Trūmens Kapote “Gluži aukstasinīgi” (Truman Capote "In Cold Blood", 1966)
Katru reizi, uzzinot, ka kāds ir izdarījis slepkavību, mēs vispirms sākam šausmināties, bet pēc tam cenšamies saprast, kā tas gadījies, kurš vai kas ir padarījis šo cilvēku par slepkavu. Un pirmā doma, kas automātiski nāk prātā: „nelaimīgajam” slepkavam ir bijusi grūta bērnība, viņš guvis neskaitāmas psihiskas traumas, tēvs pametis, māte nav mīlējusi, vienaudži smējušies, skolotāji nicinājuši - un te nu ir rezultāts. Tā tas nav! Jāatzīst fakts - grūta bērnība nepadara cilvēku par slepkavu. Runa ir par ko citu. Ir cilvēki, kuri piedzimst ar morālu defektu - viņi rēķinās tikai ar savām interesēm, nav spējīgi līdzpārdzīvot citiem, un viņu acīs otra cilvēka dzīvībai nav nekādas vērtības.
Kāpēc savām pārdomām par nežēlīgu slepkavu dabu esmu izvēlējies Trūmena Kapotes grāmatu, nevis izmantojis piemēra pēc mūsu vietējo Latvijas noziedznieku Nikolaju Zikovu vai norvēģi Andersu Bēringu-Breivīku, vai kādu no amerikāņiem, kuri izdarījuši līdzīgas slepkavības (pēdējais bija Skots Evanss Dekrajs)? Atbilde ir vienkārša. Būtībā mēs par viņiem ļoti maz ko zinām - formāla biogrāfija, īsi radu un paziņu izteikumi, lakoniski pašu paziņojumi. Neviens nav ar viņiem iejūtīgi un nopietni izrunājies, lai aptvertu, ko īsti viņi ir pārdzīvojuši, un saprastu, kādi procesi risinājušies viņiem galvā. Trūmens Kapote rakstīja savu grāmatu sešus gadus - viņš pētīja dokumentus, intervēja, izrunājās ar noziedzniekiem un viņu radiniekiem. Un rakstnieka savāktais materiāls mums ļauj „ielīst” slepkavu apziņā un tikt ar to skaidrībā.
Grāmatā tiek stāstīts par reālu notikumu - slepkavību, kad tika nogalināta visa Klateru ģimene: vīrs Herberts, sieva Bonija un divi bērni - dēls Kenjons un meita Nensija. Noziedznieki ir divi. Diks Hilkoks dažus gadus pirms aprakstītajiem notikumiem uzzina no sava kameras biedra, ka dažu kilometru attālumā no Kanzasas pavalsts Holkombas pilsētiņas dzīvo fermeris Herberts Klaters, kura mājas seifā glabājas piecdesmit tūkstoši dolāru. Diks iziet brīvībā, atkal pārkāpj likumu, viņu apcietina, iesēdina cietumā. Kamerā viņš iepazīstas ar sapņotāju un dīvaini Periju Smitu. Diks redz, ka Perijs ir ne tikai dīvains: viņu saista arī slepkavības. Diks pierunā Periju veikt „ideālo” noziegumu (neviens to neatklās) - aplaupīt fermeri. Abi tiek atbrīvoti no cietuma pirms termiņa ar vienu nosacījumu - nešķērsot Kanzasas pavalsts robežu. Aizliegums viņus neaptur. Diks alkst iegūst naudu, izvarot Klateru nepilngadīgo meitu Nensiju un visus nogalināt. Turpretī Perijs vēl skaidri nezina, vai nodoties ticībai, kurai viņu pievērsis viens no kameras biedriem, vai arī doties laupīt. Perijs un Diks satiekas un brauc uz Holkombu. Savstarpējās sarunās viņi vārdos raizējas par maskēšanos, taču nesagādā neko tādu, kas varētu jel kā palīdzēt palikt neatpazītiem. Viņi ieiet mājā, sasien Herbertu, Boniju un bērnus. Un atrod tikai piecdesmit dolārus sīknaudā. Diks ir nikns. Perijs jūt līdzjūtību pret mājas iemītniekiem. Diks grib izvarot Nensiju, bet Perijs draud viņu nogalināt, ja viņš mēģinās to izdarīt. Diks atkāpjas. Taču tieši Perijs izdara pirmo slepkavību un pārgriež rīkli Herbertam Klateram. Vienu pēc otra viņi nogalina visus ģimenes locekļus. Pēc tam seko bēgšana, klaiņošana pa Ameriku, dzīve Meksikā, atgriešanās ASV un arests.
