KARENA HORNIJA - Neirotiķe ar atdzesēta šampanieša temperamentu

Sandra Zaķe

Kopā  ar Annu Freidu un Melāniju Klainu, izcilo sieviešu psihoanalītiķu trijotni noslēdz Karena Hornija. Atšķirībā  no Annas Freidas, kas bija īstenas lēdijas prototips, un drūmu kaislību savažotās Melānijas Klainas, Karena Hornija bija tipiska 20. gadsimta sieviete no tik izplatītās “mūžīgo teicamnieču” sugas — apstākļu radīta izcila personība.

Mazulīte Karena Hornija bija pavisam parasts bērns. Viņai bija pakļāvīgs raksturs, ass prāts un lieliskas darba spējas, kas vēl jāpareizina ar alkām pēc atzinības. Jaukā, naivā meitenīte solījās izaugt par tikpat jauku sievieti, uzticamu sievu un labu māti, vai, iespējams, par spilgtu sabiedrisku darbinieci, bet nekādā ziņā ne par sufražisti (sievietēm, kas cīnās par vēlēšanu tiesību iegūšanu).

Tētuka meitiņa

Viņas asprātīgā, izglītotā  māmiņa alka neparastas mīlestības. Savu īsto vārdu Klotilde viņa nomainīja pret Soniju un apprecējās ar transatlantiskā lainera kapteini Bernadetu Vekeli Danielsonu. Viņš bija ļoti reliģiozs, stingrs un valdonīgs, 18 gadus vecāks par Soniju, ar četriem bērniem no pirmās laulības.

Sonijas un Bernadeta pirmie laulības gadi aizritēja laimē un saticībā. Tad nāca pasaulē  viņu dēls Bernadets. Kā itin bieži notiek ģimenēs, kur tēvs daudz laika pavada prombūtnē, mātes un dēla starpā izveidojās īpaši ciešas attiecības. Kad četrus gadus vēlāk piedzima Karena, Sonija par šo faktu nekādu sajūsmu neizrādīja. Taču tētis bija priecīgs — nu vismaz bija kāds ko mīļot un lolot.

Savādajai Karenas vecāku mīlestībai, kā jau tas dzīvē parasts, nebija lemts ilgs mūžs. Kapteinis nepatikā atskārta, ka jauniņā sieva, gadiem ritot, negrasās kļūt pieaugusi, bet paliek arvien tā pati mājas teātra un viegla flirta mīļotāja, ko viņš bija apprecējis. Arī Sonija bija tikpat vīlusies — viņai tā arī nebija izdevies pārņemt varu un pāraudzināt patriarhālo dzīvesbiedru, kura vārds ģimenē joprojām bija likums. Viss bija sagājis šķērsām.

Pasaule pieder vīriešiem

Karenas atmiņas par tēvu ir visai pretrunīgas. Viņa to dievināja un apbrīnoja, bet vienlaikus dēvēja par nežēlīgu un bargu. Tomēr tētuks nepavisam nebija no bargajiem. No katra reisa viņš atgriezās ar dāvanu klēpi savam “jēriņam” — te leļļu māja, te lentes un mežģīnes. Ik pa laikam viņš ņēma mazulīti līdzi tālajos ceļojumos. Tēvs savu meitiņu pucēja un lutināja, tā meklējot kādu mierinājumu. Bet tad vienudien atklājās, ka visu māmiņas pievilcību mantojis brālis, savukārt, burvīgais “jēriņš” pārvērties par “zirgu” — ar garu seju, milzīgu apakšžokli un sīkām, urdīgām ačelēm.

Kad Karena izdzirdēja no citiem, ka ir neglīta, viņa bija izmisumā. Neviens necentās viņu mierināt  — māte interesēja vienīgi brālis, bet tēvs kuģoja un, ja nekuģoja, noņēmās ar mātes pāraudzināšanu. Viņam ne prātā neienāca, ka pusaugu meitene nevar izaugt par pilnvērtīgu sievieti, ja tēvs viņai nav līdzās. Karenai tik ļoti trūka vīrieša atzinības un atbalsta, ka viņa pat mēģināja iedraudzēties ar savu brāli, taču šie mēģinājumi cieta neveiksmi, jo viņš vienkārši nicināja meitenes. Tā nu deviņus gadus vecā Karena ieslīga savā pirmajā un nebūt ne pēdējā depresijā: ja viņa būtu piedzimusi par zēnu, šādas problēmas taču nebūtu, jo zēniem skaistums nav obligāts. Māmiņa tad viņu mīlētu tikpat ļoti kā brāli, un arī tētis joprojām ņemtu līdzi uz kuģa. Karena itin agri apjauta, ka dzīvo vīriešu pasaulē, kur pat sievietes dod priekšroku vīriešiem.

