FREDERIKS PĒRLZS - Atkritumu spainī un ārpus tā

Ieva Vilciņa

Ir cilvēki, kam klasiskā psihoanalīze palīdzēt nespēj. Lai ārstētos ar tās palīdzību, ir jāprot domāt par sevi un paciest sāpes, kas no tā rodas. Kādam nav pa spēkam pirmais, kādam – otrais. Domāt vēl šie cilvēki būtu ar mieru, bet pat vismazākās psiholoģiskās ciešanas tiem rada šoku, burtiski izārdot personību. Teiksim tā – viņi paši ir tā slimība, no kuras psihoanalīze kā metode tos dziedē.

Nav mazums arī  tādu, kam dvēseles dzīļu analīze nemaz nav nepieciešama. Tiem vajadzīga ātrā analītiskā palīdzība, lai tiktu skaidrībā ar konkrētu situāciju un izlīstu no bedres, kurā iekrituši. Šādos gadījumos spēj palīdzēt geštaltterapija, kas ir otrā efektīvākā metode pasaulē pēc klasiskās psihoanalīzes.

“Gestalt” tulkojumā no vācu valodas nozīmē ‘tēls, forma’. Romantiskie un sentimentālie vācieši ir radījuši veselu psiholoģijas virzienu ar šādu nosaukumu, lai varētu pasapņot – ak, cik jauki būtu dzīvot šodienā, bez nožēlas par pagātni un trauksmes par nākotni, saskaņā pašam ar sevi. Viņi skrupulozi izskaidroja, kāpēc cilvēkam tas nekādi neizdodas. Frederiks Pērlzs izdomāja, kā to varētu izdarīt, un savu mācību nodēvēja par geštaltterapiju.

Viņš bija briesmīgs bērns visās nozīmēs – kopš agras bērnībās viņš izcēlās ar eksplozīvu un smagu raksturu, viņa uzvedība neiekļāvās nekādos rāmjos. Viņš nevarēja ne mācīties, ne dzīvot, bet tieši dzīvot viņam ļoti gribējās, turklāt bez ciešanām un puniem. Ir tāda ļaužu kategorija, kuri pat pa atvērtām durvīm nevar mierīgi ienākt – noteikti atsit plecu pret stenderi, nespējot aprēķināt ne savu apjomu, ne kustības ātrumu, ne ieejas atveres diametru. Tieši par šādu staigājošu nelaimi 1893. gadā piedzima Frederiks Pērlzs.

Viena māsa vairāk, viena mazāk...

Reiz bērnībā  Frederiks ielavījās tēva kabinetā un nozaga vienai no māsām pūrā paredzētās zelta monētas. Par visu naudu viņš nopirka retas markas un uzdāvināja kādam zēnam, lai iegūtu viņa labvēlību. Un tā visu dzīvi - Frederiks vienmēr bija gatavs uz vislielākajām neprātībām, lai tikai izpelnītos mīlestību. Zādzība ātri nāca gaismā. Puika aizbēga no mājām, slēpās bēniņos un pagrabos, badojās, bet, kad beigu beigās kā nopērts suns pārvilkās mājās, tēvs sapulcināja visu lielo radu saimi uz ģimenes apspriedi un paziņoja: “Labs ir! Es tev piedodu, bet nekad neaizmirsīšu tavu nodarījumu.” Šo savdabīgo piedošanu Pērlzs atcerējās visu mūžu.

