Larss un reālā meitene (Lars and the Real Girl, ASV, 2007, režisors Kreigs Gilespī (Craig Gillespie), scenārija autore Nensija Olivera (Nancy Oliver)
Šī filma nav supergrāvējs, tomēr man gribas padalīties ar savām pārdomām tās sakarībā. Mūsu sabiedrībā spēja atbilst standartiem, neizcelties, uzvesties piedienīgi tiek uzskatīta par labu īpašību un pat nepieciešamību. Veselam cilvēkam, lai arī ar grūtībām, tomēr izdodas atbilst sabiedrības prasībām, kamēr slimniekam tāda uzvedība ir praktiski neiespējama. Sabiedrība izdara spiedienu uz slimo, liek pielāgoties vispārpieņemtajam standartam. Taču ne vienmēr ieteicams neļaut cilvēkam izpaust savas dīvainības un īpatnības. Dažkārt no mums tiek prasīts kas cits: saprast, ka šāda cilvēka dīvainības (kuras var izrādīties pat visai murgainas) viņam ir ļoti svarīgas, un ļaut viņam ar tām sadzīvot. Tad viņš, saskaroties ar realitāti, pats no tām atteiksies, vai arī tās saglabāsies un ļaus viņam izdzīvot mūsu pasaulē.
Filmā risinās šādi notikumi.
Filmas galvenais varonis Larss Lindstrēms (Raiens Goslings (Ryan Gosling)) ir visai krietns, taču savāds puisis. Viņš dzīvo pārbūvētā garāžā paša mājas pagalmā. Māju viņš ir atdevis savam precētajam brālim Gasam (Pols Šneiders (Paul Schneider)). Un nesarunājas ne ar viņu, ne viņa sievu Kārinu (Emīlija Mortimere (Emily Mortimer)). Kārina redz, ka Larss ir psihiski slims, jūt pret viņu žēlumu un veltīgi aicina viņu ciemos. Uz aicinājumiem viņš nereaģē. Un viņa ar grūtībām, burtiski, piespiež Larsu atnākt pie viņiem ciemos. Larss ierodas, taču izrunā tikai dažus vārdus un nespēj apēst ne kumosa. Un tas ir saprotams: šeit dzemdībās ir mirusi Larsa māte, dāvinot viņam dzīvību, šeit pirms dažiem gadiem ir miris viņa tēvs, no šejienes laimes meklējumos reiz aizbēdzis Gass. Un šurp Gass ir atgriezies kopā ar sievu. Larss ir savrupnieks mazpilsētiņā, viņš iet tikai uz darbu un uz baznīcu. Viņš nevienam nedara pāri, taču nesaka neko citu, atskaitot „labdien”, „uz redzēšanos”, „paldies” un „lūdzu”. Larss ir ļoti iepaticies savai kolēģei, jaukajai savādniecei Margo (Kellija Gārnere (Kelli Garner)). Margo cenšas uzaicināt viņu uz satikšanos, taču Larss vienmēr aizbēg. Un te Larss ievēro, ka Kārina ir gaidībās. Viņš ir satriekts. Nekaitīgais, dziļi ticīgais dīvainis, kurš vienmēr no visiem vairījies, acīmredzami zaudē prātu. Larss nopērk gumijas lelli Bianku un iztēlojas, ka viņa ir dzīva. Piedevām vēl viņš aizved „savu meiteni” ciemos pie brāļa un Kārinas. Viņš kļūst priecīgs, atklāts, runīgs. Viņš izturas tā, it kā pie viņa patiešām būtu atbraukusi īsta meitene. Viņš kautrējas, raizējas par to, kā viņu uzņems. Larsam viņa ir dzīvs cilvēks - viņa domā un jūt, viņai ir savi uzskati un vēlmes. Un viņš lūdz iemitināt Bianku mājā: „Viņa ir ļoti reliģioza un nevar dzīvot vienā mājā ar mani līdz laulībām”. Gass un Kārina nevēlas viņu sarūgtināt un piešķir lellei sārto istabu, kurā agrāk dzīvojusi Gasa un Larsa māte. Lai palīdzētu Larsam, vispirms Kārina un vēlāk pēc viņas iniciatīvas arī Gass un visa pilsētiņa sāk uzvesties atbilstoši Larsa iedomām. Bianka ne tikai Larsam, bet arī viņiem kļūst par reālu cilvēku. Larss sāk runāties ar visiem, kontaktējas ar cilvēkiem, apmeklē viesības.
