KARLS GUSTAVS JUNGS - Tikai vīrietis

Sandra Zaķe

Freids, kā  zināms, atklāja zemapziņu un izpētīja, ka to apdzīvo instinkti un apslāpētas vēlmes. Savukārt, viņa talantīgākais un mīļākais skolnieks Karls Gustavs Jungs tajā atrada vēl kaut ko - visu mūsu senču tūkstošgadīgo kopīgo atmiņu - un nosauca to par “kolektīvo bezapziņu”. Viņš bija pirmais zinātnieks, kurš sev izvirzīja jautājumu: “Cilvēka dvēsele – kas tas īsti ir?”

Reiz jauniņais Jungs lasīja studentiem lekciju par hipnozi. Telpā ieveda sievieti, kura jau septiņpadsmit gadu bijusi paralizēta. Jungs lūdza, lai viņa pastāsta par savu dzīvi, un jau itin drīz to nožēloja, - viņas runu plūdus nebija iespējams apturēt.

Tad viņš sievieti pārtrauca, teikdams: “Tagad es jūs hipnotizēšu.” Viņa iekrita dziļā transā nemaz nesagaidījusi hipnozes sākumu. Par spīti tam, ka nu jaunais pedagogs izmisīgi centās viņu atmodināt, viņa turpināja nepārtraukti runāt vairāku desmitu ķiķinošu studentu klātbūtnē. Visbeidzot sieviete atvēra acis, izsaucās: “Esmu izdziedināta, dakter!” - aizmeta kruķus un pati savām kājām izgāja no kabineta, atstādama Jungu pilnīgā neizpratnē. Kopš tās reizes viņu apņēma pacientu jūra, tomēr Jungs tā arī nesaprata, kā viņš sievietei bija palīdzējis.

Senču atmiņa

Kā zināms cilvēka embrijs grūtniecības periodā iziet cauri visām evolūcijas stadijām – sākotnēji viņš ir primitīvs vienšūnu organisms, pēc tam zivs, abinieks, zīdītājs un tikai tad iegūst cilvēkam raksturīgo izskatu.

Ja reiz ģenētiskā  atmiņa glabā informāciju par to, kas mēs esam bijuši tālā pagātnē, tad itin loģiski varam pieņemt, ka mēs glabājam zināšanas arī par to, kādi bija, ko pārdzīvoja un ko mācījās mūsu senči. Ja reiz bērns pārmanto vectēva ausu vai deguna formu, tad kāpēc gan viņam nepārmantot no senčiem arī kādu drusku vērtīgās dzīves pieredzes, proti – dvēseli?

Visa šī bagātīgā  informācija, tūkstoš paaudžu atmiņa, ir droši noslēpta zemapziņas dzīlēs, lai mēs nenoslīktu svešās dzīvēs un raksturos. Vienīgi īpašos gadījumos - kad atslābst saprāta kontrole – briesmu brīžos, miegā vai garīgas slimības nomāktiem mums tāpat kā maziem bērniem, kam individualitāte vēl nav tik spēcīgi attīstījusies, kolektīvā bezapziņa ņem virsroku. Tādās reizēs mēs redzam īpašus sapņus, izbaudām neparastas, mistiskas sajūtas, redzam halucinācijas un spējam pareģot nākotni.

Jungs ievēroja kādu satriecošu sakarību – trīsgadīgs bērns redz sapnī, ka viņu vajā liesmojošs ritenis; tieši tas pats simbols rādās vīzijās neskolotam, ar šizofrēniju sirgstošam zemniekam; tas pats simbols sastopams gan primitīvo afrikāņu cilšu klinšu zīmējumos, gan austrumu kultūrā, gan arī maiju civilizācijā un kristiešu reliģijā. Kāda Junga pacienta halucināciju saturs ar apbrīnojamu precizitāti, burtiski vārds vārdā sakrita ar kāda seno ēģiptiešu maģiskā papirusa tekstu, kura saturs bija zināms tikai dažiem ēģiptologiem.