Trūmenam Kapotem Diks un Perijs ir interesanti. Viņš nevienu netiesā. Viņš tikai apraksta. Trūmens Kapote parāda mums noziedznieku domas, jūtas, vēlmes, sapņus un bailes. Un mums tiek dota iespēja saprast, ko viņi ir jutuši un kā sprieduši, bet tik un tā, tāpat kā Trūmens Kapote, mēs paliekam nesaprašanā: kā var izdarīt tik nežēlīgu un no saprātīga cilvēka viedokļa tik bezjēdzīgu slepkavību? Grāmatas beigās, lai izskaidrotu notikušo, autors sauc talkā psihiatrus un psihoanalītiķus (tolaik ASV visi praktizējošie psihoanalītiķi bija ārsti psihiatri). Psihiatri Dr. Džonss un Dr. Setens izmeklēja Diku un Periju un atzina par psihiski slimiem. Tiesa neņēma vērā „attaisnojošo” diagnozi un piesprieda slepkavām nāvessodu.
Un te, pārkāpjot visus „dokumentālās reportāžas” žanra likumus, Trūmens Kapote tiešā tekstā pārstāsta psihoanalītiķu Džozefa Setena, Karla Meningera, Irvina Rozena un Mārtina Meimana rakstu, kurā viņi pētījuši šo un citus „nemotivētu slepkavību” gadījumus. Ārsti secinājuši, ka neizskaidrojamas slepkavības (runa nav par slepkavībām, kuras izdarījuši cilvēki, atrodoties halucināciju un murgu psihozes varā) izdara cilvēki ar divām īpatnībām: vāju gribu un nespēju kontrolēt savu agresijas instinktu un alkas pēc vardarbības. Pašu slepkavības faktu viņi apskata kā bērnībā ievietota dinamīta - vecāku nemīlestības, nevērības, cietsirdīgas izturēšanās - sprādzienu. Bērnībā piedzīvotās ciešanas tiek izspiestas no apziņas un gaida, līdz kāds atgādinās potenciālajam slepkavam viņa patieso mocītāju (cilvēku no bērnības), un tad viņš dos prettriecienu, nogalinās un pēc tam pats brīnīsies, kā gan tas varējis gadīties. Viņu diagnoze: psihiski traucējumi uz robežas starp neirozi un psihozi (Borderline personality disorder - robežstāvokļa personības traucējumi).
Trūmenam Kapotem ļoti gribas „noņemt vainu” no noziedzniekiem, izskaidrot slepkavību ar grūtu bērnību, zemapziņas sūtītu impulsu, taču nekas nesanāk. Trūmens Kapote ir pārāk talantīgs un pārāk godīgs, lai mānītu sevi vai mūs. Viņš redz cauri „saviem” varoņiem.
Perijam Smitam bērnība patiešām bijusi grūta - dzērāja māte, kura tirgojusies ar savu miesu, un cietsirdīgs tēvs, pēc tam viņam nācies piedzīvot vardarbību katoļu patversmē. Dikam Hikokam bērnība bijusi parasta. Noziedzniekus vieno vienāda sevis un apkārtējās pasaules uztvere. Viņi ir vāji un nespēj gūt panākumus, lai dzīvotu tikpat labi kā pārējie. Pat seksuāls apmierinājums viņiem ir nesasniedzams: Diks ir pedofils, Perijs homoseksuālis, kurš pats to „nenojauš” un apspiež savas seksuālās vēlmes, uzskatot tās par „vājumu”. Viņi apskauž citu cilvēku labklājību un laimi, bet galvenais - citu spēju mīlēt. Viņi nevienu nespēj mīlēt. Viņus pārpilda naids pret cilvēkiem. Un viņi var pierādīt savu pārākumu tikai ar slepkavības palīdzību, jo visā pārējā abi ir sliktāki par visiem citiem. Viņi negrib, lai pašiem kaut kas būtu. Galvenais, lai citiem nebūtu. Atbrīvoties no skaudības viņi var, tikai iznīcinot to, kuru apskauž. Un kas ir jo īpaši svarīgi: vardarbība sagādā Dikam un Perijam baudu, viņi tīksminās, domājot par to, bet īstenošanas brīdī sajūt kaut ko līdzīgu orgasmam.