Tas var likties neticami, taču tāda notikumu attīstība ir iespējama. Larss ir norobežojies no visiem, no pasaules. Viņš nespēj rīkoties savādāk - dzīvie cilvēki viņam sagādā neizturamas sāpes. Kāpēc? Kādā veidā? Viņi mirst, tāpat kā māte dzemdībās vai kā tēvs - no vecuma. Viņi „pamet” - kā mirušie vecāki, vai „nodod”- kā brālis, kurš reiz aizgājis no mājām, atstājot Larsu vienu ar tēvu, bet pēc tam atgriezies kopā ar sievieti. Un Larss cieš, juzdamies pamests, vainīgs mātes nāvē. Bet tagad brālim un viņa sievai būs bērns, cits bērns, ne Larss. Aizvainojums un skaudība kļūst neizturami. Tiesa, Margo grib būt kopā ar viņu, taču Larss pēc visa pārdzīvotā nespēj nevienam uzticēties. Viņš domā, ka arī Margo viņu pametīs vai nodos, nomirs vai apmainīs pret kādu citu. Viņa iztēlē priekšstati par pasauli ir spilgtāki, krāsaināki un spēcīgāki par jebkuru realitāti.
Larss nav unikāls. Mūsu iekšējā pasaule (iekšējā realitāte) nereti izrādās reālāka nekā reālā pasaule mums apkārt. Larsam ir vajadzīgs cilvēks, psiholoģijas valodā runājot, objekts, uz kuru viņš var paļauties. Bet uz ko var paļauties? Tikai uz to, kas ir pilnībā atkarīgs no viņa, kam nepiemīt ne savas vēlmes, ne sava griba. Dzīvs cilvēks tāds būt nevar. Atliek tikai izdomātais, proti, lelle. Un Larss ieslīgst iedomu pasaulē, viņam uzrodas mīļota un mīloša sieviete. Ar vientulību nu ir cauri. Tas piešķir viņam pašapziņu: viņš tiek mīlēts, viņš ir vajadzīgs. Larss tagad satiekas un sarunājas ar cilvēkiem Biankas dēļ, Biankas vietā un Biankas labā. Tā ir viņa, kas grib kontaktēties, bet Larss tikai „izdara viņai pakalpojumu”.
Bērniem iedomāti draugi ir gandrīz norma. Viņi ne tikai dzīvo iedomu pasaulē, bet arī saprot, ka tās ir viņu iedomas. Vēlāk viņi tās pāraug. Atcerēsimies Vinniju Pūku no Alana Milna stāsta vai Astrīdas Lindgrēnes Brālīti no grāmatas „Brālītis un Karlsons”. Pieaugušajiem iedomāti draugi ir psihisks traucējums, psihoze, taču tāda psihoze, kas palīdz dzīvot. Mūsu sabiedrībā psihozes netiek atzītas: dažas no tām nāk par ļaunu slimajam, citas - apkārtējiem. Ārsti nomāc psihozi ar zālēm - neiroleptiķiem. Dažreiz tā ir vienīgā iespēja saglabāt cilvēkam dzīvību un pasargāt no viņa agresīvās rīcības citus. Un te arī slēpjas šīs situācijas divdomība: mēs iznīcinām psihozi ar zālēm, bet reizē ar to tiek iznīcināta arī cilvēka personība. No viena paliek pāri vairāk, no cita mazāk. Kreiga Gilespī filmā nav psihiatriskās klīnikas (Kārina atsakās ievietot Larsu slimnīcā), nav neiroleptiķu, nav absurdās uzvedības aizlieguma, bet ir labsirdīgi cilvēki un saprotoša ārste un psiholoģe Dagmāra (Patrīsija Klārksone (Patricia Clarcson)). Viņa pieņem spēles noteikumus un „ārstē” Bianku, kurai ir „problēmas ar asinsspiedienu”. Un, kamēr Bianka guļ uz kušetes, Dagmāra sarunājas ar Larsu, vispirms par Bianku, bet pēc tam pakāpeniski par viņu pašu. Viņa zina, ka pieskāriens Larsam ir ļoti sāpīgs (viņš valkā vairākus kreklus un apakškreklus, lai neviens nevarētu viņam pieskarties), un ar Larsa atļauju pieskaras viņam. Larsam sākas panikas lēkme. Kāpēc panika, nevis sāpes? Fiziskas kontakts ar citu cilvēku izprovocē atmiņas par zaudējumu, dvēseles sāpes, kas atgriežas apziņā. Zemapziņā iedzītās, nomāktās ciešanas atnes sev līdzi pārdzīvotās šausmas. Un Larss atdzimst caur sāpēm.
