domas. Pat piereģistrējos, parunāju jaunajā portālā www.stastiundzivo. Labāk nepalika, bet vismaz sāku runāt, ka mans stāvoklis pasliktinās. Pat saņēmos un pateicu vīram. Mana aptieciņa pazuda. Zinu, vīrs paslēpa. Mīļi, protams, bet galvenais, lai mans stāvoklis nepasliktinās. Ar vīru runāju, ka tomēr aiziešu pirmdien pie savas psihiatres, lai zāles man izraksta. Es saprotu, ka pēdējais laiks. Šodien, vakar piedzīvoju vairākas raudamās lēkmes, bez kādiem būtiskiem iemesliem. Es sāku drebēt no nerviem, nezinu, kur skriet, slēpties no bērnu acīm, ko dzert. Vīrs atnesa paslēpto zāļu maisu, atradu noofenu. Diemžēl iedarbība ātri beidzās, man sāka tracināt apkārtējās skaņas. Bet vīrs neļāva man noslēgties citā istabā, viņš baidījās, ka es atkal raudāšu, novedīšu sevi vēl bēdīgākā stāvoklī. Vienojāmies, ka izdzeršu pēdējo Noofen tableti. Zinu, zinu...nav labi kļūt pašai sev par dakteri. Bet ko darīt, ja sestdienā iestājas krīze? ārsta nav, palīdzības nav... Laikam jau visiem ir skaidrs, ka psihiatrs man nepieciešams. Iešu pirmdien pie ārsta. Bet...es zinu, ka no viņas būs ieteikums doties atkal uz slimnīcu. Kura tā būs reize divu gadu laikā? Devītā? Es VAIRS NESPĒJU doties uz slimnīcu. Viss manī protestē. Slimnīcas režīms man būs psiholoģiskais presings. Es vairs nespēju katru rītu veikt elementāras lietas: sakopt sevi. Es negribu iet pastaigās, uz kurām tik ļoti pastāv ārstējošie ārsti. Es zinu, ka skābeklis ir vajadzīgs, kustības tāpat. Bet, kā lai dara to, ko MAN nevajag, ko NEGRIBAS? Kāpēc Jums to visu rakstu? Nezinu. Varbūt tāpēc, ka Jūsu mājaslapai ir tāds mudinošs aicinājums - rakstīt par visu, kas satrauc. Nu jā, mani satrauc. Mana dzīve.
  • 29.10.2012.
    Jau 2, 5 mēnešus neizeju laukā no mājas. Man ir endogēnā depresija. Jau vairākas dienas klīstu pa internetu un mēģinu tur rast kaut kādu risinājumu. Pirms diviem gadiem man iestājās izdegšanas sindroms. Ķermenis, smadzenes paņēma atvaļinājumu. Tomēr man bija vēlme cīnīties ar slimību. Cīnījos. Taču mans stāvoklis mijās. 2 mēnešus slimnīcā, 1,5 mājās ar jaunām zālēm un atkal lēnu lejupslīdi. Atkal slimnīca un atkal jaunas zāles mājās. Tā 7-8 reizes divu gadu laikā. Esmu vīlusies zāļu lietošanā (4 psihiatri ārstēja n-tos medikamentu variantos), es savu dzīvi vairs nedzīvoju, man vairs nerūp savs izskats, higiēna. Man ir vienaldzīgi tas, kas notiek aiz loga. Mani interesē TV un dators. Esmu nogurusi no svārstībām savos stāvokļos. Esmu vīlusies psihoterapeitos - vienā gadījumā es tikai dusmojos, kliedzu, dauzīju rokas pret ceļiem, ka NEGRIBU, NESPĒJU neko. Un šodien es saņēmu atbildi no cita psihoterapeita, man nevarot palīdzēt. Pat necenšoties īpaši paskaidrot, kāpēc mans gadījums ir Neiespējamā misija. Es nevienu nenosodu, tikai man mazliet sāp. Kompetenta psihiatre teica, ka man vajadzīgas zāles + psihoterapija + nodarboties ar lietām, darbībām, kas sagādā prieku. Te es smagi nopūšos. Es vairs nesaprotu, man var vai nevar palīdzēt psihoterapeits? Man būtu arī citi jautājumi, bet galvā ir mudžeklis. Ar ko lai sāku to šķetināt? Nezinu... Viens ir skaidrs, sev palīdzēt nespēju. Kaut kur ir jābūt izejai, tik - kur?
  • 27.10.2012.
    Man patīk viens puisis no skolas es viņam to uzrakstīju internetā,bet viņš pateica ka viņam anepatīk sīkās kaut mums ir tikai trīs gadu starpība.Es jūtu sircapziņas pārmetumus ,ka es viņam uzrakstīju man vicaur liekās ,ka viņš visiem par to izstāstīs,bet viņš teica ka nevienam neteiks es kautkā tnetič. Ko man darīt man viņš patīk un gribu viņu par savu puisi es nēsmu saņēmusi nekad atteikumu tāpēc laikam nevaru samierināties.Ko man darīt mani viņš patīk? Bet vēlos lai viņš saprot ko ir zaudējis kā man to panāks?
  • 24.10.2012.
    Es bieži vien esmu mēģinājusi apgalvot, ka mīlu sevi, ka esmu laimīga par savu dzīvi un iespēju to izdzīvot. Bet patiesībā - es tā nejūtos. It nemaz. Man nepatīk mans ķermenis - lai gan man nav liekā svara, esmu skaista un apkārtējie bieži vien izsaka komplimentus. Bet man vienkārši tas nepatīk, es piespiežu sevi iet sportot, kad paēdu, liekas, ka atkal vajag iet skriet, jo "palikšu resna" . Ir drausmīgi grūti tā dzīvot, grūti tikt tādām domām pāri. Es mētājos no vienas darba vietas uz otru, bet tā arī nespēju atrast īsto vietu, tādu, kur man patiktu būt un darīt to, kas ietilpst manos pienākumos. Ar ko man sākt? Psihologu? es tiešām gribu pilnvērtīgu un laimīgu dzīvi un es gribu, lai mīļotie cilvēki necieš no manām sajūtām un emociju izvirdumiem.
  • 23.10.2012.
    Biju Geštalt terapijas nodarbībā. Lai labāk izprastu iekšējas pretrunas, tur piedāvā sākumā runāt no vienas pozīcijas, pēc tam pārsēsties uz otra krēsla un runāt no otras pozīcijas. Mani pārsteidza vārdi, kas nāca prātā, tur sēžot. Kāpēc man ir tāds naids? Taču sanāk, ka pašai pret sevi?
  • 12.10.2012.
    Sveicināti. Sākumā es atradu, ka vainas apziņa ir smaga. Tad sapratu, ka kauna sajūta ir vēl smagāka. Tagad esmu nonākusi līdz ļoti neskaidrai, dziļai sajūtai. Tāda, ka kāds negrib, ka es esmu pasaulē, ka kāds vēršas pret mani. Enerģijas plūsma pret mani. (nezinu, kā šo sajūtu apzīmēt, nicinājums (?) pret mani) Neskatoties uz to – es jūtu, ka tomēr esmu, es pastāvu, bet šādu attieksmi ir pavisam grūti izturēt. Grūti un bailīgi to pētīt sevī. Tā aktualizējas tādās situācijās, kad kaut kas manā izskatā nav izdevies, piem., neveiksmīgi nogriezta frizūra vai nepiemērota cepure. Kad iemeslus novēršu, sajūta aiziet. Tomēr gribu saprast šo sajūtu, tā ietekmē manu uzvedību, kļūstu daudz nepārliecinātāka ikdienā pilnīgi bez iemesla. Ja meklēju kaut kādas asociācijas bērnībā, tad prātā atnāca piem., situācija, kad biju spiesta atdot vienu no savām mīļākajām rotaļlietām. Toreiz nekādas emocijas neatceros, vēlāk arī nē, bet faktu kā tādu prātā esmu turējusi visu laiku. Tikai tagad sajūtu, cik ļoti nežēlīgi tas bija pret mani, tikai tagad sajūtu, kā sāp sirds. Tas ir tā it kā mazam bērnam kāds dvēseles gabaliņu būtu izrāvis laukā. Šī notikuma saistību ar neskaidro, dziļo sajūtu nesaprotu. Esmu nedaudz apjukusi. Nezinu vairs, ko sev jautāt, kam sevi iedrošināt.
  • ŽURNĀLS "ANNAS PSIHOLOĢIJA" Nr. 8
    Dēls nemācās.
    Tūliņ atkal sāksies jaunais mācību gads, un atkal sāksies visas problēmas ar bērnu mācībām, sekmēm, atzīmēm. Mans dēls mācīsies 7. klasē, audzinu viņu viena. Viņš ir diezgan gudrs puika ar plašām interesēm, taču viņa atzīmes ir… teiksim, kā ir, – sliktas. Jūtos vainīga, acīmredzot viņa sekmēm veltu par maz uzmanības. No otras puses, redzu un jūtu, ka galva viņam ir savā vietā, un visi zinām, ka ne jau tikai atzīmes dzīvē visu nosaka. Es, piemēram, biju gandrīz teicamniece, taču nekādu spožo karjeru tā arī neesmu sasniegusi… Ar ko man īsti jātiek galā – ar savu nespēju viņu piespiest mācīties vai ar savu vainas izjūtu?
  • ŽURNĀLS "ANNAS PSIHOLOĢIJA" Nr. 8
    Nespēju pieņemt savu ķermeni
    Nē, tas nav gadījums, kad es nebūtu apmierināta ar savu dzimumu. Esmu ļoti apmierināta, ka esmu sieviete, bet, jau kopš sevi atceros, vienmēr esmu  kritizējusi savu ķermeni. It kā man ir normāla miesas uzbūve, bet viss kopumā mani neapmierina. Ir iekšēja sajūta, ka man jāizskatās labāk, citādi. Šajā ķermenī esmu pavadījusi jau 27 gadus, bet vēl joprojām nav izdevies ar to sadzīvot.
Iespējams, šā iemesla, bet varbūt vienkārši apstākļu sakritības dēļ esmu tikusi pie mistiskas slimības, kas manu ķermeni vēl vairāk mainīja uz slikto pusi. Lai uzlabotu savu izskatu un justos labi, es sportoju un dejoju, bet neapmierinātības izjūta nemazinās. Vai tiešām man varētu palīdzēt tikai psihoterapeita apmeklējums? Ko darīt?
  • ŽURNĀLS "ANNAS PSIHOLOĢIJA" Nr. 8
    Viņš apgalvo, ka sajauca mani ar draudzeni…
    Esmu jūsu žurnāla fane kopš pirmā numura, bet ne reizes neienāca prātā, ka arī es būšu to cilvēku vidū, kam vajadzēs palīdzību. Esmu sieviete, kam tūliņ būs 30 gadu. Divu bērnu māte. Laulībā ar vīru esam nodzīvojuši 11 laimīgus gadus. Ir šā gada jūnijs, sestdiena, ar vīru esam uzaicināti ciemos, vīrs iedzer, vārdu sakot, tusiņš brīvā dabā. Klāt vakars, vīrs ar manu draudzeni apsēžas mašīnas aizmugurē, es pie stūres, braucam. Un pēkšņi redzu, ka vīrs uzliek draudzenei uz ceļa savu roku un grib likt savu galvu viņai uz pleca. Biju šokā, neatceros, kā nobraucu to ceļu līdz mājai. Es nekliedzu, neskandalēju, sagaidīju rītu, pastāstīju visu, ko redzēju, vīram. Viņš man atbildēja, ka bija tā piedzēries, ka sajauca mani ar draudzeni, un ka mīl tikai mani. Es salūzu, kļuvu briesmīgi kašķīga, greizsirdīga. Es mīlu viņu, bet tagad katru mirkli gaidu, ka viņš man krāps. Ko darīt? Ko domāt? Kā lai viņam uzticos?
  • 14.09.2012.
    Labdien! Manas līdzšinējās attiecības ir beigušās un nezinu kā lai savaldu visas emocijas un tieku galā ar sevi. Es zinu, ka ar mani nav viegli sadzīvot, es cenšos, lai viss būtu pēc iespējas labāk, esmu prasīga pret sevi un citiem, gribas visu izdarīt pēc iespējas labāk un gribas dzīvē kārtību un mierīgumu un mīlestību. Ar savu bijušo draugu iepazinos pusotru gadu atpakaļ. Viss likās vienkārši superīgi mūsu attiecību sākumā, domāju, ka ar viņu nodzīvošu ilgi un laimīgi, būs kopīga ģimene un bērni. Mīlēju viņu un staroju aiz laimes, pat uz darbu gāju dungodama un smaidīdama. Un tad pamazām sākās ikdienišķi strīdi par sīkumiem, gribēju izteikt, kas man ir svarīgi, izrunāties, izstāstīt, kas man sakrājies, bet atbilde no viņa, ko tu var ņemties ar tiem sīkumiem. Tad nu centos šos sīkumus paturēt sevī, līdz momentam, kad tas viss kā lavīna gāzās ārā no manis, pārmetumi par neizdarītām lietām, par uzmanības trūkumu, par melošanu. Gribēju būt kopā ar viņu un pēc tam pati dusmojos uz sevi, ka kārtējo reizi esmu viņam uzbrukusi, sapratu, ka viņš atsvešinās. Viņš teica, ka baidās ar mani runāt un teikt patiesību, jo baidās par manu aso reakciju (pārmetu viņam, ka viņš melo ka atmetis smēķēšanu, par to ka papildus savam darbam, vēl piektdienu un sestdienu vakaros spēlē klubos, ka sarakstās un sazvanās ar citām sievietēm, ka labprātāk iet palīdzēt radiem, paziņām, bet mājās nedara neko – gribējās lai viņš spētu man uzticēties un būt ar mani kopā, lai viņam pietiktu ar mani un viņš beigtu flirtēt ar citām). Apmēram pēc gada no mūsu attiecību sākuma, viņš pateica, ka būs labāk, ja attiecības neturpināsim, jo nespēju viņu pieņemt un pats aizbrauca strādāt uz ārzemēm. Likās pasaule sagrūst, pa dienu darbā mēģināju sevi ierakt darbos, lai nebūtu jādomā, bet vakaros mājās izplūdu asarās un pa naktīm nevarēju pagulēt un aizmigt (pirms tam kā vakarā iekāpu gultā, tad no rīta tikai modinātāju dzirdēju). Biju izmisumā, cerēju, ka viss labais tomēr atgriezīsies un varēsim dzīvot kopā tālāk. Tad uzzināju, ka pa šo laiku viņš sarakstās ar savu kolēģi no Latvijas un pat teica viņai, ka mīl viņu, tad nu sapratu, ka viņa dzīvē man vairāk vietas nav. Man uzradās uzmanības izrādītājs un likās ka paliek vieglāk, par savu bijušo tik daudz nedomāju un jutos novērtēta no jauna. Tad pēc kāda mēneša mans bijušais atgriezās Latvijā uz nedēļu brīvdienās, tad viņš man zvanīja un gribēja parunāties, piekritu un satikāmies. Viņš teica, ka joprojām mani mīl un grib veidot kopīgu dzīvi ar mani, ka pa šo prombūtnes laiku ir sapratis ko nozīmēju viņam un ka centīsies lai es justos laimīga. Īsti tam visam neticēju un pateicu, ka zinu par viņa atzīšanos mīlestībā jau citai pēc nedēļas, kad izšķīrāmies. No sākuma viņš visu noliedza, bet tad teica, ka viņa teiktais nav bijis nopietni. Es teicu, ka ar tādiem vārdiem nemētājas (es tevi mīlu) un ka viņš jau ir mani krāpis jau dzīvojot ar mani kopā (neilgi pirms mūsu šķiršanās vēlāk parādījās mājās pēc darba smaržojot pēc sieviešu smaržām, citās reizēs uz sejas spīdumiņi, kas pirms tam nekad nebija bijuši un kas reāli arī darba vietā nevarēja būt (strādāja ar vīriem un remontēja ceļus), viņš protams kaut kā izlocījās un visu noliedza). Bet tagad atgriežoties Latvijā teica, ka mīl vienīgi mani un ka arī tai otrai sievietei pateicis, ka ar viņu attiecības neturpināšot, jo mīl mani. Sākās uzmanības apliecinājumi no viņa, ziedi, palīdzēšana un mīļi vārdiņi un atsākām dzīvi kopā. Pēc nedēļās viņš aizbrauca un tā nu turpmāko laiku ik pēc 2-3 nedēļām viņš uz nedēļu bija mājās pie manis, kamēr viņš bija projām strādāt regulāri sazvanījāmies un sarakstījāmies, likās viss tiešām būs labi. Jutu ka viņš centās. Tad pēc kādiem 3-4 mēnešiem viņš atsāka strādāt Latvijā, bija biežāk arī mājās (ne tikai reizi mēnesī uz nedēļu) un tad jau atkal sākās strīdiņi. Viss viņa entuziasms uz mūsu kopīgo nākotni atkal bija zudis, gribēju, lai viss būtu kā no sākuma, bet laikam nespēju to panākt, jo vairāk centos, jo laikam vairāk viņš atsvešinājās. Vairākas reizes uz kādu nedēļu pašķīrāmies, tad atkal dzīvojām kopā it kā nekas nebūtu bijis. Pēc šiem strīdiem vairākas reizes prasīju vai viņš zina ko grib un ar ko viņš grib dzīvot kopā un ja tā neesmu es, tad nav jēgas izlikties, ka viss ir labi un sāpināt mani. Pēc katras pašķiršanās reizes raudāju un gribēju lai viss ir pa vecam, bija ļoti smagi emocionāli un gribēju būt kopā ar viņu, kaut ar prātu sapratu, ka tāpat mēs nespējam sadzīvot kopā, bet ar sirdi un emocijām netiku galā. Katru reizi, kad pašķīrāmies, viņš atkal sāka sarakstes ar citām meitenēm un sazvanījās regulāri, kad nebija mājās. Mani tas sāpināja un vairākkārt mēģināju izteikt, ka šī rīcība mani sāpina. Teicu, ja tiešām vēlies būt ar mani, kāpēc tu sāpini mani flirtējot ar citām. Viņš visu noliedza, teica, ka tā esot tikai kaimiņiene, vai tikai kolēģe, bet sarakstēs saka cik tu skaista, būtu forši ja tu pie manis atbrauktu, es tev aizvedīšu šokolādi un tamlīdzīgas frāzes. Meli melu galā. Sapratu, ka sevi sāpinu ar šīm attiecībām, bet gribēju tā vai tā būt ar viņu un pēc katra strīda, kad atkal viņš uzradās es atmaigu un viss atkal bija labi uz kādām dienām. Un nu jau atkal kārtējā reize, nedēļu neesmu viņu redzējusi un viņš jau atkal ir atradis citu, kam veltīt savu uzmanību, stundām ilgi sarunājas un šodien viņiem būs randiņš, sirds sāp un asaras kāpj acīs. Laikam biju viņam vajadzīga līdz tam momentam, kamēr viņš atrod kādu citu, kam pievērst uzmanību un ja kaut kas neizdodas, tad viņš atceras par mani un laikam izmanto to, ka mīlu viņu un zina, ka pēc mīļiem vārdiņiem atkal ar prieku sagaidīšu viņu atpakaļ. Kā lai beidzu sevi mocīt ar pārmetumiem, ka vajadzēja darīt citādā, ka esmu pie visa vainīga, ka viņš man meloja un krāpa ar citām, saprotu, ka viņš nav vērts nevienai manai asarai, bet nespēju sevi saturēt rokās. Un viņam tagad ir labi, viņš jūtas laimīgs, jo viņam atkal ir jauna skaista meitene, bet es te žēlojos par savu dzīvi. Vai tiešām uzticīgu un jauki vīrieši nav uz šīs pasaules. Gribas justies laimīga, bet kā lai tam visam tiek pāri, kā lai aizmirst visu labo, kas bijis starp mums un kā lai nepārdzīvo, par to kā vairs nav? Ir grūti, jo man pat nav īsti ar ko izrunāties, esmu samērā noslēgta, ar vecākiem īpašs kontakts nav, draudzeņu arī nav, ir tikai darba kolēģes ar kurām izrunāties arī nav iespējams, jo aiz muguras jebkura tiek aprunāta. Es laikam neesmu atradusi cilvēku, kam uzticēties. Arī bijušais man daudzas reizes pārmeta, ka okšķerēju un ka neuzticos viņam, bet kā lai uzticos, ja katru reizi atrod atkal pierādījumus, ka viņš melo. Kā būtu labāk, izlikties ka viss ir kārtībā un mēģināt uzticēties un nepārbaudīt, vai pārbaudot uzzināt, ka viņš nav uzticams. Saprotu, ka noderētu konsultācijas, bet finansiāli arī nav diez ko spīdoši un ar vienu vai diviem seansiem nebūs līdzēts.
  • 03.09.2012.
