Melānija Klaina - kā zinātniski ienīst savus vistuvākos

Ieva Vilciņa

Tādu vārdu kā Freids droši vien vismaz dzirdējušas esam visas. Pavirši izsakoties, viņš ielika pamatus psihoanalīzei un ir pie vainas tam, ka mūsdienās dažs labs visas likstas spekulatīvi noveļ uz seksuālu neapmierinātību. Taču psihoanalīze nebūt nav tikai Freids un seksualitāte. Un arī ne ar tādi vairāk vai mazāk dzirdēti vārdi kā Fromms un Berns.

Sievietes allaž ir aizrāvušās ar psihoanalīzi, savukārt psihoanalīze vienmēr izvēlējusies izcilas sievietes. Vīrieši kļūst radoši dumpīguma un pretestības jūtu iespaidā - viņi visspēcīgāk izpaužas tad, kad ir jākaro un jāprotestē. Savukārt sievietēm radošais potenciāls atbrīvojas “pateicoties tam un tam”, vairāk pakļaujoties, nevis ietiepjoties, atbalstot, nevis noliedzot. Taču, lai cik savādi tas arī būtu, sievietes prāta izauklētais var būt daudz skarbāks un nežēlīgāks par vīrieša radīto. Psihoanalīzes teoriju par naidu un skaudību radījusi kāda maiga un apburoša sieviete, triju bērnu māte psihoanalītiķe Melānija Klaina.

Viņas bērnības traģēdijas

Melānija ir dzimusi Vīnē. Viņas vecāki bija interesants pāris. Melānijas tēvs jaunībā tika piespiests izvēlēties reliģiozu karjeru un pret paša gribu apprecināts ar meiteni, kuru līdz kāzām pat ne reizi nebija redzējis. Lielāko dzīves daļu viņš tā arī nocīnījās par elementārām tiesībām būt pašam. Pirmām kārtām viņš atteicās no Dieva un reliģijas un iestājās universitātē, lai studētu medicīnu. Tad šķīrās no apnikušās sievas un sāka strādāt par zobārstu. Četrdesmit gadu vecumā kaislīgi iemīlējās un apprecējās ar uzņēmīgu 25 gadus vecu daiļavu Libušu. Jaunā sieva nesēdēja rokas klēpī salikusi, gaidot, kad vīram sāks veikties finansiālajā jomā, un pati atvēra eksotisku augu un dzīvnieku veikaliņu. Tajā laikā tā bija neiedomājama pārgalvība, tomēr bizness zēla un plauka pat visgrūtākajos laikos.

Melānija bija ceturtais bērns ģimenē. Viņai bija divas māsas - Emīlija un Sidonija - un brālis Emanuels. Sidonijai bija tuberkuloze - lielāko sava īsā mūža daļu meitene pavadīja dziednīcās. Mājās slimnieci pārveda nomirt, un viņa to zināja. Sidonija iemācīja piecus gadus vecajai māsiņai lasīt un rakstīt, lika pie sirds, ka tai nu būs jādzīvo “par viņām abām”, un izdzisa kā svece knapi deviņus gadus veca.

Pēc Sidonijas nāves Melānija pieķērās brālim. Viņa veltīja Emanuelam dzejoļus, kas 15 gadus veco pusaudzi aizkustināja līdz asarām. Emanuels bija ļoti apdāvināts - spēlēja klavieres, rakstīja nopietnas esejas par literatūru un filozofiju. Un tāpat kā Sidonija zināja, ka daudz viņam nav atlicis, - jaunietis sirga ar sirds reimatismu, kas tai laikā bija neārstējams. Emanuelam bija jāatsakās no sapņa kļūt par ārstu, tomēr nāvējošā slimība nenocietināja viņa sirdi. Brālis ar patiesu prieku gatavoja mazo māsu Medicīnas fakultātes iestājpārbaudījumiem, mācīja sengrieķu un latīņu valodu, sajūsminājās par Melānijas spējām un paredzēja māsai diženu nākotni.