Skolā gāja vēl sliktāk nekā mājās. Māte bija nolēmusi no vienīgā  dēla iztaisīt ģēniju un nodeva viņu prestižā skolā ar armijas disciplīnu. Frederiks nespēja mierīgi nosēdēt un atcerēties skolotāja stāstīto, un tas, ko viņš izprātoja pats, bija daudz vienkāršāks un asprātīgāks par šabloniskajiem risinājumiem. Zēnu pārņēma sašutums, kāpēc teicamas atzīmes vietā par attapību viņš saņem divnieku par neuzmanību. Par katru slikto atzīmi skolas vadība informēja vecākus, sūtot vēstules pa pastu. Savukārt vecāki rīkoja skandālus un sita zēnu. Rezultātā Frederiks sāka pārķert pastu un iznīcināt vēstules. Drīz vien krāpšanās nāca gaismā. Māte dzinās puikam pakaļ ar putekļu dauzāmo pa visu dzīvokli. Frederiks izvairījās no sitieniem, ieslēdza viņu istabā un izsita matēto durvju stiklu, lai nesodīts izrunātos un mēdītos. Mamma viņam visādi draudēja, bet nekādi nevarēja izspraukties pa šauro caurumu durvīs, kuram visapkārt bija stikla lauskas. Lasot par attiecībām Pērlzu ģimenē, neviļus nāk prātā anekdote: “Zināt, ar ko ebreju māmiņa atšķiras no arābu terorista? Ar teroristu var vienoties.”

Frederiks palika uz otru gadu septītajā klasē, atkārtoti izkrita eksāmenā un tika izmests no skolas. Turpmākajos gados viņu izmeta tik bieži un no tik labām vietām, ka viņš iemācījās ielīst atpakaļ pa logu, kad to izsvieda laukā pa durvīm. Vai arī aizlaisties pirmajam, pirms vēl kādam radusies doma tikt no viņa vaļā.

Vecāki viņu nesaprata, lai gan, atklāti sakot, saprast tādu briesmoni būtu grūti. Tomēr viņi zēnu pat nemīlēja. Tas Pērlzu mocīja visu dzīvi. Un visu dzīvi viņš centās izstāstīt cilvēkiem visu, pat pašu intīmāko un netīkamāko patiesību par sevi un pieprasīja, lai apkārtējie viņu par to nevis atstumtu, bet mīlētu. Viņam ļoti patika šokēt publiku ar tāda veida demonstratīvu atzīšanos kā “mana māsa gāja bojā koncentrācijas nometnē, bet man nav īpaši viņas žēl. Nu, viena māsa vairāk vai mazāk...“. Daudzi draugi šo viņa rakstura iezīmi sauca par patoloģisku atklātību.

Tā  tālāk dzīvot nevar

Mācību vietā  viņš mēģināja strādāt kādā bodītē, visu laiku ironizējot par saimnieka intelektuālo aprobežotību. Frederiku no turienes padzina. Darba dzīve četrpadsmit gadu vecumā nebija sākusies veiksmīgi. Tāpēc nācās sakopot spēkus un iestāties citā – liberālākā – skolā. Atestātu Frederiks ieguva. Būdams gudrs, vēl vairāk – talantīgs, cilvēks, viņš spēja uz laiku savākt sevi kā dūrē un rīkoties mērķtiecīgi, neiesaistoties konfliktos ar sabiedrību. Bet ne uz ilgu laiku.

Izaugot no pusaudža vecuma, bet vēl aizvien aplipis ar tām pašām pusaudža problēmām, Pērlzs saprata – vai nu viņš beigs dzīvi pašnāvībā, vai nonāks cietumā, vai tiks skaidrībā, kas ar viņu notiek. Viņš iestājās medicīnas fakultātē, lai studētu psihiatriju.

Pirmā pasaules kara laikā Pērlzs bija kara ārsts. Lai cik dīvaini, bet frontē  viņam klājās vieglāk nekā mierlaika dzīvē. Neviens no viņa neprasīja “uzvesties kārtīgi”. Kad uzlidojuma laikā Frederiks no munīcijas vilciena vraka vilka laukā ievainotos, visiem bija dziļi vienalga, cik rupji viņš lamājas. Viņš tik un tā bija pelnījis dzelzs krustu par varonību.