Vienas sezonas ziediņš

Mums katram ir gan sava personīgā, individuālā atmiņa, gan arī atmiņa, kas ir kopīga vienas ģimenes locekļiem, konkrēta apgabala iedzīvotājiem, vienas nacionalitātes pārstāvjiem. Ja parokamies dziļāk – ir arī visas cilvēces kopīgā atmiņa, neatkarīga no rases vai izglītības. Saskaņā ar Junga teoriju “kolektīvā bezapziņa” ir daļa no mūsu dvēseles. Tieši pateicoties kopīgajai senču atmiņai civilizētais eiropietis spēj saprasties ar Dienvidamerikas iedzimto, bet austrumu pārstāvis – atrast kopīgu valodu ar rietumu filosofu. Mūsu individuālo apziņu, proti, to, kā mēs sevi uztveram un par ko sevi uzskatām, Jungs nosauca par “vienas sezonas ziediņu”, ko izdzen daudzgadīga auga pazemes gums.

“Pazemes sakni” veido arhetipi, kas nepakļaujas saprāta kontrolei, un visai cilvēcei svarīgas atmiņas, kas ir kopīgas daudzām vienas kultūras vai līdzīga dzīvesveida cilvēku paaudzēm. Piesaucot arhetipus, ir ļoti vienkārši iegūt varu pār cilvēku un vēl vienkāršāk – pār pūli. Tieši arhetipus izmantoja Hitlers, Staļins, Sadams Huseins, lai ar to palīdzību kā ar slotu izslaucītu savu padoto saprātu. Tai pat laikā visa pārējā pasaule, kam konkrētie arhetipi ir sveši, pauž neizpratni, kā gan iespējams, ka tāds ne visai apdāvināts cilvēks spējis apmuļķot veselu nāciju.

Staļins uztaustīja nācijas kolektīvo dvēseli, pasludināja sevi par “visu tautu tēvu”  un uzcēla uz pjedestāla simbolisko ideju “cilvēks nav nekas, valsts ir viss”. Krievijā, kas ir tuva austrumu pārliecībai, ka cilvēka dzīvībai nav nekādas vērtības, tādi arhetipi kā “nācijas tēvs” un “valsts visvarenība” radīja sekotāju miljonus. Bet, piemēram, Anglijā, kur valda pavisam citi arhetipi, kas tamlīdzīgs būtu gluži neiespējams.

Tur, kur tu nekad neesi bijis

Brīnumainajām nākotnes vīzijām un pareģojumiem Jungs atrada ģeniāli vienkāršu izskaidrojumu. Tev nav ne jausmas, kas atrodas aiz stūra. Tu tur vēl neesi bijusi. Taču kaut kas, ko ikdienā mēs dēvējam par intuīciju, pačukst, ka tur aiz pagrieziena draud briesmas. Aiz tā stūra ir pabijis tavs vectēvs, vecvectēvs un arī vecvecvectēvs. Informācija ir saglabājusies šūnu līmenī – tu saņem signālu no pagātnes un apjaut nelaimi. Atrodoties ierastā vidē tu intuīcijai nepievērs lielu uzmanību. Bet, kad tu spēlē biržā vai klīsti pa Amazones džungļiem, tieši priekšnojauta var izglābt tavu naudu vai dzīvību. Jo neierastāki un svešādāki ir apstākļi, jo mazāku lomu spēlē saprāts un lielāku - intuīcija.

No likteņa neizbēgsi

Jungs uzskatīja, ka sapņi vēsta ne tikai par to, ko mēs slēpjam no sevis. Tie arī nav tikai mūsu instinktīvo vēlmju vai pagājušo dienu iespaidu atražošana. Sapņi ir arī veids, kā mūsu dvēsele paziņo par savu eksistenci, kā tā brīdina mūs par tuvojošos nelaimi vai slimību.

 “Kolektīvā  bezapziņa” bieži vien darbojas kā sargs un priekšvēstnesis. 1913. gada rudenī Jungs žēlojās draugiem par uzmācīgu sapni, kas viņu vajāja no nakts naktī, - viņš redzēja liesmojošu riteni un asinīs slīkstošu Eiropu. Kas notika 1914. gada augustā, mēs labi zinām – sākās 1. Pasaules karš.

