Psihoanalītiķis ir ne tikai “spogulis” vien
Psihoanalītiķu uzskati par to, kā izturēties pret pacientiem, vai labāk būt emocionāliem vai norobežoties, vai atklāt savas izjūtas, izteikt savu pārliecību, ir mainījušies līdz ar gadiem. Psihoanalītiķi ir meklējuši labāko iespēju, kā palīdzēt pacientam.
Zigmunds Freids (Zigmund Freud) savās piezīmēs par psihoanalīzes tehniku rakstīja, ka psihoanalītiķim jābūt „spogulim, kurā pacients redz sevi”. Viņš aizliedza psihoanalītiķim ļauties jūtām, salīdzināja viņu ar skalpeli ķirurga rokās. Kādas gan jūtas var būt instrumentam?.. Tas tāpēc, ka psihoanalītiķis interpretē visu, kas notiek ar pacientu - izsaka pieņēmumu, kāpēc pacients ir tāds, kāds ir, un rīkojas tieši tā un ne citādi, kas viņu virza, no kā viņš baidās, par ko viņš sapņo. Psihoanalītiķis palīdz izprast pacienta pārdzīvojumu neapzinātos cēloņus, un visām viņa interpretācijām jāsakņojas profesionālās zināšanās, nevis ārsta izjūtās. Freids uzsvēra, ka psihoanalītiķim nav jāatklāj sevi, nav jāstāsta pacientiem par sevi. Kāpēc Freids bija tik strikts?
Tāpēc, ka viņam pašam piemita saasināta emocionalitāte un empātija (spēja sajust to pašu, ko otrs cilvēks). Freids sajuta pacientu sāpes tāpat kā savējās, jutās vainīgs par pieļautajām kļūdām un pat dalījās savās jūtās un pārdomās ar saviem pacientiem - starp viņiem bija Sergejs Pankejevs (Freida darbos dēvēts par Cilvēku - vilku) un princese Marija Bonaparte (Marie Bonaparte). Arī seksuālas fantāzijas viņam nebija svešas, lai arī viņš nerakstīja par to tiešā veidā. Psihoanalīzes seansu laikā Freids neko nestāstīja par sevi, taču daudzajos teorētiskajos darbos atklāja savas domas par sabiedrību, par reliģiju. Bet Freida grāmata „Sapņu tulkojums” ļauj iezīmēt viņa emocionālo portretu. Freids aicināja psihoanalītiķus nepārkāpt robežas, neielaisties tuvākās attiecībās, neuzvelt pacientam savas personiskās neirotiskās problēmas, jo pats uz savas ādas bija izbaudījis visus šādas pieejas trūkumus psihoanalīzē. Viņš mācīja citus pēc personiskā piemēra. Un viņam bija, ko un kā mācīt. Laikā, kad psihoanalīze vēl tikai veidojās kā zinātne un kā dziedināšanas metode, ārsti pret pacientiem izturējās dažādi.
Freida skolnieks Šandors Ferenci (Sandor Ferenczi) atklāti stāstīja pacientiem par savām problēmām, un tie viņu ārstēja šī vārda vistiešākajā nozīmē. Ferenci to dēvēja par „abpusējo analīzi”. Viņš iesaistījās attiecībās ar pacientēm, bet, kad Freids savā atturīgajā un inteliģentajā manierē izteica viņam piezīmi - apšaubīja šādas pieejas iedarbīgumu un brīdināja, Ferenci aizvainots atbildēja: „Man ir vajadzīga mīlestība, es jūtos tik vientuļš!” Viņam piemita neiedomājams jūtīgums, viņš alka pēc vispārējas mīlestības, ārkārtīgi pārdzīvoja Freida izteikto nosodījumu un satraucās par visu pasaulē notiekošo. Milzīgu stresu viņam sagādāja divi notikumi - kad Freids atteicās ar viņu sarokoties pēdējās tikšanās laikā (1932) un kad Hitlers nāca pie varas Vācijā (1933). Ferenci sajuta noraidījumu no iemīļotā skolotāja puses un ieraudzīja, kā naids sagrauj tik ierasto pasauli. Pārdzīvojumu iespaidā saslima ar perniciozo anēmiju un nomira.