Pasaule nav vainīga, ja dvēsele ir slima

Analizēt Melāniju būtu bezjēdzīgi, var vienīgi pateikt pašu galveno - kā īsts maitasgabals meitēns bija jau piedzimis. Viņa neieredzēja tos, kurus mīlēja, un pastāvīgais žēlums pret sevi lika viņai grimt vienā depresijā pēc otras. Mūsu personību veido gan audzināšana, gan dzīves apstākļi. Taču ne tikai - kaut ko mēs saņemam arī no Dieva vai dabas, kā nu kuram labpatīk. Un šis “kaut kas” ir ne tikai spējas un acu krāsa, tās ir arī personības iezīmes, kuras nevar ne apslāpēt, ne iznīdēt. Var vienīgi iemācīties ar tām sadzīvot. Citi piedzimst ar mīlestību sirdī, citi - kā Melānija - ar naidu.

Viņai bija fantastiski paveicies ar ģimeni. Lai arī tēvs un māte vairāk uzmanības veltīja vecākajiem smagi slimajiem bērniem, Melānija tika mīlēta stiprāk par visiem. Arī brālis un māsa dievināja gudro mazulīti. Visas viņas ļaunīgās jūtas atdūrās pret labvēlību, apbrīnu, rūpēm un sašķīda drumslās. Šīs drumslas sāpīgi dūrās sirdī - kā gan var just greizsirdību pret tēvu tik maiga un mīloša brāļa dēļ? Kā iespējams just nenovīdību pret gudro un strādīgo māti, kas būtībā viena pati uztur māju un ģimeni, ne mirkli par to nežēlodamās?

Labā un draudzīgā ģimenes noskaņa jau agrā jaunībā ļāva Melānijai izvēlēties vienīgo pareizo atbildi - savu ciešanu iemesls bija viņa pati, nevis pretīgā pasaule. Tātad - jāmaina sevi, nevis pasaule. Bet kā? 

Mīlestība nelīdz

Melānija bija valdzinoša un sievišķīga, brāļa draugi viņu apjūsmoja un aplidoja. Melānija iepazinās ar inženieri ķīmiķi Arturu Klainu un neprātīgi samīlējās, un cerēja, ka beidzot kāds pilnībā piederēs viņai vienai pašai. Visi plāni pabeigt Medicīnas fakultāti izkūpēja gaisā - sirdij jau nepavēlēsi.

Deviņpadsmit gadu vecumā viņi saderinājās. Arturs profesijas dēļ bija spiests pastāvīgi ceļot no vienas vietas uz otru. Kad topošajam vīram bija jādodas uz Čehiju, Arturs augstsirdīgi atļāva līgavai divus gadus palikt Vīnē, lai iegūtu vismaz kādu izglītību. Melānija iestājās universitātes Humanitārajā fakultātē, bet gadu pēc brāļa nāves pameta mācības un apprecējās. Melānija bija pārliecināta, ka vīra mīlestība aizpildīs tukšumu dvēselē un izdziedēs no depresijas. Tomēr laulība izrādījās lielākā un nozīmīgākā šīs sievietes dzīves kļūda.

Noskaidrojās, ka mīļotais vīrs nevar uzmanību veltīt tikai viņai un tā draudzīgi jādala arī starp darbu un māti. Jaunajai ģimenei nebija savu māju - viņi mētājās pa Eiropas fabriku pievārtēm. Un, kamēr Arturs kārtējo reizi meklēja dzīvokli jaunā vietā, neatkarīgajai Melānijai bija jādzīvo pie vīramātes. Viņa smaka nost aprobežotajā, provinciālajā gaisotnē. Melānija bija pieradusi dzīvot intelektuālu diskusiju gaisotnē - tēvs zināja vairākas valodas, vakaros visi ģimenē mēdza diskutēt, kurš ir dižāks dzejnieks: Gēte vai Šillers. Melānija rūgti nožēloja, ka nav pabeigusi universitāti, viņa jutās pievīlusi māsas un brāļa cerības. Diženo nākotni Klaina kundze bija iemainījusi pret bezjēdzīgu nīkšanu Silēzijas un Slovākijas mazpilsētās.

Tad pasaulē nāca meita Melita un dēls Hanss, bet dvēsele bērnos nerada mieru. Arī attiecības ar vīru kļuva arvien sliktākas - kādas gan iespējamas attiecības starp cilvēkiem, kam pat nav, par ko parunāt?!

Tu mani nevari ciest? Jo labāk tev!

