ANNA FREIDA - Pret mietpilsonisko sieviešu laimi

Ieva Vilciņa

Viņai piederēja vīrietis, kuru viņa dievināja. Šis vīrietis bija viņas tēvs. Un vēl Annai bija darbs, kam savukārt piederēja viņa, - psihoanalīze. Viņai ar to bija gana.

Biogrāfi un rakstnieki Annu Freidu uztver nedaudz tramīgi, jo nespēj viņu izprast.  Pavisam cita lieta - Sabīne Špilreina — ar viņu viss skaidrs! Tā tik ir īsta sieviete! Caur dižā Junga gultu ielīda psihoanalīzes pasaulē, paļāvās tikai uz vīriešiem un koķetēja ar visu psihoanalītisko pasauli. Par to viņu visi mīlēja un pat atļāvās iecietīgi paslavēt profesionālajā jomā. Gluži tāda pati bija absolūti sievišķīgā Salome Ru - lādzīga un brīnummaiga dvēsele, kas pavērtu muti klausījās dižgaros. Viņa ne reizi netļāvās izpaust savu viedokli — viņai tāda gluži vienkārši nebija. Visa Salomes dzīve pagāja pastāvīgā sajūsmas eiforijā — prātiņa viņai bija akurāt tik daudz, lai spētu atšķirt apbrīnojamo no necienīgā. Vairāk ne grama.

Bet ko gan iesākt ar bērnu psihoanalīzes pamatlicēju Annu Freidu?  Viņa aizsāka veselu zinātnes virzienu, viņa bija tā, kas sāka pētīt psiholoģiskās aizsardzības metodes — proti, to, kā mums izdzīvot cietsirdīgajā pasaulē. Uz viņas darbiem atsaucas citi psihoanalītiķi, Annu Freidu citē un publicē. Londonā dibināts visā pasaulē pazīstamais Annas Freidas centrs. Viņa bija sava tēva darba turpinātāja, bet nekādā ziņā ne plaģiāte vai atdarinātāja. Un, atšķirībā no daudziem citiem Freida sekotājiem, viņa vis necentās tēlot svēto avi. Viņa strādāja pa savam. Nekad netīkoja pēc vīrieša stiprā pleca, gluži pretēji — bija nozīmīgs atbalsts savam tēvam viņa pēdējos dzīves gados. Viņai nebija ne vīra, ne mīļāko, arī bērnu ne. Skarba sieviete... Ko gan biogrāfiem ar tādu darīt?!

Mīlestības nekad nav par daudz 

Freids karoja ar instinktiem un pierādīja zemapziņas lomu mūsu dzīvē. Viņa meita Anna visu mūžu cīnījās ar ārējo pasauli — vispirms jau par vietu tēva sirdī. Nedaudz vēlāk viņa centās izkarot tiesības dzīvot tā, kā to pati vēlas – neatkarīgi no vispārējiem priekšstatiem par sievietes lomu sabiedrībā. Viņa sacēlās pret tolaik valdošo mietpilsonisko nostāju, kas pauda – sievietes laimei pietiek ar ģimeni, vīrieti, bērniem. Viņasprāt tas bija pārāk pieticīgi.

Freidam ne prātā  nebij ienācis, ka māte varētu arī nemīlēt pašas dzemdētu bērnu. Anna mitinājās mātes vienaldzības ēnā jau no pirmajām dzīves dienām, un pašas pārdzīvotais viņai lika secināt, ka mātes mīlestības trūkumu nekad un nekas nespēj pilnībā kompensēt.

Bet tad jau labāk tā nekā nekā — ja reiz nav paveicies ar māti, tad varbūt kāds cits iemīlēs. Bērnam mīlestība ir nepieciešama kā ēst. Jo vairā, jo labāk. To var sniegt vecāki, radi, brāļi, māsas un draugi. Tā var būt klusa vai pļāpīga, pilna skūpstiem un apskāvieniem, bagātināta ar uzslavām un dāvanu kalniem. Mīlestības nemēdz būt par daudz. Mīlestības var būt tikai un vienīgi par maz. Ar bērnībā iegūtās mīlestības krājumu cilvēkam jāiztiek visu atlikušo dzīvi. Viņam jādalās uzkrātajā mīlestība ar saviem bērniem, ar vīru vai sievu, ar draugiem un, jā, jā, - arī ar kaķi, suni un kāmīti. Audzināšana ir tikai līdzeklis, kas milzīgo enerģijas straumi — zemapziņā mītošo dzimumdziņu — aizvada pareizajā gultnē. No mīlestības pret tēvu izaug mīlestība uz vīru. Kā zēns mīlēs māti, tā viņš mīlēs sievu. No brāļiem un māsām saņemtā mīlestība būs avots mīlestībai pret draugiem un kolēģiem. Savukārt visa pārējā jūtu radītā enerģija jāizmanto talanta attīstībai. Mātes mīlestību nesaņēmis bērns visu mūžu būs netveramu skumju apzīmogots, bet bērns, ko vispār neviens nav mīlējis, izaugs par cietsirdīgu un nelaimīgu postītāju.

