Vējiem līdzi (ASV, 1939, režisors Viktors Flemings, pēc Mārgaretas Mičelas romāna)
Pārdomas par mīlestību un tikumību
Skārleta O’Hāra (Vivjēna Lī) ir iemīlējusies Ešlijā Vilksā (Leslijs Hovārds). Un, neskatoties uz to, ka viņas jūtas paliek bez atbildes un Ešlijs Vilkss apprec citu - Melāniju Hamiltoni (Olīvija de Havilenda), Skārleta lolo šo savu mīlestību visa mūža garumā. Mīlestība pret Ešliju izjauc viņas attiecības ar Retu Batleru (Klārks Geibls), kurš, spriežot pēc pirmā acu uzmetiena, viņai būtu piemērots pēc visiem parametriem.
Ko Skārleta ir atradusi Ešlijā? Jūtīgais, gudrais, pievilcīgais Rets nav ne kripatas sliktāks par Ešliju, turklāt daudz labāk prot iekārtoties dzīvē. Un tomēr Skārleta viņu atstumj. Ešlijs ir augstsirdīgs džentlmenis. Viņam piemīt tas, kā trūkst Skārletai - morāle un garīgums. Skārleta savā mīlestībā ir identificējusies ar viņu, kļūstot tāda kā viņš, iegūstot trūkstošās rakstura īpašības. Atsakoties no mīlestības, viņa zaudētu daļu no sevis - to garīgo, ideālo daļu, pateicoties kurai viņa var sevi cienīt un lepoties ar sevi.
Jā, Skārletai bija garīga vajadzība mīlēt Ešliju, bet kā tik ilgus gadus viņa varēja maldīties un, neskatoties uz acīmredzamo, uzskatīt, ka arī Ešlijs viņu mīl? Interesants apsvērums: Skārleta nemaz tik ļoti nemaldījās. Viņa redzēja Ešlija vēlmi, seksuālo iekāri. Viņai, nabadzītei, neienāca prātā, ka daži vīrieši spēj nošķirt seksuālo iekāri no „augsti garīgas mīlestības”, ka Ešlijs spēj atteikties no baudas tās sapratnes un atbalsta vārdā, kuru viņam dāvā garīgā līdziniece Melānija. Ešlijs Vilkss piederēja pie tāda vīriešu tipa. Un šeit viņš izrīkojās džentlmeņa necienīgi un nepastāstīja Skārletai, ka vēlme iegūt viņas ķermeni Ešlijam nenozīmē mīlestību un ka viņš vēlētos ar Skārletu pārgulēt, nevis būt kopā.
Un kas Skārletu neapmierina Retā? Varētu domāt, ka viņš ir visādā ziņā piemērots: viņš redz Skārletu tādu, kāda viņa ir - egoistisku, pragmatisku sievieti, kura labi apzinās savas intereses un ir gatava to dēļ ne tikai strādāt, bet arī pārdoties. Viņš atklāti to pavēsta Skārletai un atkārto: „Tu esi tāda pati kā es.” Un mīl šo līdzību ar sevi. Rets neievēro viņas vēlmi būt patiesai, tikumīgai dāmai, būt kam vairāk nekā tikai Taras saimniecei, kādu viņu iztēlojās tēvs Džeralds O’Hāra (Tomass Mičels). Interesanti, ka cēlās dāmas tēlu Skārletai iepotē melnādainā auklīte (Hetija Makdaniela).
Rets pieļauj vēl vienu kļūdu. Viņš ne tikai neievēro, ka Skārleta dvēseliski tiecas augšup, bet nesaprot, ka Skārleta mīl ne tikai Ešliju, bet arī viņu pašu. Saskaroties ar situāciju, kurā Skārleta atraida viņu, bet ne viņa naudu, Rets domā par viņu sliktāk nekā patiesībā un notur par pērkamu - tādu pašu kā viņa draudzene Bella Votinga (Ona Mensone). Viņam tāpat kā daudziem vīriešiem nākas grūti savienot mīlestību un naudu un iztēloties, ka bez naudas viņu nemīlētu, bet par lielu naudu neiemīlētu, ja viņam nebūtu citu labu īpašību. Galu galā Skārleta nemīlēja turīgo Frenku Kenediju (Kerols Naijs) un nepārdzīvoja par viņa nāvi.
Un pēdējā, taču būtiskā piezīme: sekss ir mīlestības izpausme ne tikai vīrietim, bet arī sievietei. Skārleta ilgāku laiku atraida Retu. Reibumā viņš to saķer, aiznes uz gultu un... Nākamajā dienā Skārleta guļ gultā pilnīgi laimīga - viņa ir saņēmusi Reta mīlestības pierādījumu. Turpretī Rets, kurš, pēc paša domām, ir „izvarojis” savu karsti mīļoto sievu, spītīgi neievēro Skārletas prieku. Viņš sajūtas kā nelietis un aizbēg uz Londonu.
Secinājums:
Mums nepietiek ar to, ka esam veiksmīgi darboņi un ar abām kājām stāvam uz zemes - mums nepieciešams sevi cienīt par tikumību, morāli un augstsirdību.
Ja vīrietis ir izraudzījies labu sievieti, pakļaujoties saprāta argumentiem un nepievēršot uzmanību savām seksuālajām vēlmēm, ieraugot sev seksuāli pievilcīgu sievieti, viņš vienmēr tieksies pēc viņas.
Ja sieviete maldās jautājumā par vīrieša jūtām, džentlmeņa pienākums ir pateikt viņai patiesību, nevis barot viņas sapņus.
Sievietei nepieciešams saņemt seksu kaut vai tāpēc, lai zinātu - „mani mīl”. Ja nav seksa, nav mīlestības.
Mīlestība gandrīz nekad nemēdz būt „tīra” - to „aptraipa” nauda un vara.