Cits Freida skolnieks, precētais Karls Gustavs Jungs (Carl Gustav Jung) iemīlējās savā pacientē Sabīnē Špīlreinā (Sabina Spielrein), iesaistoties ar viņu ilgstošās un mokpilnās attiecībās. Vēlāk viņš atsvešinājās no psihoanalīzes un izveidoja pats savu mācību: analītisko psiholoģiju. Viņa psiholoģijā nebija vietas libido, Edipa kompleksam un „tēva slepkavībai”. Viņš to visu uzskatīja par nepamatotām Freida fantāzijām. Un Junga liktenis nežēlīgi apstiprināja visu to, ko viņš atteicās atzīt teorijā un kategoriski noliedza sevī. Doktors Jungs kā simbolisks tēvs uzsāk sakaru ar savu pacienti - „meitu”, turklāt divreiz: pēc Sabīnes viņš iemīlējās Antonijā Volfā, kura arī pie viņa ārstējās, un pat dzīvoja vienā dzīvoklī kopā ar sievu un mīļāko. 1933. gadā Jungs ieņēma oficiālu amatu fašistiskajā Vācijā, kurā tika nosodīta un aizliegta psihoanalīze un iznīcināti ebreji. Tā kā Freids bija psihoanalīzes dibinātājs, Junga skolotājs un ebrejs, Jungs simboliski iznīcināja tēvu. Un viņu līdz pat šai baltai dienai nosoda par sadarbību ar nacistisko režīmu. Ja Jungs būtu ievērojis striktus noteikumus attiecībās ar pacientiem, paliktu cēlsirdīgs, tik un tā būtu kļuvis par jauna virziena radītāju psiholoģijā, bet viņa liktenis būtu ievirzījies daudz labvēlīgākās sliedēs.
Pirmajos pēckara gados Amerikas Savienotajās Valstīs daļa psihoanalītiķu atbalstīja viedokli, ka psihoanalītiķiem jādzīvo gandrīz vai slēgtā pilsētiņā aiz žoga, lai neviens no pacientiem nezinātu, kāds šis psihoanalītiķis ir patiesībā, kas notiek viņa dzīvē. Tad ārstēšanas procesā pacients varētu justies pilnīgi brīvi un teikt visu, ko domā un jūt. Taču atzītais psihoanalītiķis Ralfs R. Grīnsons (Ralph R. Greenson) savā grāmatā „Psihoanalīzes tehnika un prakse” ir uzrakstījis pilnīgi skaidri - „Tas nav iespējams”. Visus savus uzskatus un jūtas nenoslēpsi - ārsts nav automāts, un tā ir viņa priekšrocība.
Vēl jo vairāk kļūst neiespējami „visu noslēpt” tagad, interneta un sociālo tīklu laikmetā. Taču tas, protams, nenozīmē, ka psihoanalītiķim vajadzētu uztiept sevi pacientam, stāstīt viņam, uz kurieni un kāpēc viņš aizbrauc, kā sadzīvo ar sievu vai vīru, ko dara bērni. Pat tad, ja pacientam rodas iespēja kaut ko uzzināt par savu analītiķi, parasti viņi neizrāda par to īpašu interesi. Viņi vēlas paturēt ārstu „sev”, nevis dalīt ar kādu citu viņa dzīvē ārpus kabineta sienām. Interesanti, ka amerikāņu (ASV) psihoanalītiķiem ir pieņemts novietot uz rakstāmgalda vai piekarināt pie sienas sievas un bērnu fotogrāfiju, kā norādot: „Te es piederu jums, bet ārpus kabineta vairs ne.”
Freids atklāja tādu parādību kā pret-pārnese - tā tiek dēvētas pacienta izprovocētas analītiķa jūtas pret pacientu, kuru cēlonis slēpjas paša analītiķa neapzinātajās problēmās - 1905. gadā, strādājot ar Doru (Ida Bauere), Freids konstatēja, ka viņa uzvedība un vārdi, kuru iemesls bija paša neapzinātās jūtas, likuši Dorai pārtraukt ārstēšanos. Kopš tā laika pret-pārnese ir kļuvusi par psihoanalītiķu bubuli. Nonāca pat tiktāl, ka dažos psihoanalīzes institūtos tika uzskatīts: ja analītiķis sajūt jebkādas emocijas, strādājot ar pacientu, viņš nav pietiekoši vesels, un viņam vēlreiz jāveic analīze. Skaidrs, ka analītiķiem emocijas bija, taču par tām centās nerunāt.