Visbeidzot Arturu Klainu pārcēla uz Budapeštu. Melānija pirmoreiz uzzināja par psihoanalīzi un uztvēra to kā pēdējo glābiņu - sāka ārstēt depresiju, kā arī apgūt psihoanalīzes teoriju un apmeklēt psihoanalītiķu biedrības sanāksmes. 1912. gadā nomira Melānijas māte un piedzima trešais bērns - dēls Ēriks. Sekojot tā laika modei, Melānija ķērās pie puikas analizēšanas, vēl pirms viņš iemācījās runāt. Uz šīs personīgās pieredzes pamata Melānija izstrādāja vairākus zinātniskus darbus.

Pārsteidzošs fakts - sieviete eksperimentēja pati ar savu bērnu, lai izpētītu tādu parādību kā noraidošā uztvere. Freida ārstēšanas metodes pamatā bija pozitīvā uztvere - pacients uztver psihoanalītiķi kā mīlošu māti, gādīgu tēti, ideālu mīļoto un cenšas izdabāt sev tuvam cilvēkam, tādējādi mainoties uz labo pusi. Ik pa laikam analīzes procesā negaidīti parādījās noraidošā uztvere - pacients sāka ienīst ārstu gluži tāpat kā ļaunu pamāti vai tirānisku tēvu. Psihoanalītiķi šādus gadījumus ļoti pārdzīvoja un bija izstrādājuši īpašas metodes, kā cīnīties pret ne-mīlestību un noraidošo uztveri. Taču līdz brīdim, kad uz skatuves parādījās Melānija, nevienam ne prātā nebija ienācis, ka ārstēšanu tikpat labi var balstīt arī uz naidu pret analītiķi un gūt panākumus, spītējot šim naidam. Melānija pirmā paziņoja: “Neieredz?! Ļoti labi! Lai tik tā turpina! …Savukārt mēs pie tā pastrādāsim...”

Pie šāda secinājuma bija nonākusi māte, kas analizēja savu miesīgo bērnu no divu gadu vecuma, kad maigums un mīlestība ir mazuļa primārās vajadzības! Nav grūti iedomāties, kādas bija mātes un bērnu savstarpējās attiecības. Maigi izsakoties - vēsas. Daudzus gadus vēlāk kāds uzticams Melānijas teorijas sekotājs doktors Glovers piekrita analizēt viņas pieaugušo meitu, kas jau bija precējusies un pēc izglītības arī psihoanalītiķe. Glovers dabūja noklausīties tik daudz interesanta par mīļo māmiņu, ka uz visiem laikiem atsala pret spožajām Melānijas teorijām. Pēc mis Klainas uzskata, katrs bērns ir pārpilns naida jau kopš dzimšanas. Glovers savukārt pārliecinājās, ka meitai patiesi ir atzīstami iemesli naidam, kam ar dabas māti šai gadījumā nav nekāda sakara.

Melānijas zinātniskais darbs bērnu psihoanalīzē tika uzņemts ar vispārēju interesi. Tam sekoja kautrīgs mēģinājums uzsākt savu praksi un ārstēt mazos pacientus. Bet tad Arturu Klainu pārcēla uz Šveici. Viņš, kā jau ierasts, ģimeni pa ceļam izmitināja Slovākijā pie mātes un pats devās sagatavot jauno mājvietu. Melānija inerces dēļ piekrita laulātā drauga plāniem, tomēr dzīve provincē bez darba, bez domubiedru pulciņa, zem viena jumta ar piekasīgo vīramāti bija tīrās mocības. Atšķirībā no iepriekšējām reizēm tagad Melānija zināja, ko grib no dzīves. Godīgi sagaidījusi Arturu, viņa nelokāmi paziņoja, ka ne uz kādu Šveici nebrauks. Arī trīs bērni nebija nekāds šķērslis - 1922. gadā pāris tika oficiāli šķirts.

Vīrieši viņas dzīvē

Melānija atkal ķērās pie privātprakses, bet drīz vien saprata, ka viena to nepavilks. Citi psihoanalītiķi allaž aizrādīja, ka viņai nav medicīniskās izglītības un attiecīgi nekādu tiesību strādāt šajā nozarē. Nu Melānija varēja kost pirkstos, ka, skriedama pie vīra, nav parūpējusies par sevi.

