Žana Tingeli muzejs. Bāzele, Šveice
Jean Tinguely Museum. Basel Switzerland. www.tinguely.ch
Būdams Bāzelē, pēc kolēģu ieteikuma iegriezos Žana Tingeli muzejā. Kolēģi stāstīja, ka muzejā esot izstādītas „amizantas kustīgas figūras”, kuras noteikti vajagot apskatīt. Turklāt visos Šveices ceļvežos un Trip Advisor vietnēs muzejs tika dēvēts par „nozīmīgu”, bet pats Tingeli - par izcilu meistaru un oriģinālu mākslinieku, kas atklājis jaunu ceļu mākslā. Reklāmas bukletā bija attēlotas nesaprotama pielietojuma mehāniskas konstrukcijas, kuras nekādi nevarētu nodēvēt par „skulptūrām”, bet kuras, liekot lietā zināmu prāta piepūli un iztēli, spētu ieintriģēt.
Cerēju ieraudzīt mākslas darbus un kompozīcijas, kas mudinātu mani uz pārdomām, parādītu citu skatījumu uz realitāti. Un ieraudzīju zīmējumus, kuros nebija ne formas, ne skaidri izteikta sižeta, ne loģikas, ne spilgtu krāsu plankumu. Kustīgās konstrukcijas sastāvēja no šķībām un sarūsējušām metāla plāksnēm, zobratiem, kausiem un kausiņiem, salauztiem stieņiem, kuri smagnēji, ar šķindoņu, rīboņu un čīkstoņu nolaidās, pacēlās, nobīdījās un sadūrās cits ar citu. Dažu kustīgo „skulptūru” konstrukcijām bez sarūsējušajām metāla detaļām mākslinieks bija pievienojis dzīvnieku galvaskausus un netīras, saplēstas mīkstās rotaļlietas.
Gūt priekšstatu par Žana Tingeli mākslu iespējams arī klipā www.youtube.com/watch?v=b4iXF-LIYi0
Apmeklēt muzeju bija vērts. Eksponāti lika man padomāt par to, kā ar laiku mainās skulptūra un tēlotāja māksla. Skaistums, harmonija, cilvēka ķermeņa apbrīnošana, augstie ideāli, tikumība, morālās vērtības ir izgājušas no modes. Kāpēc Puškins dievināja savu Kiprenska gleznoto portretu? Tāpēc, ka mākslinieka „spogulis” attēloja viņa labākās, cēlākās īpašības un tādējādi darīja labāku - Puškins gribēja tāds kļūt un tiecās pēc tā. Cilvēka iekšējās pasaules atklāšana, viņa vēlmju, cerību, baiļu un izjūtu attēlojums arī pakāpeniski izzūd. Vinsents van Gogs un Mihails Vrubelis atklāja mums cilvēka dvēseles ciešanas, dakārt - saprāta sabrukumu un personības degradāciju un izraisīja mūsos līdzjūtību, līdzpārdzīvojumu, mēs sajutām, ka neesam vieni savās sāpēs. Lusjēns Freids dzīves pēdējos gados darināja gleznas, kurās visas jūtas izzūd, paliek tikai bezcerīgas ciešanas, taču viņa kailie varoņi izraisa mūsos skumjas: „Cik cilvēks ir trausls, cik viegli ievainojams”. Frānsiss Bēkons attēloja deformētus ķermeņus un sejas, kas dažbrīd atgādināja jēlas gaļas gabalus: viņš mocījās, ļāva mums saskatīt savas mokas, saprast tās un nodrebēt.
Žana Tingeli darbi atstāja uz mani ārkārtīgi nomācošu iespaidu. Viņa iekšējā pasaule ir pilna ar dziļu psihopatoloģiju. Tā dareiz gadās. Tikai ne katrs žizgā savu nepārstrādāto psihopatoloģiju uz galvas apkārtējiem. Kādam ir neērti tā darīt un apgrūtināt citus ar savām personiskajām īpatnībām. Kāds savu psihopatoloģiju apdomā, sarod ar to un uz sava neprāta, savu sāpju pamata rada un veido mākslas darbus. Fransisko Goija cieta no briesmīgām halucinācijām un radīja satriecošu alegorisku ofortu sēriju „Saprāta miegs rada briesmoņus”.
Daudzu mūsdienu mākslinieku darbos nenotiek nekāda slimības simptomu pārstrāde. Viņi ceļ publikai priekšā pliku simptomātiku. Bet publika, kas mani ļoti pārsteidz, dēvē šādus darinājumus par „mākslu”. Ja agrāk mākslinieks no saviem pārdzīvojumiem izaudzēja rau un pasniedza publikai savas daiļrades augļus, tad tagad viņš mums piedāvā iztikt ar „liesu zemi”, nepapūloties tajā neko izaudzēt.
Žana Tingeli iekšējā pasaule ir nedzīva. Un viņa darbos nav ne tikai dzīva cilvēka: kustīgajā konstrukcijās nav saglabājušās pat dvēseles un saprāta atliekas. Žans Tingeli savā daiļradē ir izveidojis pasauli, kurā cilvēks transformējas mehāniskos priekšmetos, un šie salauztie un sarūsējušie dzelzs gabali kustas, attēlojot „dzīvi”. Šajā divkārt nedzīvajā pasaulē (vispirms cilvēks bija, pēc tam nomira un pārvērtās mehānismos, taču arī tie sarūsēja un salūza) retumis patrāpās atliekas no kā tāda, kas reiz bijis dzīvs un silts. Un tās ir atmiņas par bērnību: netīras, samīcītas un saplēstas rotaļlietas. Vienā no kustīgajām konstrukcijām tādas rotaļlietas galvu dauza dzelzs gabals. Es skatījos uz to un domāju par britu psihoanalītiķes Melānijas Kleinas aprakstīto klīnisko gadījumu. Smagi slims zēns asināja zīmuli un iztēlojās, ka nogriež ādu un miesu no savas ārstes ķermeņa. Viņam tās bija žēl, un viņš bubināja: „Nabaga Kleinas kundze.” Zīmulis slimā bērna rotaļā nesimbolizēja psihoanalītiķi, zīmulis zēnam bija dzīvs psihoanalītiķis. Zēns žēloja dakteri. Žana Tingeli darbos es žēlumu nesaskatīju.
Pašam Žanam Tingeli viņa zīmējumi un kustīgās konstrukcijas palīdzēja atbrīvoties no „nāves” sevī. Ar ko viņa daiļrade piesaista cilvēkus? Mums ikvienam dvēselē ir sastopama nāve un tiekšanās pēc tās. Tieši tāpēc tik populāras ir filmas un grāmatas par vampīriem, zombijiem un augšāmceltiem miroņiem. Žans Tingeli mums rāda, ka pat tad, ja mūsu iekšējo pasauli piepilda nedzīvi objekti, pat tad, ja visdzīvākais tajā ir dzīvnieku galvaskausi un netīras, samīcītas, saplēstas bērnu rotaļlietas, tik un tā var kaut kā dzīvot. Var ar to padalīties un atrast cienītājus. Cienītāji Žana Tingeli daiļradē rod atvieglojumu, jo atbrīvojas no nedzīvā balasta savā dvēselē, pārnesot to uz autora radītajām kustīgajām „skulptūrām” un zīmējumiem. Viņi nomierinās un uzskata redzēto par interesantu un pat „simpātisku”. Citus tamlīdzīga daiļrade nesaista: viņi nevēlas piesārņot sevi ar svešu arhaisku un dziļu psihopatoloģiju, pat ja tā tiek pasniegta kā „mākslas darbs”.