Mūsdienās  šāds atzinums nav nekas jauns. Toties pirms simts gadiem tā  gan bija vēl nedzirdēta atklāsme. Toreiz audzināšana pamatojās vienīgi uz stingrību, bet morāles normas bērnos vienkārši iedauzīja ar primitīvu iekaustīšanu - sīkulis tak vārdus nesaprot. Anna Freida protestēja: “Un kā vēl saprot! Bet ne jau tos tukšos vārdu plūdus, ar kuriem bārstās pārgudrie pieaugušie. Bērni uztver sacītā jēgu – to, kas slēpjas aiz vārdiem. Bērnu nav iespējams piemānīt. Bērns nebūt nav pieaugušā samazināta kopija. Bērns ir citāds — viņš jūt un domā daudz citādāk. Arī pieaugušais reiz ir bijis bērns un līdz pat sirmam vecumam šis bērns mīt katrā no mums. Ja vien mēs mazliet  piepūlētos, tad spētu iejusties iejusties bērna ādā, saprastu viņu un sarunātos viņam saprotamā valodā.”

Nevēlamā

Ir tāds vecs ebreju joks: “Sludinājums avīzē: Doktors Rozenblūms ar kundzi priecājas jums paziņot par dēla - doktora Džonatana Rozenblūma - piedzimšanu.” Nomainiet Rozenblūmu pret Freidu un Džonatanu pret Vilhelmu, un jūs iegūsiet telegrammas tekstu, kādu dažas nedēļas pirms sievas dzemdībām bija sagatavojis Zigmunds Freids, lai nosūtītu paziņām un savam “dārgajam draugam” fiziologam Vilhelmam Flisam. Freids jau tīksminājās, cik ļoti priecāsies Fliss, uzzinājis, ka bērnam dots viņa vārds. Pēc visām tā laika akušieru noteiktajām pazīmēm Martai Freidai būtu vajadzējis laist pasaulē zēnu. Bet... piedzima trešā meita!

Skaistais telegrammas teksts izrādījās lieks. Freids bija tik sarūgtināts, ka tikai vairākus mēnešus pēc dzemdībām, kādā savā vēstulē, tā starp citu, pieminēja meitas Annas piedzimšanu. Pirms viņas ģimenē jau bija ieradušies pieci bērni — vecākā meita, māmiņas palīgs un čaklā saimniecīte Matilde, trīs dēli mantinieki un tēva mīlulīte princesīte Sofija. Lomes ģimenē jau sen bija sadalītas. Anna izrādījās liekā.

Marta Freida pēc dzemdībām ieslīga dziļā depresijā — viņa bija pievīlusi vīra cerības un gadītā dēla vietā iesmērējusi viņam nevajadzīgu meitu. Tajos gados depresiju ar medikamentiem vēl neārstēja. Protams, Freids būtu varējis ārstēt sievu pats vai nosūtīt viņu pie kāda no saviem draugiem psihoanalītiķiem, bet Marta noraidīja visu, kas saistījās ar psihoanalīzi, tai skaitā arī ārstēšanu.

Freids rāvās vai pušu astoņpadsmit stundu diennaktī, lai norošinātu savu lielo ģimeni — septiņu gadu laikā pasaulē bija nākuši seši bērni. Naudas knapi pietika visnepieciešamākajam, Marta netika galā ne ar māju, ne ar bērniem. Freidi pieņēma pie sevis Martas jaunāko māsu Minniju, lai tā par “ēdienu un gultasvietu” uzņemtos saimniecības rūpes. Freids Minnijas personā papildus ieguva arī palīgu darbā ar pacientiem un lielisku sekretāri.