Tikmēr Bianka „iet” uz darbu, „apmeklē” slimus bērnus, „nodarbojas” ar labdarību, tiek pie jauna matu sakārtojuma un aizvien mazāk laika pavada kopā ar Larsu. Viņš mokās. Un tas ir saprotams - sieviete vairs nav kontrolējama, viņa ir sākusi dzīvot pastāvīgu dzīvi. Larss sarīko viņai skandālu, bet pilsētiņas iedzīvotāji nostājas „viņas” pusē. Larss nemūžam nebūtu riskējis uzsākt attiecības ar nekontrolējamu dzīvu sievieti, tāpēc arī ir izvēlējies gumijas Bianku. Taču, pateicoties pilsētiņas iedzīvotājiem, lelle ir ieguvusi „savas” vēlmes, kas nav atkarīgas no Larsa, un sāk rīkoties „uz savu galvu”. Larsam nākas saskarties ar svešu gribu. Viņš vairākkārt piedāvā Biankai precēties ar viņu. Taču Larss jau ir mainījies. Viņš vairs nav tāds, kāds bija filmas sākumā. Un saprot, ka Bianka nedzemdēs viņam bērnu, neapskaus un nenoglāstīs, nedos fizisku siltumu. Apziņā ienāk doma: lelle nav tas, kas vajadzīgs. Un Bianka katru reizi noraida viņa bildinājumu. Larss ir sarūgtināts un raud, jo viena viņa dvēseles daļa ļoti grib būt kopā ar Bianku. Bet pēc tam viņš rīkojas tāpat kā jebkurš veselīgs vīrietis: piekrīt aiziet uz boulingu kopā ar Margo. Viņa ripina bumbas, viņš nolūkojas uz viņas kārdinošo pēcpusi, seksuālā iekāre „ielaužas” apziņā. Taču Larsa apziņā nav vietas Margo, visa telpa ir atdota Biankai. Larss saka Margo: „Es nekad nepiekrāpšu Bianku.”
Vīrietis, kurš saka: „Es nekad tevi nepiekrāpšu” un pilda savu solījumu, ir ikvienas sievietes sapnis. Taču šim sapnim ir viens milzīgs trūkums: rodoties konfliktam starp vēlmi „gribu citu” un apziņu „jābūt uzticīgam”, sirdsapziņas (tikumības, uzticības, godīguma) uzvara pār iekāri nekad nav bezierunu uzvara. Larss, būdams ļoti godīgs, patiešām nepiekrāpj Bianku - viņš to NOGALINA. Vispirms viņa „saslimst un pārstāj elpot”, taču labie ārsti - pilsētiņas iedzīvotāji viņu „izglābj”. Pēc tam Larss aizbrauc uz ezeru atpūsties kopā ar Bianku, Gasu un Kārinu. Un, kamēr brālis ar sievu pastaigājas, viņš Bianku noslīcina - tāpat kā pirms daudziem gadiem piedzimstot ir „nogalinājis” māti. Tagad Larss ir brīvs. Viņš var būt kopā ar Margo reālajā pasaulē. Iedomu pasaule ir izgājusi savu attīstības ceļu, tikusi izdzīvota, un Larss atgriežas īstenībā. Lūk, tādas laimīgās beigas.
Runājot nevis par filmas varoņiem, bet par mūsu dzīvi - būtu labāk, ja precēts vīrietis, kurš kaislīgi iekārojis citu sievieti, aizietu pie viņas, lai saprastu, ar kuru viņš jūtas labi. Bet pēc tam vai nu atgrieztos pie sievas, vai izšķirtos. Sieva vai nu nopriecātos, vai ciestu, lamātos, bet pēc tam nomierinātos un atrastu sev citu. Cenšanās nesatricināmi izpildīt savu pienākumu, dzīvot saskaņā ar sirdsapziņu un nerēķināties ar paša vēlmēm, liek mums atrast daudz cietsirdīgākus to apmierināšanas veidus - pat iznīcināt tos, kuriem esam palikuši parādā un kuriem esam zvērējuši uzticību.