Divdesmitajos gados Pērlzs atgriezās medicīnā un cerībā uz glābiņu pievērsās psihoanalīzei. Dažu mēnešu laikā nomainīja četrus psihoanalītiķus. Viņš nespēja izturēt ārstēšanas procesu – pieprasīja, lai ārsts vai ārste mīlētu viņu kā mīļāko vai dēlu, cienītu kā labāko draugu, un kļuva nikns, ja nesaņēma gribēto siltumu, atbalstu vai intimitāti. Pērlzs nāvīgi apvainojās uz slaveno Karenu Horniju, kas atteicās viņu konsultēt bez maksas, paziņodama: “Nav naudas, nav analīzes.” Pērlzs tobrīd kārtējo reizi nīka bez darba.

Tā kā  bez ārstēšanās Pērlzs iztikt nevarēja, viņš atrada teicamu izeju – apprecējās ar Loru Pozneri, psihoterapeiti un vienkārši jauku sievieti no bagātas un pārtikušas ģimenes. Visu dzīvi viņa tam bija ne tikai draudzene un sieva, bet arī personīgā analītiķe.

Pilnīgi mistisks gadījums

1933. gadā  kāds pateicīgs pacients uzdāvināja Pērlzam vērtīgu statueti – kaut ko līdzīgu mazai ķirzakai. Un Pērlza dzīvē iestājās melnā svītra. Strauji pasliktinājās politiskā situācija Vācijā. Pērlzs viens no pirmajiem saprata, ka ir jābēg, kamēr nav par vēlu, bet viņam neizdevās pārliecināt Loru un viņas vecākus, ka nekavējoties jādodas prom. Viņi vēl aizvien cerēja, ka situācija uzlabosies.

Pērlzs viens pats pārcēlās uz Holandi, pirms tam licis Lorai apsolīt, ka viņa tam sekos. Vairākus mēnešus viņš bija nepajokam noraizējies par sievas un mazās meitiņas likteni. Iegādājās mīļāko, lai nervus nomierinātu ar seksu – tā viņš savā dzīvē mēdza rīkoties. Beidzot Lora ar bērnu atbrauca pie vīra. Viņi visi trīs mitinājās vienā neapkurinātā istabā, kur pat ūdens no rītiem glāzē bija sasalis. Dārgās mēbeles un vērtīgās grāmatas, ko Pērlzi bija gribējuši izdevīgi pārdot, pārvedot bija apskādētas. Lorai sākās spontānais aborts, un pēc tā viņa iegrima depresijā.

Pērlzs juta, ka Eiropā labi nebūs, un gribēja tikt no tās pēc iespējas tālāk. Mēģināja nokļūt ASV, bet naudas, lai pārceltos, nebija. Draugi neticēja, ka būs karš, ieteica, mierīgi padzīvot Holandē, sadusmojot Pērlzu ar savu tuvredzīgo bezrūpību. Augām naktīm viņš domāja, kā pasargāt sevi un ģimeni no draudošajām nebaltajām dienām. Turklāt viņu sāka vajāt nepiesātināmā holandiešu mīļākā, kuru Pērlzs bija pametis vēl pirms sievas atbraukšanas.

Pēkšņi viņam ienāca prātā doma uzdāvināt dārgo japāņu ķirzaciņu, pēdējo vērtslietu, kas ģimenei vēl bija palikusi, savai kašķīgajai bijušajai mīļākai. Pēc dažām dienām šo sievieti bez graša kabatā izdzina no mājām līdz šim visu pacietušais vīrs. Savukārt Pērlzu stāvoklis brīnumainā kārtā strauji uzlabojās, it kā kāds būtu noņēmis lāstu. Viņi saņēma uzaicinājumu strādāt par analītiķiem Dienvidāfrikā un bezprocentu aizdevumu ceļam un pirmās iedzīves nokārtošanai jaunajā valstī.

