Federiko Baroči (1533 - 1612) gleznu izstāde Londonas Nacionālajā galerijā 27.02.2013. - 19.05.2013.

Federico Barocci (1533 - 1612) Exhibition Brilliance and Grace in The National Gallery (London) 27.02.2013. - 19.05.2013.

Dažreiz rodas iespaids, ka tēlotāja māksla attīstās lēcienveidīgi, it kā līdz noteiktam brīdim mākslinieki gleznās izpaustu vienu ideju, piemēram, svētuma vai ciešanas, un neprastu attēlot uz audekla sarežģītas emocijas un pretrunīgas jūtas. Pēc tam paiet daži gadi - un piepeši visi jau prot, glezno citādi, un kritiķi nodēvē jauno manieri kādā modīgā jaunizgudrotā vārdā, kas beidzas ar piedēkli -isms.

Bet tu, cilvēks, staigā pa galerijām un skaties, ka šis „jaunais” ir pastāvējis vismaz dažus gadsimtus pirms savas oficiālās parādīšanās, pirms goda „isma” piešķiršanas un vispārējās atzīšanas vai pat pielūgsmes. Un tevi sāk mocīt jautājums: kāpēc mākslinieki gleznoja „pielaizītas” gleznas? Kāpēc jaunais skatījums, jaunā prasme tik ilgi tika slēpta no tautas? Kāpēc šie audekli negreznoja baznīcas un pilis? Šīs domas mani pārņēma Federiko Baroči darbu izstādē.

Viņa lielie audekli par reliģiskām tēmām un tām sagatavotie uzmetumi atradās vienā un tajā pašā zālē, bija novietoti līdzās. Varēja salīdzināt Svētā Jāzepa, Jāņa Kristītāja, Svētā Zakarija, Svētā Franciska, Madonnas un Jēzus bērniņa sejas zīmētajās skicēs un pabeigtajās vispāratzītajās gleznās. Uzmetumi izrādījās daudz labāki. Tajos varoņu izjūtas ir daudzveidīgākas, interesantākas, sarežģītākas. Dažkārt sejas izteiksme skicēs radikāli atšķiras no lielajos audeklos redzamā „salduma” un salkanā žēlīguma. Madonna un bērns uzmetumos vispār neizskatās žēlsirdīgi, bet gan mazliet skumji un pilnībā nodevušies viens otram. Svētā Jāzepa sejā saskatāma piesardzība, kas robežojas ar aizdomīgumu. Jānis Kristītājs atgādina meiteni, kas apbrīno savu skaistumu un apzinās, kādu iekāri tā izraisa. Svētais Zakarijs smaida tā, it kā būtu veicis izdevīgu kapitālieguldījumu un justos ar to ārkārtīgi apmierināts. Svētais Francisks ar stigmām ir izbrīnīts, apjucis, nesaprot, kas īsti notiek, par ko viņam tāds gods vai tādas ciešanas.

Uzmetumi ir dzīvi. Un mums pēc vairāk nekā četrsimt gadiem liekas, ka būtu daudz labāk, ja pēdējā gleznas tapšanas posmā mākslinieks neaizkrāsotu kaislības un nenomainītu tās pret žēlsirdīgi svētulīgu sejas izteiksmi. Droši vien viņš arī pats būtu to vēlējies. Spriežot pēc laikabiedru atmiņām, Federiko Baroči ļoti ilgi veica sagatavošanās darbus, zīmēja daudz skiču, bet pēc tam ātri pabeidza gleznu. It kā pabeigšana viņam nebūtu svarīga vai arī viņš justu, ka pasūtītā „prece” savā pabeigtajā izskatā neatbilst viņa iecerei. Iespējams, viņš saprata, ka nevar runāt pretī ietekmīgajam pasūtītājam - baznīcai, negribēja riskēt ar naudu un slavu radošās pašizteiksmes dēļ. Bet varbūt viņš, būdams dziļi ticīgs cilvēks, kurš bija pārliecināts, ka reiz Vissvētākajai Jaunavai Marijai raidītā lūgšana izdziedinājusi viņu no smagas fiziskas kaites, nespēja gleznot svētos, Jēzus bērniņu un Jaunavu Mariju tāpat, kā gleznoja parastus mirstīgos.

Kā īsts mākslinieks viņš zināja, ka visi svētie, Jēzus bērniņš, Jaunava Marija nevar būt bezkaislīgas dvēseles, kas dzīvo „nebeidzamā žēlsirdībā”. Federiko Baroči saskatīja viņu patieso, dzīvo un jūtīgo sarežģīto dabu, taču nespēja to pieņemt. Viņš pats bija sev cenzors un dzīves laikā maksāja par to ar intereses zudumu pret gandrīz gatavo audeklu.

Baznīca pakāpeniski mainījās, reliģiskā glezniecība kļuva brīvāka, svētie, Vissvētākā Jaunava Marija un pat Jēzus Kristus - aizvien „cilvēciskāki”. Taču īstam lēcienam bija vajadzīgs, lai pasaule mainītos un kļūtu neviennozīmīga, lai mēs pārstātu dalīt visus un visu melnā un baltā, tīrā un netīrā, pareizā un nepareizā, pieļaujamā un nepieņemamā.