"Nejaušais maniaks"
Filmu "Noburtais" (Spellbound, ASV, 1945, režisors Alfrēds Hičkoks, scenārijs veidots pēc Džona Pālmera un Hilarijas A. Saundersas romāna „Doktora Edvardsa māja” motīviem, sapni radīja Salvadors Dali) Hičkoks uzņēma laikā, kad psihoanalīze ASV piedzīvoja popularitātes uzplūdus. Psihoanalīze Amerikā sāka strauji izplatīties trīsdesmito gadu beigās, kad tā kļuva par medicīnas zinātnes vadošo elementu un ieņēma ievērojamu vietu mākslā, literatūrā un sadzīvē. Nevienā citā filmā neesmu redzējis tik nopietnu attieksmi pret psihoanalīzi un tik dziļu izpratni par to, ka visam, kas notiek mūsu psihē, ir savi iemesli un jēga.
Filmas sižets
Psihoanalīzes klīnikas direktors pēc slimības ir spiests pamest darbu. Visi ārsti, tostarp arī Konstance (Ingrida Bergmane), filmas galvenā varone, gaida ierodamies jauno vadītāju - slaveno psihoanalītiķi doktoru Edvardsu. Viņš (Gregorijs Peks), būdams jauns, laipns un valdzinošs, ierodas un apbur kolēģus. Daktere Petersena iemīlas viņā no pirmā acu uzmetiena. Edvardss atbild viņai ar pretmīlu. Taču ļoti ātri izrādās, ka viņš cieš no fobijām - neierauga ne acu galā paralēlas līnijas uz balta fona, gaismēnu spēli uz priekšmetiem. Un vēl psihoanalītiķi pārņem šausmas, kad kāds pacients viņam izstāsta, ka fantazē par tēva slepkavību - lai arī šādi stāsti ir saistīti ar Edipa kompleksu un nekādi noziegumi aiz tiem neslēpjas. Pēc kāda laika Edvardss zaudē samaņu operācijas laikā, ieraugot asinis. Izrādās, ka doktors Edvardss nav nedz Edvardss, nedz arī psihoanalītiķis. Viņš neatceras, kas viņš tāds ir, nezina, kāpēc viņam ienācis prātā uzdoties par doktoru Edvardsu. Un viņš atzīstas Konstancei, ka nogalinājis doktoru Edvardsu, bet nezina, kā un kāpēc. Konstance uzskata, ka iedomātais psihoanalītiķis nav vainīgs, ka viņš ir psihiski slims un cieš no vainas apziņas. Viņa to atved pie sava skolotāja doktora Aleksa Brulova (Mihails Čehovs) un uzdod par savu vīru Džonu Braunu. Doktors Brulovs viņai netic un saprot, ka „vīrs” cieš no bīstamas kaites. Viņš visu nakti paliek nomodā viesistabā un gaida, vai iemīļotās skolnieces „vīra” uzvedībā neparādīsies slimības pazīmes. Viņa aizdomas apstiprinās: „vīrs” ienāk viņa kabinetā ar asu bārdas nazi un neprātīgu spīdumu acīs. Doktors viņu nomierina ar vārdiem un iemidzina ar bromīdu. No rīta viņš cenšas pārliecināt Konstanci nedarīt muļķības un neārstēt ar psihoanalīzi bīstamus paranojālus slimniekus, kas cieš no murgainām iedomām. Konstance pierunā skolotāju palīdzēt slimniekam: Brulovs izrāda viņai pretimnākšanu. Viņi kopīgi analizē pacienta sapņus un noskaidro, ka viņa īstais vārds ir Džons Balantīns. Viņš ir ārstējies pie doktora Edvardsa no fobijām. Reiz Džons kopā ar doktoru slēpojis kalnos. Un ārsts viņa acu priekšā iekritis aizā, kas nebija saskatāma aiz trases pagrieziena. Turklāt vēlāk izrādīsies, ka doktors nav ievēlies aizā tāpat vien, viņu trasē nošāvis ļauns konkurents. Džons neko nav zinājis par šāvienu un pārciestā stresa dēļ zaudējis atmiņu. Bet tagad visu atcerējies, pat senaizmirstus bērnības pārdzīvojumus: kā viņš šļūcis lejā pa kāpņu margām un nejauši uzgrūdis jaunāko brālīti virsū sētas mietiem. Brālītis aizgājis bojā. Un kopš tā laika Balantīns cieš no fobijām, kas viņu atvedušas pie psihoanalītiķa. Aizmirstie noslēpumi atklājas, slimība pāriet, mīlestība svin uzvaru.
Filma ir interesanta ar to, ka Hičkoks tajā, lai arī nedaudz groteskā formā, parāda, kā psihoanalīzes attīstības pirmsākumos strādāja Freids un viņa sekotāji. Tolaik tika analizēti slimības simptomi un sapņi. Pacients guļ uz dīvāniņa. Ārsts sēž viņam priekšā un „pieprasa” atcerēties, kā radušies simptomi un kas tolaik norisinājies pacienta dzīvē. Simptomi vēsta par to, ko pacients domā, ko viņš zina, taču nespēj atcerēties. Sapņu slēptā vēstījuma analīze atklāj pacienta apspiestās jūtas un domas. Tiek veikta sapņu analīze, kurā visam ir sava simboliska nozīme un viss norāda uz zemapziņā paslēpto pārdzīvojumu saturu, kas nosaka pacienta stāvokli. Freids apgalvoja: „Sapnis ir karalisks ceļš uz zemapziņu.” Doktors Brulovs saka: „Ar labu nakti un saldus sapņus... kurus mēs izanalizēsim pēc brokastīm.”