Melānija Kleina (Melanie Klein), kura dibinājusi vienu no vadošajām psihoanalīzes skolām, gluži pamatoti uzskatīja, ka pacients „uzkrauj” savas jūtas analītiķim, „piespiežot” viņu tās sajust. Tajā pašā laikā viņa bija novilkusi striktu robežu starp analītiķa jūtām un pacienta jūtām. Un, kad viens no viņas skolniekiem sacīja: „Pacients man liek sajust dusmas”, Melānija Kleina atcirta: „Tas esat jūs, kas uz viņu dusmojas.”
Pola Heimane (Paula Heimann), britu psihoanalītiķe, 1949. gadā Vispasaules psihoanalītiķu kongresā Cīrihē reabilitēja psihoanalītiķu jūtas. Viņa parādīja, ka jūtas ir nepieciešamas tam, lai saprastu pacientus, un pat uzskatīja par pieļaujamu un pareizu pavēstīt pacientam par to, ko jūt, klausoties viņa stāstījumu. Ideju, ka analītiķa jūtas, kuras tiek pakļautas viņa saprātam, nevis otrādi, tiek izmantotas (un tām jātiek izmantotām!) pacienta izprašanai, vēlāk attīstīja mūsdienu britu psihoanalīzes klasiķe Betija Džozefa (Betty Joseph). Hanna Segala, cita mūsdienu britu psihoanalīzes klasiķe, rakstīja par pret-pārnesi šādi: „Tas ir vislabākais kalps un vissliktākais saimnieks.” Proti - analizējot savu pret-pārnesi ar profesionālu zināšanu palīdzību, iespējams daudz ko saprast par pacientu un viņam palīdzēt.
Bet cik tālu drīkst aiziet psihoanalītiķis, izsakot savu attieksmi pret sabiedrībā notiekošajiem procesiem? Vai viņam nevajadzētu slēpt savus uzskatus, lai pacienti bez kautrēšanās varētu izteikt personisko viedokli par dzīvi un tajā notiekošo? Šo „neiejaukšanās tradīciju” pārtrauca Hanna Segala. Viņa paziņoja: „Klusēšana ir visīstākais noziegums” un iestājās pret kodolieroču saglabāšanu. Pēc viņas domām, pacientu reakcijas uz viņas politiskajiem uzskatiem iespējams analizēt sarunu laikā un uz kušetes, un tas ir pat ieteicams.
Zigmunds Freids (Zigmund Freud) savās piezīmēs par psihoanalīzes tehniku rakstīja, ka psihoanalītiķim jābūt „spogulim, kurā pacients redz sevi”. Viņš aizliedza psihoanalītiķim ļauties jūtām, salīdzināja viņu ar skalpeli ķirurga rokās. Kādas gan jūtas var būt instrumentam?.. Tas tāpēc, ka psihoanalītiķis interpretē visu, kas notiek ar pacientu - izsaka pieņēmumu, kāpēc pacients ir tāds, kāds ir, un rīkojas tieši tā un ne citādi, kas viņu virza, no kā viņš baidās, par ko viņš sapņo. Psihoanalītiķis palīdz izprast pacienta pārdzīvojumu neapzinātos cēloņus, un visām viņa interpretācijām jāsakņojas profesionālās zināšanās, nevis ārsta izjūtās. Freids uzsvēra, ka psihoanalītiķim nav jāatklāj sevi, nav jāstāsta pacientiem par sevi. Kāpēc Freids bija tik strikts?
Tāpēc, ka viņam pašam piemita saasināta emocionalitāte un empātija (spēja sajust to pašu, ko otrs cilvēks). Freids sajuta pacientu sāpes tāpat kā savējās, jutās vainīgs par pieļautajām kļūdām un pat dalījās savās jūtās un pārdomās ar saviem pacientiem - starp viņiem bija Sergejs Pankejevs (Freida darbos dēvēts par Cilvēku - vilku) un princese Marija Bonaparte (Marie Bonaparte). Arī seksuālas fantāzijas viņam nebija svešas, lai arī viņš nerakstīja par to tiešā veidā. Psihoanalīzes seansu laikā Freids neko nestāstīja par sevi, taču daudzajos teorētiskajos darbos atklāja savas domas par sabiedrību, par reliģiju. Bet Freida grāmata „Sapņu tulkojums” ļauj iezīmēt viņa emocionālo portretu. Freids aicināja psihoanalītiķus nepārkāpt robežas, neielaisties tuvākās attiecībās, neuzvelt pacientam savas personiskās neirotiskās problēmas, jo pats uz savas ādas bija izbaudījis visus šādas pieejas trūkumus psihoanalīzē. Viņš mācīja citus pēc personiskā piemēra. Un viņam bija, ko un kā mācīt. Laikā, kad psihoanalīze vēl tikai veidojās kā zinātne un kā dziedināšanas metode, ārsti pret pacientiem izturējās dažādi.