    Labdien! Vai Jūs varētu padalīties psihoanalītiskajā skatījumā par dusmām, to jēgu mūsu dzīvēs, veselīgiem izpausmes veidiem utt.? Šobrīd sevī strādāju pie tā, lai nākotnē spētu savas dusmas pieņemt bez šaubīšanās, ka tās ir sliktas, ka to esamība mani nepadara par sliktu cilvēku. Man ir intuitīva sajūta, kas tās pieņemot, es sevī sajustu daudz vairāk iekšēja spēka. Ir diezgan daudz meklēts un lasīts par dusmām, bet tāpat ļoti regulāri nākas saskarties dzīvē ar negatīvu attieksmi pret dusmām kā emocijām vispār. Mana pieredze rāda, ka šī negatīvā attieksme pret dusmām galvenokārt tiek kultivēta reliģijās, un tā kā esmu augusi reliģiozā (katoliciskā) vidē, tad šis morālais uzstādījums, ka dusmas ir sliktas ir bijis diezgan spēcīgi manī nosēdies. Ar ko labāk būtu sākt ejot pretī šo emociju pieņemšanai sevī?
  • 19.07.2012.
    Labrīt! Nejauši internetā uzgāju Jūs. Mana problēma ir tāda, ka mokos ar trauksmes stāvokli ,reizēm tas atkāpjas, reizēm uznāk mokoši. Arī agrāk ar to esmu saskārusies, bet nekad tik spēcīgi.Pirms 5 gadiem man bija pēcdzemdību depresija ar raudulību, jūtību,pilnīgu apetītes trūkumu,roku trīci,trauksmi. Kaut kā tiku galā, neilgi padzēru escitalopramu,viss aizmirsās.Kad bija slimi bērni naktīs trauksme šad,tad uznāca,bet ātri pārgāja Šī mēneša laikā bija 3 tahikardijas lēkmes. Pirmā pārgāja pēc lexotanila tab., bet turpmāk ritms nomierinājās ar metaprololu 25 mg un alprazolamu s/l, tā man ieteica ārsts. Esmu satraukta , jo šorīt modos atkal ar lielu trauksmi.Pārsvarā trauksmes ir bez īpaša iemesla. Esmu emocionāla,jūtīga , asaras birst pašas no sevis. Meklēju speciālistu pie kura varētu konsultēties.Ir vasara,saule, dārzi,aktīvs darbošanās laiks,bet es jūtos apjukusi un nobijusies.Vēl man interesētu,cik maksātu konsultācija.Paldies par uzklausīšanu!
  • 18.07.2012.
    Pēc padsmit gadu kopdzīves vīrs nepatiesi apvainoja viņa krāpšanā, bija izskaidrošanās, kuras laikā arī pateicu, ka netaisos taisnoties par to ko neesmu darījusi. šobrīd attiecības ir vairāk kā neapskaužamas. Vai tas nozīmē - ģimenes sabrukumu un vai tiešām ir iespējams piedot kaut ko tik absurdu, aizvainojošo un būt nepatiesi apvainotai?
  • 12.07.2012.
    Par taureni, nenoformulēju pareizi jautājumu. Īpašam gadījumam esmu izvēlējus    ies taureni un tā izveidošanu un piesaisti sev, iedziļinoties saprotu, ka tas nevar būt nejauši, tam ir dziļāka jēga, tātad ar mani vai manī kaut kas notiek, ja šis taurenis man ir svarīgs un nozīmīgs tieši sājā laikā.
  • 11.07.2012.
    Vai taisnība, ka vīrietim attiecībās svarīgāka un motivējošāka par mīlestības jūtām ir cieņa pret viņu un viņa lēmumiem?
  • 10.07.2012.
    Taurenis, tā simboliskā nozīme cilvēku un pagasta vai vietas dzīvē un pastāvēšanā.
  • 07.07.2012.
    labdien. esmu 27 gadus veca divu mazu ķiparu mamma, un man ir brīnišķīgs vīrs. Lai gan dzīves un sadzīves apstākļi mums ir mazliet neparasti, ārēji it kā viss ir ļoti labi. Taču es jau gadiem ilgi savā dzīvē jūtos "apmaldījusies", nogurusi, kaut ko (iespējas, cilvēkus, dzīvi) palaidusi garām. Periodiski mani pārņem trauksme, haotiska vēlēšanās darboties, attīstīt sevi, saņemties. Šos periodus nomaina pilnīgs bezspēks, apātija un nolemtības sajūta. Man ir vēlēšanās kaut mazliet spēt paredzēt, kontrolēt to, kas man apkārt notiek, bet, kad tas neizdodas, es pirmajā brīdī krītu panikā. Man ir grūtības komunicēt ar citiem cilvēkiem - nav tā, ka negribētos un nepatīk, taču es ļoti satraucos, vienmēr pēc sarunas pat pa telefonu jūtos satraukta, sirds sitas, pati nosvīdusi. Tagad, kad mans puika pārbauda robežas un izrāda pirmos mēģinājumus būt patstāvīgam, ar savu viedokli, tas ir īpaši grūti, jo šķiet, es vairs vispār neko nekontrolēju, man neizdodas būt labai mammai, citos gadījumos - arī sievai, cilvēkam, utt. Es zinu, ka šāda uztvere ļoti bojā gan savstarpējās attiecības, gan ikdienu. Un es zinu, ka viena laikam netikšu ar to galā, jo tas jau ir ļoti ieildzis, un nomāktības periodi kļūst smagāki, no tiem grūtāk izķepuroties. Tas mani biedē. Psihoterapeitu esmu apmeklējusi vidusskolas laikā, gandrīz gadu, tas nāca pa labu, jo es iemācījos sarunāties, taču ļoti labi atceros arī to, ka vizīšu laikā bija daudz saspringta klusuma brīžu, un katras vizītes beigās visa mugura bija vienos sviedros - ka pēc pamatīga treniņa. Tāpēc mazliet baidos, kā tas būs, ja es atkal sākšu apmeklēt psihoterapeitu. Un vēl - kā atrast labu psihoterapeitu? Esmu Valmieras, arī Cēsu rajona apkārtnē, varbūt Jūs varētu ieteikt kādu labu speciālistu, kuram ir prakse mūsu pusē? Liels paldies jau iepriekš.
  • 27.06.2012.
    Labvakar! Jau gadu dzīvoju šķirti no vīra un tikpat ilgi satiekos ar precētu vīrieti.Viņš negrib dzīvot kopā ar mani, jo baidās, vai būs tik pat labi kā tagad, baidās, ka nespēs atkal izveidot veiksmīgas attiecības. Es vēlos viņu saprast. Kam ir jānotiek, lai viņš noticētu? Līdz šim esmu viņam izrādījusi lielu mīlestību, iejūtību un sapratni.Kas no manas puses pietrūkst, ko es vēl varu teikt, darīt vai tieši pretēji - dot viņam laiku, lai viņš notic mūsu kopdzīvei? Paldies!
  • 14.06.2012.
    Labdien. Man ir 22 gadi un es mokos no pārēšanās. Kad man bija 19 gadi es izslimoju ar bulīmiju. Bet kad pārstāju vemt, sāku uzņemties svarā. Šobrīd situācija izskatās tā- no malas neviens nevar pateikt, ka esmu neglīta vai resna, taču es pati jūtos tāda, jo reizi nedēļā vai pat divreiz nedēļā es pārēdos līdz nelabumam, un tas manī rada resnuma sajūtu. Papildus tam, es lietoju caurejas zāles, lai tiktu vaļā no apēstā. Par to neviens nezin, ne mani draugi, ne ģimene. Es jūtos bezcerīgi, jo gada garumā apmeklēju dažādus psihoterapeitus. Esmu gan tievējusi, gan uzņēmusies svarā. Mans svars nemitīgi svārstās no 5-10 kg. Ko lai es daru? Vai tas kādreiz beigsies? Vai bulīmiju ir iespējams izārstēt un tikt vaļā no tās, nekļūstot resnai?
  • 05.06.2012.
    Es netieku galā ar sevi un to ko patiesi gribu. Dzīvoju laulībā. Vairs nezinu vai tā ir mīlestība vai pieradums. No sirds dziļumiem gribas būt ar vīru kopā, bet tāda sajūta, ka es no viņa par daudz prasu, nedod viņam elpot. Esmu pārāk greizsirdīga, nezinu kā ar to tikt galā. Kāpēc ir ik pa laikam trauksmes sajūta. Tad parasti izdomāju vienalga kādu iemeslu, lai viņam piezvanītu. Kā arī daudz ko pārmetu, kas ir lieki. Esmu izdomājusi kaut kādas baumas, it kā man stāta cilvēki, ka viņš mani krāpj. Piesienos par lietām, kur nevajag. Kāpēc es nespēju vienkārši dzīvot savu dzīvi, bet bieži domāju, ko viņš dara. Kāpēc man gribas, lai viņš dzīvo pēc maniem noteikumiem? Ko man darīt. Pēc nopietniem strīdiem paiet kāds 1-2 mēneši, kad trauksmes sajūtas nav, bet tad atkal parādās.
  • 05.06.12.
    Labdien! Pēc vairāku mēnešu sliktas pašsajūtas un tās cēloņu meklēšanas, es ārzemju interneta lapās un literatūrā esmu atradusi informāciju par Highly Sensitive Person (HSP), kuram atbilstu par 95% un kas izskaidro ļoti daudz problēmu, ar kuram savas dzīves laikā esmu saskārusies. Vai Jūs varētu pateikt, ka šo konceptu sauc latviski, vai ir ari grāmatas latviski par šo tēmu? Jau Iepriekš pateicos!
  • 01.06.2012.
    Labdien! Kā lai pieņemu un samierinos ar savu homoseksualitāti? Jūtu dziļu kaunu par to.
  • 26.05.2012.
    Labvakar! Jau kādu laiku apmeklēju psihoterapiju, taču neesmu pārliecināta, vai tā man palīdz. Varbūt cits terapeits vai terapijas veids palīdzētu vairāk? Kā lai to izvērtē?
  • 26.05.2012.
    Es nezinu kā palīdzēt dēlam. Viņam ir 19. Dažreiz redzu, ka ir skrāpējis sev rokas. Ir domas par pašnāvību. Nav jau tā ka nekas neinteresē. Nodarbojas ar sportu, ir draugi, strādā. Bet kad tiek kompānijā un laikam jau iedzer, tad arī viņam laikam uznāk tā lielā apnicība.
  • 14.05.2012.
    Sveiki! Grūti saprast ar ko sākt rakstīt, jo nespēju vairs saprast kā saistīt dažādas nosacītas problēmas vai notikumus savā dzīvē. Pirmkārt jāsaka, ka vienmēr koncentrējos uz to, ka vēlos dzīvē daudz sasniegt. Interesē radoša profesija un šķita, ka iestāšos prestižā augstskolā ārzemēs pēc skolas beigšanas, sākšu tur strādāt, daudz ceļošu... Vārdu sakot, sapņoju par iespējamo karjeru pēc iespējas vairāk, kas manuprāt, arī ir labi, jo galu galā, ja ne par ko nesapņo, tad nevar rasties arī konkrēti mērķi. Man vienmēr bija grūti koncentrēties uz visiem priekšmetiem skolā, kuri neinteresē - eksaktās zinātnes piemēram, taču pamatskolu pabeidzu visai labi. Pēc tam iestājos vidusskolā. Tad sākās tas, ko grūti sasaistīt ar vēlmi kaut ko sasniegt karjerā. Sākumā pametu vienu skolu, jo gribējās mācīties vidusskolā ar radošu virzienu. Tobrīd bija mērķis, ilgi gatavojos lai iestātos. Iestājos. Atkal nebija labi, jo nevarēju tur mācīties tieši to, ko vēlos. Pametu arī šo skolu. Iestājos atkal parastajā, paralēli mācoties kursos to, ko visvairāk vēlējos, bet tad jau biežāk un biežāk tuvojos pie tās robežas, kad vairs nejutu kontroli savā dzīvē. Sākās haoss. Sapratu, ka esmu iztērējusi daudz laika mainot mācību iestādes, bet savā ziņā man ir bail arī no vecuma - savā perfekcionismā šķita, ka sevis izfantazētajā prestižajā augstskolā mācīšos jau 19-20 gadu vecumā, bet tagad vairs nekas nevirzījās tik perfekti, kā gribēju. Bija arvien grūtāk sevi motivēt, sākās kompleksi, ka jau esmu 19 gadus veca, bet vēl pat tuvu neesmu mērķu sasniegšanai, ka pametu visu ko vien iesāku, ka dzīvoju haosā. Vairs nevarēju sevi piespiest regulāri apmeklēt vidusskolu. Šī visa daļa man pašai izklausās pēc tīņu murgiem, bet uztrauc tālākais, jeb tas, kādēļ saucu savu dzīvi par haosu - vairs nekam nespēju sevi motivēt un neko negribu darīt. Uzdevumus nepildu ne skolā, ne kursos. Gandrīz nekur neeju. Grūti ir domāt par to, ka savam dzīves plānam vairs nesekoju. Visu esmu ielaidusi, kauns arī rādīties kursos, kuros neesmu pildījusi uzdevumus. Vienreiz jau izstājos, iestājos no jauna, bet vienalga nevarēju regulāri apmeklēt. Gribās visu dienu sēdēt pie datora ar ieslēgtu mūziku, gribās braukt atpūsties kaut kur, bet tikai tā, lai nedomāju par pienākumiem, par visu, ko esmu sabojājusi. Laiks ātri skrien, visas dienas nosēžu nekustoties mājās vai arī tiekos ar draudzenēm, atslēdzos no pienākumiem kārtējo reizi, bet neko nevaru iesākt. Kursos nepildu uzdevumus arī tādēļ, ka atkal slimīgais perfekcionisms - kad šķiet, ka neizpildīju gana kvalitatīvi un labi, negribu rādīt pasniedzējam. Kauns. Tad labāk nerādos vispār. Mani biedē tas, ka šī apātija ir pāraugusi no vienkārša slinkuma īstā slimībā, jo reizēm es jūtos jukusi. Man uznāk panikas lēkmes pat tad, kad es iedomājos par to, ka vajadzētu darīt vienkāršas lietas - kaut vai piecelties un piemēram, kaut ko sakārtot. Tiklīdz pieceļos, sirds sāk straujāk sisties, paliek fiziski slikti, gribās atkal atgriezties datorkrēslā, ieslēgt mūziku un turpināt sēdēt, jo šie vienkāršie pienākumi šķiet par daudz. Es baidos no katras darbības. Solu sev, ka ar nākamo nedēļu sākšu apmeklēt kursus regulāri, bet tā katru nedēļu, jo bail kaut ko uzsākt. Nejūtu vairs konkrētu mērķi, riebjas visa mana dzīve. Savā prātā to mainīju jau neskaitāmas reizes, bet nekā. Tagad šķiet, ka laiks iet, es tikai sēžu, bet pēc 20 gadiem attapšos vēl nelaimīgāka, jo tā arī neko nebūšu sasniegusi. Kauns arī vecāku priekšā, ka viņi tērē naudu manām nodarbībām, kuras es neapmeklēju, taču vēlos apmeklēt. Kādreiz šo visu būtu saukusi par parastu slinkumu, bet ar visām panikas lēkmēm, kuras uznāk tiklīdz man vajag kaut ko darīt, es vairs nesaprotu kas notiek un vai esmu vesela, jo baidos no visa, iet ārā, dzīvot un mācīties man šķiet kā smags pienākums. Ja paņemu rokās grāmatu un sāku lasīt lai gatavotos priekšmetam, atkal uznāk panika, nevaru koncentrēties, šķiet, ka iesākšu un vienalga nepabeigšu, tādēļ nolieku malā un turpinu neko nedarīt. Man vienmēr ir bail, ka kaut kas nesanāks perfekti, un ja nesanāks perfekti, tad labāk to nedaru vispār. Es nesaprotu kas notiek un vai vispār šo stāvokli vēl varu nosaukt tikai par iedomām un slinkuma izpausmi?
  • 03.05.2012.
    Labdien! Esmu pacients ar pieredzi. Nu jau divdesmit gadus mokos ar depresiju. Esmu to iepazinis, zinu ka ar to sadzīvot. Tomēr nekad nav pametusi doma, ka kaut kad taču viņa beigsies. Zāles paliek modernākas, ar mazākiem blakus efektiem, tomēr depresija neatkāpjas. Ļoti ceru kad kāds taču beidzot izdomas kādu brīnumlīdzekli, ar ko izārstēt šo 21 gs. sērgu. Šoreiz ne par to. Manas depresijas iesākumā pateicoties tā laika pilnīgam informācijas vākumam, vecāku nesapratnei un neiedomājamam bailēm no Psihenes, depresija tika ielaista un neārstēta ļoti dziji. Nebija vairs ne miega, ne skaidras apziņas, ne ne jūtu, ne iespējas sev palīdzēt. Bija tādi mirkļi, kad visa apkārtne, koki, mājas, cilvēki, palika kaa sveši. Protams pienāca bridis kad atjēdzos rehabilitācijas dispanserā, jeb tajā laikā 20. nodaļā. Sākās ārstēšana ar zālēm sākumā, vēlāk ar psihoterapiju.
    Tiku atpakaļ uz pekām, bet nosacīti. Kopš tā laika vairs neesmu sajutis realitātes sajūtu, lai kur būtu, kur brauktu, nejūtu nesajutu to mirkli, ne laika apziņu, ne vietu kur atrodos. Redzu sevi, redzu citus, redzu ēkas un dabu, rudeni vai pavasari, vakaru jeb rītu. Ar apziņu saprotu kur esmu, kas notiek, ko daru. Bet nesajutu to visu. Dzīvoju kā robots, jeb vampīrs, kam laiks apstājies. Dzīve paiet man garam, laiks iet, gadi paiet, mati paliek sirmāki, bet es nebeidzu cerēt, ka kaut kad pamodīšos no šī murga. Saslimu kad man bija 18, tagad man ir 41. Es tiešām ļoti gribu sajust, ziemu, vasaru, nakti, dienu, savus līdzcilvēkus. Nevis izlikties dzīvam un eksistēt, no dienas uz dienu, no gada uz gadu. No ārpuses esmu pavisam normāls, dzīvoju savu mietpilsoņa dzīvi, bet iekša ...Zālēs, zālēs. Vai ir iespējams, ka mana ielaista depresija ir neatgriezeniski atslēgusi manu realitātes sajutu?
  • 24.04.2012.
    Labdien! 23.04.2012. nosūtīju Jums jautājumu, uz kuru arī saņēmu atbildi. Liels paldies par atbildi, bet tā kā pašreiz neatrodos Latvijā un nav iespējams apmeklēt konsultācijas, tad gribētu precizēt par to psihisko saslimšanu. Sakiet, lūdzu, par kādu psihisko saslimšanu varētu liecināt minētie simptomi, tā varētu būt šizofrēnija, veģetatīva distonija, depresija vai kas cits? Un vai es pati šobrīd varētu ko darīt, lai kaut nedaudz palīdzētu sev tikt ar to gala?? Paldies.
  • 24.04.2012
    man bail
  • 23.04.2012.
    Labdien! Esmu 26.g.v. Pēdējā laikā sāku saprast, ka nav vairs vēlēšanās, motivācijas, lai kaut ko darītu, normāli dzīvotu. Apātija, kas patiesība jau, manuprāt, ir ieilgusi vairāku gadu garumā. Visu laiku esmu centusies saņemties, uz mazu brīdi, Varbūt, tas arī izdodas, bet tad atkal ieslīgstu apātijā. Gandrīz katru dienu man ir kaut kāda baiļu sajūta,trauksme, bet īsti nezinu no kaa. un Tas ir jau no kādu 20 gadu vecuma, iespējams ātrāk. Kādreiz nevarēju braukt ar sabiedrisko transportu, ģību nost, nevarēju nostāvēt, domāju, ka ar veselību problēmas, bet ārsti pilnīgi nekādas vainas neatrada, ar sirdi arī viss bija kārtībā. Man ir nenormālas bailes no pelēm un žurkām, arī grūti pateikt kādēļ tā, bērnībā esmu viņas redzējusi, bet nu tādas bailes nav bijušas, tagad tās bailes izpaužas, kaa galvas reiboņos, nenormālās sirds klauvēs un es sāku tā svīst, ka drēbes paliek, tik slapjas, kaa ar ūdeni aplietas..Tas ļoti traucē patiesībā, jo, kad esam drauga lauku mājās, es nespēju gulēt, jo,kaa jau lauku mājās, peles tur ir. Nespēju arī normāli tur staigāt un darīt kko, jo ar acīm skatos, vai kkur neieraudzīšu kādu grauzēju..Pēc dabas neesmu nekāda klusa, bet pēdējā laikā pati sevi vairs nepazīstu, esmu kļuvusi bailīga, nepārliecināta, klusa, ir problēmas iepazīties ar jauniem cilvēkiem, vai nav vēlēšanās vispār iepazīties..Nekur ārpus mājas iet nav vēlēšanās, aizeju tikai uz darbu, veikalu un viss...Ar prātu saprotu, ka vēl jauna esmu, ka tomēr nevajadzētu tupēt mājas visu laiku, bet nav vēlēšanās nekur doties, to ir ievērojis arī mans draugs, topošais vīrs. Bieži piedāvā kko padarīt kopā, izbraukt, bet es atsaku..Esmu aizdomājusies par nāvi, visu laiku no tās ir bijis bail, bet vienā dienā sapratu, ka patiesībā tas ir labākais, kas ar cilvēku var notikt, jo tad iestājās miers, kura nav dzīvojot. Man ir ļoti lielas grūtības kādam uzticēties, patiesībā es neticu nevienam. Liekās,ka visi cilvēki melo, ir liekuļi, kuri grib sev tikai kādu labumu. Labi es pēdēja laikā jūtos tikai mājās, gultā, bet nevaru jau arī visu mūžu tā nodzīvot..ar prātu saprotu, bet ko mainīt, ir ļoti grūti. Esmu mēģinājusi, šad, tad parunāt arī ar draugu, par to kaa jūtos, bet tur nav vērts, viņš uzskata, ka es pati visu izdomāju un meklēju problēmas kur viņu nav..tas, protams mani iedzen vēl lielāka apātijā..Gribētu atrast arī sev kādu jauku nodarbošanos, bet tālāk par to, ka gribētu netieku..Vēlētos zināt Jūsu viedokli, par šo visu..Paldies jau iepriekš..