Budapeštā viņai bija savs psihoanalītiķis doktors Šāndors Ferenci - labsirdīgs un kautrīgs vāja rakstura cilvēks. Ilgus gadus ārsts bija lolojis platoniskas jūtas pret kādu precētu sievieti, kurai bija nepieciešams ne vairāk, ne mazāk kā Pirmais pasaules karš un visu 19. gadsimta morāles normu sagrāve, lai beidzot uzdrīkstētos kļūt neuzticīgai vīram. To izdarījusi, viņa trīcēja un drebēja šausmās, ka tik kāds to neuzzina, un tikai pēc dzīvesbiedra nāves beidzot atļāvās parādīties publiski kopā ar Ferenci. Pamatojoties uz šo savu skumjo personisko pieredzi, ārsts apgalvoja, ka sievietēm jau no dabas smadzenes ir mazāk attīstītas, tāpēc viņām vajadzīgas nevis politiskās tiesības, bet gan tiesības izvēlēties seksa partneri.

Ferenci darba metodes bija īpašas - psihoanalīzes laikā pacients tika uztverts kā bērns. Savukārt psihoanalītiķis ieņēma labās māmiņas lomu un sniedza mazulim visu, ko vien tas iekāroja. Šo viņa teoriju vēlāk gan nopietni apstrīdēja stingrais tēvocis Freids.

Jaukais Ferenci ar savu labvēlību acumirklī iekaroja Melānijas simpātijas. Sākotnēji viņa sapņoja, ka pamodinājusi vīrietī kādas īpašas jūtas, līdz atklāja, ka ir tikai viena no daudzajām, kam viņš seansa laikā glauda galviņu. Lai arī Melānija bija itin piemīlīga, klēpja sunīša loma nebija domāta viņai. Melānija uzskatīja, ka ir gudrāka un stiprāka par savu ārstu. Turklāt viņas ausīs bija nonākušas ziņas par skandalozo Ferenci dubultromānu - dakteris ārstēja māti un meitu un, lai nevienu neaizvainotu, gulēja pārmaiņus ar abām. Tādējādi ar Ferenci nekas nevarēja sanākt. Turklāt viņš paniski baidījās no temperamentīgās Melānijas niknuma lēkmēm seansu laikā, un sabiedrībā nemitīgi klīda pikantas tenkas par viņa romāniem. Ferenci nevarēja kļūt par to palīgu karjerā un aizstāvi pret skaudīgajiem kolēģiem, kāds bija vajadzīgs Melānijai.

Ar Berlīnes psihoanalītiķi Karlu Abrahamu Melānija iepazinās kongresā Hāgā 1920. gadā. Viņam itin atbilstošs bija tajos gados populārais apzīmējums samta mūris. Abrahamam bija laimīga laulība. No sievietes viedokļa - drošs un uzticams, gluži kā māmiņu demagoģisko pamācību varonis “sievu nepamet, tātad arī tevi, meitiņ, nepametīs”. Salīdzinājumā ar nelīdzsvaroto un haotisko Ferenci Abrahams bija kā bronzas piemineklis - ne gluži skaistulis, bet īsts vīrietis. Jāteic, viņš aiz Melānijas piemīlīgās sejiņas uzreiz samanīja arī neparastu talantu.

Šī tikšanās Holandē arī bija pēdējais trieciens brūkošajai Melānijas laulībai - pēc Karla Abrahama iepazīšanas viņai kļuva pretīgi pat skatīties uz vīru, kur nu vēl klausīties, ko viņš runā. Kad 38 gadus vecā Melānija atjēdzās sasistas siles priekšā, Abrahams nolēma izmantot iespēju un iegūt savai Berlīnes praksei vēl vienu izcilu psihoanalītiķi. Karls ieņēma visai augstu sabiedrisko stāvokli un līdz šim nekad nebija piekritis analizēt kolēģus, baidīdamies tādējādi ar tiem zaudēt nepieciešamo profesionālo distanci, bet Melāniju viņš bija gatavs iegūt jebkuriem līdzekļiem - lai tikai viņa piekristu palikt Berlīnē.