Freida skolnieks Šandors Ferenci (Sandor Ferenczi) atklāti stāstīja pacientiem par savām problēmām, un tie viņu ārstēja šī vārda vistiešākajā nozīmē. Ferenci to dēvēja par „abpusējo analīzi”. Viņš iesaistījās attiecībās ar pacientēm, bet, kad Freids savā atturīgajā un inteliģentajā manierē izteica viņam piezīmi - apšaubīja šādas pieejas iedarbīgumu un brīdināja, Ferenci aizvainots atbildēja: „Man ir vajadzīga mīlestība, es jūtos tik vientuļš!” Viņam piemita neiedomājams jūtīgums, viņš alka pēc vispārējas mīlestības, ārkārtīgi pārdzīvoja Freida izteikto nosodījumu un satraucās par visu pasaulē notiekošo. Milzīgu stresu viņam sagādāja divi notikumi - kad Freids atteicās ar viņu sarokoties pēdējās tikšanās laikā (1932) un kad Hitlers nāca pie varas Vācijā (1933). Ferenci sajuta noraidījumu no iemīļotā skolotāja puses un ieraudzīja, kā naids sagrauj tik ierasto pasauli. Pārdzīvojumu iespaidā saslima ar perniciozo anēmiju un nomira.
Cits Freida skolnieks, precētais Karls Gustavs Jungs (Carl Gustav Jung) iemīlējās savā pacientē Sabīnē Špīlreinā (Sabina Spielrein), iesaistoties ar viņu ilgstošās un mokpilnās attiecībās. Vēlāk viņš atsvešinājās no psihoanalīzes un izveidoja pats savu mācību: analītisko psiholoģiju. Viņa psiholoģijā nebija vietas libido, Edipa kompleksam un „tēva slepkavībai”. Viņš to visu uzskatīja par nepamatotām Freida fantāzijām. Un Junga liktenis nežēlīgi apstiprināja visu to, ko viņš atteicās atzīt teorijā un kategoriski noliedza sevī. Doktors Jungs kā simbolisks tēvs uzsāk sakaru ar savu pacienti - „meitu”, turklāt divreiz: pēc Sabīnes viņš iemīlējās Antonijā Volfā, kura arī pie viņa ārstējās, un pat dzīvoja vienā dzīvoklī kopā ar sievu un mīļāko. 1933. gadā Jungs ieņēma oficiālu amatu fašistiskajā Vācijā, kurā tika nosodīta un aizliegta psihoanalīze un iznīcināti ebreji. Tā kā Freids bija psihoanalīzes dibinātājs, Junga skolotājs un ebrejs, Jungs simboliski iznīcināja tēvu. Un viņu līdz pat šai baltai dienai nosoda par sadarbību ar nacistisko režīmu. Ja Jungs būtu ievērojis striktus noteikumus attiecībās ar pacientiem, paliktu cēlsirdīgs, tik un tā būtu kļuvis par jauna virziena radītāju psiholoģijā, bet viņa liktenis būtu ievirzījies daudz labvēlīgākās sliedēs.
Pirmajos pēckara gados Amerikas Savienotajās Valstīs daļa psihoanalītiķu atbalstīja viedokli, ka psihoanalītiķiem jādzīvo gandrīz vai slēgtā pilsētiņā aiz žoga, lai neviens no pacientiem nezinātu, kāds šis psihoanalītiķis ir patiesībā, kas notiek viņa dzīvē. Tad ārstēšanas procesā pacients varētu justies pilnīgi brīvi un teikt visu, ko domā un jūt. Taču atzītais psihoanalītiķis Ralfs R. Grīnsons (Ralph R. Greenson) savā grāmatā „Psihoanalīzes tehnika un prakse” ir uzrakstījis pilnīgi skaidri - „Tas nav iespējams”. Visus savus uzskatus un jūtas nenoslēpsi - ārsts nav automāts, un tā ir viņa priekšrocība.