Par to es tevi ienīdīšu

Karena plēsās vai pušu mēģinot izpatikt vecākiem. Lai iekarotu mātes sirdi, viņai bija jākļūst par emancipētu vīriešsievieti ar cigareti zobos un universitāti aiz muguras. Savukārt, tēvs gribēja viņu izaudzināt par kautru, dievbijīgu dāmiņu, tādēļ iekārtoja Karenu reliģiozā “pareizo meiteņu” skolā. Māte, protams, šādu soli atklāti izsmēja. Karena skolas sienas pameta kā pārliecināta ateiste. Visu atlikušo dzīvi viņa tēvu uzskatīja par cietsirdīgu, jo viņš savu meitiņu nepaglāba no mātes. Tēvs savu meitu neaizstāvēja, tādēļ Karenai nekas cits neatlika, kā pakļauties mātes prasībām.

1904. gadā viņas vecāki pilnībā izšķīrās. Meitas lēmumu studēt medicīnu Sonija uzņēma ar sajūsmu — un kā gan citādi — vīrs taču to neatbalstīja, tātad meita bija viņu pievīlusi, kas ļaunajai mātei bija kā medusmaize! Bet naivā Karena loloja cerības, ka ir iespējams vienlaikus kļūt par spožu ārsti, nevainojamu sievu un mīlošu māti. No tā visa sanāca vien kārtējā personiskā traģēdija un spīdoša teorija par neirotiskām personībām, ko Karena uzrakstīja pēc savas pieredzes.

Viņas problēmu iemesls bija nevis bargais tētuks, bet gan apburošā, izglītotā māmiņa. Bijusi viņa vienkārša Klotilde, nevis skaistule Sonija, Karenas dvēseli vētras neplosītu. Viņa dievinātu savu māti, censtos viņai līdzināties, un tēvs viņu par to mīlētu, un pasaule tā arī nepiedzīvotu neofreidisma pamatlicēju Karenu Horniju. Pasaulei paveicās. Karenai — ne.

Būt stervai ir mazāk kaitīgi

Reiz lauva, zvēru karalis, savāca visus savus pavalstniekus un lika gudrajiem nostāties pa kreisi, bet skaistajiem pa labi. Visi ātri sadalījās pa nometnēm, vienīgi pērtiķēns, rūgti raudot, palika sēžam uz vietas. Lauva vaicāja: “Kas tad tev, ko sēdi un raudi?” “Un ko tad man darīt? Uz pusēm pārrauties, vai?” pērtiķēns elsodams atteica.

Dzīve mūs piespiež  vienlaikus būt gudrām un skaistām, kautrīgām un nekaunīgām. Tā  pieprasa, lai mēs visu izlemtu pašas, bet neapspiestu citus, lai mēs ne nieka nebaidītos, bet rīkotos piesardzīgi. Ja šai pretrunu jūrai pievienojas arī vecāki, kas deķīti katrs velk uz savu pusi, bērns, gluži kā tas pērtiķēns, sākumā apraudas un pārdzīvo, bet vēlāk izaug par neirotiķi.

Neirotiķis ir nevis vienkārši nervozs cilvēks, bet gan tāds, kas netiek galā ar savu dzīvi un pastāvīgi no tā cieš. Bet viņš arī neko nedara, lai šīs ciešanas izbeigtu, jo uzskata, ka visas pārmaiņas vienalga būs uz sliktu, savukārt piespiests pie sienas viņš rīkojas arvien muļķīgāk un cietsirdīgāk. Neirotiķis nebūt nav trausls un jūtīgs cilvēks, kas krīt ģībonī izdzirdis skarbāku vārdu. Neirotiķis ir tas, kas pat noģībt iemanīsies tieši tev rokās, lai kritiens būtu mīkstāks. Neirotiķis ir kā slogs tev uz pleciem, viņš ir kā ļauns liktenis.