Biogrāfijās tā aizkustinoši mēdz pieminēt, ka mazā Anna tika pie “divām mātēm”. Zem šīs nevainīgās frāzes slēpjas rūgta patiesība: divas mātes ir tas pats, kas neviena. Minnijas spēku pietika vien uzkrautajiem darbiem — kā saimniecības pārzinei, sekretārei un medmāsai. Savukārt Martu bērna raudas tracināja, nemitīgā kustība nomāca. Annu viņa tikpat kā neievēroja. Kāds no slaveniem psihoanalītiķiem vēlāk nesaudzīgi tieši atzīmēs: “Depresīva māte ir tas pats, kas mirusi māte.” Depresija iznīcina spēju mīlēt. Sieviete aprūpē savu bērnu kā automāts, bez jebkādām jūtām un maiguma. Pat kādā eksperimentā ar pērtiķiem, tika noteikts, ka mazuļi labprātāk izvēlas siltu, pūkainu lelli, kas dod drošības un maiguma sajūtu, lai arī nespēj viņus pabarot, nevis metālisku mammas imitāciju, kas aprīkota ar piena kannām.

“Tavs uzticamais kareivis”

Ja nu reiz mātes mīlestība Annai tika liegta, viņa metās sīvā cīņā ar brāļiem un māsām par vietu tēva sirdī. Tēvs gan vairāk mīlēja vecākos bērnus, bet, tā kā viņš nesirga ar depresiju, arī Annai tika kādas maiguma druskas. 

Trīspadsmit gadu vecumā Anna tēvam uzdeva jautājumu, kas pārvērta visu viņas dzīvi: “Tēt, kas ir psihoanalīze?” Niecīgas pusotras stundas sarunas laikā viņa panāca vairāk, nekā visos iepriekšējos trīspadsmit gados, — viņa iekaroja tēva sirdi. Tēvs atklāja, ka meita ir neparasti apķērīga, un sajūsmināts sāka viņu ņemt līdzi it visur — uz lekcijām, uz Vīnes psihoanalīzes biedrības sēdēm un pat uz slimnieku pieņemšanām. 

Viņas bērnības mīļākais dzejolis bijis Henriha Heines “Grenadieri”, kurā  autors apdzejo Napoleona kareivjus, kas imperatora dēļ gatavi atteikties no ģimenes un bērniem, atdot savu dzīvību, lai tikai spētu piecelties no kapa, kad Viņš brauks tam garām.

Gar kapu jau lēni Viņš brauc!

Un karogi uzvarā  pland...

Ak, imperator, no kapa drīz

Kāps uzticams kareivis tavs! 

Lūk, tāds noskaņojums vada Annu lielajā dzīvē. Viņa pārliecināti nostājas visu mazo, slimo un bezpalīdzīgo pusē — visu to, kurus nemīl un sāpina. Viņa iemācīsies būt par tēvu — jā jā — par vislabāko tēvu un draugu tik daudziem svešiem bērniem, jo viņa zina, kādam jābūt īstam tēvam. Bet nekad viņa neuzdrīkstēsies radīt bērnus pati, jo viņai nav ne jausmas, kāda ir laba māte, bet būt slikta māte viņa negribēs. Viņa izbaudījusi uz savas ādas un tāpēc zina, kā tas ir — ciest nevainīgam, un ko nozīmē būt upurim.

Sievietei nav jāstrādā!

Sofija Freida, Annas bērnības draudzene un istabas biedre, skaista tumšmataina meitene — gluži kā no konfekšu kārbas vāka — grasījās iziet pie vīra. Visu pēdējo nakti, kas vēl bija atlikusi vecāku mājās, viņa viņa aizgūtnēm raudāja sešpadsmit gadu vecās māsas Annas apskāvienos un rimās tikai tad, kad Anna zvērēja, ka parūpēsies par viņas bērniem, kad viņas vairs nebūs. Visai neparastas pirmskāzu domas laimīgai līgavai, vai ne. Viņa patiesi nomira jau pēc septiņiem gadiem, divdesmit piecu gadu vecumā. Anna pildīja solīto un uzaudzināja viņas dēlu. 

Pēc māsas izprecināšanas Anna pabeidza skolu. Nu viņa bija vienīgā “līgava”  Freidu mājā. Arī viņai nu pieklājās iziet pie vīra un dzemdēt bērnus. Ne viens vien viņu aplidoja: “Vai atļausiet jūsu rociņu...”  un “Jūsu vaigs ir tikpat daiļš kā rozīte jūsu matos!” Anna nebija tāda skaistule kā Sofija, taču simpātiska. Viņu aicināja uz ballēm — bija 1913. gads. Visi gan juta, ka vecā dzīve drīz mainīsies, bet izlikās, ka viss ir kārtībā, un līksmoja uz nebēdu.