Vēl jo vairāk kļūst neiespējami „visu noslēpt” tagad, interneta un sociālo tīklu laikmetā. Taču tas, protams, nenozīmē, ka psihoanalītiķim vajadzētu uztiept sevi pacientam, stāstīt viņam, uz kurieni un kāpēc viņš aizbrauc, kā sadzīvo ar sievu vai vīru, ko dara bērni. Pat tad, ja pacientam rodas iespēja kaut ko uzzināt par savu analītiķi, parasti viņi neizrāda par to īpašu interesi. Viņi vēlas paturēt ārstu „sev”, nevis dalīt ar kādu citu viņa dzīvē ārpus kabineta sienām. Interesanti, ka amerikāņu (ASV) psihoanalītiķiem ir pieņemts novietot uz rakstāmgalda vai piekarināt pie sienas sievas un bērnu fotogrāfiju, kā norādot: „Te es piederu jums, bet ārpus kabineta vairs ne.”
Freids atklāja tādu parādību kā pret-pārnese - tā tiek dēvētas pacienta izprovocētas analītiķa jūtas pret pacientu, kuru cēlonis slēpjas paša analītiķa neapzinātajās problēmās - 1905. gadā, strādājot ar Doru (Ida Bauere), Freids konstatēja, ka viņa uzvedība un vārdi, kuru iemesls bija paša neapzinātās jūtas, likuši Dorai pārtraukt ārstēšanos. Kopš tā laika pret-pārnese ir kļuvusi par psihoanalītiķu bubuli. Nonāca pat tiktāl, ka dažos psihoanalīzes institūtos tika uzskatīts: ja analītiķis sajūt jebkādas emocijas, strādājot ar pacientu, viņš nav pietiekoši vesels, un viņam vēlreiz jāveic analīze. Skaidrs, ka analītiķiem emocijas bija, taču par tām centās nerunāt.
Melānija Kleina (Melanie Klein), kura dibinājusi vienu no vadošajām psihoanalīzes skolām, gluži pamatoti uzskatīja, ka pacients „uzkrauj” savas jūtas analītiķim, „piespiežot” viņu tās sajust. Tajā pašā laikā viņa bija novilkusi striktu robežu starp analītiķa jūtām un pacienta jūtām. Un, kad viens no viņas skolniekiem sacīja: „Pacients man liek sajust dusmas”, Melānija Kleina atcirta: „Tas esat jūs, kas uz viņu dusmojas.”
Pola Heimane (Paula Heimann), britu psihoanalītiķe, 1949. gadā Vispasaules psihoanalītiķu kongresā Cīrihē reabilitēja psihoanalītiķu jūtas. Viņa parādīja, ka jūtas ir nepieciešamas tam, lai saprastu pacientus, un pat uzskatīja par pieļaujamu un pareizu pavēstīt pacientam par to, ko jūt, klausoties viņa stāstījumu. Ideju, ka analītiķa jūtas, kuras tiek pakļautas viņa saprātam, nevis otrādi, tiek izmantotas (un tām jātiek izmantotām!) pacienta izprašanai, vēlāk attīstīja mūsdienu britu psihoanalīzes klasiķe Betija Džozefa (Betty Joseph). Hanna Segala, cita mūsdienu britu psihoanalīzes klasiķe, rakstīja par pret-pārnesi šādi: „Tas ir vislabākais kalps un vissliktākais saimnieks.” Proti - analizējot savu pret-pārnesi ar profesionālu zināšanu palīdzību, iespējams daudz ko saprast par pacientu un viņam palīdzēt.
Bet cik tālu drīkst aiziet psihoanalītiķis, izsakot savu attieksmi pret sabiedrībā notiekošajiem procesiem? Vai viņam nevajadzētu slēpt savus uzskatus, lai pacienti bez kautrēšanās varētu izteikt personisko viedokli par dzīvi un tajā notiekošo? Šo „neiejaukšanās tradīciju” pārtrauca Hanna Segala. Viņa paziņoja: „Klusēšana ir visīstākais noziegums” un iestājās pret kodolieroču saglabāšanu. Pēc viņas domām, pacientu reakcijas uz viņas politiskajiem uzskatiem iespējams analizēt sarunu laikā un uz kušetes, un tas ir pat ieteicams.
Pagaidām gan tik atklāti izteikumi par sabiedrībā notiekošajiem procesiem praktizējošu psihoanalītiķu vidū ir retums. Cilvēka, personības psihoanalīze, slimnieka ārstēšana ir ļoti intīms process. Tas ir savietojams ar pilsonisko nostāju, taču izslēdz jebkādu politisku darbošanos.