Melānijas sirds notrīsēja. Beidzot kārotais bija klāt - nu viņa kādam bija kļuvusi par kaut ko īpašu, par kaut ko neatkārtojamu. Melānijas biogrāfi kautrīgi jūtas pret Abrahamu dēvē par “aizraušanos”. Pareizāk gan būtu tās saukt īstajā vārdā - par mīlestību. Tā no tiesas ir laime, ka tevis cienīts cilvēks, iepazinis tevi ārkārtīgi dziļi un izzinājis visus tavus trūkumus, joprojām nepārstāj tevi cienīt un apbrīnot... Melānija pārcēlās uz Berlīni, iekārtojās jaunajā dzīvesvietā un sāka strādāt. Tie bija oriģinālā talanta ziedulaiki. Privātā psihoanalīze ilga 14 mēnešus.

1925. gada Ziemassvētku dienā Karls Abrahams negaidīti mira no plaušu karsoņa. Šī nāve satrieca Melāniju - gan kā sievieti, gan kā cilvēku. Viņa skaudri apjauta, ka zaudē visus, kam pieķeras. Viņa nebija vainojama ne mīļotās māsas, ne brāļa, ne tēva un mātes, ne sava psihoanalītiķa nāvē, tomēr, kā uzskata senie ķīniešu gudrajie, tik gara līdzīgu notikumu virkne kaut ko nozīmē.

Melānijai likās, ka viņa nes iznīcību visiem, ko mīl. Viņa centās izprast, kas tad viņas dvēselē ir tik nāvi nesošs. Melānija burtiski preparēja savu psihi, līdz aizrakās līdz vismelnākajai skaudībai un instinktam iznīcināt visu labo, ko nevar dabūt sev. Savus atklājumus viņa sāka izmantot, ārstējot pacientus - gan bērnus, gan pieaugušos -, un sasniedza ievērojamus rezultātus. 

Nabaga briesmone

Bija tikai viena bēda - sentimentālajiem vāciešiem un romantiskajiem austriešiem vairāk pie sirds gāja, piemēram, Annas Freidas teorija, ka gan pieaugušais, gan bērns dzīvo mīlestībā un pārtiek no mīlestības. Turpretī Melānija, pat strādājot ar bērniem, bija skarba. Pati viņa nespēja mīlēt, tāpēc iemācījās izmantot savā darbā nepatiku, ko pret sevi izraisīja. Pēc Melānijas teorijas, jaundzimušais izjūt seksuālu neapmierinātību, jau nākot pasaulē. Pieaugot bērns atceras savus zīdaiņa seksuālos pārdzīvojumus, vecāku intīmos kontaktus, kā arī cīnās ar mokošo trešā liekā sajūtu. Melānija secināja, ka mazulis ir greizsirdīgs uz mātes krūti - piena un visu labumu avotu, viņš vēlas to visu pievākt sev, tāpēc arī kož un kliedz. Savukārt jau paaudzies bērns tirda sevi ar psihi ārdošām sirdsapziņas ēdām.

Pat rūdītajiem psihoanalītiķu nerviem kaut kas tāds šķita par traku, un daudzi skaļi protestēja pret Klainas teorijām. Bet tie daži, kas noticēja un sāka strādāt pēc viņas metodes, analīzē izmantojot pret analītiķi vērstu naidu, pārliecinājās, ka tā ir iedarbīga. Tiesa - nav domāta visiem.

Psihoanalīzes seansa laikā trīs gadus vecs bērns spēlējas ar vilcieniņu un sarīko dzelzceļa katastrofu. “Ahā,” secina Klaina, “viņš ir bijis vecāku dzimumakta liecinieks, un tā guvis šo traumu.” Te gan piebildīsim, ka ne jau nu katram pieaugušam ārstam dzimumakts ir analogs katastrofai, un arī vairākums 2-3 gadus vecu bērnu, redzot fizisku mīlestības izpausmi, nebūt negūst psiholoģisku traumu. Tomēr nedrīkst aizmirst, ka Melānija ārstēja vissmagākos pacientus. Tādus kā viņa pati - skaudīgus, nelaimīgus, vientuļus cilvēkus, aizdomu pilnus un atriebīgus neprāšus. Viņa ārstēja tos, kam sveša mīlas akta redzēšana bija smaga psiholoģiska trauma, jo tur, kur divi kaut ko dara viens otra labā, trešais - nelaimīgais skauģis - ir lieks. Šiem pacientiem katrs Melānijas vārds bija svēta patiesība.

