Ar kādām problēmām pacienti nāk pie psihoanalītiķa un psihoterapeita
Iepriekšējā nodaļā es atzīmēju ar kādām problēmām ir nepieciešams vērsties pie psihoanalītiķa vai psihoterapeita. Bet, lai noformulētu problēmu tā, kā tur izklāstīts, ir nepieciešami pārdomāt savu pašsajūtu un izturēšanos un ļoti labi sevi saprast. Daudziem pacientiem daudz ierastāk, vēršoties pie ārsta, novērtēt savu stāvokli izmantojot „medicīnisko modeli”, tas ir – "Man slikti" (nepatīkami simptomi) vai es esmu slims. Sākumā tādus pacientus neinteresē mokošo simptomu iemesls, viņi vienkārši grib no tiem tikt vaļā, izārstēties.
Lūk , kā šie simptomi izskatās "slimnieka" skatījumā
Panikas lēkme – cilvēku pārņem panikas sajūta, apjukums, viņš baidās nomirt vai sajukt prātā. Lēkmi bieži pavada strauji sirdspuksti, galvas reiboņi, svīšana, elpas trūkums, vēdergraizes - „ātrās kājas vai lāču slimība”, un citi veģetatīvās nervu sistēmas traucējumi. Slimības sākuma posmā panika rodas negaidot, it kā bez iemesla, situācijā, kura nekad agrāk nebija izsaukusi nekā nepatīkama. Pakāpeniski panikas lēkme apaug ar „bailēm par panikas izcelšanos” un „bailēm no tām vietām un situācijām, kurās tā radās”. Šādu vietu un situāciju kļūst arvien vairāk. Cilvēks baidās no lēkmju atkārtojuma, izvairās no „provocējošām” situācijām, arvien vairāk ierobežo savas aktivitātes, slēpjas no dzīves. Kontaktēšanās ar draugiem, sociālās aktivitātes izzūd un tuvojas nullei. Es nemaz nerunāju par to, ka darbavietas apmeklēšana pārvēršas par ikdienas varoņdarbu. Tas viss izraisa sliktu garastāvokli un domas par pašnāvību.
Depresija – raksturojas ar simptomu triādi: slikts garastāvoklis, grūti domāt, nav spēka. Smagos gadījumos cilvēks nav spējīgs neko darīt un gandrīz visu laiku pavada gultā „pagriezies ar seju pret sienu”. Mēģinot viņu paskubināt, piespiest iziet ārā vai vienkārši parunāt, viņš dusmīgi runā pretī vai raud, vainojot pārējos „viņa smagā stāvokļa” neizpratnē. Un viņam taisnība, veselam cilvēkam grūti iedomāties, cik lielā mērā slimības simptomi neļauj dzīvot. Ja slimība izpaužas vieglāk, cilvēks izjūt tieši to pašu – sliktu garastāvokli , nespēku, grūtības domāt un rīkoties. Bet šie simptomi gan viņam, gan arī, apkārtējiem liekas psiholoģiski saprotamāki. Piemēram: „ man nav mīļas sievietes, nav laba darba, maz naudas, valdība slikta un tautas labā neko nedara, radinieki domā tikai par sevi un draugi „pametuši”. Pakāpeniski pieaug skaudība un naids pret citiem cilvēkiem, jo viņi ir spējīgi izjust prieku. Pats cilvēks nesaprot, ka šīs skats uz pasauli ir depresīvā stāvokļa sekas. Kā neka laba nav, jo viņš ir depresijā, bet ne tāpēc, ka dzīve briesmīga. Un slimības neārstēšanas dēļ, viņam kļūst arvien sliktāk.
Pastāvīgā trauksme. Mums visiem ir raksturīgi uztraukties – vai tik negadīsies kas slikts, vai izdosies iecerētais. Trauksmē, kura rodas laiku pa laikam, nav nekā pataloģiska. Viss ir atkarīgs no tās pakāpes. Ir cilvēki, kurus uztrauc katrs sīkums, viņiem bail dzīvot. Viņi visur un vienmēr gaida nelaimi vai katastrofu. Darbs izjuks, tuvinieki nomirs vai pametīs, ierastā pasaule sabruks. Viņi nekad nejūtas drošībā. Katrs cilvēks ar šīm problēmām cīnās atšķirīgi. Kāds slēpjas savā personiskajā patvērumā, cenšoties izvairīties no saskarsmes ar citiem – ja nu pēkšņi tiks aizvainots, ja nu pieķersies - mīļš cilvēks var nomirt vai pamest. Latviešu valodā jau ir pierasts teiciens – control freak (no Angļu valodas). Darbā tāds trauksmains priekšnieks pieprasa izpildīt visus viņa rīkojumus un necieš iebildumus – bet galu galā, viņš pats ir atbildīgs par saviem rīkojumiem savas priekšniecības priekšā un nevajag pievērst viņam uzmanību. Sliktāk, ja ar tādu raksturu ir apveltīts Jūsu vīrs vai sieva. Otrai pusei tādam cilvēkam ir jāpakļaujas, citādāk „viņš (viņa) satrauksies un viss būs vienkārši briesmīgi”. Vārda tiešā nozīmē, laulātais partneris ir spiests pats sevi ieslodzīt cietumā mīļa miera dēļ. Mājās jāpakļaujas rīkojumiem, lai nedod Dievs neizprovocētu uztraukumu un ar viņu saistītos pārmetumu sprādzienus, norādījumus un sodus. Bet pieaugušais vismaz var aiziet no tāda dzīvesbiedra! Kad bērni dzīvo tāda ģimenē, situācija kļūst patiešām traģiska. Viņi nezina, nesaprot, ka viss notiekošais – „Tur neej, to nedari, tur tevi sāpinās, aizvainos, un viss sabruks”- ir mammas vai tēva slimības iedomātais rezultāts. Un bērns pārliecināts, ka vecākiem taisnība, bet viņa/as pašu vēlmes nepareizas, absurdas un slimīgas, pasaule ir taču briesmīga. Bērniem nav kur sprukt no tās „trakomājas”!