Anna tikai degungalu bija pabāzusi neparastajā un brīvajā psihoanalīzes pasaulē, kur ar viņu kā ar līdzīgu Eiropas gudrākie prāti labprāt iesaistījās diskusijās par mīlestību, seksu, Dievu un nāvi. Un nu viņai pēkšņi liek šīs durvis vērt ciet un valdzinošās pasaules vietā izvēlēties klasisko vācu 4K — Kuche, Kinder, Kirche, Kleider (virtuve, bērni, baznīca, kleitas). 

Viņa izsecināja divas lietas, un tās viņu iegrūda pamatīgā depresijā. Pirmā  — laulību nekādi nav iespējams savienot ar mācībām universitātē  un nopietnu darbu. Neviens komersants vai advokāts kā vīrs to necietīs. Viņa ar potenciālajiem līgavaiņiem mēģināja runāt par izglītības turpināšanu, bet izraisīja tikai neizpratni un aizvainojumu: kāpēc? vai tad es kā vīrietis, tavuprāt, nespēšu uzturēt ģimeni?

Otrkārt, viņa varēja necerēt uz dzīvesdraugu no psihoanalītiķu vidus. Viņi mīļuprāt  ļaus, ka sieviņa uzdod jautājumus un palīdz viņu darbā, bet nekad nekritīs, ka sieva darbotos pati. 

Arī vecais Freids bija vienisprātis ar visiem šiem aizspriedumiem — viņš centās iegalvot, ka fizioloģisko īpatnību dēļ sievietei ir zemāks intelekts nekā vīrietim. Vienīgi tas, ka Freids sevi apzinājās par ģēniju, ļāva viņam neuztvert meitu kā konkurenti un pat vairāk — viņš spēja sajūsmināties par viņas sasniegumiem un deva savu svētību it visam, kas bija saistīts ar zinātni.

Ar laiku Anna kļuva par tēva otro “es”. Viņa atbildēja uz viņam adresētajām vēstulēm, viņa vietā lasīja referātus, pieņēma viņam piešķirtos apbalvojumus un diplomus un pat viņa vietā ieradās viņa mātes bērēs.

Līdzinies savam ienaidniekam, bet esi stiprāka

Kad Anna jautāja tēvam, ko darīt — precēties vai turpināt mācības, viņš aizsūtīja meitu ceļojumā. Pēc pieciem mēnešiem Anna atgriezās no Itālijas, iestājās universitātē un pēc pieciem gadiem saņēma skolotājas diplomu. Tēvs lepojās ar savu meitu un par vienīgo viņas trūkumu uzskatīja ieradumu sakumpt. Draugi no psihoanalīzes pulciņa jokoja par viņas aizrautīgo adīšanu — viņi bija izvirzījuši hipotēzi, ka adatu ņirboņa ir dzimumakts, kas norit nebeidzami un nevainagojas ar orgasmu. Draugi viņai ieteica šo dzimumdzīvi aizvietot ar ko jēdzīgāku. Savā ziņā draugiem bija taisnība.

Pabeigusi četrus gadus ilgu psihoanalīzes kursu pie sava tēva, Anna uzrakstīja referātu “Fantāzijas par piekaušanu sapnī un īstenībā”, kurā ļoti atklāti analizēja pati savus pārdzīvojumus, un iestājās Vīnes psihoanalīzes biedrībā, tādējādi uz visiem laikiem atbrīvodamās no nelaimīgajām adāmadatām.

Anna Freida atklāja metodi, kā aizsargāties no sabiedrības — “identificēties ar agresoru”. Pasaule spiež tevi ceļos — tad izvēlies visstiprāko no saviem pretiniekiem, pārvērties par viņu, kļūsti tikpat stiprs, gudrs un viltīgs. Esi kā viņš — apgūsti viņa paņēmienus, ielāgo un dari visu kā viņš, tikai daudz labāk. Annai šis agresors bija viņas mīļotais tēvs, kas sākumā bija jaundzimušo nonievājis un arī vēlāk nostājies konservatīvā vairākuma pusē, paziņojot: dzimums ir liktenis.

Ja Anna būtu aprobežojusies tikai ar aizsardzību: būšu tāda kā tētis, tad ne ar ko nebūtu atšķīrusies no pārējā Freida sekotāju bara. Taču viņa, būdama stipra un talantīga jau no dabas, ar sievietei piemītošo vingrumu pati ievijās lomā, kuru sākotnēji bija tikai tēlojusi. Pakāpusies dižajam tētukam uz pleciem, viņa redzēja tālāk un spēja vairāk.