Neirotiķis, piemēram, ir vīrietis, kurš nekur nestrādā, jo “pasaule ir ļauna, pērkama un nav radīta kārtīgiem cilvēkiem”. Tā nu viņš dzīvo uz sievietes kakla, dēvē viņu par svēto un slacē viņas rokas savām rūgtajām asarām. Neirotiķe ir arī mūžam drebelīgā māmiņa, kas ar savām pārspīlētajām rūpēm smacē visu ģimeni, nelaizdama dēlu pārgājienā, meitu uz diskotēku un vīru makšķerēt. Tāpat par neirotismu uzskatāma arī jebkura gatavība pielāgoties un pieņemt cita viedokli, lai tikai tevi nepatriektu no bara.

Sievietei iekšējā cīņa par izvēli ir neizbēgama - darbs un karjera pret ģimeni un bērniem. Cenšoties darīt visu vienlaicīgi, viņa pārvēršas par izmocītu un nomāktu nelaimes čupiņu. Tāpēc labāk izvēlēties kaut ko vienu un darīt tikai to. Teiksim, dzemdēt šodien, bet darbā iejūgties pēc pieciem gadiem. Vai arī nedzemdēt un tikai strādāt.

Kāda mana paziņa —  no tām, kas nemitīgi cenšas visiem palīdzēt, kā rezultātā  ienīst gan tos, kas uzkārušies viņai kaklā, gan pati sevi par nespēju atteikt, — reiz gaudās: “Ko lai es daru, ja vairāk kārojas nevis palīdzēt brāļa alkoholiķa bērniem, bet gan par sūri grūti nopelnīto naudiņu nopirkt sev jaunas kurpes? Vai tiešām man ir tiesības izvēlēties kurpes? Ko viņi par mani padomās!” Atbilde ir vienkārša un ar morāli nesaistāma: lai tad viņi arī beidzot “padomā”. Ja dzīvosi kā cūka vai sterva, tu ļoti iespējams būsi laimīga, bet neirotiķis nekur un nekad nespēs būt laimīgs.

Uzvaras rūgtie augļi

Karena tik ļoti mīlēja tēvu, ka pat vīru izvēlējās pēc viņa ģīmja un līdzības — valdonīgu aizstāvi, uzticamu apgādnieku un patriarhālās ģimenes piekritēju, vienīgi jaunāku un izglītotāku — juristu Oskaru Horniju. 1910. gadā viņai piedzima pirmā meita Brigita. Jau nākamajā gadā viņa spīdoši aizstāvēja medicīnas doktores grādu. Vairākas vadošās Berlīnes klīnikas gandrīz saplūcās savā starpā par iespēju dabūt savā štatā sievieti psihiatri, kas tiem laikiem bija unikāla kombinācija. Karena neattieca nevienam un ķērās pie darba it visur. Tā nu viņa bija tikusi pie cienījama vīra, meitas, doktores grāda un prestiža darba. Kas tālāk? Pareizi — kārtējā smagā depresija: ko, pie velna, es daru? Kam man tas viss vajadzīgs? Kā lai dzīvoju tālāk?

Karena apjēdza, ka apprecējusies nevis ar vīrieti, ko pati mīl, bet gan ar vīrieti, kas mīl viņu, lai gan otrādi noteikti būtu bijis labāk. Un apprecējās viņa tikai, lai pierādītu mātei un brālim: “Neesmu viss nekāda neglītene!” Bet māmuķīte ņēma un nomira tai pašā 1911. gadā, savukārt brālim viņas laulības bija “pie vienas kājas”. Karena arīdzan atskārta, ka mācīties gājusi tikai un vienīgi principa “būšu gan gudra, gan skaista” dēļ. Viņa nebija piemērota ne katorgas smaguma darbam, ne brīvprātīgai verdzībai ģimenē.

Sacīts, darīts!

Lai izrautos no depresijas, Karena ķērās pie psihoanalīzes. Viņu apņēmās ārstēt Karls Abrahams — krietns un nopietns cilvēks, līdzīgs viņas tēvam. Viņš Karenai lika saprast, ka neviens viņas depresijā nav vainojams un ciešanu iemesls ir viņa pati. “Tas ir kā, neviens nav vainojams?!” Karena satrūkās un jutās aizskarta. “Tātad sanāk, ka es esmu vainīga?! Vai tad manu vecāku aplamā attieksme un sievietes nožēlojamais stāvoklis sabiedrībā nav pietiekams iemesls depresijai?” Viņa pārtrauca psihoanalīzes kursu un savā dienasgrāmatā nolādēja itin visus — tēvu, māti, psihoanalītiķi un sabiedrību, bet nu viņai vismaz bija skaidrs, ko viņa darīs tālāk.