  • 18.04.2012.
    Sveiki! Nepārtraukti dzīvoju pastāvīgā trauksmē, stresā, sapņos, ka kādreiz viss nokārtosies un būs labi. Ir diezgan liels haoss dzīvē jau vairākus gadus. Pirmkārt, sajūta, ka joprojām dzīvoju tādā ilūziju pasaulē, esmu bērnišķīgs. It kā no vienas puses esmu ļoti loģisks, savā ziņā gudrs, taču iekšēji jūtos tāds nepilnvērtīgs, it kā nabassaite ar vecākiem nebūtu pārgriezta, it kā visi būtu pārāki par mani, it kā man visi ir jāklausa un jāpakļaujas. Drīzāk pat tā, ka vai nu pārāki, vai pretēji - niecīgāki. Stulbs kaut kāds iedalījums. Varbūt sev nevaru atrast vietu, visu laiku iekšējie konflikti. Nepilnvērtība izpaužas dažādi - pārāk respektēju tos, kas par mani vecāki, taču jaunākus savukārt apskaužu, par viņu uzdrošināšanos, par to, kādi viņi ir. Otrkārt, milzīga problēma - nevaru nekādi sevi piespiest kardināli mainīt savu dzīvi, dzīvot. Vienmēr trūkst apņemšanās, vienmēr visu iesāku, bet nepabeidzu, jo no kaut kā baidos, saprotu, ka kāds būs labāks (it kā jau pašsaprotami), vai arī pazūd jēga, tas sāk likties stulbi un nevajadzīgi. Biju pie psihiatra - man konkrēti pateica - ja Tu pats neko nedari lietas labā un nevari, es arī nevaru palīdzēt. Arī loģiski. Taču - kā lai es sevi piespiežu to izdarīt. Es vienmēr apstājos, ko līdz man kaut kas apnīk. Man tiešām ir daudz talantu, intereses, bet viss ir tāds apgramstīts. Darbā muļļājos, attiecības neizdodas, hobiji ir apgramstīti tikai. Neko tā līdz galam neuzdrošinos pabeigt, līdz ar to jūtos kā pāraudzis tīnis, lai gan man ir 30 gadu. Vai psihologs var mani sakārtot tā, lai es tiešām neapstājos, ja kaut ko iesāku? Treškārt - sajūta, ka es varētu visiem palīdzēt, ka visus saprotu, un visu laiku diskutēju ar sevi, it kā es būtu divi. Stāstu sev kaut ko, atbalstu, ārstēju sevi, bet tas kaut kur pazūd. Brīžiem jūtos ļoti labi, kā mazs bērns priecājos par visu, viss ir labi, otrā brīdī var gribēties izdarīt pašnāvību. Varbūt tāpēc, ka es iespaidojos no apkārtējā, pie katra soļa domāju, kā būtu "pareizi," it kā pretojos tam, bet dzīvot "pa savam" neuzdrošinos. Citreiz uzdrošinos, bet tas nav uz ilgu laiku. Treškārt - domas man galvā vārās nepārtraukti, un no tā es ļoti, ļoti nogurstu. Es bieži jūtos noguris. Arī šorīt pamodos, it kā jūtos labi, bet 90% dienas esmu pavadījis pie datora bezjēdzībā. Tajā pašā laikā, lai gan pie datora esmu regulāri jau 15 gadus - rakstu ar ļoti daudz kļūdām, arī šo vēstuli esmu labojis vismaz 30 reizes. Īsumā - man ir haoss galvā, neuzņēmība, bailes, mazvērtības kompleksi, bērnišķīgums. Vai es ar to varu tik galā ar psihoterapeita palīdzību. Es atkal nedaudz baidos, ka tas paņem ļoti daudz laika un naudas, cik reizes esmu gājis, bet kolīdz paliek labāk, liekās ka viss ir ideāli un pats tikšu galā, bet atgriežos pie tā, ka jūtos kā gudrs bērns vīrieša ķermenī. Visvairāk mani kaitina tas, ka, ja man būtu vairāk uzņēmības, ja es piestrādātu gan pie sava intelekta, ārienes, uzņēmības, es būtu vienreizējs cilvēks. Man šķiet, ka arī šī ziņa Jums ir ļoti haotiska, tāpēc tiešām nopietns jautājums, vai psihoterapeits var mani noturēt pie sevis un sakārtot, uzvest uz ceļa. Cik ilgu tas laiku var prasīt? Es zinu to, ka man neko jaunu nepateiks, bet pateiks to tā, ka tas man var aizķerties un kaut ko pamainīt. Jūtos bremze, dīvainis, kaut kur iesprūdis.
    Vēlso vēl piebilst, ka mana uzņēmība aprobežojās ar tik elementārām lietām, ka pat zobus slinkoju tīrīt, lai gan visu mūžu esmu sapņojis par skaistu smaidu. Es dzīvoju kaut kādā rītdienā, kad viss vienreiz būs ļoti labi un nekas nemainīsies. Esmu tāds, kam nepatīk attīstība, gribu kko sasniegt, ātri ideāli, un lai tas tā paliktu. Elementāri runājot - gribu uztaisīt smuku frizūru, un lai viņa visu laiku man tāda ir, un to var attiecināt uz visu iespējamo dzīvē. Jūtos kā idiots. Vai jūs kā ārsts arī konsultējat pa telefonu? Esmu ar mieru samaksāt priekšapmaksu, bet man vajag runāties kad to gribu, kad man ir tā doma galvā, jo ne tad, kad man ir labi, ne tad kad slikti, neko nevaru pateikt un izrunāt, meklēt risinājumus. Ar mani laikam ir ļoti traki, ja? Esmu apmeklējis divus psihoterapeitus, bet sajūta, ka esmu viņiem par sarežģītu un viņi mani īsti negrib.
  • 07.04.12.
    Kā uzveikt stresu?
  • 02.03.2012.
    Sveicināti! Ilgu laiku mani nomāc bailes par to, ka iekļūšu ceļu satiksmes negadījumā-nositīšos šādā veidā. Pati esmu vairākkārt sabojājusi auto, vienu reizi pamatīgi sasitusi, bet traumas netika gūtas. lielās bailes sākās ar to, ka ģimene (man nepazīstama) manā pilsētā gāja bojā autoavārijā...tā bija ļoti smaga.. pie stūres neesmu sēdusies kādus 4 mēnešus, bet man bail braukt, kad citi vada auto, automātiski spiežu bremzes pedāli,sēžot blakus autovadītājam, pastiprinās svīšana un sirds lec pa muti laukā. Es izvēlos pārvietoties ar sabiedrisko transportu nevis braukt ar automašīnu. Kā lai ar to tiek galā? Agrāk šādas paniskas bailes nebija..
  • 02.03.2012.
    Labdien! Sakiet, lūdzu, kā, lai tiek vaļā no bailēm par svarā pieņemšanos. Mokos ar šo problēmu kādus gadus 7 . Vienmēr cenšos atturēties no neveselīgas pārtikas, saldumiem, kolīdz apēdu - pārdzīvoju, ka kļūšu, tā teikt - resna. Pavasarī, vasarā, rudenī vienmēr skrienu, pievēršos sportam, bet pagaidām "nekā nedarīšana" mani dzen stresā.
  • 02.03.2012.
    it kā aptuveni pirms mēneša nomira mans vectētiņš,it kā viss saprotams, vecs cilvēks,slimība dara savu utt.. es pati par sevi esmu ļoti emocionāla,un tagad īsti nezinu kā lai ar to tiek galā. mēs ar draugu dzīvojām ar viņu kopā, viņš pēdējā laikā bija tikai gulošs un kopjams.. tāpēc ļoti daudz laika pavadīju ar viņu.. tagad nespēju uzturēties šajā mājā, tāda neomulīga sajūta.. plus vēl visu laiku kaut kādas skaņas un cits mani biedē, saprotu,ka varbūt tās ir tikai manas iedomas, bet nu nekā nevaru ar to tikt galā.. es iedomājos, varbūt Jums ir kādi ieteikumi, kā tikt no tām bailēm vaļā? Un pats muļķīgākais ir tas,ka es pat nezinu no kā īsti baidos.. katru vakaru man kaut kādi tās dienas skati nāk virsū.. domāju,ka varbūt pēc kāda laika būšu nomierinājusies,bet tāpat, es tajā mājā nespēju aizmigt, kur nu vēl normāli pagulēt.. iekšēji tāda kā tukšuma sajūta, varbūt ir kāds risinājums kā ātrāk ar šo visu tikt galā, ko darīt? Ceru,ka izteicos pietiekami skaidri..
  • 22.02.2012.
    Labdien! Pirms pāris gadiem es izšķiros ar savu vīru, šķiršanās bija smaga un dzīvot bija jāsāk no jauna savā ziņā, tomēr, viss kas un kā bija, lika man pieņemt lēmumu, ka vairs nevēlos attiecības veidot, tā nu šķiet sev biju to iestāstījusi. Mana dzīve bija lieliska un biju mierīga un strādāju, par trim....Protams uznāca brīži, kad šķita, cik ilgi tā turpināšu jo esmu jauna un dabiski ir veidot attiecības un gribējās brīžiem lai ir kāds ar ko dalīties. Tas arvien ātri pārgāja, ne bez pašas palīdzības. Pirms kāda laika iepazinos ar vīrieti un viņš mani izsita no šīs šķietami droši iemītās taciņas, es nepazinu sevi, mana uzvedība bija haotiska un varētu, pat teikt histēriska, te es negribēju vispār sarunāties, te pati plijos virsū. Tad es to visu pārtraucu, īpaši nepaskaidrojot, vienkārši ka nevēlos attiecības nekādas. Šobrīd esmu atkal mierīga. Tas liek domāt, ka iespējams es neesmu vēl tikusi pāri savām iepriekšējām attiecībām, vai arī baidos, vai arī jūku prātā? Šobrīd pat mazliet bail ir no iepazīšanās ar kādu, jo negribu, lai atkārtojas kas līdzīgs....
  • 11.02.2012.
    Sveiki. Man ir 30 gadi.Man nav ģimenes, nav drauga. Dzīvoju viena. Dzīvoju tādā kā pašplūsmā. Nemāku neko savā dzīvē mainīt. Lai mēģinātu iepazīties, es piedalos dažādos pasākumos, apmeklēju teātri, braucu ārpus mājas, bet manā dzīvē jau vismaz 8 gadus nekas nemainās. Es reiz apmeklēju psihoterapeita konsultācijas, mēģināju ievērot ieteikumus, bet es joprojām nemāku veidot attiecības.Pēc izskata esmu simpātiska, un iepazīstoties reizēm šķiet,ka vīrieši mani uztver negatīvi, jo, kad pasaku,ka man līdz nav bijušas nopietnas attiecības, viņi novēršas. Visgrūtāk ir tad, kad citi cilvēki un reizēm arī tuvinieki aizrāda, ka joprojām esmu viena. Tādos brīžos jūtos bezspēcīga un vientuļa. Es saprotu,ka man ir jāveido mana dzīve pašai, bet neizprotu,ko man vajadzētu dzīvē mainīt vai darīt citādāk?
  • 05.02.2012.
    Labvakar! Pati nesaprotu kas ar mani notiek, visu laiku esmu nervoza, mani atklāti kaitina mani vecāki ar kuriem joprojām dzīvoju kopā, visu savu brīvo laiku pavadu gultā, negribas nekur iet un neko darīt. Man sagādā problēmas vienkārši piezvanīt sev pazīstamam cilvēkam un papļāpāt, esmu nepārliecināta sevī, kautrīga, runājot sāk pat raustīties valoda, kaut gan iepriekš tā nekad nav bijis. Pēdējā laikā sāku kļūt vienaldzīga pret darbu, visu maksimāli atlieku uz vēlāku laiku un visu laiku dzīvoju ar trauksmes sajūtu, ka kaut kas nav izdarīts, bet saņemties un novest iesākto līdz galam nevaru saņemties. Laiku atpakaļ mana māja spīdēja un laistījās no tīrības, tagad man ir vienalga, ka dzīvoju "miskastē." Drīz man būs 23, bet joprojām man nav bijušas attiecības, jo es kautrējos iepazīties, bet ja tomēr uzdrošinos iepazīties, nespēju ieinteresēt. Es nezinu kur man tālāk iet, ko darīt, liekas, ka dzīve paiet man garām, viss labais notiek ar visiem citiem, bet ne ar mani. Kur man meklēt risinājumu?
  • 28.01.2012.
    Labdien! Sakiet, lūdzu, ko tas varētu nozīmēt, 1) ka laiku pa laikam, šķiet - visu mūžu, redzu daudzmaz līdzīgus biedējošus sapņus. Sapņos jūtos ļoti sabijusies, vientuļa, bieži kāds mani apdraud (spoki (viņus neredzu, tā ir tikai tāda sajūta), maniakāli slepkavas, sajukusi mamma (viņa slimoja ar nerviem) u.tml.), reti redzu, kas tieši, un nekad neredzu, ka man tiešām tiktu nodarīts kaut kas ļauns. Vienmēr no situācijas kaut kā izkuļos vai pamožos. Tikai ir tāda ļoti, ļoti biedējoša sajūta, pat pamostoties jūtos labu laiciņu nobijusies. Tāpat nereti gadās, ka sapnī ārkārtīgi izmisīgi raudu un neviens mani nesaprot un negrib saprast, reizēm pat klaji ignorē manas sāpes vai pat ``iespļauj dvēselē``. Tad es jūtos no sirds nodota, jūtu milzīgu netaisnību. Piemēram, vakarnakt sapņoju, ka ir nakts. Sapnī pamostos, vīrs pamožas un mājās ir tādi dīvaini trokšņi. Slēdzu gaismu, bet spuldzīte nedeg, ar citu tas pats. Kaut skaidri zināms, ka elektrība nav pazudusi. Ir tāda ļoti baisa sajūta, ka mājās bez mums ir vēl kāds. Kaut kas slikts. Mistisks. Kā ļauns spoks iespējams. Bet viņu neredz, tikai sajūtu milzīgas bailes un reizēm dzirdu savādus trokšņus. Vīrs it kā man netic, smīkņā. Bet pēc laiciņa sajūtu, ka arī viņu pārņem bailes, kaut viņš cenšas tās slēpt. Otrā istabā, no kuras nāk trokšņi, guļ mūsu zīdainītis. Un es jūtos briesmīgi, jo domāju, ka tur ir briesmīgs spoks vai kaut kas tamlīdzīgs un, ka mans bērns ir apdraudēts, ka man pēc viņa jāiet, lai tas būtu kopā ar ģimeni, nosacītā drošībā, bet es nespēju tur ieiet, jo nevaru pārvarēt bailes. Vīrs iet pakaļ mazulim. Es baidos viņu laist, jo jūtu, ka viņš neatgriezīsies un man būs vienai ar vecāko bērnu jāpaliek istabā un es nespēšu aizsargāt savu otro bērnu un sevi. Jūtu izmisumu un saprotu, ka nav citas izejas - vīram jāiet uz ``bīstamo`` istabu pēc mazuļa. Un tad pamodos,neko nesaprotot, bet jūtot lielas bailes. 2) Vai, Jūsuprāt, patiesībā eksistē spoki? Es cenšos sev iegalvot, ka tādi nepastāv, bet, kaut kur iekšienē man pastāv šaubas, kuras nespēju iznīdēt. Galu galā nekad nevienu neesmu redzējusi, tad kādēļ pastāv šādas neracionālas bailes? (Vai pastāv Dievs, viņu taču es arī nekad neesmu redzējusi?). 3) Nereti, naktī, tumsā ejot piemēram uz WC, baidos, ka tur ieraudzīšu savu mirušo mammu. Es no tā šausmīgi baidos, it kā viņa izskatīsies tāda, kāda guļ kapos - biedējoša. Bērēs zārks palika ciet, jo biju stāvoklī, bet domāju, ka neskatītos uz mammu arī, ja nebūtu, mani vienkārši biedē miruši cilvēki, domas par mirušiem cilvēkiem, miršanu. Agrāk patika šausmu filmas par spokiem, mistiku, maniakiem u.tml. Vai tās bailes no tā? Mamma nomira pirms gada (faktiski vēl rit sērošanas periods), dabīgā nāvē, bet pēkšņi - nokrita nomaļā vietā, sniega kupenā, sekcijas slēdzienā kaut kas par sirdi-asinsvadiem. Bija ziema, liels sals. Reizēm iedomājos, kā viņa tur bezpalīdzīgi guļ un neviens viņai nepalīdz. Viņa taču droši vien jutās šausmīgi, bezpalīdzīgi! Es pat nezinu cik ilgi viņa tur gulēja. Bet es tur nevarēju būt, biju ~ 100 km attālumā. Nezinu kāpēc es jūtos vainīga, atbildīga. Laikam vainoju sevi, ka viņas sirds neizturēja manas vainas pēc, kaut tai pat laikā es it kā jūtos tā, ka man nebūtu jājūtas vainīgai - Viņa gribēja dzīvot pie manis, bet, viņas šizofrēnijas dēļ es nevarēju viņu ņemt pie sevis (es to neizturētu, es to nedrīkstēju nodarīt arī savai ģimenei). Sarunājām, ka sameklēšu viņai normālu pansionātu, viņa negribēja, bet beigās it kā piekrita - viņa pirms nāves iepriekšējā dienā jau sāka gatavot dokumentus. Nebiju viņu satikusi ilgu laiku, tikai sazvanījāmies regulāri. Kāpēc es baidos, ka viņa varētu nākt mani biedēt? Reizēm domāju, ka viņa nenāktu varbūt speciāli biedēt, bet tas sanāktu nejauši, jo viņa taču pēc izskata tagad ir biedējoša. Kad mazulis piedzima, man bija sajūta it kā man tikusi dota otrā iespēja caur viņu, it kā lai labotu savas neizdevušās attiecības ar mammu (ārēji tās it kā bija labas, normālas, bet sirdī mēs nekad neesam bijušas patiesi tuvas). Mans mazulis pēc izskata arī ir līdzīgs man un viņai. Citreiz šķiet, ka viņa atnāks un atņems man mazo, lai it kā sodītu par to, ka es esmu laimīga, ka man viņš ir. Ar prātu saprotu, ka tās visas ir galīgās muļķības, bet tās domas no manis neatstājas - laiku pa laikam atgriežas, tad es tās aizdzenu no prāta, jo tās ir absurdas. Ko lai es daru? Kā lai pārstāju baidīties no mirušās mātes? Viņa nepieņēma manu viedokli, ja tas nebija viņai pa prātam, nekad, un par to es baidos, ka viņa varētu nākt un mani sodīt. Jo viņa man vienmēr lika justies vainīgai par to, ka man ir atšķirīgs viedoklis.
  • 26.01.2012.
    No paša egoisma var tik vaļā? Vai arī tas ir utopiski? Katrs tomēr, lai cik būtu arī labs cilvēks - pirmām kārtām domā par sevi un savām interesēm. Lai ko labu un nesavtīgu izdarītu - vienmēr gribas saņemt kaut ko pretim. Tas ir it kā dabiski, vai ne?
  • 26.01.12.
    Man patīk radīt par sevi nepareizu priekšstatu - sevi biezi paradu ka tīni. No manam izdarībām var šķist, ka esmu sliktais zēns - vājprātīgas ballītes, meitenes apkārt, neķītri joki, bet patiesība esmu pat pārāk konservatīvs. Patīk godīgums, skaisti viss ka pasakas. Kāpēc es sabiedrībai radu priekšstatu, ka esmu pilnīgi pretējs cilvēks neka patiesība?
  • 25.01.2012.