Gada laikā  Pērlzs nodibināja Dienvidāfrikas Psihoanalīzes institūtu, prestižā rajonā uzcēla māju ar tenisa kortu un baseinu, noalgoja veselu pūli kalpotāju. Ģimenē piedzima veselīgs un stiprs mazulis. Pērlzs iemācījās vadīt lidmašīnu un ieguva lidotāja amatiera tiesības, pa ziemu pie mājas izveidoja plašu slidotavu un slidoja pa to lepnā vientulībā. Visi viņa jaunības dienu sapņi bija piepildījušies. Tieši Dienvidāfrikā, dzīvodams mierā un pārticībā, Pērlzs no viduvēja psihoanalītiķa sāka pārvērsties par izcilu geštaltterapeitu.

Viņš neticēja Dievam un atklāti noliedza jebkādu reliģiju, atzīstot vienīgi dzenbudismu, jo tajā dieva kā tāda būtībā nav. Viņš ticēja tikai tam, ko var izanalizēt, aptaustīt un izsvērt. Tomēr ar zināmu izaicinājumu stāstīja par japāņu ķirzaciņu, kas aiznesusi līdzi visas viņa nelaimes, – tāds fakts ir bijis, un apstrīdēt to nevar.

Šī nāvējošā nepabeigtība

Vēl esot Vācijā, Pērlzs sapņoja par personisku tikšanos ar Freidu. Gadiem ilgi viņš bija iztēlojies, kā paspīdēs Freida priekšā ar prāta dimantiem un zināšanu dziļumu, norādīs uz dažām metra teorijas kļūdām un viņi, blakus sēdēdami, mierīgi parunāsies kā ģēnijs ar ģēniju. 1936. gadā Pērlzs jutās nobriedis tam, lai iepazītos ar Freidu, un pats ar savu lidmašīnu pārvarēja 2000 jūdžu, lai piedalītos psihoanalītiķu konferencē Vīnē.

Ar paziņu starpniecību sarunāja tikšanos ar Freidu. Pērlzs ilgi bija gaidījis priekštelpā, līdz beidzot durvis atvērās, un tajās stāvēja pats Freids. “Esmu atbraucis no Dienvidāfrikas, lai nolasītu referātu un satiktu jūs,“ bijīgi sacīja Pērlzs. “Un kad jūs braucat prom?” pieklājīgi pajautāja Freids. Pērlzs nevarēja pateikt nevienu no iepriekš tik daudzas reizes izmēģinātajām frāzēm, neko, izņemot triviālu tērgāšanu par klimata priekšrocībām dažādās valstīs. Pēc četrām minūtēm durvis uz kabinetu aizcirtās. Viņi šķīrās uz mūžu. Pēc tam Freida dēls tika nokomandēts uzaicināt viesi “kaut kur” papusdienot, un viņi “kaut kur” klusējot ēda brīnumgardu zoss cepeti. Pērlzs netika aicināts palikt uz pusdienām pie Freidiem – viņš nebija spējis atstāt pienācīgo iespaidu.

Pamatojoties uz šo epizodi, Pērlzs radīja nepabeigtās situācijas teoriju –  vislabāk mēs atceramies to, ko neesam pabeiguši. Jebkurš situācijas nobeigums – lai tā būtu neveiksme vai grandiozs panākums – notikumu atstāj pagātnē. Jebkura nepabeigtība liek notikumu stiept sev līdzi uz nākotni, neatlaidīgi cenšoties to atkal un atkal pārdzīvot cerībā novest līdz loģiskajām beigām. Ja Pērlzs nebūtu samulsis un pie pusdienu galda būtu pilnībā nokritizējis Freida seksualitātes teoriju, vecais vīrs uz viņu apvainotos, un katrs būtu devies uz savu pusi – viss izrāde nospēlēta līdz beigām. Paliktu tikai atmiņas. Ja Freids būtu uzzinājis Pērlza viedokli un novērtējis viņa aso prātu, Pērlzs lidinātos debesīs laimīgs pāris dienu vai varbūt aizmirstu to pat ātrāk. Tomēr viņi satikās, un tālāk nekas nenotika: tikai vieni vienīgi minējumi – varēja būt tā vai citādi. Cik mokoša nepabeigtība! Visu turpmāko dzīvi Pērlzs domās diskutēja un strīdējās ar Freidu, centās kaut ko pierādīt un mokoši pārdzīvoja garām palaistās iespējas.