Angļiem skarbums ir pa prātam

Klainas skarbās teorijas guva panākumus Anglijā. Viņi jau bija pieraduši pie emancipētām sievietēm - dižām karalienēm un slavenām rakstniecēm. Vecajā labajā Albionā patstāvīgas, ekscentriskas lēdijas bija cieņā. Kad angļi nolēma ieviest paši savu psihoanalīzes skolu, viņi izvēlējās Melāniju kā visoriģinālāko teorētiķi.

Melānija pārcēlās uz Angliju, brīva kā putns vai arī absolūti vientuļa, - kā nu kuram tīk. 1934. gadā kalnos gāja bojā viņas vecākais dēls Hanss. Meita aizbrauca uz Ameriku - lai beidzot sāktu normālu dzīvi, bija nepieciešams vismaz okeāns, kas atdalītu no māmiņas. Melānija bija laimīga vai vismaz - mierīga, cik nu tā var izteikties par tādas dabas cilvēkiem. Bet tad uzradās Anna Freida.

Otras psihoanalīzes zvaigznes uzlēkšana izraisīja savdabīgu sabiedrības šķelšanos, kas saglabājusies līdz pat mūsdienām. Kā anekdotē - uz neapdzīvotas salas angļi uzcels trīs būdas: vienā būs mājas, kurās dzīvot, otrā klubs, uz kurieni aiziet, un trešajā klubs, ko ignorēt. Šāds princips eksistē arī angļu psihoanalīzē: ir Melānijas Klainas psihoanalītiķu biedrība, Annas Freidas sekotāji un Neatkarīgā biedrība, kas sintezējusi abu iepriekšējo teorijas un kur bez bažām drīkst iegriezties arī abu pirmo piekritēji. Visas trīs grupas vieno kopīga komiteja, kas pārstāv Anglijas psihoanalīzi pasaulē. Vienkārši un eleganti!

Labais skaidrāk saskatāms no attāluma

Melānija tā arī vairs neapprecējās, arī mīļāko viņai nebija. Viņa lieliski sapratās ar vīriešiem, bet nelaida sev tuvumā pat britu psihoanalīzes metru Ernstu Džonsu, patiesu viņas talanta pielūdzēju. Doktors Džonss dievināja Melāniju gan kā speciālisti, gan kā skaistu sievieti. Taču viņa nevēlējās neko personisku - sāpju un ciešanu bija gana. Tikai darbs, darbs un darbs. Turklāt tikai ar tādiem pacientiem, kas nevienu nemīl. Melānija pret tiem juta žēlumu un līdzjūtību, bet nekad nepieļāva šādas jūtas pret sevi, lai gan tas bija tik nekārtīgi nepieciešams.

Visu dzīvi Melānija mocījās ar smagu depresiju - tā bija samaksa par centieniem cīnīties ar savu drūmi melno dvēseli. Taču, ja šīs cīņas nebūtu, naids sagrautu visu, kam pieskartos. Melānijā bija kaut kas pārcilvēcīgs - kā sengrieķu traģēdiju varonēs. Bija grūti, pat neiespējami mīlēt šo sievieti, bet nav iespējams nesajūsmināties par viņu. Vislabāk Melānijā ir lūkoties no attāluma - tad viņa šķiet gudra un brīnišķīga. Melānija Klaina nomira 1960. gadā - brīva un slavena.

Melānija Klaina neticēja Dievam. Viņa nespēja to iedomāties kā mīlošu un visu piedodošu, savukārt ļauns un atriebīgs tas viņai nebija vajadzīgs - tāda bija viņa pati. 

Melānija apbrīnoja savu māti - skaistu, apburošu, drosmīgu un izglītotu sievieti - un ļoti cieta no apziņas, ka ir nepilnvērtīga salīdzinājumā ar viņu. Par spīti abu pavisam ne sirsnīgajām attiecībām, Melānija pieņēma smagi slimo māti savā mājā un uzticīgi kopa līdz pat viņas nāvei. Tieši māte Melānijai bija iemācījusi drosmīgi uztvert neizbēgamo, un to viņa uzskata par vienu no nozīmīgākajām mācībām, ko dzīve viņai sniegusi.

Kad Melānija un viņas pieaugusī meita vēl dzīvoja kopā, abas dažkārt tā strīdējās, ka mežonīgo kliedzienu un lamu pārbiedētie pacienti baidījās zvanīt pie durvīm un kautrīgākie vispār devās prom uz neatgriešanos.

"Lilit" 2005. gada aprīlis