Dažreiz sapņu nozīme ir skaidrojama daudz vienkāršāk, bet, protams, vien  tad, ja cilvēks ir gatavs atzīt patiesību. Reiz saviesīgās vakariņās pie Junga pienāca kāds paziņa alpīnists, ļoti mierīgs un līdzsvarots cilvēks, un pastāstīja, ka viņu vajā viens un tas pats sapnis. Sapnī viņš it kā stāv kalna virsotnē un tad sper soli bezdibenī, miglā, nekurienē. Jungu šis stāsts darīja uzmanīgu, jo viņš sajuta slēptu depresiju aiz ārējā miera, tāpēc nopietni ieteica paziņam griezties pie psihoanalītiķa. Tas smaidot atteicās. Pēc nepilna gada Jungs uzzināja, ka alpīnists gājis bojā – viņš iegāzies bezdibenī kopā ar pavadoni, kurš izmisīgi centies viņu noturēt. Nez vai to var skaidrot kā vienkāršu sakritību, – viņš tomēr spēra šo soli nekurienē, par kā draudiem viņu izmisīgi brīdināja dvēsele.

Sev pāri nepārlēksi

Cilvēks domā, ka ja reiz ir apveltīts ar saprātu, tad spēj visu. Vēl joprojām mūs māca, ka galvenais ir pareizi domāt - pārējais ir pakārtots. Patiesībā aiz saprāta velkas garumgara mūsu vajadzību, iedzimto spēju, jūtu un instinktu šlepe. Saprāta spējas ir gauži ierobežotas. Dažreiz prātīgākais, ko varam izdarīt ir – atzīt saprāta bezspēcību.

Reiz pie Junga pēc palīdzības vērsās kāds ļoti veiksmīgs skolas direktors, nācis no sabiedrības zemākajiem slāņiem, tipisks „pats savas laimes kalējs”. Viņam bija piedāvāta vieta Leipcigas universitātē - par ko tādu viņš bija sapņojis visu mūžu. Taču pirms prombraukšanas viņu sāka mocīt reiboņi, vemšana, sirdsklauves, proti, tas, ko Šveicē dēvē par kalnu slimību. Tāda kalnos piemeklē cilvēkus, kas nav pieraduši pie augstuma.

Direktors izstāstīja Jungam vienu no saviem sapņiem. Viņš redz krasam ceļa pagriezienam tuvojošos vilciena sastāvu un domā: „Kaut nu tikai mašīnists laicīgi samazinātu ātrumu, citādi pārējais sastāvs noskries no sliedēm.” Taču mašīnists palielina ātrumu, katastrofa ir neizbēgama, un pacients kliegdams pamostas no murgiem.

Iekšēji skolas direktors vēl nebija nobriedis tik augstam stāvoklim. Ar to arī  izskaidrojami kalnu slimības simptomi. Viņš bija dzīvojis tā, it kā viņam piemistu tikai saprāts, it kā aiz veiksmīgā inteliģenta lokomotīves nevilktos vesels pagātnes “sastāvs” – daudzas jo daudzas biklu un kautrīgu zemnieku paaudzes.

Jungs mēģināja direktoru atrunāt no jaunā amata un pārcelšanās uz Leipcigu, jo, spriežot pēc sapņa, viņam tas draudēja ar visai nopietnu slimību. Pacients neatteicās no sava mērķa, jo bija pārliecināts, ka saprāts palīdzēs pārvarēt visas problēmas. Pēc trim mēnešiem viņš smagi saslima, zaudēja savu jauno sabiedrisko stāvokli un bija spiests atgriezties. 

Cēloņi un sekas

Vienmēr bijis interesanti uzzināt, kāpēc kāds dižs prāts seko tieši tām un ne citām idejām. Kāpēc Jungs ierakās bezapziņā, atrada tur vēsturiskās atmiņas krātuvi un kļuva par analītiskās psiholoģijas pamatlicēju, nevis strādāja visu mūžu par terapeitu vai ķirurgu, kā bija nolēmis savas dzīves sākumā?

Saprāta un miesas, apgarotās apziņas un tumšās bezapziņas neizprotamā saikne vajāja viņu visu mūžu, sākot jau no agras bērnības. Junga tēvs bija mācītājs, bet māte nāca no kādas senas un slavenas Bāzeles dzimtas. Māti pastāvīgi vajāja dīvainas mistiskas vīzijas un halucinācijas. Pasaku vietā viņa dēlam lasīja priekšā grāmatas par eksotiskām reliģijām. Mazais Karls Gustavs stundām ilgi pētīja krāšņās bildītes ar indiešu dievu un dieviešu attēliem. Vīzijas aizveda viņa māti tik tālu no reālās pasaules, ka no divu gadu vecuma puisēnu būtībā audzināja aukle. Neparastos mistiskos pārdzīvojumus, kas, jau esot pieaugušam, pēkšņi pārņēma viņa dvēseli, Karls bija mantojis no mātes. Noslieci uz prātošanu un tīro saprātu – no tēva. Daži mūsdienu pārcentīgie speciālisti būtu iecēluši Emīliju Jungu un viņas dēlu “šizofrēniķu” kārtā, itin kā tas kaut ko mainītu vai izskaidrotu!