Mums ir raksturīgi pašreizējo situāciju veidot tādu kā to, kas netika pabeigta pirms daudziem gadiem. Sanāk kaut kas šausmīgs – dzīvojam nevis te un tagad, bet sen aizgājušā pagātnē. Viens no veiksmīgākajiem Pērlza atradumiem ļauj atvadīties no pagātnes, izspēlējot vakardienas situāciju šodienā. Tas tiek veikts savdabīgā teātra nodarbībā, kurā piedalās terapeitiskā grupa un tās vadītājs. Pēc daudziem gadiem tu savam papucim (viņa lekcijas tev jau sen ir pieriebušās) paziņo: “Liec mani vienreiz mierā!” (papuča lomu spēlē terapeits vai kāds no grupas). Tas, kuram tikusi tēva loma, dod pretī, izsakot visvisādas pretenzijas un pārmetumus, vienvārdsakot – reaģē. Tu viņam pasaki visu, ko jau sen esi gribējusi pateikt, un sasprindzinājums pazūd – situācija ir pabeigta. Jūs esat brīvi. Esat atgriezušies tagadnē.

Geštaltterapijas pamatā ir spēle, ainiņas, kuras pacienti izspēlē, piemērojot sev dažādas lomas un jūtas. Mūsos ir arī tādas personības daļas, kuras nevaram ciest ne acu galā. Piemēram, katrā dzīvo “veiksminieks” un “neveiksminieks”, “skaistule” un ”neglītene”. Mēs mīlam sevī “skaistuli” un nepieņemam “neglīteni”. Neglītene apvainojas un nodara visādas cūcības skaistulei. Daļa no mums sāk uzvesties kā atsevišķa personība, turklāt tā, it kā būtu nelabā apsēsta. Tā kādā ballītē, kurā jāizskatās īpaši labi, tu pret krēslu uzrauj zeķubikses vai uzlej uz kleitas kečupu. Neglītene līksmo ļaunā priekā – es esmu uzvarējusi! Tu, asaras birdinādama, dodies mājās un nesaproti, kāpēc vienmēr tā notiek tieši ar tevi. Izeja ir viena – iemīlēt savu nepievilcīgo pusi. Dot tai iespēju izskatīties slikti. Iziet cilvēkos bez grima. Uzvilkt zempapēžu kurpes un nebaidīties būt par klibiķi. Pastaigāties lietū, – un velns ar visu frizūru!

Tādejādi mūsu personības atsevišķās daļas apvienojas vienotā veselumā, un “skaistules un neglītenes” vietā izveidojas “satriecoša sieviete”. Tā arī esi īstā tu. Geštaltterapijas metodes no atsevišķiem karojošiem gabaliņiem ļauj salikt vienotu personību. Turklāt geštaltterapeits lieliski saprot, kādi procesi notiek tavā zemapziņā, un vada tos caur tavām jūtām. Tāpēc geštalterapijas grupu nodarbībās kaislības nereti tiek nokaitētas līdz baltkvēlei.

Kādā nodarbībā  Pērlzs jaunai un ārēji trauslai sievietei piedāvāja izpaust agresiju uz āru: “Tā vietā, lai visu apspiestu un smacētu sevī, pamēģiniet nosmacēt mani.” Sieviete metās virsū ar tādu spēku, ka viņš gandrīz zaudēja samaņu. Pērlzam sagriezās melns gar acīm, tomēr pēdējā mirklī viņam izdevās atraut sievietes pirkstus nost no sava kakla. Kopš tā laika viņš pacientiem piedāvāja vai nu saspiest savu roku, vai smacēt dīvāna spilvenu.