    Vai var lūgt padomu. 1) Visu laiku jūtos kā apreibis, nespēju skaidri domāt, koncentrēties. Tas jau man ir vairākus gadus. Intereses ir zudušas, uzņēmība, dzīvot prieks, bieži gribās nomirt, jo nekas neliekas iepriecinošs, viss šķiet perverss, ļauns, neloģisks, agresīvs, nevaru to nekādīgi pieņemt. Jūtos vīlies dzīvē. 2) Kā atkal saņemties un dzīvot, nevis vilkt laiku. Kā tikt galā ar pagātnes kļūdām, nežēloties, neatcerēties slikto pagātni, nepiepildītos sapņus, kā tikt pāri tām daudzajām vilšanās reizēm - attiecībām, karjerai, savām kļūdām, kā piedod, kā neuztvert visu personiski un aizvainojoši. Kā sākt dzīvot sev, nevelkot līdzi pārmetumus pašam pret sevi. Viss liekas tik nomācošs, ka pamazām kļūstu par alkoholiķi, viss liekās slikts un netīrs. Sajūta, ka esmu nolādēts. Vēl nedaudz, un sajukšu prātā, jo es nevaru sadzīvot ar pasauli. Gribas to perfekto pasauli, bet jūtos kā izmests no laivas. Jūtos, it kā skatītos uz visu šo vājprātu no malas, un nevaru saprast - kāpēc viss nevar būt normāli - godīgi, interesanti, PAREIZI, lai cik plašs jēdziens tas nebūtu. Ja attiecības - tad skaistas, godīgas un ar pilnu atdevi. Ja darbs - tad motivējošs, interesants un ar pilnu atdevi. Ja hobijs - tad ļauties tam. Es tiešām jūtos kā noslēpies, sajūta, ka man ir kaut kāda smagi psihiska problēma, ka nekas nenotiek tā, kā tam būtu jānotiek. Es saprotu, ka bez problēmām nevar dzīvot, bet kādēļ man liekas, ka slikti ir it viss, ka viss ir ļauns, ka visa pasaules sistēma bāzējas uz egoismu un netīrību. Man ir pāri 30 gadiņiem, izklausos pēc apjukuša 16gadīga tīņa. Kā savākties beidzot dzīvei? Vai pie jums var pierakstīties uz savas galvas ārstēšanu. Vai varbūt man ir psihiskas - iedzimtas problēmas, un esmu nolemts pastāvīgai depresijai visa dzīves garumā? Šajā gadījumā man tiešām nepalīdz domas, ka man iet labi patiesībā, un daudziem iet daudz smagāk. Es gribu dzīvot pēc tās savas vērtību skalas, bet nevaru, jo visa sistēma liekas tik sačakarēta, ka tas nav iespējams.
  • 20.01.2012.
    Labdien, vēlreiz! Atbildot uz Jūsu atbildi. Ar pašanalīzi nodarbojos tikai pavisam īsu brīdi (pāris nedēļas) - neesmu vēl paspējusi neko daudz sevi izprast. Bet es neteiktu, ka nav bijis progress - es vairs nekontrolēju savu ģimeni (vīru un bērnus), ļauju viņiem brīvi dzīvot, t.i., katrs pats uzņemas atbildību par savu rīcību un tās sekām. Līdz ar to neviens vairs nejūtas apspiests, izkomandēts vai kā tml. Savstarpējās attiecības ir ļoti uzlabojušās. Iemācījos pateikt ``nē``, kad iekšēji jutu vajadzību. Tāpat gribētos uzskatīt, ka neesmu vairs perfekcioniste - radinu sevi pie saprātīga haosa - nelielas nekārtības u.tml. Enerģiju uzlādēju ar regulāru sportu. Esmu sapratusi, ka enerģiju ir jātaupa, tādēļ tagad izvērtēju vai ir vērts paturēt strīdā galavārdu u,tml, Pareizāk jau - es vairs nestrīdos, bet vienīgi pasaku savu viedokli un viss. Ikdienā piedomāju, kāpēc kāda lieta mani ir satraukusi un vairs necenšos atstāt iespaidu uz kādu, vai izlikties par labāku nekā esmu. Esmu kļuvusi daudz mierīgāka, harmoniskāka, laimīgāka. Es pat varu teikt, ka mīlu sevi, ka esmu sevi pieņēmusi (ar visiem saviem melnumiņiem). Tā kā Romu neuzcēla vienā dienā, tad darba man vēl daudz, lai sevi izprastu un uzlabotu. Nedomāju, ka man ir depresija, dzīvot vēlos, pat ļoti! Vienīgais, ko gribu - uzlabot savas dzīves kvalitāti, savu personību, lai varu dzīvi nodzīvot pēc iespējas pilnvērtīgāk, un, lai spēju izaudzināt savus bērnus par laimīgiem un veseliem cilvēkiem. Vai tad tas Jūsuprāt nav progress? Sanāca, kā tāda taisnošanās :) vnk Jūsu atbilde mani biedē, -ka pašanalīze un grāmatas man vairs nepalīdzēs! Jā, visas tās teorētiskās atziņas, kas nepieciešamas analīzes veikšanai es ieguvu pārāk strauji, tādēļ šobrīd pārlieku daudz atklāsmju nāk pār mani par manu līdzšinējo nepareizo dzīvi (tas garais iepriekšējais apraksts bija iepriekšējās dzīves modeļa izklāsts, turklāt attēlots saasināti). Jūs tiešām domājat, ka psihoanalīze (pašanalīze) man nevar palīdzēt? Paldies vēlreiz. Vai Jūs būtu ar mieru veikt psihoanalīzi man, ja es pie Jums pieteiktos?
  • 20.01.2012.
    Sveiki. Es pirms kāda laika satiku kādu cilvēku, kurš bija gaišs un saulains, pacilāts. Sākām satikties un izrādījās, ka šī ārējā pacilātība ir virspusēja. Ka cilvēks ir alkoholiķis, ilgu laiku bez darba, sit savu māti, redz halucinācijas, kas noveda pie atskārsmei, ka viņš ir šizofrēniķis...diemžēl vēlāk to apstiprināja viņa bijušais darba devējs, sakot, ka viņš tika atlaists, jo sācis lietot alkoholu lielos daudzumos ar antidepresantiem. Un tas, ko es vēlos pavaicāt, kā pārtraukt attiecības ar šādu, ja cilvēku? Ja fizisks kontakts vairs nepastāv, bet šis cilvēks apgalvo, ka satiek mani "smalkajā pasaulē" un ka Mīl mani, dala divās daļās.... Un es nesaprotu kā vislabāk iet tālāk? Jo ir sākusies milzīga vajāšanas mānija no viņa puses. paldies!
  • 20.01.12.
    Labdien. Vai ejot uz psihoanalīzi (konkrēti pie Jums) vai cilvēks nonāks aktīvajā uzskaitē? Vai ejot uz psihoanalīzi ir jāuzrāda personu apliecinošs dokuments? Kas ir šīs uzskaites gan pie psihiatra, gan psihologa, psihoterapeita, psihoanalītiķa? Kā tas attiecas uz privātprakses ārstiem? Kāda ir atšķirība starp parasto un aktīvo uzskaiti? Vai somotoforma veģetatīvā distonija un neiroze ir aktīvajā uzskaitē ņemamas slimības? ``[..] persona, kura ir ārstniecības iestāžu uzskaitē ar gara slimību`` - vai tas attiecas uz augstāk minētajām slimībām? Kas precīzi ir domāts ar ``gara slimība``.     Lūdzu izskaidrojiet terminu ``psihiskas dabas traucējumi``. Vai tas sevī neietver jebkuru emociju, rakstura īpašību u.c., ar noteikumu, ka tā personai traucē? Tostarp gara slimības. Tāds universāls termins. Paldies.
  • 19.01.2012.
    Sveiki. Ko Jūs teiksiet par šo: Visa mana dzīve ir kā erudīcijas spēlē – pastāv jautājums (dzīves situācija/problēma/vēlme) un divi atbilžu varianti (iespējamās reakcijas/risinājumi - melns vai balts. Super-Ego.), no kuriem viens jāizvēlas (Melna negribu/nedrīkstu būt, tātad negribēts balts), bet neviens no tiem nav tāds, kas man īsti patiktu (jo izvēles ir Super-Ego, nevis ID vai Ego). Izvēlos tomēr vienu no tiem (parasti balts, tātad ‘’jā’’), esmu iekšēji neapmierināta ar izvēli (apslāpēts/ignorēts ID un/vai Ego). Stulbums jau ir tas, ka neapzinājos (vai neuzdrīkstējos? = liela mazvērtības sajūta?) to, ka drīkstu izveidot trešo atbildes variantu, kaut spēles noteikumi (tā brīža situācijas piedāvājums no cita cilv. skatpunkta) neko neparedz par šādu iespēju. Tāpat bieži ir bijis, ka neapzinos, ka drīkstu aiziet un neizvēlētie nevienu no šiem abiem atbilžu variantiem, kas būtībā būtu kā trešā atbildes varianta paveids, jo būtībā pieņemtu savu (šo ‘’trešo’’) lēmumu – spēli neturpināt. Un šis trešais atbildes variants bieži vien arī būtu tas īstais priekš manis, kuru spēles laikā es pat neiedomājos, ka man ir tiesības citiem paust! Jo, laikam baidos no zālē sēdošās publikas nosodījuma, izsvilpieniem, ka publika mani atzīs par nepilnvērtīgu, muļķi, par neiederīgu starp viņiem. Šķiet, ka tajā brīdī, spēles brīdī, svarīgi ir tikai un vienīgi gūt publikas atzinību, ka viss tiek darīts vienīgi publikas dēļ! Izvēloties iespējamo atbildes variantu jūtu milzīgu spriedzi, sviedri plūst aumaļām, ir karsti, elpa sekla, ātra, sajūta, ka trūkst gaisa, sarkstu, sajūta, ka vēdergraizes sāksies, muskuļi maksimāli saspringti, tik saspringti, ka šķiet, ka galva vai rokas sāks no pārpūles trīcēt, un galva dun – pakausis pulsē no pārslodzes, smadzenes pārāk intensīvi strādā izvēloties starp diviem piedāvātajiem variantiem, nebeidzami muļļājoties ap šīm izvēlēm. Vienlaicīgi vērojot publiku, saprotu, ka vilcināties nedrīkst, ka publika nepacietīgi gaida atbildi vai tūlīt, tūlīt sapratīs, ka esmu pilnīga muļķe, neveiksminiece vai kā citādi nepilnvērtīga, jo nespēju sniegt pareizo atbildi! Dažkārt (vai vienmēr?) pārņem sajūta, ka nedrīkstu kļūdīties, jo man jāattaisno uz sevi liktās cerības, ka kļūdas gadījumā iestāsies bez maz vai katastrofa. Ka cilvēks/i, kas uz mani likuši cerības varbūt mani ir pārvērtējuši un es nemaz neesmu tik spējīga, tik laba, kā viņi par mani domā (=mazvērtības sajūta?), tādēļ es divtik nedrīkstu kļūdīties! Visa šā iekšējā haosa laikā pat prātā neienāk doma (šķiet, ka arī nav laika tam, jo viss norisinās dažu sekunžu laikā), ka varētu apdomāt/ izvēlēties trešo variantu, jo smadzenes ir pārkarsušas koncentrējoties uz šiem diviem piedāvātajiem atbilžu variantiem (melns vai balts, jā vai nē, veiksme vai neveiksme) un publikas iespējamo reakciju. Vienvārdsakot, tajā brīdī smadzenes ir nobloķētas, tās nespēj tajā brīdī domāt. Ar milzu pārpūli darbojas tikai viena šaura smadzeņu daļa, pārējās ir neaizsniedzamas, aizmigušas. Visa mana enerģija koncentrējas uz šo brīdi, uz pareizās atbildes atrašanu/paušanu un - ‘’kas tagad notiek?’’, ‘’kā es tagad no malas izskatos?’’, ‘’Ko par mani šobrīd publika domā?’’, ‘’nedrīkstu kļūdīties, nedrīkstu kļūdīties’’ un iespējamo publikas reakcijas analīzi. Dažās sekundēs tik daudz destruktīvu domu! Kad spēle (attiecīgā situācija) beidzas, kad aizeju no tās, jūtos bezgala nogurusi, pilnīgi izsmelta – enerģija ir iztērēta neauglīgi. Un tad sāku iekšēji dusmoties uz sevi, šaustīt sevi. Sākas ‘’psiholoģiskā atgremošana’’ par to, kas notika spēlē. Par izvēlēto nepareizo atbildes variantu. Par to, ka sevi ‘’nepasargāju’’, neizvēlējos trešo iespējamo variantu, jo tagad, esot prom no spēles, skaidri apzinos kāds tas varēja būt un, ka tas būtu bijis vispareizākais. Tā pavisam īsi varētu raksturot manu iekšējo dzīvi, kas ir veidojusi ārējo. Diskomforts un līdzsvara trūkums! To laikam sauc par sociālo fobiju. Nožēlojami. Un šie daudzie nepareizie ‘’pirmās vai otrās atbildes varianti’’ manā dzīvē ir izveidojuši dusmas pret sevi, savu nespēju sevi pasargāt, aizstāvēt, vainas uzņemšanos par attiecībām, kas kaut kādu iemeslu dēļ nav izdevušās vai ir pārtrūkušas (jo vainu vienmēr pēc tam meklēju sevī). Ja kāds saka, ka mīl mani, vienmēr esmu domājusi – vai tiešām šis cilvēks mani mīl? Vai tiešām tas mīl mani tādu, kāda es patiesi esmu? Vai mani vispār kāds var mīlēt, vai tas vispār ir iespējams? Pa īstam? Reizēm šķiet, ka, ja spēlē (dzīvē) būtu jāpiedalās maskā, kas sedz seju un neļauj atpazīt, vai aiz kaut kā jāslēpjas no publikas, es piedalītos ar prieku, bez stresa (vai ar mazu, normālu stresu). Justos drošībā, pasargāta. Šķiet tad bez raizēm varētu uzstāties. Citādi uzstāšanās vieš paniskas bailes. Pretrunīgi, bet kaut kur dziļi iekšienē ir tāda sajūta, ka man patīk uzstāties publikas priekšā, bet vienīgais, kas attur ir mani kompleksi, nepareizās domas par sevi. Es neļauju (pat ne domās) būt sev sliktai, būt ar trūkumiem, šķiet uzreiz rodas jautājums ‘’ko citi par to (manu rīcību) teiks? Ko citi par mani padomās?’’. Atceros, ka mamma vienmēr visu skatīja caur šo prizmu, vai tas man būtu no viņas ieaudzināts (Super-Ego = audzināšana), kā pareizs morāles standarts? Bet viņa taču bija (pirms gada pēkšņi nomira) psihiski slima (šizofrēnija) un slims cilvēks citus māca skatoties no sava greizā redzesloka. Turklāt cita piemēra/audzināšanas man nav bijis – tēva nekad nav bijis un citu pieaugušo pastāvīga klātbūtne arī ne. Vienmēr lietas bija jāskata caur ‘’ko citi cilvēki teiks’’ (mātei vienmēr likās, ka cilvēki par viņu smejas) un ‘’neesi egoiste, esi laba’’. Tātad, man šī Super-Ego ideja ir greiza, pilnīgi greiza un es drīkstu (man pat ir pienākums to darīt :)) to atzīt par nepareizu un aizstāt ar pretēju viedokli! Piebildīšu, ka tikai tagad esmu sapratusi, ka māti ienīstu par to kā viņa mani audzināja. Ienīstu viņas slimīgo pusi, kas liedza mani mīlēt, pasargāt un rūpēties par mani. Vienlaikus ļoti ilgojos pēc viņas mīlestības. Tā es uzaugu sevi šaustot, vainojot par to, ka iespējams viņu nemīlu. Tagad es skaidri apzinos savas jūtas pret viņu, nevainoju vairs sevi un jūtos it kā mierīgāk. To visu es sapratu ar pašanalīzi. Ko Jūs ieteiktu man darīt savā labā, kādas konkrētas metodes, literatūra latv.val.u.c. Kā reāli var izmainīt nevēlamas reakcijas? Pie psihes ārsta noteiktu apsvērumu dēļ es neiešu, bet ārstēšana man ir vajadzīga, to es apzinos (jātiek vaļā no bikluma, kautrības, perfekcionisma, mazvērtības sajūtas, kontroles un vadības). Jūsuprāt, cik ļauni ir ar mani, kāda varētu būt iespējamā diagnoze? Vai man ir iespējams sevi izārstēt veicot ilgstošu pašanalīzi, vienlaikus pielietojot arī ārsta parakstītu medikamentozu terapiju? Paldies!
  • 14.01.2012.
    Sveicināti! Esmu tādā situācijā, kad meklēju citu psihoterapeitu. Esmu sapratusi, ka priekš manis ir nozīme – vīrietis vai sieviete. Vispār dzīvē man ir pieredze ar abiem. Tagad domājot par psihoterapiju, vīrietim liekas, ka vieglāk uzticēties. Kad domāju par runāšanu ar sievieti, vairāk baiļu jau tagad. Man pašai motivācija psihoterapijai pietiekoši augsta, esmu pietuvojusies bērnības pārdzīvojumiem, saprotu, ka nekur no tās nevar likties, esmu gatava lēnītiņām vērt vaļā to „Pandoras lādi”. Tikai tagad nesaprotu, ja es no domām vien jau baidos, kas tad būs kabinetā? Pie sievietes terapija būs grūtāka, bet varbūt tāpēc efektīgāka? Bet vilina iespēja pastāstīt par sevi vairāk, uzticēties, sajusties drošībā. Ko var sagaidīt no darba ar vienu un ko no darba ar otru?
  • 05.01.2012.
    Labdien! Esmu sieviete un iemīlējusies sievietē. Jūtos labi kopā ar viņu, taču tikai mājās divatā. Ārpus mājas mani stindzina bailes no sabiedrības nosodījuma, naida, izstumšanas. Reizēm bailes ir tik spēcīgas, ka kļūst fiziski nelabi. Nomāc doma, ka nevarēšu doties kopā ar viņu pie ģimenes, uz pasākumiem darbā. Neredzu izeju. Vai nu sabiedrības acīs "pareiza", pieņemta, bet viena, vai nu kopā ar otru cilvēku, bet bailēs, izolācijā un nosodīta. Cerēt, ka kādreiz satikšu un iemīlēšu vīrieti? Es nevēlos dzīvot bailēs. Vai vienīgā izeja ir šķirties? Ko darīt ar stindzinošajām bailēm?
  • 29.12.2011.
    Labdien! Varbūt Jums ir padoms, ko var darīt ar pazemojuma sajūtu. Kopš situācijas ir pagājušas vairākas dienas un tikai tagad es sapratu, kādēļ vēl nevar mazināties manas dusmas uz šo cilvēku, pazīstamu. Vārdu līmenī notika formāla saruna, bet neverbālā līmenī cilvēks gribēja mani pazemot. Tagad neko mainīt vairs nevaru, vīrieti vairs nesatikšu un nevēlos satikt, bet pazemojuma sajūta ir un niknums par to arī.
  • 25.12.2011.
    Labvakar! Ar vīru nedzīvoju kopā jau pusgadu, pēc 20 gadu kopdzīves. Oficiāli neesam šķīrušies. Esmu satikusi citu vīrieti-savu jaunības dienu nepiepildīto mīlestību, kurš, diemžēl ir precējies, bet es viņu mīlu. Neskatoties uz to, tagad es zinu kā jūtas iemīlējies cilvēks un ko nozīmē mīlēt. Vīrs vēlas sākt attiecības no jauna, jo sapratis, ka mani mīl, bet es nevēlos. Esmu viņam to skaidri pateikusi, bet viņš cer, ka pārdomāšu, palīdz, ja nepieciešams. Pēdējo 2 gadu laikā man riebās viņa pieskārieni, atdevu savu miesu, bet skūpstīt neļāvu. Jau no laulības sākuma seksā nekad neesmu bijusi apmierināta, arī visa sadzīve bija uz maniem pleciem. Esmu pārliecināta, ka neatjaunotu attiecības arī tad, ja nebūtu sastapusi citu vīrieti. Bet, kāpēc man vīra ir žēl un,dažkārt, izjūtot žēlumu nāk raudiens? Vai tāpēc, ka viņš šobrīd ir viens, dzīvo ar savu māti, draugu nav? Gribu saprast savas jūtas. Paldies!
  • 24.12.2011.