Karena bija nelokāma pretiniece Freida teorijai, ka bioloģijas un anatomijas noteiktais ir negrozāms kā liktenis. Pēc savas pieredzes viņa juta, ka ne jau instinkti vien ir pie vainas. Ar dabas māti Karenai konfliktu nebija, ar viņas bioloģisko pusi viss bija kārtībā, taču problēmas, depresiju ieskaitot, neatstājās ne uz soli. Un vainīga bija apkārtējā realitāte. Karena nolēma pārtrumpot Freidu. Viņa paziņoja, ka cilvēkam no dabas noteikts ir nevis dzimuminstinkts, bet gan bailes no naidīgās pasaules. Šīs bailes viņa nodēvēja par “bāzes trauksmi”. Pēc Hornijas teorijas, indivīds vienlaikus vēlas gan noslēpties no pasaules, gan pēc iespējas spožāk sevi apliecināt. Tāpēc mūsu slikto un agresīvo pasauli vajag padarīt labu un drošu, lai nevienam nebūtu jābaidās sevi apliecināt. Tad visi būs laimīgi.

Neofreidisma iemīļotā  ideja “veidosim labu un mīļu pasauli, kurā dzīvo labi un mīļi cilvēki” ir vērtīga pedagogiem un vecākiem, kam būtu jāzina, kā vajag audzināt. Taču diemžēl pat vislabākā “kā vajag” stratēģija izrādās bezspēcīga, kad pie ārsta neofreidista atnāk audzināšanas “kā nevajag” upuris, jo posta darbs jau ir izdarīts. Neviens nevar atgriezties pagātnē un nomainīt slikto māti pret labo vai skolotāju tirānu pret pedagoģijas ģēniju. Tāpēc šīs teorijas pretinieki indīgi sludināja, ka visi neofreidisti “ir izcili literāti, bet ļoti slikti ārsti”.

Tikai ne viens vīrs visai dzīvei

“Realitāte mēdz laiku pa laikam pārbraukt mums ar ceļa rulli,” atceros ko līdzīgu reiz lasījusi, un šī frāze itin tieši sasaucas ar Karenu. Kaut vīru viņa nemīlēja, tomēr gulēt ar viņu bija jāguļ — tātad arī jādzemdē bērni. Labi audzinātām dāmām izsargāties toreiz nebija pieņemts. 1913. un 1915. gadā viņai piedzima vēl divas meitas — Marianna un Renāte, kuras viņa uzreiz nodeva aukļu un istabeņu rokās, lai vairs nekad pie viņām neatgrieztos. Meitas visai pamatoti uzskatīja viņu par visbezjūtīgāko māti pasaulē. Karena prātoja, vai tomēr nešķirties no vīra. Bet tā kā viņa apzinājās, ka ir slikta māte, tad izlēma, ka meitenēm vajadzīgs vismaz uzticams un mīlošs tēvs. Turklāt pēc kara viņas vīrs bija pārtapis par veiksmīgu komersantu un kļuvis visai turīgs, un Karenai patika gan nauda, gan visi labumi, ko tā spēja sniegt.

1923. gadā Oskars Hornijs izputēja — pilnībā. Pēdējos piecos gados saraustā  bagātība izkūpēja gaisā. No pārdzīvojumiem viņš saslima ar smagu meningītu. Karena viņu uzticīgi kopa. Oskars izdzīvoja, bet kā cilvēks pārvērtās līdz nepazīšanai — kļuva sīkmanīgs, ļauns un agresīvs, savās likstās vainoja visus un visu, bija nervozs un raudulīgs. Karenai, kam jau veselais un bagātais vīrs šķita neciešams, slimais nabags bija kā zivij lietussargs. Viņa nožēloja, ka nav izšķīrusies agrāk, viņa vēlējās, kaut viņš būtu miris, un neieredzēja sevi par tik zemiskām jūtām. Un nelaime jau nenāk viena — pēkšņi no plaušu karsoņa nomira viņas brālis, nepiedzīvojis ne četrdesmit gadu vecumu.