Savādi notikumi piespieda Jungu atteikties no ķirurģijas. Reiz viņš strādāja savā istabā, un durvis uz ēdamistabu, kurā māte adīja, bija atvērtas. Pēkšņi atskanēja pamatīgs blīkšķis. Apaļais riekstkoka galds mātei aiz muguras bija sasprādzis divās daļās. Pēc divām nedēļām bufetē tāpat sasprāga maizes nazis, pārbaidot kalpotājas. Jungs atrada naža spalu vienā atvilktnes stūrī, bet asmeņa lauskas – otrā. Šīs atlūzas Karls Gustavs glabāja visu mūžu.

Jaunais Jungs šīs dīvainās parādības skaidroja ar to, ka blakus mājā  dzīvoja meitene medijs, kurai it kā piemita spējas pārvietot priekšmetus no attāluma. Taču dvēseles dziļumos viņš baidījās, ka visa pamatā ir viņa mātes psihiskā enerģija. Tikai psihes pētījumi un psihiatrija viņam varēja palīdzēt rast atbildi uz šo jautājumu: kādi spēki atbrīvojas, kad pazūd saprāta kontrole.

Miesas aicinājums

Jungs vienmēr bija juties īpašs, atšķirīgs no citiem. Viņš gan lepojās ar savu atšķirīgumu, gan arī mokoši cieta no tā radītās vientulības. Jau no mazotnes viņš vairāk dzīvoja dvēseliskajā  nekā reālajā pasaulē, lidinājās eiforijā, aizmirsdams par miesas vajadzībām. Tāpēc arī apprecējās drīzāk ar draudzeni, nevis mīļoto. Emma Raušenbaha bija skaista un gudra. Turklāt tieši otrā īpašība Jungam bija noteicošā. Viņš no sirds priecājās, ka arī sieva interesējās par psiholoģiju.

Divus gadus pēc kāzām Jungam jau bija divi bērni un lieliska ordinatora vieta pazīstamā  psihiatra doktora Bleilera valsts klīnikā. Tieši tur pirmo reizi dzīvē miesiskais, primitīvais, tas, ko Jungs dēvēja par „cilvēciskuma pakaļgalu” un kā ietekmi uz saprātu visu atlikušo mūžu pats pētīja, pieteica sevi visai parupjā veidā.

Jungs iemīlējās savā pacientē. Psihiatrijā un psihoanalīzē tas skaitās nopietns profesionālās ētikas pārkāpums. Slimnieks vienmēr ir bezpalīdzīgs un atkarīgs no ārsta, tāpat kā mazs bērns. Tāpat kā bērns, arī slimnieks ir gatavs maksāt ar mīlestību par labu attieksmi pret sevi, tāpēc ļaunprātīga pacienta bezpalīdzības un vājuma izmantošana vienmēr skaitījusies un joprojām skaitās tikpat nopietns nodarījums kā mazgadīgā pavešana. Un tomēr Jungs nenoturējās. Starp citu, priekšstati par morāli Jungam bija visai miglaini, tomēr, neskatoties uz to, viņam patika par to prātot.

Deviņpadsmit gadu vecā Sabīne Špilreina  nāca no labi situētu rostoviešu  ģimenes. Uz Šveici ārstēties viņu bija nosūtījuši radinieki. Viņa tiranizēja medmāsas ar savām histērijām un kaprīzēm, uz katru niecīgāko viņas iegribu aizliegumu viņa draudēja ar pašnāvību. Klīnikas direktors kā diagnozi uzstādīja šizofrēniju, un jaunais ordinators sāka ārstēšanu pēc Freida psihoanalīzes metodes.