    Sveiki! Apsveru iespēju apmeklēt psihiatru, jo vairs netieku ar sevi galā. Naktīs neizguļos, jo visu laiku murgi nāk, mostos pa 6-7 reizēm naktī un aizmigt pēc tam atkal grūti, šaušalīgās ainas acu priekšā. Pa dienu vispār neko negribu darīt, tikai gulēt un nekur neiet. Neiet no mājas ārā, nedarīt neko, netikties ar cilvēkiem. Tas nav slinkums, no dabas neesmu slinks cilvēks. Lielākoties, teiksim tā, normālā situācijā, esmu atbildīgs cilvēks. Bet tagad... atceļu visus plānus, kursus neapmeklēju, lai gan pirms 2 nedēļām vēl biju izcilnieku sarakstā. Vispār nekur vairs nekārojas, neko negribas. Nav jau tā, ka dzīvot apnicis - mirt jau arī negribas. Redzi, tur tā problēma-ka neko, itin neko, negribas. Ko darīt? Kā rīkoties? Šķiet, ka tā varētu būt depresija, man radiem arī ir šī kaite bijusi. Kā to ārstēt? Ko man darīt? Jūtu, ka zaudēju sevi un nevaru nekādīgi savākties, atkal atrast to pamatu.
  • 18.12.2011.
    Cik vidēji pelna kā psihoanalītiķis?
  • 15.12.2011.
    Labdien.Man ir piemetusies nelāga kaite,tā izpaužas sekojoši:man sak sāpēt,pūsties vēders ir nepieciešams apmeklēt tualeti ja kaut kur jāizbrauc ar auto,vai ilgi jāstāv sastrēgumos,rindas,atrodoties svešas vietas .Ja atrodos mājās tad kaut nedēļas laika nekas slikts ar vēderu nenotiek.Svešās vietās ja ir pieejama tualete ari viss ir kārtība,bet ja nav tad protams vēders dzen mani izmisumā.Esmu veicis pārbaudes fiziski vēderam nav nekādas vainas Jautājums kā šādu kaiti ārstē? vai tas vispār ir iespējams?
  • 11.12.2011.
    Kā tikt galā ar vilšanos? Kā tikt galā ar to, ka dzīves sapņa piepildījums pēkšņi izrādās vienkārša parazītiski, bezemocināla maita? Nekad neesmu kādu dzīvē fiziski iespaidojis, bet ir manī tāds niknums, ka viņu gribas paņemt un brutāli sist pa seju - sist sievieti. Ne jau par to, ka mums nesaskanēja, ka pameta mani, bet par to, cik pēkšņi, neiejūtīgi, absolūtā pretrunā ar pašas gadiem daudz pareizi runāto un skaisti stāstīto. Vēl pirms pāris nedēļām teica, ka mīl mani, bet pati pēkšņi bezemocionāli atsakās no manis, pat nedodot iespēju izrunāties, pateikt savu viedokli, izšķirties cilvēcīgi, ar sapratni vienam pret otru un dzīvi. Kā tikt ar to mežonīgo naidu galā, tiešām gribas visu dauzīt pret sienām... viņu tai skaitā. Sāpīgi redzēt, ka viss tik ilgi veidotais ir iznīcināts vienā rāvienā, esmu izpumpēts sauss, bet pašai pupi sacelti gaisā un aiziet dzīvē. Tik pareizs, godīgs cilvēks, izrādās pilnīga palaistuve, sejā gribas špļaut. Kā tas var būt, ka vienā brīdī ir tāda mīlestība, bet otrā dienā jau ir pārņēmis neizmērojams naids un agresija.
  • 09.12.2011.
    Labdien! :) Ziniet,man ir smagi-gadu no gada jau...es esmu pilnīgi pazaudējusi sevi. Man liekas,ka šī nav mana īstā vieta, un cilvēki apkārt nav mani cilvēki. Man gribas visu pamest, bet es nevaru,jo atbildība kaut neliela par citiem ir. Es mānu sevi, meloju sev. Nav tā,ka man neveiktos, bet manī iekšā sēž tāds pesimisms,spēku izsīkums,nolemtības sajūta...man apnicis šis dzīvesveids,šī ikdiena. Es labprāt ko mainītu-bet nevaru-problēma ir nauda. Es studēju,mani uztur, bet es jūtos tiešām nepilnvērtīga,ka es nepelnu pati. Es esmu atkarīga no citiem. Citi man saka-Priecājies,tevi taču uztur,kamēr mācies! Bet es nevaru,man nepatīk,es esmu domās pat gatava ņemt dokumentus ārā no skolas,lai ietu strādāt, bet problēma ir tā,ka nav tik viegli atrast darbu. Tā ir tikai viena no manām problēmām-otra man maz draugu,toties labi draugi, un ģimene maza-tikai brālis un tēvs,kurš ir alkoholiķis jau kopš mūsu bērnības un tas mani grauj pamatīgi iekšēji... Un trešā-šis viss morāli mani dzen sviestā ar vīru. Paldies par uzmanību.
  • 03.12.2011.
    Labdien, lieta ir tāda,ka man bija vienas attiecības, kas ilga divus gadus. Vīrietis bija ļoti iemīlējies. Taču beigu beigās nekas nesanāca, un es viņu pametu! Mūsu attiecību laikā no viņa izskanēja frāze, ja es nebūšu viņa, es nebūšu nevienam citam. Tolaik es to tā palaidu gar ausīm, un īsti neuztvēru nopietni! Taču tagad, man pēc viņa neveidojas nevienas attiecības! Visi tie, kas man simpatizē pazūd! Pēdējo divu mēnešu laikā to ir bijis kādi 5. Ko lai es daru, ko lai domāju?
  • 02.12.2011.
    Labvakar Arkādij! Esmu ļoti nepārliecināts. Reizēm ar skaudību skatos, kā citi, daudz jaunāki par mani, ir pārliecināti, uzdrīkstās, spēj komunicēt, riskēt. Bet es esmu tāds bailīgs, vienmēr visu desmi reiz pārdomāju, reizēm uztraucos elementārās situācijās, daudz ko atlieku uz rītdienu. Tik ļoti reizēm baidos kļūdīties, ka nedaru nemaz, tikai sapņoju. Bērnībā biju diezgan kautrīgs, pamatskolā diezgan atstumts, netusējos ar klasesbiedriem, biju pat viegli saraudināms. Daudzi mani abižoja no vecākām klasēm, lai gan vairāk pa jokam. Taču, lai arī kautrējos un no visa baidījos, centos piedalīties visādos skolas konkursos, sarīkojumos, kāpt uz skatuves. Varētu teikt, ka biju ļoti pareizs. Jau vidusskolā stipri mainījos, jo bija citi draugi, taču tāpat biju līdzskrējējs, un, ja bija kādi konflikti, baidījos dot pretī, jo baidījos kādam nodarīt pāri - ar visu to, ka reāli pāri tika darīts man. Vai šāds dzīves sākums mani padarījis par lupatu? Pats neciešu sevī to neizlēmību - kuras bikses vilkt, kā darīt, kā nedarīt. Tas arī ļoti traucē darbā, ka nav savs viedoklis un pārliecība, kurai es pats ticu. Interesantākais, ka neesmu ne neglītenis, ne lempis, ne muļķis. Varbūt nedaudz bērnišķīgs, taču apzinos, ka esmu pat ļoti interesants čalis. Strādāju interesantus darbus, esmu arī DJ, esmu arī sporta auto klubā, draudzene ir vispār apskaužami fantastiska - no malas nevar pateikt, ka esmu tik kompleksains. Bet pašam tas tik ļoti traucē, ka bieži ir grūti sajusties komfortabli svešāku cilvēku kompānijā, pavada sajūta, ka visi ir pārāki. Reizēm klausos desmit gadus jaunāku čali tā kā savu māti un klausu uz vārda. Vai ar to var kaut procentuāli tikt galā? Vai tāda ir mana būtība? Ļoti gribas sajusties brīvam, pārliecinātam, riskēt, īstenot savus sapņus. Bet tā baidīšanās kļūdīties un domas ko citi teiks un vai citiem patiks traucē. Es gribu atbrīvoties no pārmērīgām domām par citiem un domāt vairāk par sevi. Paldies, varbūt tīri virspusēji varat dot kādu praktisku padomu.
    Vēl gribēju piebilst, ka paralēli visam ļoti maz guļu. Parasti tās ir 4-5 stundas, jo vakarā ilgi sēžu pie datora, sapņoju par kaut ko, bet no rīta agri jāiet uz darbu. Līdz ar to ne vienmēr esmu savācies, bet darbs par spīti manam nesabiedriskumam ir ļoti tieši saistīts ar cilvēkiem. Tik maz laika paliek arī tāpēc, ka nevaru pateikt darbā nē. Baidos pateikt, ka gribu atpūsties, ka ir kaut kas svarīgāks par darbu. Kad mērs ir pilns, tad nosolos sev paņemties, bet kā nomierinos, tā viss ieiet vecajās sliedēs - galvenais citu intereses, darbs, nevienam neatteikt, par sevi padomāšu kaut kad citreiz. Paldies, ja varat ko ieteikt.
  • 01.12.2011.
    Labdien! Kad rakstu Jums šo vēstuli ir kārtējais vakars, kad mokos ar bezmiegu un vēlos tāpēc pašnāvību uztaisīt, jo ir grūti (zinu arī, ka to nekad nedarīšu). Vakarnakt 8 stundas mocījos līdz aizmigu. Es nepārspīlēju, tā tiešam ir un jau gadiem. Zinu, ka jāiet pie psihiatra, jo ļoti labi apzinos, ka esmu slima, taču mani attur fakts, ka strādāju par prostitūtu, un nevēlos atklāties, bet melot arī negribu. Katru gadu sev apsolos, ka izķepurošos un strādāšu labu darbu, tad arī iešu pie psihoterapeita, jo tad nebūs kauns. Diemžēl liktenis mani vēl spīdzina, un vēl arvien jāstrādā par nelaimīgu pērkamu sievieti. Taču, par problēmu gribēju runāt -     man naktīs uzplaiksna nepārtrauktas perversas ainas ar līķiem, nogalinātiem mīļajiem cilvēkiem, redzu sevi, kā mani sašauj vai sadur ar nazi... Es tās negribu redzēt, jo man nav tādas tieksmes uz brutalitāti - manas vēlmes ir saistītas ar mīlestību, saskaņu, bērnu pulciņu, daudz mājdzīvniekiem un veselīgu dzīvesveidu. Tad no kurienes šīs perversās ainas? Cik ļoti manām smadzenēm jābūt gan bojātām? Kas gan tā varētu būt par slimību? Smieklīgi, bet pirms rakstu Jums šo vēstuli, vēlējos sevi hipnotizēt, lai beidzot aizmigtu. Sākuma uzdevums bija koncentrēties ūdenskrituma skaņās (youtub), kad pēkšņi sākās šo perverso ainu uzplaiksnījums, kā es mīlējos ar visiem saviem dārgajiem, norautas galvas.... pretīgi.. man pat pret šiem cilvēkiem nav seksuālu tieksmju, man vispār tādas ir reti un ja ir tad iemīlēšanās periodiem pret mana vecuma atraktīviem un pozitīviem cilvēkiem. Ko jūs man ieteiktu, jo tā tas vairs nevar turpināties. Man ir paniskas bailes no šiem murgainajiem uzplaiksnījumiem, kurus es NEKAD pat neesmu līdz beigām noskatījusies, jo momentā cenšos novērst domas uz ko citu. Tās nav manas fantāzijas - es nezinu kas ir šie murgi un kāpēc tie mani piemeklē neguļot.
    P.S.Un vispār esmu galīgi sevī sapinusies. Šķiet,ka šo manu vēstuļu rakstīšana ir pamatīgs kliedziens pēc palīdzības. Man ne tikai rādās murgainu tēlu uzplaiksnījumi, man tie arī pamatīga problēma - saskarsme ar cilvēkiem. Pārsvarā man visi liekas tik neizsakāmi garlaicīgi, ka esmu palikusi bez draugiem. Pirms iesaistījos prostitūcijā, man draugu bija daudz. Tagad esmu viena kā pirksts. Tā kā satieku arī daudz dažādus ar prostitūciju nesaistītus cilvēkus, kas vēlas arī komunicēt nevis seksu (prostitūtas darbā vīrieši runā tikai par seksu, it kā tam vispār būtu kāda nozīme. Kur paliek uzticēšanās, draudzība, cieņa? Bet kolēģes runā, kura vairāk izdzers šņabi un izpīpēs cigarešu, bet lieta tāda, ka es visus atgrūžu, kas vēlas iepazīties un draudzēties. Mani kaitina visi šie cilvēki un es nezinu kāpēc. Man tik ļoti reti gribās kāda sabiedrībā pavadīt laiku, ka tas jau sāk šķist nenormāli. Šī visa gada laikā mani ir ieinteresējuši TIKAI 3 cilvēki. Esmu negribot daudzus aizvainojusi, jo laikam grūti noslēpt to, ka nevēlos draudzību. Un man nepatīk, ka kāds jūtas slikti manis dēļ. Man patīk dāvāt prieku, taču kaut kā neizdodas. Kas es vispār tāda esmu? Sūtīšu Jums vēstuli un tā kā šo nakti kārtējo reizi negulēšu, jo manī atkal, kad visi guļ, kūsā pārpilna enerģija. (Starp citu, dienā esmu pārgurusi un īgna, jo vēlos gulēt.), nopietni apsvēršu iet pie psihiatra par spīti kaunam, jo pārlasot abas šīs manas vēstules, saprotu, ka joki mazi. Es laikam esmu traka. Paldies, ka izlasījāt.
  • 24.11.2011.
    Vēlējos pajautāt, kāpēc cilvēkam tik ļoti gribas atkārtot vecāku pagātnes modeli? Kāpēc ir tik grūt pārtraukt apburto loku? Kāpēc Dievs piespēlē tādus pašus cilvēkus ar tādām pašām problēmām? Ir tik grūti redzēt tās dubultā! Kā stāvēt tam pāri un atrast spēku iet savu ceļu, iet sirds ceļu un neiekrist pagātnes lamatās? Kā atbrīvoties no traumējošās pagātnes? Vienkārši jāieklausās sevī, savā intuīcijā? Savā sievišķībā un jābūt pašai?
  • 22.11.11.
    Man patīk geju porno. Vai tās ir kādas novirzes? Man ļoti patīk sievietes, reāli dzīvē man vīrietis nekad nav izraisījis iekāri, taču porno patīk. Varbūt tas ir stereotips, ka sieviete ar sievieti ir skaisti, bet vīrietis ar vīrieti pretīgi? Es nejūtos ne gejs, ne biseksuāls, lai gan bērnībā ir vecākiem bijusi ļoti negatīva attieksme par seksa tematiku, un jau kopš pavisam mazotnes seks man ir bijis kas ļoti aizraujošs. Būdams pavisam vēl puisēns ir bijušas rotaļas ar citiem vīriešiem. Pēdējo reizi tas bija, kad man bija 15, tagad man ir 30. Bet seks ar vīrieti man nav nekad bijis, pat zemapziņas līmenī nav bijusi iekāre vai pat domas. Kas ar mani notiek?
  • 12.11.2011.Labvakar! Gribētu uzdot jautājumu,kas mani satrauc gan personīgi,gan,ja tā var teikt,sociāli. Situācijas apraksts: ir mums darbinieks(vīrietis-30g),kuram regulāri viņam neizdevīga darba grafika vai lielākas noslodzes gadījumā "uzrodas" darba nespējas lapas.Pēc pēdējās šādas reizes vērsāmies oficiāli Veselības inspekcijā,lai noskaidrotu darba nespējas pamatotību,saņēmām oficiālu atbildi,ka darba nespēja noteikta pamatoti,tā joprojām turpinās,bet vairs ne pie ģimenes ārsta,bet pie psihiatra(!),kaut gan sākās viss ar saaukstēšanās simptomiem. Vēl zinu,ka šim puisim bijis meningīts smagā formā pirms apmēram 7 gadiem. Jautājums,kas mani mulsina... Ja cilvēkam,kuram ir psihiatra noteikta relatīvi ilgstoša darba nespēja(ilgāk par 1 mēnesi)-tātad viņš nespēj veikt vienkāršu fizisku darbu,kas neprasa ne garīgu sasprindzinājumu un piepūli,ne arī augstu koncentrēšanos vai pastiprinātu uzmanību-to tātad ar savu parakstu ir apstiprinājis konkrētais ārsts-psihiatrs,kurš izsniedzis šo darba nespējas lapu.Bet...Kā cilvēks šajā ārstēšanās periodā var VADĪT??? autotransportu,kur savukārt pilnīgi noteikti vajadzīga reakcija, augsta koncentrēšanās spēja utt.Apmēram pirms pusgada šis cilvēks kā autovadītājs bija iekļuvis avārijā,kur cieta cilvēks. Kā ir pareizi? Vai ārstam- psihiatram ir likumīgi jāziņo par pacienta medicīnisko stāvokli,lai anulētu medicīnisko izziņu CSDD,vai tas ir tikai uz ārsta sirdsapziņas,vai arī tas ir pieļaujams,ka vienkāršu fizisku darbu veikt nevar,bet braukt pie stūres un,iespējams,apdraudēt sevi un citus var? Mani patiešām interesē gan likumiskais,gan ētiskais aspekts.Godīgi sakot,nezinu,kā pareizi rīkoties šādā situācijā,bet vienaldzība,manuprāt,būtu nevietā. Tas arī viss! Paldies jau iepriekš,ja atbildēsiet! 
  • 03.11.2011.
    Paldies Jums, esmu pati savas laimes kalēja. Veidošu sevi par to, kas vēlos būt, pārvarot atstāto mantojumu. Un šī ir mana iespēja veidot attiecības, pa īstam uzticēties un mīlēt un es to izmantošu, paldies Jums. Un mans draugs ir taču mani izvēlējies, vai ne? Tieši mani un nevienu citu!
  • 03.11.2011.
    Liels paldies par atbildi, mēģināšu aizrakties līdz problēmas būtībai, jūsuprāt, tas noteikti ir saistīts ar mani pašu, ar manu pagātni, ar manu pieredzi: mātes, tēva, ģimenes attiecībām, piedzīvoto? Bet vai tiešām tam, ka drauga domas tik kardināli mainās ik reizi, kad prasu par pagātni, ir normāli? Sanāk, ka problēma ir kaut kur daudz dziļāk? nejūtos vērtīga pati par sevi, ir traumatiska pieredze? Tā tas viss ir un to grasos mainīt, es tikai vēlējos saprast, vai drauga izteikumiem par pagātni ir kāda nozīme un mūsu mīlestībai vai arī ir skaidrs, ka viņa pagātne ir viņa pagātne un mūsu tagadne ir mūsu tagadne. Bet kāpēc arī viņa vārdos tāds juceklis? Vai tas kaut ko nozīmē? Noteikti mana problēma ir manā pieredzē - māte bija slima, aizgāja no dzīves pati, nepasakot man neko, ar tēvu kopā nedzīvoja , tēvam es biju pārsteigums utt
    man ir bailes tikt pamestai un man pašai ar to ir jāstrādā. Paldies Jums liels, tagad zinu, ka ,,raku`` ne tur. Bet tik un tā, vai ir normāli, ka attieksme pret pagātni tik `ļoti var mainīties? Vienreiz tā un citreiz savādāk? Tas ir tāds normāls stāvoklis. Man nav jābaidās no viņa pagātnes, tā viņam ir tiešām pagātne? Tad esmu mierīga, jāstrādā ar sevi un mūsu attiecībām. Man jāpierāda, ka esmu es pati un vislabākā, kaut viņš simtām reižu to man ir teicis. Ka tikai mani mīlējis ir pa īstam un bija viņai pieķēries kā salmiņam, ka gribējis būt vajadzīgs, tagad visai dzīvie ir jēga, esot mums abiem kopā. Man jātic viņa mīlestībai un jāsaprot, ka pagātne ir pagātne un jādzīvo šeit un tagad. Viņš mani ir izvēlējies. Ja būtu ar to meiteni sanācis, nekad mēs taču nebūtu tikušies. Zinu, ka esmu viņam uz mūžu, jātiek galā ar bailēm.
    Noslēdzot iepriekšējos e-pastus man šķiet, ka vēl problēma slēpjas tajā, ka mums katram ir sava izpratne par konkrētiem jēdzieniem. Un patiesības mainās. Jāatbrīvojas no bailēm.
  • 02.11.2011.