Doktors Santa Klausa tērpā

Sākumā  kolēģi psihoanalīzes biedrībā uztvēra Annu kā kaķēnu, ko Freids viņiem atstiepis parotaļāties. Bet ar laiku šausmās apjēdza, ka draiskais kaķēns izaudzis par tīģerieni, ar kuru nu jārēķinās neatkarīgi no papucīša. Annai bija nenovērtējama milzu pieredze cīņā ar konkurentiem, jo tādi visu bērnību viņai bija brāļi un māsas. Tāpēc viņa prata atklāti ne ar vienu nekonfliktēt — tāpat kā ģimenē viņa ieņēma brīvo “gudrinieces” vietu, tā arī šeit nesaspringstot aizņēma vakanci — bērnu ārstēšanu.

Bērns allaž bijusi smagākā psihoanalītiķu darba daļa. Par ārstēšanu maksā vecāki, kuru vienīgā vēlme ir “lai viņš mani klausa” un bez tam vēl it bieži ir greizsirdīgi uz ārstu. Pusaudži ārstam mēdz atklāties un labprāt sarunājas, bet piecus sešus gadus veci mazuļi pat nesaprot, kāpēc pie ārsta ir atvesti. Atšķirībā no pieaugušā, bērnam taču nav nekādu brīvo asociāciju un apziņas plūsmas. Viņam līdz nāvei bail no svešās tantes un viņš negrib uz viņu pat skatīties.

Anna Freida kopā  ar bērniem lēkāja pa galdu, pa krēsliem, laistījās ar ūdeni, lauza rotaļlietas — darīja visu ko, lai tikai iekarotu viņu uzticību. Tā ir viņa, kas izgudroja “analīzi caur rotaļu”. “Še tev klucīši, uzcel mājiņu. Kur tu gribētu dzīvot? Uz jumta? Un kur dzīvos brālītis? Ak, pagrabā, cik interesanti...” No profesionāliem triku meistariem Anna samācījās kaudzi triku, ar ko pievērst mazuļu uzmanību un iekarot viņu uzticību. Ziemsvētkos pārģērbās par Santa Klausu un dāvināja dāvanas, gāja ciemos uz mājām, ja kāds no mazajiem pacientiem bija saslimis.

Viņa ne tuvu nebija tas klasiskais analītiķis, kādu mēs to iedomājamies —  atturīgs, nepieejams, vērtējošs. Iesākumā viņa ārstēja tikai tēva pacientu un paziņu bērnus, un arī tad klausījās aizrādījumos, ka viņai nav medicīniskās izglītības. Bet jau pēc trim gadiem mazo pacientu viņai bija pārpārēm un itin drīz viņas palīdzībai sāka uzticēties arī mazuļu vecāki. 

Kā gribu, tā dzīvoju

1925. gadā  Annai “uzradās” visai dīvaina ģimene. Pie viņas dzīvot pārvācās Dorotija Tiffani Berlingema ar saviem četriem bērniem. Viņa bija aizbēgusi no sava neprātīgā vīra, kurš terorizēja viņu, draudēja ar pašnāvību un, par tādu kā atvieglojumu radiem, gadu vēlāk savus draudus arī izpildīja izlecot pa logu. Naudas Dorotijai bija pietiekami — viņas tēvs bija slavenais amerikāņu rūpnieks Tiffani, taču bez vīrieša atbalsta viņa bija pagalam bezpalīdzīga, jo bija izvēlējusies to ceļu, ko noraidīja Anna — laulības un ģimeni.

Anna kļuva par Dorotijas bērnu tēvu — tieši par tēvu, bet nebūt ne seksuālās identitātes problēmu dēļ. Vēlāk gan daži sāks filozofēt par tēmu, vai Anna bija slēptā lezbiete, tāpat kā vēl līdz šim spriedelē, vai Freids gulēja ar savu svaini Minniju un, ja gulēja, tad kāpēc neviens par to neko nezināja.

