Vīrietis un sieviete. Londona un Parīze.
Mēs bieži nespējam saprast, ar ko sievietes psiholoģija atšķiras no vīrieša psiholoģijas. Un vai mūsu vispārējās vienlīdzības un pārbīdīto robežu laikmetā starp tām vispār ir kādas atšķirības?
Agrāk vīrieša un sievietes uzvedība strikti atbilda mūsu anatomijai un fizioloģijai. Tagad, kad vīriešiem un sievietēm ir vienlīdzīgas tiesības, mēs esam nosprieduši, ka viņi vispār ir vienādi. Un mūsu atšķirību uzsvēršana tiek uzskatīta par „politiski nekorektu”. Katrs uzvedas tā, kā uzskata par vajadzīgu. Un dažkārt mūsu izturēšanās nonāk pretrunā ar mūsu dabu. Cilvēki brīnās, kāpēc viņi izjūt diskomfortu? Tāpēc, mīļie, ka vīriešiem un sievietēm ir dažādi eksistences principi, un arī attieksme pret dzīvi atšķiras. Vīrietis visā ielien, ielaužas sistēmas un problēmas iekšienē, apkārtējie viņam ir svarīgi, interesanti, un viņš grib ikvienu izmantot, „likt lietā”. Sieviete ir gatava pieņemt, ļaut sevī ienākt un tīksmināties par sevi. Un, lai sajustu harmoniju ar sevi un pasauli, mums ir jāakceptē šīs atšķirības.
„Vīrišķā” un „sievišķā” sadalījuma loma mūsu pasaulē ir tik liela, ka pat pilsētām ir savi tēli, vīrišķais vai sievišķais. Palūkosimies, kāda ir atšķirība starp vīrieša un sievietes psiholoģiju, ņemot par piemēru divas lielas galvaspilsētas.
Viņš - Londona
Jūs ielidojat Londonā, un kopš pirmā brīža jums uzbrūk spilgta, krāsaina, izteiksmīga reklāma, kas klāj teju vai katru brīvo virsmu. „Ienāc, nopērc, paskaties!” Jūs iesēžaties autobusā, lai aizbrauktu no lidostas uz mājām, un jums liek (You must - jums vajag, un nekādu divdomību, teiksim, You may - “ja neiebilstat, tad esiet tik laipni”) piesprādzēties. Taksometrā tas pats - “apsēdieties un piesprādzējieties!”
Jūs ienākat metro, un atkal reklāma: spilgta, nepārprotama, interesanta. Tā iespiežas jūsu smadzenēs. Jūs nolemjat noskatīties izrādi un dodaties uz teātri. Izrāde ir beigusies, un jums uzbrūk nupat no skatuves nokāpusī trupa ar spainīšiem rokās: „Ziedojiet Āfrikas badacietējiem, AIDS slimniekiem no trešās pasaules valstīm, zemestrīču upuriem Dienvidamerikā!” Ziedojiet sērdieņiem. Turklāt ievērojiet, ne tikai savējiem, bet galvenokārt svešiem. Londona ir cēla kā īsts vīrietis. Taču Londona nav ubags: „Ak, atmetiet man, nelaimīgajam”. Londona vienkārši ņem savu, ņem kā vīrietis. Pašpārliecināts vīrietis, kurš zina, kas viņam vajadzīgs, un saprot, ka nedot viņam nav iespējams. Un ņemiet vērā - nekādas nekaunības!
Tiek reklamētas ne tikai preces un pakalpojumi, par kuriem jāmaksā. Jūs aicina bez maksas apmeklēt muzejus, izstādes. Par tām jau ir samaksājuši britu nodokļu maksātāji, bet jūs tik un tā aicina.
Restorānā jūs uzaicinās apsēsties pie galdiņa, iedos ēdienkarti, pieņems pasūtījumu, atnesīs ēdienu un „neaizmirsīs” atnest rēķinu, kad jūs to palūgsiet. Jūsu „briesmīgā” angļu valoda nevienu nekaitina un neapvaino. Londonā dzīvojošie ārzemnieki nebaidās izrādīt, ka nav angļi. Izdzirdot jūsu akcentu, ar jums sāks runāt itāliski, franciski, krieviski. Londonā visi staigā ātri, cilvēki traucas no punkta A uz punktu B, viņiem ir mērķis, līdz kuram viņi cenšas nokļūt. Viņi sasniegs galapunktu un tur arī paliks, vienalga, vai tas ir birojs vai parks.
Londona ir notikumu pilna. Tā ir interesanta. Un jums ir sajūta, ka jūs neesat paguvis visu apmeklēt, visur pabūt. Londonieši par jums interesējas, jūs viņiem neesat vienaldzīgs, un viņi jūs „pārņem”, turklāt tik prasmīgi, ka jums iepatiksies un jūs gribēsiet braukt šurp vēl un vēl.