    Kā lai tiek galā ar domām par drauga pagātni? Par savu pagātni viņš ir teicis, ka nekad nebūs tā kā bija, atbildot uz jautājumu, ka es arī tā gribu, kaut gan ar to vēlējos pateikt, ka vēlos, lai ar mani ir tā!!! Ar katru ir kā pirmo reizi, abiem bija rozā brilles, šķīrās bez naida, tikās slepus, attiecības saucis par iekāri, teicis, ka bija pieķēries viņai kā salmiņam, ka gribējis būt vajadzīgs, ka likusies tāda mīlestība, tagad nāk smiekli, ka man teicis kaut ko, jo esmu prasījusi, ka divreiz vienā upē nevar iekāpt, pie vecām mēbelēm neatgriežas, uz jautājumu, vai tagad ir labāk, viņš ir atbildējis, ka nezina vai labāk, bet savādāk, uz jautājumu, vai iepriekšējā bijusi īstā, atbildējis, ka varbūt bija, tagad to vairs nenoskaidros, pēc tam, ka viņam ir viss bez varbūt, tikai atbildējis uz manu jautājumu, tāpat izmetis, teica, ka viņa viņu sāpinājusi, bet tās versijas tik dažādas, uz jautājumu, ko darītu, ja satiktu, kā reaģētu, teica, ka neko, jo nav nekādu jūtu, ka es esmu viss, ka sapņi piepildījušies, esot kopā ar mani, bijis bail atkal vilties un tāpēc bijis tik piesardzīgs, tomēr man ir bail šo sievieti un draugu satikt kopā vienā pasākumā, man traucē informācija, ko ziņu par viņu, traucē apziņa, ka viņam ar viņu kaut kas ir bijis, bail, ka nerealizētās sajūtas varētu atkārtoties viņiem, jo viss beidzies tā arī nesākoties, jo nekā nav bijis tur apakšā, tukšums, tizlums? par mani teicis, ka bija jāgaida tik daudz gadu, lai satiktu tādu kā mani, ka mīl mani kā nevienu un nekad, ka tikai mani mīlējis ir pa īstam, ka esmu īstā vienīgā, ka mani apzināti ar vārdiem sāpinājis tad, kad es viņu sāpinu, man arī bijusi bēdīga pieredze,varbūt savas domas pārnesu uz viņu? Gribu atbrīvoties no pagātnes rēga! Kā to izdarīt? Kā nebaidīties satikties aci pret aci ar viņa pagātni? Kā būt drošai, ka viņš neaizies? Mani pārņem tādas sajūtas reizēm, kaut arī tām nav pamata! Tikai zinot to informāciju, viņš teicis, ka par mani labākas nekad nav bijis un nebūs, ka esmu labākais, kas ar viņu noticis, ka savu necilo pagātni nožēlo, tomēr, ka tā bijusi sāpīga pieredze, citreiz, ka sāpīga, citreiz, ka ne, kā lai tiek skaidrībā un rod sirdsmieru, zinu, ka viņam esmu viss, tomēr, kā lai sadzīvo ar visu šo dažādo informācijas plūsmu par viņa pagātni....???
    02.11.2011.
    Turpinot vakardienas e-pastu par pagātnes rēgu, man gluži vienkārši gribas baudīt dzīvi ar mīļoto šeit un tagad un nedomāt par to, kas ir bijis viņam pirms manis, jo arī man ir bijusi pagātne, taču, kāpēc vārdi tik ļoti mani ir personīgi skāruši, ka viņam ir bijušas emocijas pirms manis? Mulsinoši, ka skaidrojumi ik reize ir tik dažādi, uz to viņš ir atbildējis, ka patiesībā nav ko teikt, bet kaut kas jāsaka un jāpiepušķo, ja jau es vēlos zināt. Viņš ar necilo pagātni nelepojas, pagātne ir vājā vieta, kas nav saistīta ar konkrēto cilvēku, viss ir bijis ,,fufelis`` līdz saticis mani, domas par bijušo mainās, līdz manai parādīšanās manā dzīvē domājis citādi, speciāli mani sāpinājis, kad viņu sāpinu, kā lai tieku brīva no vārdiem,ko viņš pateicis, ko viņš patiesībā ar to visu man ir mēģinājis pateikt, tikai to, ka gribējis, lai izdodas un nav izdevies? Teica, ka gribējis būt vajadzīgs, neesot bijis vajadzīgs pat ģimenei. Citreiz teica, ka tā esot bijusi tikai iekāre, tikai, lai interesanti, ka bijis maksimālists, iesaistījies attiecībās nedomājot, kāda tam jēga, tagad visam ir jēga, kad es esmu. Citreiz teica, vai es domājot, ka bijis tikai sekss bez mīlestības, ka nē, citreiz, ka sekss ir sava veida mīlestība, saprotu, ka runāt par šo ar viņu nav iespējams un nevajag, ka man pašai ar šo jucekli jātiek galā, viņš teica, ka viss izrādījies tukšums, ka pretīgi atcerēties, citreiz, ka bijušas skaistas atmiņas....Negribu rakņāties viņa pagātnē kā miskastē, gribu nedomāt par to un būt brīva no tās. Viņš ir, es neesmu. Zinu un jūtu, ka esmu viņām viss, ka tikai mani mīlējis ir, bet visi tie teksti......man bail, ka kādreiz viņiem var kaut kas iznākt atkal un es būšu iztērējusi laiku. Viņš saka, ka es gribot, lai tā būtu, jo tad pati būšu brīva, man pašai mana pagātne traucē un es to pārnesu uz viņu, es neļauju sevi mīlēt un tāpēc viņam bijušais licies nozīmīgs, kaut gan tas nekas neesot, viņš to teicis, lai mani sāpinātu, kad es viņu sāpinu, teica, ka viņa esot bijusi prasta, tikai apliekot viņu, viņš negrib aplikt sevi. Būtu precējis, bet izrādījās prasta, tad atkal, ka nekad nav bijis gatavs precēties, ka tikai tā izmetis, ka briesmīgs raksturs, ej nu tiec gudrs kā bija, tās versijas tik dažādas, negribu par to domāt, gribu būt brīva un mīlēt pa īstam.
  • 31.10.2011.
    ko darīt, ja radusies liela pieķeršanās terapeitam-sievietei-arī seksuāla-fantāzijas un vēlme tās realizēt?
  • 30.10.2011.
    Kā teikts šajā saitā - http://www.lgpgroup.com/ego.html - mums ir ego, kurš pats par sevi itkā neeksistē, bet to veido mums apkārt mītošie cilvēki. Vai tas ego, kas tiek izveidots kaut kādā mērā var saistīties ar emocionālo inteliģenci vai nespēju kontrolēt savas emocijas? Vai ir iespējams pilnībā apzināties savas emocijas un tās kontrolēt un izskaust vecās emocionālās atbildes reakcijas?
  • 29.10.11.
    Labdien! Ļoti personisks jautājums. Sapņos mīlējoties nekad nespēju tikt līdz galam -sasniegt orgasmu. Ilgu laiku to pat nebiju ievērojusi, taču tagad šķiet dīvaini. Vai tā ir visiem cilvēkiem? Tā ir mokoša sajūta. Esmu pamanījusi, ka sapnī telpā, kurā ar kādu mīlējos, ļoti bieži ienāk citi cilvēki. Tad protams cenšos izlikties, ka nekas nav noticis. Kādēļ tā?
  • 27.10.11.
    Vai ir kādi vienkārši vingrinājumi ar kuriem sākt, lai izveidotu sevī citādāku emocionālo atbildes reakciju? Jo šobrīd man ir finansiālas problēmas un es nevaru atļauties psihoterapeita/analītiķa pakalpojumus, un negribu stāvēt dīkstāvē, gribu attīstīties un būt normāls : D
  • 25.10.11
    24.10.11. - (atbildes jautājums) tas izklausās tik ļoti loģiski. Vai tas varētu būt tādēļ, ka man nav bijis Tēva paraugs - Nekad! ?
  • 24.10.11. Mana problēma ir sekojoša, es radu problēmas tur, kur to nav. Spilgts piemērs ir gadījums, kad manai draudzenei sanāca tā, ka viņas labākā draudzene, kura viņai vienmēr ir nozīmējusi visu (kā viņa man saka) pēkšņi vienkārši tā teikt ``uzmeta`` un mana draudzene ļoti par to pārdzīvoja, un pateica, ka viņai tajā brīdī nekas cits vairs nav svarīgs. Nu un es ``apvainojos`` vai nezinu kā to nosaukt par to ``vairs nekas cits nav svarīgs un aizsvilos, jo tā draudzene vienmēr kaut ko sliktu viņai izdara un viņa par to pārdzīvo, bet to, ka es vienmēr cenšos būt par viņu un palīdzēt, man liekas viņa nenovērtē (jo, pēkšņi viņai nekas cits vairs nav svarīgs). Es it kā apzinājos to, ka viņai ir grūti un mirkļa emocijas spēlē dramatisku lomu, bet tāpat es nespēju sevi nokontrolēt un sāku uzbrukt ar jautājumiem par to ``nekas cits vairs nav svarīgs``. Un tā rezultātā attiecības tika sabojātas. Un tādi gadījumi ir daudz, kad es tā radu problēmas. Tie varētu būt kompleksi vai kaut kādas bailes, greizsirdība? Iepriekšējās nesaskaņas arī saistās ar viņas pārdzīvojumiem par kaut kādiem cilvēkiem, kuri nodarījuši viņai pāri un viņa ilgi par to pārdzīvo un atstājot novārtā attiecības ar mani, vismaz man tāda sajūta radās, bet viņa šķietami nenovērtē to, ka es viņai savu atbalstu sniedzu ar 100% atdevi. Es tiešām nezinu kas ar mani nav kārtībā.
  • 01.10.2011.
    Esmu tikai 20 gadus jauna, bet jau ir apnikums. Pēc horoskopa esmu vēzis, tāpēc visu uztveru daudz smagāk un esmu emocionālāka. Esmu neapmierināta ar sevi, gan izskatu, gan kā par personību. Nezinu, kāpēc īsti mācos koledžā, jūtu, ka tajā profesijā, kurā studēju nebūs tā, kurā strādāšu nākotnē. Bet pamest studijas nevaru - jādabū diploms+ nav tādas finansiālas iespējas. Dzīvoju no mammas un drauga naudas. Tagad visur problēmas. Mamma traki slima, ar draugu..visas citas problēmas. Pat nezinām kāpēc esam kopā. Laikam, kad atradīšu darbu un varēšu sevi nodrošināt, būs jāšķiras. Mīlestība bija. Pirms 2 gadiem beidzās. Bija arī šķiršanās. Bet gadījās kopā sanākt. Vai var piespiest sevi mīlēt otru? Vai vismaz atgūt tā sajūtas, kādas bija pirms 2 gadiem? Problēmas jau radu es. Viņš dara tik daudz un ir tāds kādu vnm esmu vēlējusies, bet sirds man stulba. Neklausās manī. Ai. Viss liekas tik nepareizs. Nezinu vai te var ko ieteikt.. pašai ar sevi jāstrādā..
  • 16.09.2011.
    Nevaru tikt vaļā no smēķēšanas. Iesāku to darīt kādos 16 gados, lai "ieriebtu vecākiem." Taču 19-20 gadu vecumā tiku no tā laimīgi vaļā, vienkārši saņēmos un viss. Tā nu es mierīgi bez šī kaitīgā ieraduma nodzīvoju kādus gadus 7, 8. Man smēķēšana vienkārši neinteresēja, neatkarīgi no tā, vai bija noticis kas slikts, vai biju ballītē. Man neradīja diskomfortu, ja esmu vienīgais nesmēķētājs, es pat biju lepns par to. Taču reiz iepazinos ar vienu meiteni, īsā laikā viņa man salauza sirdi un es pilnīgā izmisumā paņēmu rokās cigaretes. Protams, domāju, ka tas būs uz brīdi, bet nu jau ir tā, ka man jau sen ir cita meitene, esmu pat laimīgs, ka ar iepriekšējo viss beidzās tā, taču no cigaretēm vairs vaļā netieku jau gadus 3. Lai kā arī censtos, lai kā apzinātos, tas vienkārši vairs neizdodas. Kolīdz rodas kaut mazākais stress - vai nu par darbu, vai skumjās domas par ātri pagājušo jaunību, vai vienkārši par kādām dzīves neveiksmēm - uzreiz gribas ķerties pie cigaretes. Ar visu to, ak ar pilnu prātu saprotu, ak tas bojā manu veselību, naudas maku un visu pārējo... Tagad jau nesmēķēju jau gandrīz nedēļu, fiziski pat negribas, bet kolīdz kāds mazākais spiediens pa nerviem - tā jau domas par nākošo paciņu. Kā lai tiek no tā vaļā, jau apnicis vairākus gadus sevi mānīt, ka nu šī paciņa būs tā pēdējā.
  • 16.09.2011.
    Labdien! Man ir 28 gadi, pirms apmēram 3 gadiem, izšķiros no sava vīra, ir kopīgs bērniņš! Bet baidos, ka esmu pilnīgi neemocionāla, šķiet ka vienīgais kas manī vēl izraisa jūtas ir bērniņš, pret visu citu esmu pilnīgi zaudējusi spēju just, pat šķiršanās laikā saglabāju absolūtu mieru un ne reizi neraudāju! Tomēr es murgoju naktīs, reizēm ir stresa sajūta no nekā! Tas ir normāli? Apkārtējie man saka ka man esot jāsāk satikties ar citiem, ka tas neesot normāli, bet es vienkārši neko nejūtu!
  • 07.09.2011.
    Lieta tāda, ka man ir zudis dzīvesprieks...nav interese pilnīgi ne par ko, caurām dienām sēžu i-netā, ļoti daudz smēķēju, zudusi apetīte, kā rezultāta zaudēju svaru. Mans vīrietis šobrīd atrodas ārzemju komandējumā, bet viņam prom esot esmu sapratusi, ka vairs nevēlos būt kopā ar viņu--izvērtējot visu mūsu kopdzīvi jūtu, ka šis nav tas vīrietis, kas man ir vajadzīgs....ir vel arī šādas tādas sadzīviskas problēmas, kuras, manuprāt,būtu jārisina viņam, bet viss tiek ``uzkrauts``maniem pleciem...esot kopā ar viņu vairs nejūtos kā sieviete--mīlēta un cienīta, bet kā viņa ``čoms``, tāda sajuta, ka esam kopā tikai pieraduma pēc. Kopīgu bērnu mums nav, man ir dēls-pusaudzis no pirmās laulības...šobrīd apsveru iespēju aiziet no viņa un sākt dzīvi no jauna...Bet nesaprotu,kādēļ tās sajūtas ir manī--dzīvesprieka zudums,dzīves apnikums un t.t?...
  • 31.08.2011.
    man jau kādu ilgāku laiku ir tāda nomokoša sajūta, par to, ko es gribu no dzīves, par to, kas būs tālāk, tādas kā skumjas, nesaprašana, nomāktība. Ik pa laikam man ir stipras galvassāpes, vai ir iespējams, ka tās ir saistītas ar to visu, vai ir iespējams, ka man ir neliela depresija?
  • 31.08.2011.
    Labdien, sakiet lūdzu cik pie Jums izmaksā viena sesija, un cik ir minimālais skaits cik bieži nedēļā Jūsu pārstāvētajā terapijā ir jāiet.
  • 28.08.2011.
    Labdien! Mana problēma ir tāda, ka pēdējā pus gada laikā esmu kļuvusi ļoti paranojiska. Uztraucos par visu, kas skar manu veselību. Jebkuras sāpes uztveru kā kaut ko ļaunu, respektīvi, "piesienu" sev entās slimības. Ja man uzrodas klepus vai sāpes krūšu rajonā - izfantazēšu, ka man ir plaušu vēzis, un tā tālāk - par jebkuru izmaiņu manā veselībā. Agrāk tā nebija, visu uztvēru vieglāk un par sīkumiem neuztraucos. Pati nesaprotu, kāpēc tā. Tas nomāc, jo domām ir liels spēks,kas spēj piesaistīt dažādas enerģijas. Īsāk sakot, nezinu, kā no tā var atbrīvoties, saudzēt savus nervus.
  • 28.08.2011
    Labdien. Vēlos apmeklēt psihoterapeitu vīrieti, taču esmu dzirdējusi, ka terapijas procesā klientes pieķeras terapeitam, pat iemīlas. Mani tas biedē. Nevēlos ko tādu piedzīvot. Kā psihoterapeiti risina šādas situācijas? Kā atbrīvoties no šīm bažām?
  • 23.08.2011.
    Ko darīt, ja mamma visu laiku raud un nesaka, kas ir par vainu? Nekad neesmu bijusi tas cilvēks, kuram ģimenē prasa padomu vai kuram izkrata sirdi, bet vēlētos vismaz taisnību. Kā to izdibināt no pašas mammas?
  • 13.08.2011.
    sveiki.....man ir jautājums saistībā ..vienīgi tik ap un ar mani par manu psiholoģisko stāvokli....man šobrīd ģimenē ir posms kad es gribu šķirties pēc kopdzīves 10 gadiem.....bet ne aiz kāda liela iemesla ....vienkārši man liekas ka man mana dzīve ir viens liels apnikums.....man apnikusi ikdiena darbs ..mājas..darbs...bērns..ēst vārīšana........es bet šķirties gribu tikai es nevis vīrs jo viņam viss dzīvē apmierina jo viņam viss liekas normāli...ai es pat nemāku izstāstīt savu sirds sāpi .... viss maļas pa iekšu ....
  • 10.08.11.
    Labdien,man ir 24 gadi, es apsveru domu par psihoterapijas nepieciešamību taču pašlaik mani attur tās izmaksas.. Kopš sevi atceros, man no visa kā ir bijis bail, no tuvojošā zobārsta apmeklējuma, no dažādām ikdienišķām lietām. Pārsvarā jūtos nogurusi. Bieži esmu dusmīga par ikdienišķiem sīkumiem, darba devējs bieži izturas pazemojoši vai aizvainojoši, tad negatīvās emocijas diemžēl atnesu mājās. Saprotu, ka jāmāk dzīvot vienkāršāk, bet es nespēju sevi atturēt no dusmu izvirdumiem. Man ir arī vēl kāda problēma, es neesmu spējusi piedot vīram attiecības pirms manis, ar man zināmu cilvēku, tās bija pirms vīrs mani pazina, bet kad iepazināmies viņš šo faktu neatklāja, to es uzzināju vēlāk uzstājīgi jautājot.. es neciešu melus, pati nemeloju, tādēļ prasu arī no otra to pašu. Nezinu vai arī tas fakts ka spēju iztēloties to otru cilvēku- viņus abus kopā. Tad nu reizēm dusmu brīžos izsaku kādu dzēlīgu piezīmi, lai arī zinu, ka vīram tas sāp un viņš to ir nožēlojis. Strīdamies kādu reizi mēnesī un parasti diezgan analītiski izspriež daudz ko, bet gala beigās pie strīda vainīga esmu es ar savu rīcību un ne vienmēr es tam piekrītu. Bieži jūtos vainīga par kaut ko, ka nespēju pilnvērtīgi vai tik cik vēlētos palīdzēt (finansiāli) mammai, dažkārt šķiet ka viņa manī provocē vainas apziņu, par dažādām lietām. Ir lietas ko dzīvē vēlētos paveikt, bet izanalizējot un apzinoties riskus man ir bail ko uzsākt jo bail no neveiksmes. Man arī nav pārliecības par sevi, kas man traucē. Nezinu, kā sev palīdzēt, pašlaik pasveru iegādāties kādu no "pašpalīdzības" grāmatām, vispār piederu pie tiem, kas uzskata, ka man pašai jātiek galā ar savām problēmām, bet ar laiku ar vien vairāk saprotu, ka iespējams psihoterapijas rezultātā es varētu paraudzīties uz dzīvi citādāk, pozitīvāk... ko Jūs domājat par manu situāciju, ko lai es daru? Paldies!
  • 07.08.2011.
    Es nevarēju atrast atbildi, laikam šeit neatbild foruma formātā. Lūdzu atbildiet, jo man ir tāda pati problēma un šis cilvēks izrakstīja manas domas. Paldies.
    Lai atrast atbildes jāpieskaras dzeltenai zīmei (punktiņš datuma priekšā), tieši tāpat, kā Jūs to darāt, atverot jebkuru lodziņu uz ekrānā.    
  • 27.07.2011.
    Nekādīgi netieku galā ar to, ka manai draudzenei pirms manis arī ir bijusi dzīve. Viņa man ir vienīgā sieviete, ar kuru bijis sekss, taču viņai galīgi nav tā, ka esmu pirmais, ar visu to, ka esmu diezgan vecāks par viņu. Vai man kāda bērnības trauma vai kas, un lai arī pašam ir bijušas iespējas pārgulēt ar daudzām sievietēm, vienmēr ir gribējies to pirmo reizi tā skaisti, ar īsto. Atzīstu, ka esmu daudz par daudz novilcinājies, tik tālu, kau jau no tā vai bail bija, taču nu esmu tagad ar viņu kopā, un ar šo domu vienkārši nevaru sadzīvot, ka "viņā" jau kāds ir bijis, jo viņa nemaz nav ar to kavējusies. Esam par to daudz runājuši, viņa ir labākais, kas ar mani ir noticis, mani viņa arī ļoti mīl un par to nav ne mazāko šaubu, taču es nevaru sadzīvot ar domu savā galvā, ka viņu ir iekarojis cits un man šis cilvēks(i) ir kādreiz jāsatiek kopīgās draugu kompānijās. Man vienkārši galvā nāk tās visas domas un aina, kā viņa atdodas kādam citam, un mani tas grauj morāli kopā, jūtos kā piekrāpts, viņa liekas netīra, lai gan ar apziņu saprotu, ka viņu nevaru vainot pie tā, kas ir bijis pirms manis. Droši vien ja pats būtu izmantojis savas iespējas - justos normāli un pārliecinoši, bet tagad man liekas, ka nekad tam netikšu pāri. Nu jau es viņu dusmu uzplūdos aizvainoju, lai arī viņai neviens no viņiem nemaz neinteresē un esmu svarīgs tikai es. Es to cilvēku pat varbūt ienīstu par to, ka arī viņš ir gulējsi ar manu sievieti. Man tas ir kā murgs. Kur man griesties, ko darīt? Vai es kādu apskaužu, kaut ko nožēloju neizdarītu, jūtos neveiksminieks? Esmu aizspriedumains, veclaicīgi domājošs? Es seksu uztveru pārāk nopietni un saasināti? Man vajag psihiatru, tā ir kāda novirze no normas? Vai es pats par sevi vienkārši jūtos nepārliecināts, jo kāds ir iekarojis to, kas man ir "virsotne?" Vai ar to es varēšu sadzīvot un uztvert kā pašu par sevi saprotamu? Esam jau vairāk kā gadu kopā, par to visu man jau informācija ir no attiecību pirmsākumiem, bet nu vairs es nevaru valdīties, jo zinu, ak šis cilvēsk man būs jāsatiek pasākumā, no kura nevaru izvairīties, un negribas jau arī mukt visu laiku no realitātes. Paldies, ja varat man kā līdzēt vai norādīt kādu virzienu, kā ar šo situāciju tikt galā.