Karena visus pameta un aizbēga pie jūras. Dažkārt viņa iepeldēja ļoti tālu un cīnījās ar kārdinājumu neatgriezties. Jūra viņu vienmēr bija vilinājusi, tā spēja mierināt nomocīto garu. Beidzot Karena paklausīja veselajam saprātam un izlēma — lai citi slimo un mirst. Viņa atgriezās Berlīnē un piecieta nīstamo dzīvesbiedru vēl trīs gadus, cenzdamās būt kārtīga sieva. Vīrs, savukārt, neizrādīja nekādu pateicību par šādu rīcību, un tā arī neizveseļojās un nekļuva bagāts. 1926. gadā viņi tomēr izšķīrās, ko oficiāli nokārtoja tikai pēc vienpadsmit gadiem. Karena paniski baidījās zaudēt formālo precētas sievietes statusu, lai arī tieši viņai piederēja tieciens: viens vīrs uz visu mūžu — tas ir gaužām maz un neciešami ilgi.

Kas neizskaidrojams pat gudrajiem

Lai Karena beidzot pabeigtu un izdotu savu slaveno grāmatu Mūslaiku neirotiskā personība, viņai bija nepieciešams piecus gadus ilgs saspringts darbs un emigrācija uz Ameriku. Fašistu skatījumā psihoanalīze bija kaitīgā ebreju pseidozinātne, tāpēc visi Vācijā praktizējošie analītiķi, neatkarīgi no tautības, šai laikā izklīda pa pasauli, tostarp arī Karena, kas nebūt nebija ebrejiete. 1932. gadā viņa ieradās Čikāgā, kurp viņu gaidīja tuvs draugs un uzticams klasiskā freidisma piekritējs Francs Aleksanders. Pats uzaicināja un pats arī pēc pāris gadiem lūdza aizvākties — Karena ar savu bāzes trauksmes teoriju bija atļāvusies apstrīdēt Freida mācību par psihoseksuālo attīstību. Nebija jau tā, ka Aleksanders tik ļoti bijātu Freidu, — viņam vienkārši pagalam nepatika draudzenes teorijas, ko viņš atklāti arī atzina.

Karena pārcēlās uz Bruklinu Ņujorkā, kur bija nometinājušies daudzi spīdoši emigrācijas prāti. Tur viņa atrada domubiedrus — filosofus neofreidistus. Kad viņu atkal izslēdza no kārtējās psihoanalītiķu asociācijas, viņa izveidoja pati savu Psihoanalīzes attīstības asociāciju. Karenai pašas strīdīgās, haotiskās un ideālisma pārpilnās teorijas par “trauksmi” šķita labākas par skaidru un vienkāršotu “neirotiskas personības” analīzi. Bet kaut kas arvien turēja važās viņas talantu un neļāva pacelties spārnos. Jau no bērnības Karena allaž bija pakļāvusies citu uzskatiem — mātes, vīra un sabiedrības. Viņas personība nebūt nebija tik liela kā viņas talants, tāpēc viņa baidījās palikt viena, aiziet par tālu. Karenai pietrūka pavisam niecīga mazumiņa neprāta vai vismaz gara plašuma. No it visurienes viņu izslēdza, un prom viņa gāja, varētu teikt, lepni, bet tikpat labi — kautrīgi.

Ar laiku Karena saprata, ka ir apjautusi kādu smalku robežu — lai arī kā  tu pūlētos cilvēku atvērt, iedziļināties viņa personībā, tur dziļi iekšā paliek vienalga kas tāds, kas nepakļaujas saprātam. Šī atskārsme viņu pamatīgi satrieca, jo bija pretrunā ar viņas iemīļoto teoriju “Viss ļaunums ir no mums — no sabiedrības, jo no dabas nāk tikai labais”.

Karena iepazinās ar teologu un filosofu Paulu Tillihu, kas kļuva ne tikai par viņas draugu, bet arī ļoti tuvu cilvēku līdz pat mūža beigām. Karena ļoti gribēja ticēt Kādam, bet neprata. Viņa no jauna iegrima smagā depresijā un skumjās. Patiesi, “nekur nav miera izmocītai dvēselei”. Nemiers lika viņai doties patiesības meklējumos uz Austrumiem. Būdama jau neārstējami slima, viņa veselu mēnesi sabija Japānā — pārliecinātā ateiste no sirds centās iedziļināties dzenbudismā. Bet diemžēl arī šī ticība viņai nedeva neko vairāk kā vien remdētu ziņkāri. 

Vientulības tilts

Karenu jau sen mocīja vājums un muguras sāpes, bet pie ārsta viņa negāja līdz pēdējam brīdim — viņa labi zināja, ko viņai atklās. Viņa pēc iespējas ilgāk gribēja izlikties vesela. Kad beidzot diagnoze — vēzis — tika konstatēta, iejaukties bija jau par vēlu. 1952. gada decembrī Karena Hornija nomira.

