Lusjēns Freids. Portreti.

Darbu izstāde - Nacionālā portretu galerija Londonā, 2012. gada 9. februāris - 27. maijs.  (Lucian Freud. Portraits. National Portrait Gallery. London. 9 February - 27 May 2012) 

Lusjēns Freids (1922 - 2011) - viens no izcilākajiem ХХ gadsimta māksliniekiem bija psihoanalīzes pamatlicēja Zigmunda Freida mazdēls. Ir ģimenes, kurās regulāri dzimst ģēniji, un Freidu ģimene ir viena no tādām. Talants tiek nodots mantojumā (ģenētiski), intelektuālā radošā vide sekmē iedzimto spēju attīstību, bet ambīcijas - gan ģimenes, gan personiskās ļauj cilvēkam sasniegt panākumu kalngalus. Patriarha diženā personība, viņa garīgā klātbūtne (Lusjēns Freids nedzīvoja vectēva ģimenē, taču bija dzirdējis, zināja un domāja par viņu) atstāja iespaidu uz mākslinieka dvēseli un padarīja viņa daiļradi unikālu. Lusjēnu, tāpat kā viņa vectēvu Zigmundu Freidu, interesēja cilvēka personība, viņa psihe, viņa pārdzīvojumi un iekšējā pasaule.    

Pēc kritiķu domām, Lusjēns bijis „mākslinieks reālists”. Taču viņa reālisms bija īpašs. Viņš negleznoja skaistu ārieni, sejas daiļumu un ķermeņa burvību, kā to darīja daudzi mākslinieki, gan reālisti - Džons Viljams Voterhauss (John William Waterhouse), gan izcili citu novirzienu pārstāvji, piemēram, impresionists Ogists Renuārs. Lusjēns izkropļoja vaibstus, pastiprināja sejas asimetriskumu, izcēla acis, degunu, muti un pieri. Viņš padarīja cilvēkus vecākus, nekā tie bija patiesībā. Un darīja to ne tikai ar modeļiem, bet arī ar vistuvākajiem cilvēkiem, ar kuriem kopā dzīvoja, ar kuriem draudzējās. Lusjēna Freida daiļradē nebija shematiskuma, karikatūriski plakātiskas glezniecības, kas ir raksturīga Edvardam Munkam (Edvard Munch) un labi saredzama viņa daudzajās variācijās par tēmu „Kliedziens” (Scream). Lusjēna Freida gleznās detalizēti izzīmētas cilvēku ciešanas, atsvešināšanās, neaizsargātība. Mākslas vēsturnieks Herberts Rīds (Herbert Read) nodēvējis Lusjēnu Freidu par „eksistenciālisma Engru (Ingres)". 

Līdz 1950. gadam Lusjēna Freida glezniecība bija piepildīta ar mīlestību un maigumu. Viņš bija jauns un neapšaubāmi talantīgs. Viņa daiļradi atbalstīja skolotājs (Sedriks Moriss), viņš kļuva par savējo mākslinieku domubiedru grupā, bet galvenais - viņš ticēja laimīgai mīlestībai. Mīlestības caurausta ir glezna „Meitene ar rozi” (1947-1948) - viņa pirmās sievas Kitijas Gārmenas (Kitty Garman), izcilā skulptora Džeikoba Epšteina (Jacob Epstein) meitas portrets. Taču pat šajā portretā, kas ir gleznots ar maigumu un mīļumu, plati atvērtajās acīs, nolaistajos lūpu kaktiņos, saspringtajā pozā jaušas slēptas bailes un ciešanas. Kitija tur sev priekšā rozi ne tā, kā mēdz turēt ziedu, baudot tā skaistumu, bet gan kā talismanu, kura uzdevums ir pasargāt viņu no likteņa triecieniem. Talismans izrādījās bezspēcīgs: 1950. gadā Lusjēns Freids iepazinās ar jauniņu (21 gads) aristokrāti, skaistuli, Ginesu (Guiness) impērijas mantinieci Kerolainu Blekvudu (Caroline Blackwood). Tajā pašā gadā Lusjēns Freids uzsāk gleznot darbu „Meitene ar balto sunīti”. Kitijas Gārmenas acis šajā portretā ir skumju un nožēlas pilnas, viņa cieš, visu saprot, taču nav salauzta un ir gatava dzīvot tālāk. 1951. gadā glezna tiek pabeigta. Pēc dažiem mēnešiem Lusjēns Freids izšķīrās no pirmās sievas un apprecējās ar Kerolainu Blekvudu. Portretā „Meitene gultā” (1952) attēlota sieviete ar tādām pašām milzīgām, ziņkāres pilnām acīm kā Kitijai, un tās pauž alkas pēc laimes. Taču tajā pašā laikā manāma ir arī neizpratne: „Nu kāpēc mūsu attiecībās viss ir tik slikti?” Gleznā „Guļamistaba viesnīcā” (1954) mākslinieks un viņa sieva ir sveši, viņus saista tikai vieta - viesnīcas numurs. Viņas acis pauž skumjas un nožēlu, viņa skatiens - bezcerīgu izmisumu un tukšumu. Viņi nodzīvoja kopā piecus gadus, un pēc šķiršanās 1957. gadā Lusjēns vairāk neapprecējās. Viņam bija daudz sieviešu, daudz ārlaulības bērnu (atzītie vien veseli četrpadsmit), taču laimi mīlestībā un ģimenes dzīvē viņš vairs nemeklēja. Viņam tās tur nebija.  