  • 22.07.2011.
    Liels paldies, ka atbildējāt uz maniem jautājumiem! Tikai vienu jautājumu nedaudz pārpratāt - kā savienot kāzas (pašas svinības, kurās būtu jājūtas laimīgai) ar nesen uzpeldējušajām nepatīkamajām izjūtām pret vecākiem? Man liekas, kāzas ir svarīgs un simbolisks notikums, ja tās "sabojājas", rodas kārtējā trauma... Vai līdz šim notikumam labāk necilāt pagātni? Lai nu kā, Jūs daudz palīdzējāt, paldies!
  • 20.07.2011.
    Agrā bērnībā vecāki pret mani slikti izturējās. Tēvs aktīvi "slikti" (fiziska, emocionāla, iespējams pat seksuāla vardarbība), māte "pasīvi" - iespējams, pati bija depresijā, tāpēc visu slikto pieļāva. Dziļi sirdī saglabājies milzīgs aizvainojums, bet visi dzīvojam tālāk, it kā visa tā nekad nebūtu bijis. Protams, ar gadiem mani vecāki ir garīgi auguši, iespējams, ar šodienas prātu viņi tā nerīkotos. Tāpēc ir īpaši "ērti" par pagātni aizmirst un censties to ignorēt. Tomēr sekas manī palikušas. Pavisam drīz taisos precēties. Radās situācija, kad sanāca ilgstoši pabūt ar tēvu divatā. Viņš centās man "palīdzēt" jeb autoritatīvi uzspiest savu gribu (nenozīmīgos sīkumos). Pēkšņi, pilnīgi negaidot, uzpeldēja pagātnes izjūtas. Tēvs droši vien nesaprata, kāpēc pēkšņi izturos noraidoši un atstumjoši, jo šajā mirklī jau nekas slikts nebija noticis! Tuvojas kāzas. Kad tēvs runā par to, cik pateicīgai man jābūt vecākiem, mani pārņem riebums un neizrunātais aizvainojums. Man gribas, lai viņi beidzot zinātu un saprastu kā es toreiz jutos un beigtu demagoģiju! Iešāvās prātā doma uzrakstīt katram savu vēstuli, ko pēc kāzu svinībām nosūtīt, un pēc tam kādu laiku vispār ne ar vienu nerunāt. Galvenais jautājums laikam ir - kā vispār savienot kāzas ar šādām izjūtām pret vecākiem?
  • 07.07.2011.
    brīžiem mani izsit no "sliedēm" kāda dzīves situācija..piemēram šodien. Bijām ar meitu rotaļu laukumā, un mana meita nokrita no mazā spēļu vilcieniņa uz smiltīm...tiesa smilšu pilna mute:)... viņa neraudāja, Apkārtējie uz manis skatījās tik nosodoši, ka es māte IZVERGS...Es savai meitai mācu patstāvību, mācu, ka visu laiku mamma nevar būt klāt, ka nav jēgas raudāt,ka vajag risināt pašai problēmas, ka nevajag ļaut sevi abižot utt....meitai 2 gadi. Protams, man sirds apstājas, ja redzu, ka viņa mēģina iekarot lielo bērnu laukumus, kāpt augstāk,izmēģina katru dienu ko jaunu. Bet es neko nesaku, tikai pabrīdinu, ka var arī nokrist, un būs sāpīgi. Jautājums....kapēc uz manis dīvaini skatās...un kapēc tas man paliek atmiņā...Kapēc nevaru uzlikt filtru....un nepiesāroņt sev smadzeni ar kautkādām mazsvarīgām situācijām, vai cilvēkiem? citreiz pat atnākot mājās ilgi sevi šaustu...acu preikšā tie cilvēki...Kautkā tā. Ceru, ka Jums mana doma skaidra
  • 24.06.2011.
    No bērnības esmu greizsirdīga uz māsu.Nu jau sen vairs neesam mazas meitenītes, man 38, māsai 34,bet tik un tā esmu greizsirdīga, ja kāds viņu slavē, saka labus vārdus.Man viņa vienmēr likusies labāka par mani, ko apstiprinājusi gan mana māte,tēvs, gan draudzenes utt.Viņas domas tiek respektētas, viņa prot sevi pasniegt, strādā respektablu darbu utt.Es esmu kā tautā saka ,,pelēkā pele,,. Bet ko man darīt ja esmu tāda, kāda esmu, kāpēc mūs salīdzina.Šīs salīzināšanas sevī ļoti pārdzīvoju.Tāda netaisnības sajūta.Ko man darīt?Kā sevi iemīlēt, ja manī iesakņojies,ka esmu kaut kas nevērtīgāks nekā citi?
  • 16.06.2011.
    Labvakar! Parasti daudzi sapņus neatceras, bet kā Jūs skaidrotu tieši pretēju parādību? Ko nozīmē ļoti labi atmiņā saglabāti sapņi, pat detaļās (krāsas, telpu izkārtojums, noskaņa u.c.)? Bieži nav pat jāpiepūlas, lai atcerētos.
  • 30.05.2011.
    Nesen viena zilniece man teica ka man apkart redzot negativismu vairak ka naidu no manis kas ietekme manu veselibu , ka lai zinu kas izraisa so naidu pret apkartejiem?
  • 26.05.2011.
    Kā tikt galā ar zemapziņas uzkrāto, sakrāto spiedienu? Jau ir tik tālu smadzenes nespēj atpūsties pat guļot un tādēl ir augsts asinspiediens. ar pārējo veselību ir labākajā kārtībā ir izietas entās pārbaudes viss kas var būt saistīts ar asinsspiediena paaukstināšanos. palikusi zemapziņa
  • 23.05.2011.
    Sveicināti. Pēdējā pusgada laikā (jeb pareizāk sakot ar pārtraukumiem jau kādus 6 gadus)mani skārušas šādas tādas veselības problēmas, kas pēc ārstu viedokļa un citas informācijas izskatās pēc veģetatīvās distonijas. Bet ne 100%. Vai ejot pie psihoterapeita var noteikt, vai tā tiešām ir vai nav un uzsākt kādu ārstēšanas programmu? vai man jāvēršas pie psihiatra.? jo nesen vienā tv raidījumā dzirdēju, ka ar šo slimību var tikt galā apvienojot zāles ar terapiju. bet zāles laikam var izrakstīt tikai psihiatrs...? esmu tādā kā nesaprašanā (klāt pie visiem tiem pārējiem stresiem), kur man būtu jāvēršas.
  • 17.05.11.
    Labdien! situācija: esmu precēts(mīlu savu sievu ,savus bērnus) materiāli nodrošinu visu ģimeni...ir māja, auto...viss, kas nepieciešams.... tā ir aina, ko es sev uzbūru bērnībā....tas ir piepildījies....viss sasniegts....Tagad šad un tad, man prātā pavīd, ka ar maniem mīļajiem notiek nelaime.... To visu analizējot....liekas, ka tas arī var notikt? Vai tas ir iespējams....kāpēc tādas domas? Pārgurums? paldies
  • 02.05.2011.
    Sveiki, iesakiet kā man labāk rīkoties. Esmu sieviete pēc 35, ar savu ģimeni, vīru bērniem. Esam laimīga ģimene.Pēc viesošanās pie manas mammas, uznāk man trauma. Jo ik pa brīdim, nākas dzirdēt no mammas, ka esmu slikta māte saviem bērniem,(piemēram, ja nedodu bērniem šokolādi,vai pārāk plāni saģērbju bērnus), ka es spīdzinu bērnus(tas par šokolādi)... Mana mamma, ir valdonīga....vienmēr visus komandē, un cenšas pieņemt lēmumus par visiem..Piemēram, grib organizēt(klāt galdu) manai jubilejai, kaut saku, ka nevajag...Viņa zin labāk, ko vajag MANIEM viesiem, kas jāliek galdā, Vienmēr taisa pakazuxu....Ja saku, ka neko nevajag, tad saka, ka viņai gribējās, lai viņas māte viņai visu taisa, gatavo...Miera labad, es piekāpjos...JO savādāk viņa apvainojas. Ja viņai iebilstu, viņa saka, ka nekas, es visu dabūšu atpakaļ no saviem bērniem, tad es izjutīšu uz savas ādas, kā tas ir....Man liekas, ka viņa mani jau programmē, ka vsjo..lai ko es darītu viss būs slikti:(tas nāks man atpakaļ. un pēc viesošanās, man sākas panika, trauma, ka tomēr esmu slikta....Vīrs saka, lai neiespringstu, ka vnk, mana mamma ir tāds cilvēks, kuram vajag visu laiku būt stresā...savādāk viņa nemāk. Kā man rīkoties, kad retāk braucam, tad apvainojas...ka mazbērnus neredz tik bieži cik gribētos... Paldies
  • 02.05.2011.
    Labdien! Esmu nesaprašanā. Agrāk es biju ar gaišām domām, par veselīgu dzīves veidu, galvenokārt visus cilvēkus cienīju. Taču viss mainījās. Tagad manī ir tik daudz ļaunuma, naida. Naids pret cilvēkiem kā tādiem. Ļaunatminība, atriebības alkas, citu atgrūšana, ņirgāšanās. Ļoti labi saprotu, ka tas nav pareizi, vēlos atgūt visas tās īpašības, kas manī ir mājojušas iepriekš (ticu, ka sirdī dziļi tādas ir). Taču tagad - dažkārt pat neapzināti nākas sāpināt kādu. Kā lai rīkojos? ar ko lai sāk?
  • 02.05.2011.
    Labdien, kādā veidā Jūsuprāt es varētu iemācīties pat pareizāk sakot piespiest sevi pieņemt jeb akceptēt visas savas domas un jūtas. Man ļoti daudz spriedzes rada savu jūtu un domu ``cenzēšana`` vai tās ir labas vai nē, bailes, ka Dievs par negatīvajām domām un jūtām mani sodīs. Noajušu ka šis mehānisms ir veidojies dēļ manām attiecībām ar māti, kura iespējams bērnībā nav akcepējusi manas domas un jūtas, bet šī apziņa, nepalīdz kaut ko mainīt savās attiecībām ar savām jūtām un domām. Iepriekš pateicoties, Pepe.
  • 27.04.11.
    Sveiki. Manas vīram ir tāda slimība kā spidofobija , vinš caurām dienām meklē internētā informāciju par aidu kaut gan visas analīzes ir negatīvas. Sakiet vai psihoterapeits var palīdzēt šādā situācijā
  • 17.04.11.
    Sveiki! Vai es esmu normāla, ja esot `kunga prātā` kas gadās mēnesī reizi, vai reizi divos mēnešos....es izdomāju nereālas situācijas, un tās stāstu apkārtējiem....piemēram, labi iedzērusi...uzzvanu kādai draudzenei, un runāju totālas dumības...Piemēram, ka brauca un apšļakstīja mani mašīna...ka mans baltais mētelis ir jāmet laukā(kaut man tāda nemaz nav)...:)) Bet, kas attiecas uz lietām, kuras nedrīkst teikt, es ne pilnā, ne skaidrā....nekad, nekādos apstākļos nesaku(par to visi brīnās)...Bet dumības gvelžu... un mani tas uztrauc...jo, pēc kāda laika, satiekot to cilvēku...viņs apjautājas vai iztīrīju mēteli, man acis lieas....un turpinu melot, gvelzt tālāk.... Ja nedzeru, tad tādus brīnumus..nemēdzu taisīt... Kapēc dzeru? vnk noņemu stresu, pa fikso...Kautkā tā. Paldies
  • 30.03.11.
    Labdien! Mana problēma ir tāda, ka netieku galā. Pirms nu jau vairāk kā mēneša tika pārtrauktas attiecības - pametot mani. Sākumā bija ļoti grūti, neko negribēju, neēdu, pagulēt arī nevarēju. Dzēru nomierinošus līdzekļus. Uz doto brīdi esmu pirmajam posmam tikusi pāri.Mēģinu pievērsties vairāk sev . Tikai problēma tāda, ka nu es nosodu sevi, vainoju, pārmetu sev, ka vispār uzsāku šīs attiecības. Ja ieraugu viņu vai kāds atgādina - visa diena sabojāta. Kājas aukstas, sirdī ieduras un asaras acīs. Sajūta, ka daļa no manis aizgājusi līdz ar viņu. Kā lai rīkojos? Kur, lai vēršos? Jau iepriekš paldies.
  • 27.03.2011.
    Psihoanalīze savā veidā ir ļoti bīstama lieta. Varbūt Jūsu zempaziņa ir Jūsu aizsargs, varbūt zempaziņā atrodas briesmīgas lietas ar kurām ārsts var netikt galā un Jums būs tā , it kā elektrības vadi tiek atkailināti un Jūs viņus iespraužat 220 un dabūjat pa nagiem, bet varbūt vispār būsiet pagalam. Vai esat uz to gatavi???
  • 10.03.2011.
    Manī mīt enerģētiskais vampīrs.Kā no tā tikt vaļā?Tas man traucē dzīvot un saprātīgi kontaktēties ar cilvēkiem.
  • 24.02.2011.
    Labdien! Gribu lūgt jums palīdzību! Es ar savu sievu dzīvoju jau kopā 8 gadus no tiem divus precējušies,bērnu nav! Šīs atiecības man ir ļoti svarīgas, bet jūtu,ka vairs jau nevaru sevi kontrolēt! Problēma ir tāda, ka esmu ļoti greizsirdīgs un varbūt arī ir zems pašvērtējums citādi es to nevaru izskaidrot! Mana sieva saka,ka vairs tā nevarot, jo tas jau ir par daudz visur kur viņa iet es sekoju un pārmetu, viņa saka,ka es viņu esmu jau nospiedis tik tālu,ka viņa nevar ne aci pacelt un es sevī iekšā arī to saprotu un cenšos sevi savaldīt piemēram kad saņemos un palaižu viņu ar draudzenēm uz kādu kafejnīcu pasēdēt es esmu mierīgs aptuveni kādas divas stundas un pēctam jau sāku terorizēt kur tu esi ko tu dari ar ko tu tur esi utt. līdz es nonāku līdz tādam stāvoklim kad braucu uz turieni un ieraugu,ka tanī kompānījā ir arī puiši kas atnākuši kopā ar draudzenēm un tad es sāku taisīt scēnas,kas jau ir priekš manis pazemojoši. Mana sieva apgalvo,ka es esmu vienīgais vīrietis kurš viņai interesē un ar kuru viņa grib būt! Esmu šo tēmu izrunājis jau ar visiem draugiem un radiniekiem visi kā viens apgalvo,ka mana sieva mani mīl un ka viņa nekad nespētu mani krāpt. Es to visu saprotu un man nav bijis apsalūti neviens mirklis lai sievai neuzticētos, bet kad pienāk atkal tas brīdis man itkā prāts aptumšojas un rodas strīds. Savā dzīvē nekad neesmu piekrāpts un nav bijuši dziļi aizvainojumi. Visu laiku kad neesam kopā ar sievu man ir auzdomas,ka viņa mani krāpj,bet esmu simtiem reižu pārbaudījis un sapratis,ka tā nav,bet greizsirdība pārņem vienalga virsroku! Nesaprotu no kurienes man ir tik liela greizsirdība un nepārliecība par sevi. Lūdzu palīdziet man,jo mūsu atiecībām draud izjukšana ko es ļoti negribu. Vai man būtu jāgriežas pie psihoterapeita vai arī ir lietas ko es varētu pats pamainīt un saprast? Jau iepriekš jums pateicos!
  • 22.02.2011.
    Kas ir greizsirdība? Trauma, nepārliecinātība vai mīlestība? Agrāk nebiju ļoti greizsirdīgs, tagad esmu palicis pat par daudz un nevietā. Ja agrāk gribēju, lai mana meitene izskatās pievilcīgi arī citiem, tagad priecājos, ja viņa ir vienkāršāka un tik ļoti citu uzmanību nepiesaista.
  • 21.02.11.
    Labdien! Sakiet, lūdzu, vai tiešām vienīgais veiks kā palīdzēt alkoholiķim un sev, ir ļaut viņam nodzerties? Viss pārējais ir jau izmēģināts. Vai Jūs ziniet, kas varētu būt par iemeslu tam, ka cilvēks 3 gadus apmeklējot psihoterapeitu dzer arvien vairāk un biežāk? Sāzis runāt par tiešajām saitēm ar kosmosu, karmām, misijām, Dieva gribu utt. Pēdējā laikā atrodoties smagā dzēruma stāvoklī pēc vairāku dienu dzeršanas stāsta, ka ir tuvu neatkarībai un brīvībai, ka pabijis tur tajā pasaulē" utt. Īpaši dzeršana un tādas runas parādās pēc psihoterapeita apmeklējuma. Par ko tas varētu liecināt? Lūdzu atbildiet, jo mani tas patiešām sāk biedēt!
  • 21.02.2011.
    Kāpēc cilvēkam liekas,ka pārtraucot attiecības būs personīgā izaugsme? Es to par sevi domāju. Esot kopā ar tā saucamo otru pusi,ir tāda kā nevēlēšanās un atturēšanās virzīties dzīvē uz priekšu, varbūt pat bail izgāzties,tāpēc,es nezinu. Kolīdz galvā iztēlojos, ka izšķiramies,tā iekšēji rodas tā kā enerģija un vēlme daudz ko īstenot, lai it kā pēc tam varētu parādīt - redz, ko esi zaudējusi, redz cik es foršs. Bet tas ir tik aplami. Kāpēc man tik slimas domas? Kāpēc man nav vēlme kopā ar šo cilvēku izaugt? Vai iemesls var būt,ka esot kopā,es nejūtos īsti brīvi un nevaru būt es pats?
  • 18.02.2011.
    Jūtos laimīga, bet ir brīži, kad nevaru sevi saprast.Kāpēc ir tā, ka es pret cilvēku ļoti labi attiecos, vienmēr esmu gatava palīdzēt, bet cilvēks to nenovērtē?Kāpēc es tik ļoti tuvu ņemu pie sirds cilvēka izteiktos vārdus, zinot ka ta nav patiesība?
  • 09.02.2011.
    Jau gadiem ilgi slimoju ar bulīmiju. Katru dienu mostos ar pilnu apņēmību pārtraukt šo murgu, bet...Esmu mainījusi vides un ar apkārtesošo esmu patiesi apmierināta-problēma ir tikai manī pašā. Ļoti vēlos būt vesala. Kā, lai izzveseļojos?