Pārgulēšana vēl nav iemesls, lai nodibinātu pazīšanos

Pēdējos mūža gadus Pērlzs dzīvoja savu sekotāju kopienā Kalifornijā. Viņš pārcēlās uz Ameriku 1946. gadā, kad Dienvidāfrikā viņam psiholoģiski bija kļuvis par šauru. Pērlzs nedabūja atļauju praktizēt kā psihoanalītiķis ASV, jo negribēja veselu gadu strādāt kā “skolas puika” kaut kāda ierindas psihiatra virsvadībā. Pērlzs apgāja šo problēmu savā labākajā stilā, izmantojot amerikāņiem svēto vārda brīvības principu – ārstēt bez atļaujas nedrīkst, bet savu gudrību dot ļaudīm drīkst, nu tad es būšu teorētiķis-sludinātājs.

Viņu patiesi sajūsmināja LSD, hipiju kustība un seksuālā revolūcija. Jaunībā  sekss viņam bija veids, kā aizbēgt no problēmām un emocionāli izlādēties, – nekas vairāk. Šādās attiecībās viņš ieguldīja visai maz personīgas attieksmes un bieži brīnījās, kāpēc daudzas sievietes, ar kurām viņš bija kaut kad pārgulējis, mācas virsū ar attiecībām. Pērlzs par intimitātes kalngalu uzskatīja draudzību un atklātību un nevis ķermeņu kontaktu. Viņš platoniski iemīlējās ārstēs psihoanalītiķēs un gulēja ar pacientēm.

Reiz viņu pasauca uz kādas geštaltgrupas kārtējo nodarbību, lai nomierinātu jaunu sievieti, kas bija ļāvusi emocijām vaļu, kļuvusi pilnīgi nevadāma un situsi visus pēc kārtas. Neviens nevarēja viņu savaldīt. Viņa metās virsū Pērlzam, tikko tas bija ienācis pa durvīm, un centās viņu taranēt ar galvu. Par atbildi Pērlzs ieguva šo sievieti turpat uz grīdas. Viņa pielēca kājās un atkal sāka kaustīt terapeitu. Pērlzs ieguva viņu otru reizi un pēc tam sacīja: ”Neviena kuce mūžā mani nebija tā situsi.” Tad sieviete apskāva Pērlzu un maigi nočukstēja: “Frederik, es mīlu tevi.” Un, neraugoties ne uz ko, ne viņai, ne Pērlzam, ne pārējiem grupas locekļiem nešķita, ka būtu atgadījies kas terapijas procesam nepiederīgs. Starp citu, Pērlzam, kurš ekspromtā paveica abus seksuālos varoņdarbus, tad bija krietni pāri sešdesmit.

Upe nav jāstumj. Tā plūst pati

Pērlzs pilnībā  izbaudīja “neķītrā veča” un “guru” lomas. Tieši brīvajos un trakajos sešdesmitajos gados viņš rada pilnīgu saskaņu pats ar sevi un no psihoanalīzes melnās avs pārtapa par harismātisku un spožu personību, kam piedeva to, ko nepiedeva nevienam citam. Pērlzs bija panācis savu: visi zināja, kāds patiesībā viņš ir – īsts satīrs, neiecietīgs, nevaldāms un nekonsekvents –, bet tik un tā mīlēja un apbrīnoja viņu.

Jaunībā spēja ātri izprast cilvēku rīcības cēloņus un tūlīt pat viņiem to paziņot, pretī saņemot apvainojumus un naidu, Pērlzam bija sagādājusi tikai ciešanas. Nu kuram skolotājam gan patiks, ja viņam pateiks, ka tam skauž audzēkņa jaunība un talants! Kurš sievastēvs gan spēs izturēt, ja paša znots sāks atklāti bāzt viņam acīs – jūs mani neciešat tikai tāpēc, ka esat greizsirdīgs uz savu mīļoto meitu! Ar gadiem māka sajust otru cilvēku tika noslīpēta līdz pilnībai, tai pievienojās spēja paciest sāpes, turēt mēli aiz zobiem un savu īpašo jūtīgumu izmantot darbā ar cilvēkiem. Beidzot vēlme rakstīt dzeju, mākslinieka talants un eksplozīvais temperaments izrādījās noderīgi. Reiz Pērlzs piekāva ķildīgu un kauslīgu pacientu, kurš bija aizskāris viņa viesus Kalifornijas villā.