Ieskatoties Lusjēna Freida gleznotajos portretos, mēs redzam tajās attēloto cilvēku iekšējo  pasauli. Slavenais britu mākslinieks Frensiss Bēkons (Francis Bacon), Lusjēna Freida draugs, 1952. gadā gleznotajā portretā izskatās ārkārtīgi noguris, apjucis, viņa sejas vaibsti ir asimetriski, itin kā viņa piere, acis, deguns, vaigi, lūpas, atrodoties kopā, mocītos un gribētu „atdalīties” cits no cita. Paša Frensisa Bēkona ciešanu plosītās gleznas parāda, cik precīzi Freids ir attēlojis viņam tuva cilvēka personības struktūru un psihes īpatnības.   

Ar katru gadu ciešanu un rūgtuma Freida gleznās kļūst aizvien vairāk. Lusjēns Freids ne tikai gleznoja sejas, viņš attēloja ikvienu detaļu, ikvienu ādas, muskuļu, kaulu pamatnes īpatnību, pārspīlējot katru defektu. Skatoties uz portretu „Smaidošā sieviete” (1958 - 1959), ir grūti iztēloties, ka šī sieviete - Sūzija Boita (Suzy Boyt) bijusi viņa mīļākā un viņiem bijuši bērni. Pat attēlojot zīdaini gleznā „Bērns uz zaļa dīvāna”  (1961), Lusjēns Freids skatās uz viņu pilnīgi objektīvi, bez mazākā aizkustinājuma. Un tas nav „svešs” bērns, tā ir viņa meita. 

Lusjēns Freids bez kādas kautrēšanās novilka apģērbu visiem (karaliene Elizabete neskaitās). Kailie ķermeņi viņa gleznās „Kaila meitene guļ” (1968), „Kailās portrets” (1972 - 1973), „Kailais vīrietis ar žurku” (1977-  1978) ir neglīti, pat kroplīgi, bez kādas erotiskās pievilcības, tajos nav ne miņas no seksualitātes. Tie var izraisīt riebumu, taču pats mākslinieks mīlēja savus modeļus. Tie viņam likās interesanti, viņš tos pētīja kā anatoms un histologs. Lusjēns Freids atkailināja audeklos modeļu ķermeņus tāpat, kā pasaulē pirmais psihoanalītiķis Zigmunds Freids „atkailināja” savu pacientu dvēseles, lai izpētītu viņu slepenās vēlmes un bailes. Un vēl viena paralēle - Zigmunds Freids aprakstīja klīnisku gadījumu no savas prakses un piešķīra pacientam apzīmējumu „Žurku cilvēks”.      