  • 09.02.2011.
    kā tiek risinātas seksuāla rakstura problēmas? jau no agras bērnības man sekss tika pasniegts kā kaut kas slikts. piemēram ja tika ģimenē skatīta kāda filma ar erotiskākiem kadriem, tad tā kā jokojot vienmēr visi - fuuuij, ko es skatos, kā man nav kauna utt, lai gan skatos jau ar visiem kopā. ar visādiem šitādiem izgājieniem kaut kā iesēdās galvā ka sekss ir kkas slikts un netīrs. līdz ko pa tv kaut kas tāds parādījās, tā es muku ārā no istabas, jo vienmēr biju par mazu laik ko tādu skatītos. līdz ar to man tagad ļoti grūti par to runāt ar pretējo dzimumu, lai gan ir jau 25 gadi un par sieviešu piekrišanu ļoti nevarētu sūdzēties. ko līdz sieviete izrāda lielāku interesi par to, aktivitāti vai uzvedās pārāk brīvi, man galvā ir tūkstoš sliktu domu, ko, ar ko viņa ir radījusi, un pret to sāk rasties pretīgums, liekas ka viņa ir vieglas uzvedības utt. sadomājos visādas muļķības, ka visi ir perversi un izvirtuši, lai gan sarunas ir tikai pavisam vienkāršu seksu. reizēm pat visa pasaule liekas ir samaitāta ar seksu, jo tas viss apkārt vien grozās - tv, mūzikā, internetā. visur tikai sekss. tas laikam nav pareizi, ka man tas liekas nepieņemami un slimi. lai gan man galvā ir daudz fantāiju, tomēr esot kopā pastāvīgās attiecībās ar tuvu sievieti es vienkārši nevaru atbrīvoties, esmu sasprindzis, baidos runāt, īstenot savas un viņas vēlmes. gadījumu sakaros, kādu gan ir bijuši ļoti maz, esmu juties pavisam brīvi. kas man par vainu, to vēl ir iespējams labot? kas man var palīdzēt tikt ar to galā? es tik ļoti gribu to uztvert par normālu katra cilvēka sastāvdaļu. taču prakiski jebkuram cilvēkam ir sekss, mūsdienās jau aktivitāte ir padsmit gados, bet man tas liekas slimi, perversi un galīgi nepareizi, ja cilvēks agri sāk dzimumdzīvi. varbūt man ir ieskalots galvā pat tas, ka to vajag tikai ar vienu cilvēku, pārgulēt ar pirmo īsto, tā skaisti un palikt kopā visu mūžu? nu reāli tā jau ļoti reti notiek. kāds speciālists man ir vajadzīgs? cik laikietilpīgs process tas ir? paldies jums ja varat ko ieteikt un palīdzēt man sakārtot galvu.
    gribēju vēl piebilsts, ka bija pat problēmas, ka skatoties porno viss ir kārtībā, bet kad blakus ir skaista sieviete, man nekas neotiek. lai ko viņa darītu. un jo vairāk viņa cenšas, jo vairāk iekrītu izmisumā, jo vairāk man liekas ka viņa ir netīra un viņai tas ir tik vienkārši, it kā tas nebūtu nekas īpašs un skaiss. viss tāds brutāls tad liekas un ļauns, un nekas līdz ar to nesanāk. ko līdz viņa ir prom, uzlieku filmu - viss ideālā kārtībā. lai gan ar to jau varētu teikt ka esmu ticis galā, man tomēr ļoti bail par sevi.
  • 06.02.2011.
    Nav problēmas, bet ir problēma. Pamatā tam ir situācija, ka grūti pārsteigt draudzeni ar kaut ko. Visur viņa bijusi, visu redzējusi, reizēm liekas, ka pat visus pazīst. Lai gan attiecības ir lieliskas, tomēr jūtos nepilnvērtīgs, kompleksu nomākts, jo pirms manis ir bijis kāds, kurš ir spējis dot daudz vairāk. Protams ka mierinu sevi ar to, ka viņa tomēr ir ar mani, ar visu to ka materiāli neesmu tik stabils, bet manai pašapziņai tas traucē, noskaņojums šādās situācijās no ļoti lieliska sabojājas dažās sekundēs līdz pilnīgi depresīvam. Kā man risināt, vajadzīga ārsta palīdzība, psihoterapeits? Kādēļ man tas uzdzen tādu grūtsirdību? Stulbākais, ka patiešām visādā ziņā viss ir ļoti labi bet šis fakts mani iedzen galīgos kompleksos. Es pat pilnīgi "nogruzos", kad viņa izsaka pozitīvu atziņu par to, ko dara kāds cits vai kas citam ir. Mani tas beidz nost. Saprotu, ka viņa jau nav pie tā vainīga, ka ir paspējusi visu ko piedzīvot un es eju 10 soļus aiz viņas... Kā man vajadzētu rīkoties? Negribu dēļ saviem trūkumiem visu sabojāt, es saprotu ka viņai esmu svarīgs es, bet es bieži tā nejūtos, nozudusi tā pārliecība sevī. Negribu domāt ka man ir plika skaudība. Paldies par jebkādu atbildi un padomu.
  • 05.02.2011.
    Kā var veikt pašanalīzi? :)
  • 13.01.2011.
    Sveiki! Man dzīvē ir ienākušas, jaunas, skaistas attiecības, taču ir liels "bet" - man ir grūti sadzīvot ar šīs meitenes pagātni, kas pamatā ir sastāvējusi no ballītēm un uzdzīves jau no agra vecuma. Viņai jau ir bijušas attiecības, gan nopietnas, gan gadījuma kontaktu līmenī. Gribās jau domāt - kurš tad jaunībā nav "nedaudz" patrakojis, un vairāk vai mazāk tas ir pavisam normāli. Arī pats neesmu bijis tas mierīgais cilvēks, taču viss ir bijis krietni piezemētāk, un, lai arī cik daudz kontaktu, iespēju man ir bijis, un lai cik daudz pretējā dzimuma pārstāvju ir bijušas pat manā gultā, tomēr esmu kaut kā "sataupījies" tai īstajai un vienīgajai - sekss man bijis tikai ar šo meiteni. Un, lai cik muļķīgi arī nebūtu - šajā mirklī sākas grūtības. Man ir grūti pieņemt viņas jaunības vētras, man pret to ir riebums un pat dusmas. Reizēm pat tāda kā sakudība. Savukārt viņa uztraucas, ka man kādreiz uzradīsies vēlme "pamēģināt vēl kādu citu," jo tā pa īstam iztrakojies neesmu. Tad nu jautājums - kā iegūt sirdsmieru, kā samierināties, pieņemt pagātni, kā pašam kādreiz "nenorauties," jo tiešām, lai kā viņa man patiktu, lai kā es viņu mīlētu, man grūti samierināties, ka viņas pieredze ir bagātāka par manējo, reizēm uzmācas sajūta, ka daudz esmu zaudējis dzīvojot pārāk pareizi.
  • 12.01.2011.
    SPēCīGAS LĒKMES kad es vinkarsi neciesu savu viru, vina vecakus(ipasi maati). man ir ieksaa tadas dusmas, ka pasai riebj... ja neizdara kko pa manam pratam tad es varos un PROBLEMA ir tada ka es nespeju kontrolet savas dusmas, emocijas.... beigas es raudu jo es nevaru savaldities. ka lai tiek ar sevi gala? es runaju tadus textus ko PATIESIBAA es nemaz nedomaju un nevelos teikt. es runaju par citiem sliktu(varbut tas tapec ka pret mani ta ir senak iztruejusies?) es daudzus cilvekus neciesu(varbut skaudiba..)slimi vai ne? kaa to izbeigt? teisam kaa man SEV PALIDZET??āRSTS?tas ir vienigais variants?
  • 09.01.2011.
    Kas ir zemapziņa? Ko tā labu vai sliktu nodara cilvēkam? Kam tā vajadzīga? :))
  • 29.12.2010.
    Sveiki! Kā lai tieku vaļā no bailēm...sliktām domām...Nesaprotu, kapēc redzot, dzirdot šausmas, piemēram,slikta izturēšanās pret dzīvniekiem, bērniem...apkārtējā cietsirdība..uzdzen manī šausmas, dusmas, naidu, bailes...bezmiegu, asaras, nedrošības sajūtu??? Pēc kāda lasīta notikuma, dienas 2-3 "neesu savā traukā" Kā ar to cīnīties pašai? Negribu dzert medikamentus
  • 23.12.2010.
    Labdien, jau vairākus gadus netieku galā ar konfliktu sevī. Es jau vairākus gadus eju psihodinamiskajā psihoterapijā, tā man ir ļoti palīdzējusi risināt dažādus traucējumus, bet psihoterpaijas laikā vairāk apzinoties sevi un pasauli apkārt manī radās liels protests pret baznīcu, tai skaitā Bībelē raktīto. Tai skaitā kā dzīvot, ko drīksts just ko nē utt. Tas nonāk diezgan lielā pretrunā ar to, kā es psihoterapijā mācos izturēties pret savu jūtu pasauli un no tās izrietošo uzvedību. Lai kā arī es justu, ka psihoterapijā iemācītais ir patiesāks, kā tas ko stāsta mācītāji, manī ik pa laikam uzpeld bailes par to vai es tikai neesmu novērsusies no Dieva un tāpēc man sekos ciešanas kristiešu deklarētajā ellē. Neredzu kā šo konfliktu atrisniāt, kaut arī terapijā par to esmu runājusi.
  • 22.12.2010.
    Vienu reizi biju aizgājusi pie dziednieka, kas man darbojās ar čakrām, tagad noticis tas, ka iestājusies atkarība no viņa. Esmu tikusies ar viņu jau otro reizi. Man sākušās mokošas seksuālas fantāzijas par viņu. Kaut arī saprotu, ka reāli viņš nav mans seksotips nu nepavisam. Bet mums sapas parunāšanās. Man ir mākslīgi uzspiesta kāda programma?
  • 17.12.2010.
    manai meitai ir 27 gadi.Viss it kā bija kārtībā līdz kādiem18-19 gadiem.Gudra, smuka, talantīga meitene.Sāka studēt, iestājās arī Līderu akadēmijā.Pamazāk visi sākām just, ka viņa mainās. garastāvokļa maiņas 3x dienā, psihozes, konflikti, skandāli,nepamatoti augsts pašnovērtējums.Reizēm atkal pārdabisks mīļums, teatralitāte. Pirmā laulība ātri izjuka. Nu ir otrā, arī mazs bērniņš.Es kā māte redzu, ka viņa netiek galā ar normālu ikdienu, nemāk rīkoties ar naudu,kaļ murgainus, nesasniedzamus plānus,taisa scēnas, īpaši bieži izrāda pēkšņu naidu pret sev vistuvākajiem cilvēkiem par sīkumiem.Bieži apmeklē ārstus, dzer visādas tabletes,jo viņai visu laiku sajūt savā ķermenī dažādas sajūtas( kuru tur, manuprāt, nav)Man ir pamatotas aizdomas, ka meitai ir šizofrēnija.Kā lai rodu iespēju viņai to pateikt un palīdzēt?Vai psihoanalīze var viņai palīdzēt?
  • 15.12.2010.
    Pirms gada, it kā ar mērķi lai iekrāsotu tādās...nedaudz neparastākās krāsās savu kopdzīvi, abi ar draudzeni uzsākām...nu tādu kā rotaļu ( tā vismaz mums tajā brīdī tas likās ), ka reizi pa reizītei, mēs neliegsim viens otram tā sauktos "kreisos soļus" ar kādu citu partneri! Protams ar visai stingru nosacījumu, ka, pēc tam tas viss mūsu starpā tiek izrunāts, pastāstīts! Sākumā it kā viss arī gāja gludi un normāli! Un tikai šobrīd es saprotu, ka esam tā pamatīgi ABI apdedzinājušies, jo ja es sevī patiešām joprojām esmu saglabājis to iekšējo sajūtu, ka mana draudzene man ir tas primārais,...tas galvenais cilvēks, tad viņa savukārt ir visai nopietni iemīlējusies savā...tā sacīt - izklaides partnerī! Un kas ir pats briesmīgāgais šajā situācijā - tas ir abpusēji! Pēc horoskopa viņš ir Vērsis, līdz ar to visu dara pamatīgi...arī attiecību veidošanā! Šobrīd it kā tiešo...fizisko kontaktu viņu starpā vairs nav, bet cik zinu, tad sazvanīšanās darba dienās, vēstules uz e-pastiem tāpat tiek sūtītas! Man ir bijusi iespēja ( ar draudzenes atļauju ), palasīt pāris viņa sūtītās vēstulītes un varu teikt , ka tās patiešām ir pilnas ar mīlestības apliecinājumiem! Un es jūtu, ka neskatoties uz fizisko atšķirtību, arī manas draudzenes emocijās, par galveno emocionālo dominanti šobrīd ir kļuvis tieši viņš! Esam par to runājuši, diemžēl man nekādi nav izdevies pārliecināt savu draudzeni par to, ka arī mēs savas attiecības vēl joprojām varam, ne tikai atjaunot, bet ar laiku tās arī stipri vien uzlabot! Šobrīd manas draudzenes viedoklis ir tāds, ka prātīgākais mums...pēc 10 gadu pazīšanās un 9 gadu kopdzīves, šobrīd būtu vienkārši katram iet savu ceļu un nesāpināt vienam otru. Ka šajā situācijā rīkoties man!? Ko darīt lai atgūtu savas mīļotās sievietes mīlestību, jo es patiešām nevēlos no sava cilvēka tik vienkārši atteikties un pārtraukt attiecības!?
  • 25.11.2010.
    Labdien! Pēdējā laikā ātri kļūstu aizkaitināms un nesavaldīgs. Sliktākais, ka no tā cieš tieši man tuvākie cilvēki - mana māte un otra pusīte. Cēlonis ir parasti niecīgs, nesaprstas frāzes, otra cilvēkja paradumi vai tamlīdzīgas lietas, kas man liek justies nesaprastam un aizvainotam. Es neizrādu agresiju lamājoties, paceļot balsi vai tamlīdzīgi, bet gan izrādot lielu aizvainojumu un izsakot neapdomātas piezīmes. Lai gan viena pagale nedeg, tomēr apzinos,ka situāciju var risināt savādāk - mierīgi izrunājot, taču diemžēl tās negatīvās domas un emocijas ņem virsroku. Katru reizi apsolos sev savaldīties,taču atkal un atkal atkārtoju savu kļūdu. Līdz šim vainu noveļu uz savu darbu, kas ietver daudz stundas,maz brīvdienu un biežu darbu pa naktīm,vainoju iepriekšējās attiecības, kurās cietu pastāvīgu psiholoģisko teroru,taču vienmēr turējos un nekad neizrādīju savu neapmierinātību, un domāju, vainojku arī naudas līdzekļu trūkumu,jo dēļ tā bieži nejūtos pilnvērtīgs. Aizņemtības dēļ esmu atteicies no savām interesēm, nevaru uzspēt visu,tādēļ jūtos depresīvi un pastāvīgi noguris. Ja māte nekur nepazudīs, jo tomēr ir māte un vienmēr situāciju atrisināsim,t ad mīļoto cilvēku gan var pazaudēt, un no tā es baidos. Kāds ir risinājums, kā savākties,kā saorganizēties, vai šādā situācijā būtu nepieciešams griesties pie speciālista,lai sakārtotu domas,savu iekšējo un ārējo pasauli. Paldies!
  • 25.11.2010.
    Mans vīrs ir iemīlējies citā sievietē, ar kuru kopā muzicē. Seksuālas attiecības viņiem nav bijušas. Vīrs stāsta, ka līdz galam šī sieviete viņam nekad nespēs atbildēt. Es mīlu savu vīru, protams, visu šo zinot jūtos pazemota. Mums ir seksuālās attiecības, bet nekādu nākotni man vīrs nesola. Viņa piezīmju grāmatiņā nejauši izlasīju, ka vīrs vēlas pēc saviem 55 gadiem būt kopā ar šo otro sieviete. Tagad viņam ir 40.gadi. Kā man atgūt vīra mīlestību? Kā man veidot normālas attiecības ar vīru, kur pa vidu vīram domās nebūtu šīs otrās sievietes? Tas, ko pēdējā laikā pārdzīvoju, ir lielākais emocionālais sabrukums manā mūžā. Bet neskatoties uz to sāku domāt un lēnām veidot kopīgu biznesu ar vīru. Ļoti gaidīšu Jūsu vērtējumu. Paldies!
  • 24.11.2010.
    Vēlos uzdot jautājumu, kāds varētu būt psihoanalīzes skatījums uz hipohondriskiem traucējumiem. Nu jau vairāk kā gadu mokos ar pastāvīgām bailēm no nopietnām saslimšanām, tai skaitā dažādus simptomus skaidrojot kā vēstnešus par kādu nopietnu saslimšanu. Tas protams būtiski ietekmē manu dzīves kvalitāti. Pašanalīzes ceļā esmu sapratusi, ka šo baiļu mehānismu ieslēdz nedrošības sajūta jeb nedroša pozīcija dzīvē, bet diemžēl visi racionālie faktori šobrīd izrādās bezspēcīgi emocionālo priekšā. Ļoti vēlētos dzirdēt Jūsu, kā psihoanalītiķa skatījumu uz šāda rakstura problēmu, kādi varētu būt efektīvākie risinājumi šādā jautājumā? iepriekš pateicoties, Sintija
  • 24.11.2010.
    Sveicināti. Man ir nepilni 23 gadi un man ir šāds stāsts : Jūtos kā krātiņā, kā sprostā, kā spīlēs , ierastās brīvības vietā esmu ieslīgusi rutīnā darbs-mājas-darbs-mājas. Dzīvoju ar vecākiem un savu 2 gadīgo dēliņu. Ar bērna tēvu izšķīrāmies jau pagājušajā vasarā. 3 dienas strādāju, 1 esmu kopā ar bērnu. Kamēr esmu darbā, bērnu skatās mana mamma. Ik pa laikam , gluži kā vulkāna sprādzieni nāk ārā strīdi ar mammu, viena uz otru bļaujam. Strīdu iemesli ir dažādi : par neizmazgātiem traukiem, par bērnu, par naudas nepietiekamību u.c. Ikdiena ir tik pārkrauta ar pienākumiem, ka neatliek laika sev. Aizvien biežāk uznāk ārprātīgas domas par "nelaimes gadījumiem" vai pat slepkavību, jo "ja nebūtu bērna" man būtu vairāk brīva laika, iespēja veltīt laiku sev un , iespējams, pat būtu jau aizceļojusi no šīs valsts, kurā vadības grožu turētāji par iedzīvotājiem vispār nerūpējas. Pat bērnu ieliekot pa dienu dārziņā, jau būtu daudz vieglāk, taču tas nav reāli esošo rindu dēļ. Es vairs neredzu citas iespējas, bērnam ir tikai 2gadi un 1 mēnesis, taču pa šo laiku jau neskaitāmas reizes esmu pārdomājusi iespējamos risinājumus, taču neko citu par "nelaimes gadījumiem" neatrodu. Es apzinos, ka bērns ne pie kā nav vainīgs, taču es jūtos izsmelta un neredzu citus risinājumus. Kā lai dzīvo tālāk?
  • 17.11.2010.
    manai mammai ik pa brīžam sapņos rādas viņas mamma(kura jau nav šai saulē gadus 10 iespējams vairāk), un pēc tiem sapņiem mana mamma, ir ne savā ādā, visu laiku runā par to...ka nevar saprast kapēc miroņi rādās...itkā sapnī nekas slikts nenotiek.. Mammai liekas, ka viņu visu laiku brīdina, vai dod mājienus lai viņa taisās,,, Kā mammai palīdzēt...vecums manai mammai 67
  • 07.11.2010.
    kapec es neuzticos savam dzivesbiedram?neredzu sava dzive nakotni!audzinam kopigu bernu! es milu vinu un esmu parliecinata ka ari vins mani mil!!!bet..... galva tik un ta nak sliktas iedomas ka vins mani krapj ka esmu vinam vienaldziga, katru sikumu parak tuvu pienemu pie sirds un atri aizsvilstos par sikumiem!?biezi ari slikti sapni radas ka vins mani krapj! kapec tik daudz negativu emociju?
  • 07.11.2010.
    kā palīdzēt vīram šķiršanos? Es aizgāju no viņa, jo iemīlēju no sirds citu cilvēku, bet tik neizsakāmi žēl vīra! Kā viņam palīdzēt!?! Viņš cieš ārkārtīgi lielas sāpes!
  • 07.11.2010.
    Kāpēc kad izlasu, kādu traģisku rakstu,ziņas vai noskatos kādu kriminālu raidījumu..Piemetas paniskas bailes...Iedomājos, ko es darītu tādā situācijā utt. Zinu, var ieteikt..NESKATĪTIES...bet ja ineteresē?
  • 16.10.2010.
    Ik pa brīdim sāk uznākt bailes itin no visa... dzīvot pirmajā stāvā, palikt pa nakti vienai mājās,pa tumsu nākt no darba mājās, bailes par vīru, par bērniem... Nevaru aiziet gulēt, kad kāda nav mājās...Un vispār ļoti nepatīk palikt vienai. Ja kāds zvana pie durvīm es baidos pieiet uzprasīt, kas tur ir?
  • 16.10.2010.
    psihoanalīzes virzieni un liktenis mūsdienās.
  • 14.10.2010.
    Kas Z.Freida "falliskā skaudība".
  • 13.10.2010.
    Man jautājums...Kapēc pēc kādas labas ballītes(tādas gadās 3 mēnešos reizi)..kad ir lietos alkohols... Ir nenormālas morālās paģiras....kaut arī nekas slikts un amorāls netika darīts...uznāk, dzīves apnikums...sevis mocīšana...sliktu domu domāšana
  • 30.03.2010.
    Kā pārvarēt bailes no tumsas?
  • Man jautājums - dēlam 15gadi, no rītiem kad jādodas uz skolu vemšana. bērnu psihiatra slēdziens ka vainīga veģetatīvā nervu sistēma. Vai šet var palīdzēt psihoanalītiķis?
  • 12.03.2010.
    Kā izskaidrot biežās garastāvokļa maiņas?
  • 17.02.2010.
    Vai Jums ir kaut kas par mūzikas terapiju?