75 gadi kopš pirmās lobotomijas operācijas

(8 November 2011, BBC The strange and curious history of lobotomy)
Ko ārstēt: simptomus vai slimību, jeb kā iespējams iznīcināt cilvēku, cīnoties par viņa veselību  

Var ārstēt slimnieku, un var cīnīties ar slimības simptomu. Diemžēl gan pašu slimnieku, gan ārstu vidū plaši izplatīta ir ilūzija, ka slimība un tās simptoms ir gandrīz viens un tas pats, vismaz no ārstēšanas viedokļa. Ārstēšanas procesā ārsts grib atbrīvot pacientu no viņu mokošajiem simptomiem, bet slimnieks grib atbrīvoties no ciešanām. Un „atpestīšana” tiek panākta dīvainos un ne vienmēr adekvātos veidos.      

2011. gadā apritēja 75 gadi kopš pirmās operācijas, kuras laikā pieres daivas tika atdalītas no pārējām smadzenēm. Portugāļu neirologs Egašs Monics (Egas Moniz), kurš izdomāja un īstenoja šo operāciju, nodēvēja to par „leikotomiju”. Mums šī ārstnieciskā procedūra ir vairāk pazīstama kā lobotomija. Amerikāņu neirologs Volters Frīmens  (Walter Freeman) ir veicis aptuveni trīsarpus tūkstošus šādu operāciju. Popularitātes ziedu laikos Lielbritānijā tika veiktas tūkstoš lobotomijas operācijas gadā. To uzskatīja par progresīvu, zinātniski pamatotu psihiski slimo ārstēšanas metodi, kas ļauj brīnumainā kārtā „izārstēt” neārstējami slimos. „Izārstēt” piecu minūšu laikā - tieši tik ilgs laiks bija nepieciešams britu neiroķirurgam seram Vailijam Makisokam (Sir Wylie MacKissok) šīs ķirurģiskās procedūras veikšanai. Tūkstoš deviņi simti četrdesmit devītajā gadā Egošs Monics saņēma Nobela prēmiju medicīnā par lobotomijas ieviešanu.  

Mums nav saprotams, kāpēc un kādā sakarībā tika veiktas šīs operācijas? Kam tās bija izdevīgas? Atmiņā uzreiz nāk Miloša Formana filma pēc Kena Kīzija romāna „Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu”. Galveno varoni Rendelu Patriku Makmērfiju, kurš ir hiperaktīvs, nevēlas, bet varbūt arī nespēj ievērot noteikumus un „atrasties rāmjos”, „nomierina” ar lobotomijas palīdzību. Mums šķiet, ka šī operācija tika izmantota dažādu neērtu personību nomierināšanai. Taču dzīvē tā nepavisam nebija.  

Lobotomija tika uzskatīta par lielisku nepakļāvīgu un neērtu pacientu ārstēšanas metodi neatkarīgi no tā, pie kuras šķiras slimnieks pieder. Lobotomijai tika pakļauti ne tikai nabadzīgie miera traucētāji, bet arī slimnieki no labvēlīgām un bagātām ģimenēm, piemēram, Rozmarija Kenedija (prezidenta Džona F. Kenedija jaunākā māsa). Atļauju operācijas veikšanai deva viņas tēvs, ļoti bagātais un ļoti ietekmīgais uzņēmējs un politiķis Džozefs Patriks Kenedijs vecākais. Viņš cerēja, ka operācija izārstēs meitu no garastāvokļa maiņām un atbrīvos no agresijas lēkmēm. Rezultātā - nesakarīga runa un neko neizsakošs, tukšumā vērsts skatiens. Slavenā dramaturga Tenesija Viljamsa (Tennesy Williams) vecākā māsa Roza, kura bija nevaldāma un izlaidīga, tika operēta ar viņas mātes Edvīnas Viljamsas atļauju. Uzvedība nenormalizējās, Roza pastāvīgi smējās un runāja „neķītrības”, kuras vairs nespēja īstenot, jo bija kļuvusi gurdena un pasīva.      

Tā nu lobotomija tika veikta ne tikai pēc sliktu un nežēlīgu cilvēku ļaunās gribas un nekādi nebija uzskatāma par brīvību mīlošu dumpinieku apspiešanas līdzekli. Lobotomijas mērķis bija cēls: normalizēt slima cilvēka uzvedību, atbrīvot viņu no ciešanām, izrakstīt no slimnīcas un atgriezt ikdienas dzīvē. Lobotomiju izmantoja, lai ārstētu slimniekus, kuri sirga ar šizofrēniju, depresiju vai nepārvaramām uzmācīgām idejām.  