Katrs mākslinieks savās gleznās stāsta par sevi, par savām attiecībām ar cilvēkiem, savu pasaules uztveri. Gleznā „Lielais interjers, W9" (1973) krēslā sēž pilnīgi saģērbusies sieviete, uz kušetes (kušetes, dīvāni, gultas, matrači un palagi allaž ir pilntiesīgi viņa gleznu varoņi) guļ puskaila jauna sieviete (zem jostasvietas viņa ir apsegta ar pārklāju). Sieviete krēslā ir Lusjēna Freida māte Lūsija, meitas uzvārdā Braša (Lucie née Brasch). Lusjēns Freids neriskēja attēlot gleznā sevi, taču ir pilnīgi skaidrs, ka tieši viņš guļ uz kušetes sievietes veidolā. Iespējams, Lusjēns attēlojis sievieti maskēšanās nolūkā. Bet varbūt otrādi, gribējis pavēstīt par savu vēlmi būt „sievietei meitai”. Krēslā, aizgriezusies no viņa/viņas, tukšumā lūkojas mākslinieka māte. Gandrīz tāpat, puspagriezienā par deviņdesmit grādiem, savus pacientus uzklausīja Zigmunds Freids. Pilnībā apģērbtie pacienti gulēja uz šaura dīvāniņa, pie sienas karājās paklājs, un kabinets bija piebāzts ar figūriņām, mēbelēm, grāmatām. Salīdzinot mākslas darbu ar Zigmunda Freida vadītajiem psihoanalīzes seansiem, iespējams ievērot gan pārsteidzošas paralēles, gan arī atšķirības. Mākslinieks vēlējās būt mātes pacients. Zigmunds Freids taču praktizēja psihoanalīzi ar savu meitu Annu, tāpēc dēls varētu kļūt par mātes pacientu. Bet kāpēc mātes krēsls ir tik vienaldzīgi pagriezts par simt divdesmit grādiem, nevis par pienācīgajiem deviņdesmit? Kāpēc gleznā viņa ir tik vēsi atsvešināta un nepieejama? Virspusēja atbilde: kad Lusjēns gleznoja šo darbu, viņa māte atradās depresijā pēc vīra, mākslinieka tēva nāves. Dziļāka: Lusjēns vienmēr tā izjutis savu māti - atsvešinātu, iegrimušu sevī, nespējīgu pieņemt savu dēlu tādu, kāds viņš ir. Kailās sienas, ļoti vienkāršās mēbeles ļauj domāt, ka mākslinieks izjutis pasauli sev apkārt kā neomulīgu, aukstu un tukšu.

Glezna „Mākslinieks un modelis” (1986 - 1987) pavēsta mums, kāpēc Lusjēns Freids nevarēja sadzīvot pat ar visskaistāko sievieti, un pauž viņa mīlestības uztveri. Uz dīvāna guļ kails vīrietis (modelis), viņš ir viegli ievainojams, neaizsargāts (kājas paplestas, dzimumloceklis nokarājas). Sieviete (māksliniece) ar otu, kas vairāk atgādina asu šķēpu, paceļas viņam pāri. Viņas skatienā nav ne iekāres, ne intereses, viņa ir iegrimusi sevī. Uz grīdas mētājas tukšas krāsu tūbiņas, un uz vienas viņa ir uzkāpusi ar kāju, izspiežot tās saturu. Nav jābūt psihoanalītiķim, lai izprastu šīs gleznas simboliku. Vara pieder sievietei, vīrietis ir vārgs un pakļauts, viņš ir atkarīgs no viņas labvēlības. Taču viņš sievieti neinteresē, viņa ir apspiedusi viņa seksualitāti, viņa vīrišķīgo pašcieņu. Vīrietis gan viņas, gan paša acīs ir impotents. Sievietes gleznās „Lielais interjers, W9" un "Mākslinieks un modelis" ir līdzīgas - viņām pieder vara, viņas ir iegrimušas sevī, otrs viņām nav vajadzīgs. 

Pēdējo dzīves gadu laikā mākslinieks sāka attēlot ne tikai dvēseles sāpes, bet arī sāpes bez apzīmējuma un satura, bezvārda šausmas, tīras ciešanas, kas viņu pavada visu mūžu. „Pašportrets, atspīdums” (2002). Tā bija diža pāreja no ārējo ciešanu iemeslu meklējumiem - „dzīve ir slikta, tāpēc man arī ir slikti” - pie apziņas „dzīve var būt visāda, bet man ir slikti tāpēc, ka es esmu tāds, kāds esmu”.