Analīzes seansa laikā, kurš paredzēto četrdesmit piecu minūšu vietā  ilga trīs stundas, Sabīne izstāstīja, ka līdz trīspadsmit gadu vecumam tēvs viņu regulāri sitis un kopš tā laika, tiklīdz vīrietis pret viņu izrāda pārākumu vai izsmieklu, viņa seksuāli uzbudinās. Sabīne jau bija paguvusi izvēlēties jauniņo dakteri par savas kaisles objektu, un viņš tik atklātas seksuālas uzmācības un demonstratīvas pielūgsmes priekšā izrādījās bezspēcīgs.

Viņa dēvēja Jungu par savu dievu, bet viņš, savukārt, lūdza personālu, lai tas neļaunojas par viņas atbaidošajiem izlēcieniem. Jungs pat pierunāja klīnikas direktoru nomainīt diagnozi “šizorēnija” pret “histērija”, lai pēc izrakstīšanās viņa varētu iestāties medicīnas skolā. Viņš palīdzēja viņai materiāli un dāvināja dārgas dāvanas. Atklāti sūrojās, ka nevar būt divsievīgs. Sabīne sapņoja palikt stāvoklī no viņa un vajāja ar lūgumiem “uztaisīt viņai bērnu”, taču vismaz šai ziņā Jungs sev par laimi noturējās. Viņam bija gana ar likumīgajiem bērniem.

Šī sirdi plosošā romāna pašā pilnbriedā, pirmoreiz personīgi tiekoties ar dižo Freidu, Jungs iemanījās izteikt nosodījumu par viņa draudzību ar sievas jaunāko māsu. Freids gulēja ar savu likumīgo laulāto, bet dvēseliski draudzējās ar sievasmāsu. Jungs draudzējās ar sievu, bet gulēja ar pacienti. Lai nu vēsture izlemj, kurš no abiem bija godīgāks.

1911. gadā  Sabīne nokārtoja ārsta eksāmenu un aizstāvēja doktora disertāciju, kuru Jungs publicēja profesionālā žurnālā. Viņš ieveda savu mīļoto Vīnes psihoanalītiķu biedrībā. Un viņas mīlestība izčākstēja kopā ar slimību. Vēstulēs mātei Sabīne rakstīja, ka Jungu uztvērusi kā mīlošu tēvu. Savukārt pati Sabīne karla acīs iemiesojusi viņa psihiski slimo māti. Atstāsim analīzi analītiķu ziņā. Vērtējot bezkaislīgi, Sabīne no Junga saņēma veselību, materiālo atbalstu, ārsta psihoanalītiķa izglītību un iespēju iekļūt augstākajās zinātniskajās aprindās, kuru centrs bija Freids. Arī Jungs nepalika gluži zaudētājos – viņš atklāja, ka pats ir ne tikai saprāts tīrā veidā, bet arī vīrietis ar miesu un asinīm. Savā ziņā viņam vēl bija paveicies. Viņš tikpat labi būtu varējis samīlēties ķēkšā, istabenē vai kādā padauzā, kā dažkārt mēdza gadīties vienam otram „zvērinātam” intelektuālim, ko viņš pats ārstēja. Daba mēdz par sevi atgādināt visai drastiskos veidos.

Atteikšanās no „troņa”

Freids bija deviņpadsmit gadu vecāks par Jungu un dēvēja viņu par savu “vecāko dēlu un troņmantinieku”. Tomēr viņu izlolotās idejas traucās dažādos virzienos. Kad “troņmantinieks” bikli mēģināja izzināt skolotāja uzskatus par parapsiholoģiju un gaišredzību, tas kā ar cirvi atcirta: “Muļķības!” Reiz Jungs sajūsmināts un iedvesmots stāstījis par mumificējušām cilvēka atliekām, kuras bija atrastas kūdras purvos. Freids acīm redzami nervozēja un pusdienu laikā, kad Jungs no jauna ķērās pie “kapeņu stāstiņiem”, pēkšņi zaudēja samaņu. Kā viņš vēlāk paskaidroja, “viņu pēkšņi apdullinājusi doma, ka Jungs vēlas viņa nāvi”. Tomēr tieši Freids bija tas, pēc kura uzstājīgā ieteikuma jauno zinātnieku iecēla par Starptautiskās psihoanalīzes organizācijas vadītāju.