Tas var likties neticami, taču tāda notikumu attīstība ir iespējama. Larss ir norobežojies no visiem, no pasaules. Viņš nespēj rīkoties savādāk - dzīvie cilvēki viņam sagādā neizturamas sāpes. Kāpēc? Kādā veidā? Viņi mirst, tāpat kā māte dzemdībās vai kā tēvs - no vecuma. Viņi „pamet” - kā mirušie vecāki, vai „nodod”- kā brālis, kurš reiz aizgājis no mājām, atstājot Larsu vienu ar tēvu, bet pēc tam atgriezies kopā ar sievieti. Un Larss cieš, juzdamies pamests, vainīgs mātes nāvē. Bet tagad brālim un viņa sievai būs bērns, cits bērns, ne Larss. Aizvainojums un skaudība kļūst neizturami. Tiesa, Margo grib būt kopā ar viņu, taču Larss pēc visa pārdzīvotā nespēj nevienam uzticēties. Viņš domā, ka arī Margo viņu pametīs vai nodos, nomirs vai apmainīs pret kādu citu. Viņa iztēlē priekšstati par pasauli ir spilgtāki, krāsaināki un spēcīgāki par jebkuru realitāti.
Larss nav unikāls. Mūsu iekšējā pasaule (iekšējā realitāte) nereti izrādās reālāka nekā reālā pasaule mums apkārt. Larsam ir vajadzīgs cilvēks, psiholoģijas valodā runājot, objekts, uz kuru viņš var paļauties. Bet uz ko var paļauties? Tikai uz to, kas ir pilnībā atkarīgs no viņa, kam nepiemīt ne savas vēlmes, ne sava griba. Dzīvs cilvēks tāds būt nevar. Atliek tikai izdomātais, proti, lelle. Un Larss ieslīgst iedomu pasaulē, viņam uzrodas mīļota un mīloša sieviete. Ar vientulību nu ir cauri. Tas piešķir viņam pašapziņu: viņš tiek mīlēts, viņš ir vajadzīgs. Larss tagad satiekas un sarunājas ar cilvēkiem Biankas dēļ, Biankas vietā un Biankas labā. Tā ir viņa, kas grib kontaktēties, bet Larss tikai „izdara viņai pakalpojumu”.
Bērniem iedomāti draugi ir gandrīz norma. Viņi ne tikai dzīvo iedomu pasaulē, bet arī saprot, ka tās ir viņu iedomas. Vēlāk viņi tās pāraug. Atcerēsimies Vinniju Pūku no Alana Milna stāsta vai Astrīdas Lindgrēnes Brālīti no grāmatas „Brālītis un Karlsons”. Pieaugušajiem iedomāti draugi ir psihisks traucējums, psihoze, taču tāda psihoze, kas palīdz dzīvot. Mūsu sabiedrībā psihozes netiek atzītas: dažas no tām nāk par ļaunu slimajam, citas - apkārtējiem. Ārsti nomāc psihozi ar zālēm - neiroleptiķiem. Dažreiz tā ir vienīgā iespēja saglabāt cilvēkam dzīvību un pasargāt no viņa agresīvās rīcības citus. Un te arī slēpjas šīs situācijas divdomība: mēs iznīcinām psihozi ar zālēm, bet reizē ar to tiek iznīcināta arī cilvēka personība. No viena paliek pāri vairāk, no cita mazāk. Kreiga Gilespī filmā nav psihiatriskās klīnikas (Kārina atsakās ievietot Larsu slimnīcā), nav neiroleptiķu, nav absurdās uzvedības aizlieguma, bet ir labsirdīgi cilvēki un saprotoša ārste un psiholoģe Dagmāra (Patrīsija Klārksone (Patricia Clarcson)). Viņa pieņem spēles noteikumus un „ārstē” Bianku, kurai ir „problēmas ar asinsspiedienu”. Un, kamēr Bianka guļ uz kušetes, Dagmāra sarunājas ar Larsu, vispirms par Bianku, bet pēc tam pakāpeniski par viņu pašu. Viņa zina, ka pieskāriens Larsam ir ļoti sāpīgs (viņš valkā vairākus kreklus un apakškreklus, lai neviens nevarētu viņam pieskarties), un ar Larsa atļauju pieskaras viņam. Larsam sākas panikas lēkme. Kāpēc panika, nevis sāpes? Fiziskas kontakts ar citu cilvēku izprovocē atmiņas par zaudējumu, dvēseles sāpes, kas atgriežas apziņā. Zemapziņā iedzītās, nomāktās ciešanas atnes sev līdzi pārdzīvotās šausmas. Un Larss atdzimst caur sāpēm.