Kopš tiem laikiem psihoanalīzes tehnika ir stipri mainījusies. Personiskās attiecības ārsta un pacienta starpā ir palikušas pagātnē. Dīvāniņš ir saglabājies. Taču tagad uz tā guļošais pacients ārstu neredz. Neviens viņam neliek atcerēties pagātni un necenšas iestāstīt, ka viņa pārdzīvojumi ir slimīgas fantāzijas auglis. Ārsts gaida, līdz pacients pats to „aptvers”. Tas, ko filmā uzzināja, izmantojot sapņu simbolus, tagad atklājas, pateicoties brīvajai asociāciju plūsmai, kad pacients stāsta visu, kas ienāk prātā. Par galveno ceļu uz zemapziņu ir kļuvusi brīvās asociāciju plūsmas metode.
Un tagad es gribētu padalīties ar jums savās pārdomās par to, kāda ir mana izpratne par galveno varoni no psihoanalīzes viedokļa. Džons nebūt nav traģisku apstākļu upuris. Viņš ir tā saucamais „nejaušais maniakālais slepkava”, kurš ir bīstams apkārtējiem. Pirmajos filmas kadros Džons uzdodas par slavenu ārstu, tādējādi atrisinot savā prātā trīskāršu uzdevumu: viņš nav slepkava, jo doktors Edvardss ir dzīvs; viņš nav zaudējis savu iemīļoto ārstu un līdz ar to nav iemesla bēdāties; viņš ir sasniedzis virsotni ārsta karjerā un kļuvis par izcilību, un tātad nav nekāda iemesla pārdzīvot par savu vājumu un „nepilnvērtību”. Kas liek Džonam Balantīnam tik stūrgalvīgi domāt par to, ka viņš arī ir slepkava? Vainas apziņa: Džons taču ir sapņojis par sava psihoanalītiķa nāvi. Kāpēc sapņojis? Doktors Entonijs Edvardss sava pacienta apziņā ir tēva figūra. Viņš ir galvenais, viņš izlemj, kas un kad jādara „dēlam”. Un Džons, gluži kā piecgadīgs zēns, fantazē: „Labi būtu, ja lielais tētis nomirtu un es ieņemtu viņa vietu, kļūtu tikpat stiprs un nozīmīgs, un apprecētu mammu.” Taču zēns tēti mīl, nogalināt viņu patiesībā negrasās, un vēlēšanās būt „tādam kā tētis” kļūst par viņa attīstības vadmotīvu. Ar parastu bērnu viss ir kārtībā. Toties ar Džonu gan ne! Džons ne tikai fantazēja vien. Viņš īstenoja fantāziju dzīvē. Džons nebūt nav „nevainīgs apstākļu upuris”: viņš kļuva par brāļa un iemīļotā ārsta nāves cēloni. Brāli Džons Balantīns nogalināja greizsirdības ietekmē - tāpēc ka, redzot, ka tūlīt uztrieksies virsū brālim, sekundes daļā varēja noorientēties un nolēkt no margām uz kāpņu pakāpieniem. Kopā ar doktoru Edvardsu viņš laidās lejā pa bīstamu nogāzi un sapņoja - un ja nu viņš iekritīs aizā. Un, pat ja nebūtu slepkavas, doktors tik un tā dabūtu ciest. Ja doktors Brulovs nebūtu pacientam apvārdojis zobus un iemidzinājis viņu ar zirga devu broma, Konstance viņu no rīta atrastu asiņu peļķē. Un Džons atkal visu būtu aizmirsis. Par ko „maniaks” nolēma nobeigt patīkamo večuku? Džons redzēja, kādu apbrīnu Konstance izrāda pret savu skolotāju, cik maigi viņi izturas viens pret otru, un kļuva greizsirdīgs uz savu simbolisko „tēvu” viņa sievietes (savas mātes) dēļ.
Džona piemērs mums skaidri parāda, kur slēpjas atšķirība starp psihiski veselajiem un psihiski slimajiem. To nenosaka fantāzijas par brāļu, māsu, tēva un mātes nāvi. Tādas fantāzijas ir neatņemama bērna pārdzīvojumu daļa. Veselam zēnam piecu gadu vecumā vēlme ieņemt tēva vietu un „iegūt” māti pāriet. Tās vietā nāk vēlme pārspēt tēvu. Un tā kā viņš negrasās nevienu nogalināt, tad vainas sajūta viņu nenomoka un zemapziņā paslēptā vēlme saņemt sodu par savu noziegumu nesasaista. Dēls izaug un gūst panākumus. Tas pats attiecas arī uz meitas un mātes attiecībām. Fantāzijas par konkurentu, pāridarītāju, nelabvēļu un citu „neliešu” nogalēšanu ir normāla pieauguša cilvēka psihes daļa. Vesels cilvēks saprot, ka viņš fantazē, un neīstenos savas fantāzijas, tās tikai sagādā viņam emocionālu atvieglojumu. Psihiski slimajam paša fantāzijas ir reāli nodomi, tāpēc viņš to dēļ mokās ar nenormālu vainas apziņu. Bet dažos gadījumos viņš sekmē notikumu attīstību tādā virzienā, lai viņam netīkamās figūras ciestu vai aizietu bojā.
Psihoanalīzes milzīgais spēks slēpjas tajā, ka tā paver durvis starp apziņu un zemapziņu, un ikviens cilvēks, pat tad, ja viņš ir psihiski nevesels, izprot visas savas apslēptās vēlmes. Bet to, ko mēs apzināmies, mēs varam kontrolēt, lai vairs nekļūtu par „liktenīgas sagadīšanās” avotu un upuri.