Pērlzs tā  arī nekad neatzina Freida seksualitātes teoriju, lai gan pats bija dzīvs un spožs tās apliecinājums. Viņa seksuālie instinkti netika laisti caur apziņas prizmu, bet realizējās tepat un tūliņ  – zemāk par jostasvietu līmenī. Daudz nešķirojot, viņš gulēja ar sievietēm, vīriešiem, pacientiem, kad neviena nebija pa rokai – darbojās pats ar sevi, un par to atklāji rakstīja savās atmiņās. Enerģijas Pērlzam bija pārpārēm, prāta – arī, tikai apvienot šīs divas lietas viņam diez ko labi neizdevās.

Kādā populārā  zinātniskā eksperimentā žurku tēviņam ievadīja seksuālās aktivitātes hormonu testosteronu. Tēviņš uzreiz uzklupa mātītei. Dāma tika aizvākta. Žurku tēviņš neapjuka un vairākkārt izmantoja savas kārtas brāli. Arī šis partneris tika aizvākts. Tad eksperimenta objekts sāka grauzt kociņu, bet arī to viņam atņēma. Un tad žurcis sāka raustīt būra režģi. Vai nav tipisks cilvēka uzvedības paraugs?! Tieši tāpēc savus teorētiskos apcerējumus Pērlzs visbiežāk radīja kopā ar sievu un cieši turējās pie viņas visu dzīvi. Laiku pa laikam Lora noslēpa visus seksuālos objektus tā, lai vīrs tos nevarētu dabūt, un to vietā iedeva “kociņu” kādas interesantas teorijas veidā un sakārtoja viņa apziņas plūsmu pa zinātniskiem plauktiņiem. Tad Pērlzs varēja ražīgi strādāt.

Pērlzam visa dzīve bija kaut kas līdzīgs psihoanalīzes seansam uz kušetes –  viena vienīga nekontrolētu asociāciju un emociju plūsma ar talanta uzplaiksnījumiem. Ja viņš, sacīsim tā, būtu psiholoģiski veselāks, pasaule pazītu patiesi talantīgu zinātnieku psihoanalītiķi, bet praktiskā geštaltterapija viņa skaidrajā galvā tā arī nebūtu radusies.

Pērlzs nebūtu viņš pats, ja savu brīnišķīgo un smeldzīgo grāmatu par sevi nebūtu nosaucis – ne vairāk, ne mazāk – Atkritumu spainī un ārpus tā. Noskaņas ziņā tā sasaucas ar Marinas Cvetajevas dzeju, kurā ir arī šādas skaudri maigas rindas: “Paklau! Vēl mani mīliet par to, ka es miršu!” Īsi pirms nāves 1969. gadā viņš rakstīja:

“Man tas ir jādara,

Lai arī  mirstu no bailēm.

Labāk iziet caur to

Ar cerību, ka varbūt es

Kļūšu  īsts...” 

Praktisks geštaltterapijas padoms – ja tu visu laiku raizējies, pamēģini parunāties ar savu trauksmi kā ar draudzeni. Pērlzs piedāvāja nolikt blakus divus krēslus – sēžot uz kreisā, tu runā Trauksmes vārdā, uz labā – no Miera viedokļa. Pajautā, ko viņa vēlas. Ko grib atrast šajā pasaulē. Kāpēc pa nakti neguļ un no rīta, ejot ārā no mājas, liek tev atgriezties un pārbaudīt, vai gāze ir aizgriezta un elektrība izslēgta. Tas, kas būs sācies kā joks, noteikti sniegs tev interesantu informāciju pašai par sevi.