Drīz pēc tam Jungs nopietni saplūcās ar Freidu, jo nevēlējās ierobežot sevi tikai ar seksualitātes pētīšanu. Savukārt Freidu tracināja nebeidzamie spriedelējumi par priekšmetu pārvietošanu ar domas spēku, spokiem un poltergeistiem, ar ko Jungs bija kā apsēsts.

Kad romāns ar Sabīni Špilreinu bija izplēnējis, Jungs ieslīga Indijas, Ķīnas, Japānas, Nīčes un Kanta filosofiju studijās. Viņš nopirka zemi pie ezera un sāka celt torņveida pili tā krastā. Jungs it kā vienlaikus centās gan pacelties visam pāri, gan noslēpties no dzīves. Viņš jutās ļoti nepiederīgs un „ne no šīs pasaules”, lai gan viņa ģimene tieši šai laikā pieauga itin nopietni, - Jungs bija jau četru meitu un dēla tēvs.

Viss cilvēcīgais maksā dārgi

1933. gadā  doktors Gērings, kurš bija tuvos rados ar bēdīgi slaveno fašistu līderi Gēringu, nodibināja Jauno vācu psihoterapeitu biedrību. Jau tajā pašā gadā biedrības vadītājs profesors Krečmens, vācietis un Vācijas pavalstnieks, slavens psihiatrs demonstratīvi iesniedza atlūgumu, jo nevēlējās strādāt režīma labā. Vakanto vadītāja vietu uzreiz ar sajūsmu ieņēma Jungs. Kopā ar jauno amatu Šveices pilsonis pieņēma arī nacistisko pasaules uzskatu. Viņam sagriezās galva no negaidītajām perspektīvām, viņš izveidoja pats savu žurnālu, kurā rakstīja par atšķirībām starp “dižo” vācu un kaut kādu tur “otršķirīgo” pārējās Eiropas psiholoģiju, ar nicinājumu izteicās par ebrejiem, lai gan tā pati jaunībā tik ļoti mīlētā Rostovas Sabīne arī bija ebrejiete.

Fašisti psihoanalīzi pasludināja par viltus zinātni, ebrejiem aizliedza ārstēt ne-ebrejus, kā rezultātā no Vācijas emigrēja gandrīz visi psihonalītiķi. Pēkšņi, kā pēc burvju nūjiņas mājiena bija pazuduši visi konkurenti. Jungs nu Vācijā bija pirmais un vienīgais.

Ne pašam Jungam viņa dzīves laikā, ne viņa daudzajiem biogrāfiem vēlāk tā  arī neizdevās attaisnot viņa sadarbošanos ar fašistiem. Viņu apvainoja skaudībā un greizsirdībā pret Freidu un citiem zinātniekiem. Tomēr ne jau primitīvā skaudība bija pie vainas. Ļaunuma sakne drīzāk bija nedabiski radītā vientulība, kas izprovocēja vēlēšanos izlauzties no vienpatīgā intelekta radītā pārākuma rāmjiem un sajusties kā daļiņai no lielā veseluma, būt cilvēkam ar miesu un asinīm, tādam pašam kā visi pārējie. Jungs uzķērās uz arhetipa “dūrē ir spēks” un “pārcilvēka” idejas savienojuma. Tā kā viņš pats jutās esam pārcilvēks un ar īpašu kautrīgumu vis neizcēlās, fašistiskā ideoloģija derēja viņam kā uzlieta. Tā ātri vien viņa izslavētajā prātā uzošņāja podziņu out un saveda ar sliktajiem zēniem. Sakars ar Sabīni jaunībā pierādīja, ka arī viņš ir tikai un vienīgi vīrietis. Saistība ar fašistiem brieduma gados apstiprināja, ka viņš bija tikai cilvēks, kuram vēl turklāt trūka cilvēciskas morāles pamatu.

Līdz pat sava mūža pēdējām dienām Jungs centās attaisnoties kolēģu un pielūdzēju priekšā. 1946. gadā viņš pilnībā norobežojās no pasaules savā tornī, lai dzīvotu virs visiem un atsevišķi no visiem. 1955. gadā nomira viņa sieva, viens no nedaudzajiem pavedieniem, kas Jungu saistīja ar reālo dzīvi. Viņš ļoti smagi pārdzīvoja viņas nāvi un vēl vairāk iegrima sevī un sarežģītajos filosofiskajos traktātos. Jungs nomira 1961. gadā 86 gadu vecumā.