Taču ārstēja nevis slimību, bet gan tās apkārtējiem neērtos simptomus. Starp tiem, kuri tika pakļauti operācijai, pārliecinošu vairākumu veidoja agresīvi un nevadāmi pacienti. Mūsdienīgo neiroleptiķu, kuri spēj pat ziloni nogāzt no kājām, tolaik nebija, tāpat kā antidepresantu un trankvilizatoru. Dažus agresīvus slimniekus nācās izolēt īpašās palātās ar mīkstām sienām, tika izmantoti "trako" krekli. Un jaunā operācija likās pieņemamāka par mūža ieslodzījumu psihiatriskajā klīnikā. Tomēr „ārdīšanās” un „agresija” ne vienmēr ir neatņemami slimības simptomi. Mistera Ročestera slimā sieva no Šarlotes Brontē romāna „Džeina Eira” bija gan ļauna, gan izvirtusi, gan agresīva, un piedevām vēl nodedzināja vīra pili. Divdesmitā gadsimta trīsdesmitajos un četrdesmitajos gados viņai ar mistera Ročestera atļauju būtu varējuši veikt lobotomiju. Tiesa, personiski es uzskatu: ja vīrs nebūtu viņu turējis bēniņos, bet gan ievietojis, piemēram, speciālā sanatorijā garīgi slimajiem, viņa, protams, uzvestos „nepieklājīgi un amorāli”, taču nekādā gadījumā ne agresīvi. Kad 1798. gadā franču ārsts Filips Pinels Parīzes trakomājā Bicêtre piepeši noņēma „ārprātīgajiem” važas, viņi nesāka demolēt slimnīcu un galināt nost personālu. Tiesa, jāatzīmē, ka Dr. Pinels izturējās pret slimniekiem cilvēciski un „pat” sarunājās ar viņiem.  

Daži psihiatri neatbalstīja psihisku slimnieku ķirurģisku ārstēšanu. Psihoanalītiķi iebilda pret lobotomiju. Taču, tā kā nedz „piesardzīgie” psihiatri, nedz psihoanalītiķi nespēja slimniekus izārstēt, viņos neviens neieklausījās.  

Kā gan tāda nekam nederīga ārstēšanas metode varēja iegūt vispasaules atzinību? Kā ārsti varēja neievērot, ka tā rada vairāk ļaunuma nekā labuma un slims cilvēks gluži vienkārši pārvēršas manipulējamā dārzenī? Atbilde ir vienkārša: lobotomijas veicēji neskatījās uz cilvēku, nesarunājās ar cilvēku, nedomāja par cilvēku. Viņi interesējās par simptomiem: agresijas uzliesmojumiem, seksuālu visatļautību, nespēju iekļauties sabiedrībā, neārstējamu depresiju un uzmācīgām idejām. Simptomi pēc operācijas pārgāja! Agresijas nav, noskaņojums uzlabojies. Viss ir lieliski. Operācijas rezultāts ir labs. Bet tas, ka zudusi ir visa pacienta personība - to viņi neredzēja.

Ko mums māca pagātne.   

Ja jūs ciešat no psihiskiem traucējumiem un jums jāizvēlas, kā un ar ko ārstēties, tad:

1. Pakonsultējieties ar ārstu - viņš zina, kā iedarbojas medikaments, ko iespējams un ko nav iespējams panākt ar tā lietošanu. Tas pats attiecas uz psihoterapijas tehnikām, tai skaitā psihoanalīzi. Pajautājiet ārstam, kas ar jums notiks ārstēšanās procesā kā ar cilvēku un kā ar personību.  
2. Parunājiet ar cilvēkiem, kuri lieto jums ieteiktās zāles vai ārstējas ar psihoterapijas/psihoanalīzes palīdzību. Painteresējieties ne tikai par to, kā viņi jūtas, bet arī pavērojiet viņus, kā viņi uzvedas, par ko interesējas. Pajautājiet, ar ko viņi nodarbojas un kā dzīvo.  

Šīs divas vienkāršās darbības ļaus jums nekļūst par ārstu „entuziasma” ķīlniekiem. Ja jūsu priekšā ir izvēle - vai nu atbrīvoties no simptomiem (izārstēties) un zaudēt lielāko daļu no sevis, kļūt apātiskam un bezpalīdzīgam, vai saglabāt atsevišķus simptomus, nezaudējot sevi un savu personību - otrajam variantam ir dodama priekšroka.   Ārstēšanās slimnīcā ar zālēm ir absolūti nepieciešama tikai divos gadījumos: kad slimnieks apdraud citu cilvēku dzīvību vai kad viņa stāvoklis kļūst bīstams viņam pašam.