Viņa - Parīze
Parīze ir pavisam citāda. Lidosta ir garlaicīga, metro pelēks. Reklāmas uz tuneļu sienām - blāvas papluinīta papīra lapas. Viņi jums paziņo, nu tā - jūsu zināšanai, ka Parīzē būs Daniels Barenboims. Taču jums nerodas sajūta, ka jūs kādam koncertā būsiet vajadzīgs. Jums pašam jāinteresējas par diriģentu, par operas izrādi. Jūs varat atnākt uz koncertu, uz izrādi, taču tā ir jūsu vēlme. Jūs neiekaro, jums neuzbāžas. Taču jūs ir gatavi pieņemt. Biļešu uz Grand Opera, protams, nav. Bet jūs ļoti gribat? Ļoti, ļoti? Tik un tā gribat? Jā, vispār jau biļetes ir. Par 200 eiro centrālajā ložā. Jums šķiet, ka tas ir dārgi?! Jūs, burtiski, sadzirdat pilsētas sievišķīgās intonācijas: „Vai tad es neesmu tā vērta? Es esmu tik skaista!” Un jūs maksājat augstu cenu, lai piekļūtu brīnišķīgai izklaidei.
Parīzei jūs neesat īpaši vajadzīgs. Tā ir sieviete, kuru jums vajag apburt, kurai jums vajag iepatikties, un tad, un tikai tad jūs tiksiet pie kārotā. Bet, ja neiepatiksieties, viņa sevi neparādīs, un, ja nekaunīgi līdīsiet, kur nevajag - vispār atraidīs un pat nolamās. Un jūs brīnīsieties, kāpēc Hemingvejs sadomājis uzrakstīt: „Redzēt Parīzi un mirt.”
Parīzē nevajag mirt, Parīzē vajag dzīvot. Bet labi dzīvot var tikai ar sievieti, kurai jūs patīkat vai sliktākajā gadījumā - kurai jūs neriebjaties. Bet pat tad, ja sieviete jūs mīl, viņa maksā dārgi. Skaistums prasa nevis upurus, bet naudu, un naudu viņai dod vīrietis. Ja jums šīs naudas nav, nav arī mīļās sievietes. Jūs nedzīvojat viesnīcā Rivolī ielā, Senžermēndeprē vai Marē kvartālā, kur ir daudz pieticīgāk, bet tik un tā nav lēti. Bez naudas neizdosies izbaudīt rīta radziņu un kafijas tasi parastā bistro līdzās metro stacijai. Un jūs neieraudzīsiet pilsētas sievišķo dvēseli: kā nabadzīgs, acīmredzami garīgi slims cilvēks ienāk kafejnīcā ar savu suni, lai samainītu sīknaudu pret papīrnaudu, kā ar viņu sarunājas bankas klerki, kuri ieskrējuši padzert kafiju pirms darba, kā apmeklētāji glauda viņa suni un cik viņš ir laimīgs, it kā, un būtībā tā arī ir, glaudītu viņu pašu. Sievietes vienmēr ir žēlsirdīgas un laipnas pret dzīves pabērniem.
Cilvēki Parīzē bauda dzīvi, viņi neskrien pa ielu, necenšas noķert aizbraucošu metro vagonu. Dzīve ir skaista, un nav vajadzības skriet tai garām. Ceļš ir tikpat svarīgs kā mērķis. Parīze ir pārliecināta, ka jūs esat šurp atbraukuši baudīt. Tā nesaprot jūsu steigu. Jūs esat kafejnīcā, es nemaz nerunāju par restorānu! Jūs sēžat, jūs gaidāt ēdienkarti, jūs gaidāt viesmīli, lai viņš pieņemtu pasūtījumu, jūs gaidāt savu omleti, jūras veltes vai gaili vīnā, bet pats pārsteidzošākais ir tas, ka jūs gaidāt, kad no jums paņems naudu un jūs varēsiet aiziet. „Jūs taču esat pie mums, jums taču ir labi, tad kurp jūs tā steidzaties?”
Parīze ir mazliet aizvainota, tā nesaprot, kāpēc tā ir tik skaista, bet jūs nerunājat franciski un „uzbāžaties” ar savu angļu valodu. Parīze ir greizsirdīga, tā ir sašutusi par to, ka jūs nepārzināt franču kultūru. Kā, citas pilsētas un valstis arī jūs interesē?! Sieviete grib palikt vienīgā un neatkārtojamā. Izturieties pret viņu iecietīgi. Pasakiet kaut pāris vārdus viņas valodā: “Bonjour! Bonsoir! Au revoir! Merci beaucoup! Avec plaisir!” Viņa jutīsies jums pateicīga par to, ka jūs esat viņu pamanījuši!
Gan Londona, gan Parīze ir ievērojamas. Londona iekļūst mūsos. Parīze maigi mūs pieņem. Brīnišķīgs pāris: solīds vīrietis un fantastiska sieviete!