Tikmēr Bianka „iet” uz darbu, „apmeklē” slimus bērnus, „nodarbojas” ar labdarību, tiek pie jauna matu sakārtojuma un aizvien mazāk laika pavada kopā ar Larsu. Viņš mokās. Un tas ir saprotams - sieviete vairs nav kontrolējama, viņa ir sākusi dzīvot pastāvīgu dzīvi. Larss sarīko viņai skandālu, bet pilsētiņas iedzīvotāji nostājas „viņas” pusē. Larss nemūžam nebūtu riskējis uzsākt attiecības ar nekontrolējamu dzīvu sievieti, tāpēc arī ir izvēlējies gumijas Bianku. Taču, pateicoties pilsētiņas iedzīvotājiem, lelle ir ieguvusi „savas” vēlmes, kas nav atkarīgas no Larsa, un sāk rīkoties „uz savu galvu”. Larsam nākas saskarties ar svešu gribu. Viņš vairākkārt piedāvā Biankai precēties ar viņu. Taču Larss jau ir mainījies. Viņš vairs nav tāds, kāds bija filmas sākumā. Un saprot, ka Bianka nedzemdēs viņam bērnu, neapskaus un nenoglāstīs, nedos fizisku siltumu. Apziņā ienāk doma: lelle nav tas, kas vajadzīgs. Un Bianka katru reizi noraida viņa bildinājumu. Larss ir sarūgtināts un raud, jo viena viņa dvēseles daļa ļoti grib būt kopā ar Bianku. Bet pēc tam viņš rīkojas tāpat kā jebkurš veselīgs vīrietis: piekrīt aiziet uz boulingu kopā ar Margo. Viņa ripina bumbas, viņš nolūkojas uz viņas kārdinošo pēcpusi, seksuālā iekāre „ielaužas” apziņā. Taču Larsa apziņā nav vietas Margo, visa telpa ir atdota Biankai. Larss saka Margo: „Es nekad nepiekrāpšu Bianku.”
Vīrietis, kurš saka: „Es nekad tevi nepiekrāpšu” un pilda savu solījumu, ir ikvienas sievietes sapnis. Taču šim sapnim ir viens milzīgs trūkums: rodoties konfliktam starp vēlmi „gribu citu” un apziņu „jābūt uzticīgam”, sirdsapziņas (tikumības, uzticības, godīguma) uzvara pār iekāri nekad nav bezierunu uzvara. Larss, būdams ļoti godīgs, patiešām nepiekrāpj Bianku - viņš to NOGALINA. Vispirms viņa „saslimst un pārstāj elpot”, taču labie ārsti - pilsētiņas iedzīvotāji viņu „izglābj”. Pēc tam Larss aizbrauc uz ezeru atpūsties kopā ar Bianku, Gasu un Kārinu. Un, kamēr brālis ar sievu pastaigājas, viņš Bianku noslīcina - tāpat kā pirms daudziem gadiem piedzimstot ir „nogalinājis” māti. Tagad Larss ir brīvs. Viņš var būt kopā ar Margo reālajā pasaulē. Iedomu pasaule ir izgājusi savu attīstības ceļu, tikusi izdzīvota, un Larss atgriežas īstenībā. Lūk, tādas laimīgās beigas.
Runājot nevis par filmas varoņiem, bet par mūsu dzīvi - būtu labāk, ja precēts vīrietis, kurš kaislīgi iekārojis citu sievieti, aizietu pie viņas, lai saprastu, ar kuru viņš jūtas labi. Bet pēc tam vai nu atgrieztos pie sievas, vai izšķirtos. Sieva vai nu nopriecātos, vai ciestu, lamātos, bet pēc tam nomierinātos un atrastu sev citu. Cenšanās nesatricināmi izpildīt savu pienākumu, dzīvot saskaņā ar sirdsapziņu un nerēķināties ar paša vēlmēm, liek mums atrast daudz cietsirdīgākus to apmierināšanas veidus - pat iznīcināt tos, kuriem esam palikuši parādā un kuriem esam zvērējuši uzticību.