Freids uzskatīja, ka sieviete pēc dabas ir mazāk tikumīga nekā vīrietis. Lai tēvam pierādītu pretējo, Anna visu savu dzīvi ievēroja itin augstus morāles principus. Viņai ar Dorotiju nebija fiziskas tuvības — un kā gan, ja visa viņu dzīve noritēja radu, viesu, kolēģu un pacientu stingrā uzraudzībā. Gan jau atrastos kāds, kas labprāt “izgaršotu” kādu nejaušu divdomīgu sīkumu. Anna nekad savā dzīvē nepārkāpa pieņemamā robežas, nekad nemetās galējībās. Viņai piemita īpaša psiholoģiska stabilitāte un dvēselisks līdzsvars, un savu dzīvi viņa nodzīvoja tā, kā pati vēlējās. No Dorotijas viņa nešķīrās līdz pat viņas nāvei 1979. gadā. 

Labākā  atriebība ir tavi panākumi

Visu dzīvi Annai bija tikai viens un visai savdabīgs ienaidnieks — slavenā  psihoanalītiķe Melānija Klaina. Savdabīgs, tāpēc ka visu laiku uzbruka tikai viens, proti, Melānija, bet visi triecieni palika bez atbalss — Anna nekad nebija ne atriebīga, ne ļauna. 

Melānija bija izveidojusi savu teoriju — bērns piedzimst pilns skaudības un naida pret visu, ko vēlas un nevar dabūt, un tāpēc pieaudzis, visu labo cenšas vai nu atņemt vai iznīcināt. Tā kā katrs savu teoriju veido, balstoties uz savām problēmām un paša piedzīvoto, nav grūti iedomāties, kāda skaudīga maita bija Melānija Klaina. Viņai skauda tik ļoti, ka viņa pārcēlās uz Angliju, lai tikai būtu tālāk no Annas Freidas, viņas ģeniālā papucīša  un citiem vācu psihoanalīzes gaišajiem prātiem. Dibināja tur savu skolu. Bet pa to laiku Vācijā pie varas nāca fašisms.

1938. gadā  Annu izsauca uz gestapo. Līdzi viņa paņēma ampulu ar ciankāliju, jo baidījās no spīdzināšanas. Kad viņa tomēr pārradās mājās, tēvs teica: mēs braucam prom. Francijas princese Marija Bonaparte un Francijas un ASV vēstnieki Austrijā atpirka no fašistiem Freida, viņa sievas un meitas dzīvību.

Melānija Klaina tobrīd skandalējās ar Britu psihoanalīzes biedrības prezidentu Ernstu Džonsu: “Es saprotu, ka Freidu vajag glābt, bet kāda velna pēc viņam jāpārceļas tieši uz Angliju!” Tā rezultātā Annu un viņas veco tēvu angļi uzņēma visai atturīgi. Melānijas intrigu dēļ Anna vairākus gadus pat nevarēja saņemt licenci darbam Anglijā.

“Es neko neaizmirstu”

1939. gada rudenī  sākās Otrais pasaules karš. Tajā pašā rudenī Freids lūdza meitu injicēt viņam nāvējošu morfija devu.  Viņu bija pieveicis nevis sen pierastais vēzis, bet gan karš. Anna ar sapratni uztvēra tēva vēlmi “aiziet nezaudējot cieņu”. Viņa gan atteicās pati injicēt morfīnu, bet viņa turēja tēva roku līdz pēdējam viņa elpas vilcienam. Nāvējošo zāļu devu ievadīja ārsts Makss Šurs. Freids nomira neuzzinājis, ka visas viņa māsas tika sadedzinātas kādā no koncentrācijas nometņu krematorijām. Toties to uzzināja Anna. Viņa vairs neatgriezās Vācijā. Nekad vairs nerunāja vāciski, pat satiekoties ar vecajiem draugiem, kam tāpat kā viņai tā bija dzimtā valoda. 1971. gadā viņa ieradās kongresā Vīnē, kopā ar tūristu grupu izstaigāja savu veco māju. Un referātu nolasīja angliski.

1976. gadā  Anna sāka ciest no anēmijas. Viņai bija nepieciešama regulāra asins pārliešana, kas tika veikta ik svētdienu, lai pirmdienā viņa atkal varētu ķerties pie darba. 

Visu dzīvi viņa nodarbojās ne tikai ar zinātni, bet arī ar ārstēšanu. Konsultēja daudzas slavenības, to skaitā arī Merilinu Monro, kurai uzstādīja diagnozi “depresīvi histēriskas peronības tips”. Viņa piedzīvoja divus pasaules karus, kodolsprādzienu Hirosimā, hipiju kustību un seksa revolūciju. Anna Freida mira 86 gadus veca — nodzīvojusi līdz sirmam vecumam ar skaidru un gaišu prātu, tieši tā, kā lemts tiem, kas savu laimi rod paša dvēseles dziļumos, nevis ārpasaulē.