Zems pašnovērtējums. Cilvēks domā, ka viņš ir sliktāks ne kā viņš ir īstenībā – „es neesmu tāds kā citi, viņi labāk pielāgojušies dzīvei, vairāk zina un māk, viss viņiem izdodas viegli, bez piepūles, viņi visiem patīk, viņi seksuāli pievilcīgi, bet es neko nevaru, es esmu dumjš, bezjēdzīgs cilvēks un darbinieks, es nederīgs vīrietis (sieviete).” Paralēli zemajam pašnovērtējumam vienmēr seko fantāzija: „citi ir pārliecināti, ka es neko nevaru, ka es esmu slikts , dumjš un neesmu nekā vērts”. Vārdu sakot, viņi domā par mani to, ko es pats par sevi domāju. Un, jo cilvēks zemāk sevi novērtē, jo, pēc viņa domām, sliktāk par viņu domā citi. Dažreiz cilvēks „neievēro”, "nepamāna" savu zemo pašnovērtējumu, bet tikai pievērš uzmanību apkārtējo pozitīvajām īpašībām un sasniegumiem, tos pārspīlējot. Un bieži dusmojas „uz apkārtējo nevērību un nicinājumu„. Jo zemāks pašnovērtējums, jo stiprāka cilvēka pārliecība, ka viņam nekas neizdosies, ka visi labumi tiks citiem. Viņš neriskē paziņot par savām vēlmēm (nav nozīmes, jo tāpat neviens ar tām nerēķināsies), izvairās no situācijām, kurās ir konkurences elementi – iestājoties darbā, iepazīstoties ar vīrieti vai sievieti, viņš pats izvēlas to sliktāko (labākais tik un tā viņam netiks). Viņa dzīvē nav nekā laba, viņš mirst „no bada”, novērojot citu „dzīves dzīres”. Ja nu laimīgas sakritības pēc viņu iemīlēs vai iedos interesantu, labi apmaksātu darbu, viņš nenoticēs, ka tas viss ir īstenībā. Viņš domās, ka kaut kur ir zemūdens akmeņi: patiesībā viņu nemīl un darbs ir slikts. Un kas vēl briesmīgāk, neapzinoties, viņš izpostīs laimi, izdarīs tā, lai no darba viņu atlaistu, bet mīļotā (mīļotais) aizietu. Kritika zemajam pašnovērtējumam daļēji saglabājas. Formālas loģikas, skaidra saprāta līmenī, cilvēks zin, ka nav nemaz tik nesakarīgs, bet pārliecināt sevi nevar, un viņa dzīvē nekas nemainās.
www.psychoanalysis.org.uk/audiovisual.htm
Depresija – raksturojas ar simptomu triādi: slikts garastāvoklis, grūti domāt, nav spēka. Smagos gadījumos cilvēks nav spējīgs neko darīt un gandrīz visu laiku pavada gultā „pagriezies ar seju pret sienu”. Mēģinot viņu paskubināt, piespiest iziet ārā vai vienkārši parunāt, viņš dusmīgi runā pretī vai raud, vainojot pārējos „viņa smagā stāvokļa” neizpratnē. Un viņam taisnība, veselam cilvēkam grūti iedomāties, cik lielā mērā slimības simptomi neļauj dzīvot. Ja slimība izpaužas vieglāk, cilvēks izjūt tieši to pašu – sliktu garastāvokli , nespēku, grūtības domāt un rīkoties. Bet šie simptomi gan viņam, gan arī, apkārtējiem liekas psiholoģiski saprotamāki. Piemēram: „ man nav mīļas sievietes, nav laba darba, maz naudas, valdība slikta un tautas labā neko nedara, radinieki domā tikai par sevi un draugi „pametuši”. Pakāpeniski pieaug skaudība un naids pret citiem cilvēkiem, jo viņi ir spējīgi izjust prieku. Pats cilvēks nesaprot, ka šīs skats uz pasauli ir depresīvā stāvokļa sekas. Kā neka laba nav, jo viņš ir depresijā, bet ne tāpēc, ka dzīve briesmīga. Un slimības neārstēšanas dēļ, viņam kļūst arvien sliktāk.
Pastāvīgā trauksme. Mums visiem ir raksturīgi uztraukties – vai tik negadīsies kas slikts, vai izdosies iecerētais. Trauksmē, kura rodas laiku pa laikam, nav nekā pataloģiska. Viss ir atkarīgs no tās pakāpes. