Blakus efekts (ASV, 2013), režisors Stīvens Soderbergs, scenārija autors Skots Z. Bērnss
Skots Z. Bērnss (Side Effects, USA, 2013 directed by Steven Soderbergh, screenplay written by Scott Z. Burns)
Konfidencialitātes noteikums (ētisku apsvērumu dēļ nedrīkst izlikt slimnieku un viņa iekšējo pasauli vispārējai apskatei) neļauj izmantot reālus klīniskus gadījumus, lai palūkotos, ko un kā psihiatri ārstē mūsdienās. Bet jautājumu ir daudz. Vai visiem pacientiem ir nepieciešama medikamentoza ārstēšana? Cik efektīvi un nekaitīgi ir preparāti? Vai ir iespējams piemānīt ārstu, pārliecinot viņu par savu slimību? Vai ārsts var kaitēt savam pacientam, ja viņš kādu iemeslu dēļ gribēs to izdarīt?
Filma „Blakus efekts” ļauj atbildēt uz izvirzītajiem jautājumiem. Tajā speciāli tiek izmantotas izdomātas zāles “Ablixa”. Tas nav īsts preparāts, un nav tāda farmācijas uzņēmuma, kas to reklamētu. Neviens reāls cilvēks no šīm zālēm nav cietis, un neviens tās nav izmantojis, lai izdarītu noziegumu un ievestu strupceļā izmeklēšanu, visā vainojot blaknes. Un nav bijis ārsta, kas tajā visā būtu iekūlies. Taču kas no filmā redzamā varēja notikt un kas nē?
Īss filmas satura izklāsts.
Jauna sieviete Emīlija Teilore (Rūnija Mara (Rooney Mara)), kurai nav nekādu īpašu talantu, ja neskaita glītu ārieni, apprecas ar Mārtinu (Čanings Tatums (Channing Tatum)), ļoti labi situētu bankas darbinieku. Gandrīz uzreiz pēc kāzām viņš tiek iesēdināts cietumā par krāpnieciskiem darījumiem ar vērtspapīriem. Emīlija apciemo vīru cietumā, gaida viņa atbrīvošanu un cieš no depresijas, jo ir zaudējusi sev patīkamo dzīvesveidu. Viņai ir slikts noskaņojums un panikas lēkmes, viņu vajā domas par pašnāvību, viņa nespēj strādāt. Emīlija vēršas pēc palīdzības pie psihiatres Viktorijas (Ketrina Zeta-Džonsa (Catherine Zeta-Jones)). Psihiatre izraksta Emīlijai antidepresantus, taču zāles izrādās neiedarbīgas, paciente cieš no to blaknēm un pārstāj apmeklēt savu ārsti. Mārtins atgriežas no cietuma, viņam ir plāns, kā kļūt bagātam, kā parasti - ārpus godprātības un likumības robežām, taču šai nolūkā viņam jāpārceļas no Ņujorkas uz provinces pilsētiņu. Emīlija iekrīt depresijā, atrodas soļa attālumā no pašnāvības un pazemes garāžā, apsēdusies pie savas mašīnas stūres, nospiež gāzi un ietriecas sienā. Nonāk slimnīcā, kur viņu konsultē labsirdīgs un saprotošs psihiatrs Džonatans Benkss (Džūda Lovs (Jude Law)). Viņš redz ne tikai slimību, bet arī Emīlijas cilvēciskās ciešanas. Un apgalvo, ka neizrakstīs viņu no slimnīcas, ja paciente nenāks uz viņa kabinetu vairākas reizes nedēļā, lai ārstētos. Emīlija piekrīt. Sākumā trilleris attīstās saskaņā ar standarta scenāriju. Sarunas - atbalstoša psihoterapija - un zāles nepalīdz. Panikas lēkmes un neapzināti pašnāvības mēģinājumi turpinās. Seksuālā iekāre pret vīru ir zudusi. Paciente ir izmisumā, uzstāj, ka viņai steidzami jāsatiekas ar ārstu. Džonatans tūlīt pat pārtrauc sarunu ar sievu, kura pārdzīvo, jo nespēj atrast darbu, aicina Emīliju uz savu kabinetu, apsēžas viņai līdzās un mierina. Konferencē, kuras sponsors ir farmācijas uzņēmums, viņš sastop Emīlijas agrāko ārsti. Viktorija viņam pastāsta par to, kā ārstējusi Emīliju, un piemin jaunas eksperimentālas zāles. Džonatans tās izraksta, Emīlijas simptomi pazūd, seksuālā iekāre atgriežas, taču zālēm ir blakus efekts - miegā paciente staigā, skaļi ieslēdz mūziku, un viņu izdodas pamodināt tikai ar lielām pūlēm. Kārtējās mēnessērdzības lēkmes laikā Emīlija ietriec nazi vīram vēderā, bet pēc tam iedur viņam mugurā. Mārtins lūdz viņam palīdzēt, Emīlija viņu nedzird, liekas gultā, bet no rīta ierauga mirušo vīru un zvana uz policiju. Džonatanu nomoka vainas apziņa, taču viņš neaizmirst, ka vajag sevi attaisnot: zāļu blakus efekts taču bija neprognozējams! Ekspertīze, kurā Džonatans piedalās kā liecinieks, atzīst Emīliju par apstākļu - slimības un zāļu blakus efekta upuri. Tiesa pasludina viņu par psihiski slimu, un Emīlija nonāk psihiatriskajā klīnikā. Par ārstējošo ārstu pēc pacientes lūguma arī te kļūst Džonatans. Viņš zaudē darbu prestižā un dārgā ārsta praksē, jo ir pieļāvis traģēdiju, turklāt kāda no iepriekšējām pacientēm viņu apsūdz seksuālā uzmācībā. Farmācijas uzņēmums lauž ar viņu līgumu. Bet tālāk sižets strauji maina virzienu. Džonatans uzzina, ka Viktorija un Emīlija ir safabricējušas Emīlijas slimības simptomus un izstrādājušas viņas slimības un pašnāvības mēģinājumu scenāriju. Nekādas mēnessērdzīgas staigāšanas miegā nav bijis. Tādā veidā Viktorija un Emīlija bija nodomājušas nogalināt Mārtinu un iztēlot noziegumu par psihiski slima cilvēka nodarījumu zāļu iespaidā. Viktorija un Emīlija nosūta Džonatana sievai agrāk safabricētas (tāpat vien, katram gadījumam) erotiskas fotogrāfijas no ārsta satikšanās ar Emīliju viņa kabinetā. Sieva, kura tikmēr ir atradusi darbu, aiziet no viņa. Džonatans mēģina panākt Emīlijas notiesāšanu par izdarīto slepkavību. Taču tas nav iespējams, jo viņa jau atzīta par nevainīgu. Notiesāt var tikai Viktoriju. Un tad Džonatans, kurš ir Emīlijas ārstējošais ārsts, sagroza Emīlijas izmeklējumu rezultātus tā, lai diagnoze „paranoīdā šizofrēnija” neizraisītu aizdomas. Viņš izraksta zāles ar nopietniem blakus efektiem un ir gatavs sapūdēt viņu psihiatriskajā klīnikā. Filma beidzas ar to, ka Džonatans, viņa sieva un sievas dēls no pirmās laulības pavada laiku kopā un ir laimīgi.
Esmu izlaidis visus sižeta pavērsienus, kas neattiecas uz psihiatriju un medikamentozu ārstēšanu.
Cik iespējama ir filmā redzamā situācija? Tā kā darbība norisinās Ņujorkā, uzdevu šo jautājumu savam kolēģim, psihiatram un psihoanalītiķim, kurš praktizē Amerikas Savienotajās Valstīs. Viņš man uzrakstīja: jā, principā tas ir iespējams. Ārsts var pateikt pacientei, ka jāiet tieši pie viņa. Tas, protams, ir neētiski, taču kriminālatbildība par to nav paredzēta. Noziegumā apsūdzētas pacientes ārstējošais ārsts liecina tiesā, un tiesa pieņem viņa liecību zināšanai. Šie sižeta pavērsieni atbilst arī Latvijas likumdošanai. Amerikā patiešām ir iespējams, ka ārsts turpina aprūpēt pacienti arī pēc tiesas, kad viņa atrodas piespiedu ārstēšanā. Latvijā likums to nepieļauj.
Vai zālēm piemīt blakus efekti, tai skaitā nopietni? Skaidrs, ka piemīt! Pagaidām neeksistē neviena medikamenta bez blaknēm. Dažkārt blaknes ir redzamas uzreiz - miegainība, sausa rīkle, roku drebēšana, dažkārt izpaužas vēlāk - galaktoreja (izdalījumi no piena dziedzeriem, ko izraisa prolaktīna hormona līmeņa palielināšanās), dažkārt ārstēšanas sākumstadijā kaitīgu iedarbību uzrāda tikai analīzes (visas zāles tādā vai citādā mērā iedarbojas uz aknām, nierēm, sirdi). Taču ir arī cita blakus iedarbība - zāļu iedarbība uz psihi. Emīlija filmā šķietami cieta no staigāšanas miegā hipotētisku zāļu “Ablixa” lietošanas rezultātā. Tāds blakus efekts ir iespējams, lai arī reti, arī lietojot reālas zāles.
Tomēr atšķirībā no filmas staigāšana miegā un miegā veiktas darbības nekad nenovedīs līdz slepkavībai. Pat tad, ja slims cilvēks patiešām vēlas nogalināt savu sievu (vīru) vai bērnu, vai māti (tēvu), viņam (viņai) nekas nesanāks. Slepkavība prasa mērķtiecību, labi koordinētu rīcību, bet miegā tas ir neiespējami. Staigājot naktī, var pagrūst, iesist, un arī tad neprecīzi, izpļāpāt ko lieku, taču sakropļot nevienu nevar.
Tomēr nelabvēlīga medikamenta iedarbība uz psihi ir gluži reāla. Nav tāda preparāta, kas spēj apspiest tikai vienu slimības simptomu. Un, kad mēs atbrīvojam slimnieku no murgiem, tad apspiežam arī radošās spējas, ja mazinām trauksmi, tad arī vispārējo aktivitāti. Tādas blaknes ir virspusējas, un ikviens pacients tās uzreiz ievēros. Taču ir arī slēptāki efekti. Paaugstinot viena neiromediatora (viela, pateicoties kurai mainās smadzeņu darbība un psihiskais stāvoklis) līmeni, vienmēr mainās arī cita neiromediatora līmenis, pat ja mēs neiedarbojamies uz to tiešā veidā. Piemēram, ja ar zāļu palīdzību palielina serotonīna līmeni, kas atbild par labu noskaņojumu, dopamīna līmenis, kas nodrošina lielāku aktivitāti, tiekšanos pretī panākumiem, attiecīgi samazināsies. Tāpēc cilvēks, kurš lieto antidepresantus, var kļūt vienaldzīgs pret to, kas notiek viņa dzīvē, un neko nevēlēties tajā mainīt. Nevar teikt, ka cilvēks, kurš lieto antidepresantus, ir laimīgs, taču nelaimes viņu vairs tā nesatrauc. Viņam nav nekādas vajadzības risināt problēmas, un būtībā viņš dzīvo daudz sliktāk, nekā varētu dzīvot. Ir divējādas iedarbības zāles - tās paaugstina gan serotonīna, gan dopamīna līmeni vienlaicīgi, ārsti tās izmanto. Taču tas neatrisina problēmu radikāli. Dopamīna līmenis neatkarīgi no serotonīna daudzuma padara slimnieku viegli uzbudināmu, satrauktu, aizdomīgu un niknu.
Nebūt ne visas psihisko noviržu medikamentozās ārstēšanas sekas saistās ar zāļu blaknēm. Psihotropās vielas nav visspēcīgas, tās neārstē slimību, bet var atbrīvot no slimības sindroma (simptomu kompleksa), un slimība izpaudīsies citādi. Piemēram, slimniekam ir labs noskaņojums, jo zāles neļauj izpausties depresijai, taču viņš tik un tā ir bezpalīdzīgs un nespēj atrisināt dzīves izvirzītās problēmas.
Vai vajag lietot zāles vai labāk izvairīties no tām par katru cenu? Vajag, bet tikai tad, ja jūs patiešām esat slims! Un nekādā gadījumā nevajag, ja jūs vajā nepatikšanas! Manuprāt, psihisko slimību medikamentozā korekcija ieņem pārāk lielu vietu mūsu dzīvē.
Un te nu mēs nonākam pie filmā tik neglaimojoši attēloto farmācijas uzņēmumu lomas. Pat vislabāko zāļu ražošana ir bizness, kurā iegūtās naudas daudzums ir atkarīgs no zāļu patēriņa. Un nav nekā pārsteidzoša tajā, ka farmācijas uzņēmumu īpašnieki cenšas nodrošināt maksimālu peļņu. Filmā „Blakus efekts” parādīts, kā viņi uzpērk ārstus. Ārsti nav „cēlas augstākās būtnes”, bet parasti cilvēki, kuriem arī vajadzīga nauda. Ja ārstam nauda ir ļoti vajadzīga, bet viņa morāle pieklibo, viņš „nepamanīs” preparāta blakus iedarbību un augstu novērtēs tā efektivitāti. Ja ārstam klājas labi un ar viņa morāli viss ir kārtībā, zāļu vērtējums būs pietiekoši objektīvs.
Nākamais jautājums: vai pacients var tā piemānīt ārstu, kā Emīlija piemānīja Džonatanu? Tiesu medicīnas un militārās ekspertīzes situācijās ārsts meklē lamatas, viņš uztver slimības simptomus, slimnieka uzvedību ļoti kritiski, un piemānīt patiešām labu speciālistu nav viegli. Kad slimnieks vēršas pēc palīdzības tāpēc, ka viņam ir slikti un viņš cieš, piemānīt ārstu ir daudz vieglāk. Ārsts apriori tic slimniekam un neapšauba viņa sūdzības. Ārsts nesaredz iemeslus, kuru dēļ slimniekam vajadzētu viņam melot, netur viņu aizdomās. Un, saskaroties ar situāciju, ka simptomi neiekļaujas kādas noteiktas slimības ainā, viņš nospriedīs, ka ir novērojis neparastu slimības norises formu. Biežāk kļūdās jauni un godkārīgi, vēl nepieredzējuši ārsti.
Džonatanu, filmā redzamo ārstu, pie tādiem pieskaitīt nevar. Džonatans ir zinošs, gudrs ārsts, kurš spēj loģiski domāt, atminēt mīklas un vērpt intrigas. Taču viņš kļūdās. Kas viņu iegāž? Pārāk emocionāla attieksme pret pacienti un viņas ciešanām, vēlme viņu glābt. Tāda vēlme šķiet dabiska un pat obligāta ārstam. Bieži vien mēs vēlamies atrast speciālistu, kuram būsim visdārgākie. Taču neko citu, atskaitot kaitējumu, tāds ārsts mums nedos. Slimība, ar kuru viņam jācīnās, kļūst otršķirīga viņa acīs, bet pirmajā vietā nostājas cilvēks. Tā vietā, lai ārstētu slimību, viņš iedibina personiskas attiecības ar pacientu vai pacienti. Viņš cenšas ārstēt slimnieku ar sevi, savu attieksmi. Tieši tā notiek ar Džonatanu.
Filmā paciente, kura cieš no paranoīdās šizofrēnijas, apsūdz Džonatanu seksuālā izmantošanā, un Emīlija atkārto šo apsūdzību. Vai šīm apsūdzībām ir jelkāds pamats? Apsūdzības seksuālā uzmācībā, seksuālā izmantošanā ir nepamatotas. Taču nevar nepamanīt, ka Emīlija provocē Džonatana seksuālo interesi, un viņš iekrīt: uzaicina pacienti uz pieņemšanu ārpus darba laika, apsēžas līdzās, pieskaras. Kāpēc tas ar viņu notiek, turklāt ne reizi vien? Ārstam jau ir bijušas nepatikšanas ar šizofrēnijas slimnieci, kuru viņš aizvedis mājās. Džonatans neskatās uz savām izjūtām no malas, viņš tās neizmanto, lai labāk saprastu pacienti, saprastu, kas notiek viņu starpā. Viņš ļaujas savām jūtām un kļūst par manipulāciju upuri. Bet pēc tam, sapratis, ka ticis piekrāpts un iegāzts, dod prettriecienu, manipulē ar Emīliju un Viktoriju, atklāj noziegumu un bez kādām sirdsapziņas ēdām (diagnosticējot slimību, ar kuru Emīlija neslimo) panāk, lai viņa tiktu uz mūžu ieslodzīta psihiatriskajā klīnikā. Bet pats atgriežas pie ģimenes.
Vai Emīlijai vispār bija kāda psihiska patoloģija? Domāju, ka jā! Emīlijā nav ne druskas žēluma, līdzjūtības, empātijas spējas. Viņa vēlas apmierināt savas vajadzības, bet pati neko nedara un izmanto savām vajadzībām apkārtējos. Tur nav nekā patoloģiska, tā nav slimība. Bet kad otrs cilvēks, vienalga, lai kurš tas būtu - Mārtins vai Viktorija, vairs nav izdevīgs, viņa to nepamet, viņa to iznīcina. Viņa pat nejūt naidu. Viņa vienkārši novāc tos, kas stāv viņai ceļā. Šo slimību sauc par „smagiem narcistiskiem personības traucējumiem”.
Šie psihiskie traucējumi izvirza sabiedrībai neatrisināmu uzdevumu. Kamēr cilvēks, kurš cieš no šādiem traucējumiem, nav izdarījis noziegumu, viņu nav par ko sodīt, un arī izolēt no sabiedrības nevar. Viņam var ieteikt vērsties pie psihiatra un psihoanalītiķa, taču cilvēki ar narcistisku patoloģiju nejūtas slimi, neuzskata, ka ar viņiem kaut kas nav kārtībā, viņi visā vaino citus. Diemžēl tāda medikamenta, kas spētu mainīt rakstura struktūru, nav, bet narcistisku traucējumu ārstēšana ar psihoanalīzes palīdzību nav efektīva. Tāpēc, ja dzīvē mēs sastopamies ar tādu cilvēku, vispareizākais lēmums būs atvirzīties no viņa un turēties tālāk no nepatikšanām.