Trūmens Kapote ir nosaucis savu romānu „Gluži aukstasinīgi”. Taču slepkavas nebūt nav aukstasinīgi. Viņos kūsā skaudība, naids un tīksmināšanās par slepkavību. Ja viņiem kaut kā trūkst, tad tā ir patiesa līdzcietība pret citiem. Diks vispār nespēj iedomāties, kas ir līdzcietība. Perijs šķietami jūt līdzi, taču šis pārdzīvojums viņa gadījumā ir nodalīts no notiekošā un nekādi netraucē viņam nogalināt tos, kam viņš jūt līdzi.
Kur slēpjas atšķirības starp Diku un Periju? Diks nekādi nav uzskatāms par bērnības traumatisko pārdzīvojumu upuri. Perijs bērnībā ir daudz cietis. Pēc avārijas kļuvis par invalīdu, kurš pastāvīgi jūt fiziskas ciešanas. Viņa fantāzijas līdzinās sapņiem. Daļēji tās atbilst klasiskajam psihoanalīzē izmantotajam slepkavības motīvu izskaidrojumam (trauma - traumatiskais pārdzīvojums tiek nostumts zemapziņā - tikšanās ar cilvēku, kurš līdzinās „pāridarītājam”, un sprādziens slepkavības veidā).
Kas viņiem kopīgs? Abiem piemīt iedzimts morāls defekts - līdzjūtības un līdzpārdzīvojuma trūkums.
Gribētos atkārtot: ar grūtu bērnību nepietiek, lai padarītu cilvēku par izkurtējušu nelieti un slepkavu - ja tā nebūtu, ar šādiem noziedzniekiem būtu pilna pasaule. Grūtai bērnībai jāpievieno iedzimta amoralitāte. Visas savas slepkavības tādi cilvēki kā Diks un Perijs izdara apzināti. Viņiem noziegums ir pilnīgi attaisnojama un pareiza rīcība. Pēc izdarītā nozieguma viņi neizjūt ne vainas apziņu, ne līdzjūtību, ne nožēlu, ne depresiju, bet tikai gandarījumu, nogurumu un bailes no soda. Un nožēlot izdarīto viņi nespēj - viņiem smadzenēs nav tās sistēmas, kas diktē, kas ir labi un kas ir slikti, kas ir morāli un kas nē.
Vai ir iespējams kaut ko izdarīt un neļaut cilvēkiem ar morālu defektu kļūt par noziedzniekiem un slepkavām? Lai cik dīvaini tas varētu likties - jā, ir! Ne tikai morālais defekts padara cilvēku par slepkavu. Cilvēks ar iedzimtu morālo defektu iegūst pilnīgi adekvātus un normālus uzskatus, ja kopš bērnības redz, ka cilvēkiem ir izdevīgi uzvesties labi un nevienam nedarīt pāri. Viņš iegaumē: rīkošanās atbilstoši morāles un tikumības normām atmaksājas ar cieņu un uzslavām, drošību un sasniegumiem. Viņš redz: viņa vecāki, radinieki, draugi rīkojas „pareizi”. Un pats, neskatoties uz savu iedzimto morālo defektu, izaugs un uzvedīsies kā kārtīgs cilvēks. Un ne tāpēc, ka, vērojot tuviniekus, kļuvis par augstas morāles paraugu, bet vienkārši tāpēc, ka sapratis: būt morālam ir ērti un izdevīgi. Amorālos necieš, skatās uz viņiem greizi un soda.
Un pēdējais: lai arī nelaimīga bērnība nav iemesls, kura dēļ cilvēks kļūst par slepkavu, laimīga bērnība, bērna mudināšana darīt labus darbus, viņa atrašanās vidē, kurā tiek novērtētas labas sekmes mācībās un godīgs darbs, padarīs viņu par pozitīvu cilvēku pat tad, ja viņš ir piedzimis ar morālu defektu un nav spējīgs uz līdzpārdzīvojumu.