Viņu mēdza salīdzināt ar ledusauksta šampanieša mutuļošanu – vienmēr sevī vērsta, noslēgta un vēsa. Karena distancējās no visiem, kas viņai bija dārgi, lai tikai pati pārāk smagi netiktu sāpināta. Viņa  tā arī neizlīga ar brāli, neatklāja, cik ļoti bērnībā viņu dievināja. Ne reizes viņa neuzdrīkstējās no sirds izrunāties ar tēvu, un bezgalīgi ilgi vilka izplēnējušās attiecības ar Oskaru Horniju. Viņasprāt, laulības bija izdomājuši vīrieši, lai pakļautu sievietes.

Karenai līdz pat mūža beigām tā arī neizdevās atbrīvoties no daudzām neirotiķes iezīmēm. Viņa centās iepatikties katram gadījuma paziņam, bet jau pēc neilga apdomas mirkļa viņa nonāca pie secinājuma: “Tā ir neirotisma pazīme.” Tiklīdz Karena to bija piefiksējusi, viņa tūlīt pat pārrāva jebkādas attiecības ar šo cilvēku. Šī iemesla dēļ kolēģi Karenu uzskatīja par pilnīgi neprognozējamu attiecībās, tomēr vienlaicīgi atzina viņas īpatnējo sievišķo šarmu.

Karena Hornija bija tipiska 20. gadsimta sieviete. Savāda, neglīta, bet veiksmīga. Jūtīga un cietsirdīga, noslēgta un paļāvīga. Viņa alka pēc brīvības, tomēr baidījās pazaudēt savas važas, un konsekventa bija vienīgi savā darbā. Tāda pati kā mēs — pretrunu un vēlmju sapīta — vai nu lidot, vai izlikties par apzinīgu sievu un māti. Savā zinātniskajā darbā Hornija raksta: “Neviennozīmīgās jūtas, ko mēs dēvējam par mīlestību, tikai klāj tiltus no vienas vientulības uz otru. Šie tilti var būt pasakaini skaisti, bet reti kad tos būvē uz mūžīgiem laikiem. Tie visai bieži neiztur tiem uzkrauto smagumu un brūk...” 

Klasiskais neirotiķis Karenas Hornijas raksturojumā

•     Viņš allaž  ir satraukts un nobijies — ka tik kaut kas nenotiek, jo pasaule tomēr ir pilna briesmu, un ej nu sazini, ko nesīs rītdiena.
•     Viņš jūtas pilnīgi bezspēcīgs likteņa priekšā. Ko es iesākšu, ja mani atlaidīs? Ka tik es pēkšņi nepazaudēju dzīvokļa atslēgas! Šausmas, kur es dabūšu meistaru, kas salabotu krānu virtuvē?
•     Bezpalīdzīgā trauksmes un baiļu nomāktā radījuma vienīgais glābiņš ir uzkārties kādam kaklā. Tāpēc neirotiķis ir kā slims tieksmē pēc lielās mīlas. Neļauj sevi apmuļķot — tādam cilvēkam esi vajadzīga nevis tu, bet gan tavi pakalpojumi un aizsardzība, ko tu spēj sniegt.
•     Kaut arī mīlošajam neirotiķim mīlas objekts ir nepieciešams kā zivij ūdens, sirds dziļumos viņš tevi ienīst par to, ka esi stipra un vari iztikt bez viņa.
•     Tipisks neirotiķa ultimāts — “Es tevi mīlu vairāk par visu pasaulē, un tev šīs mīlestības dēļ ir jāatsakās no...” Un seko prasību uzskaitījums, kurā ietilpst viss, sākot ar nepatiku pret tev piedāvāto darbu Parīzē un beidzot ar tavu ieradumu pārāk skaļi runāt pa telefonu.
•     Neirotiķis grib, lai viņu mīlētu arī tie, kas viņam nav vajadzīgi, un pat tie, ko viņš pat ciest nevar.
•     Viņš nav spējīgs sagremot vārdu “nē”. Jebkuru noraidījumu viņš uztver kā personisku apvainojumu, nevis kā elementāru otra cilvēka izvēles brīvību. Karenas Hornijas grāmatā neirotiska meitenīte triec pret sienu savu iemīļoto kaķēnu, jo tas uzdrīkstējies ignorēt viņas glāstus.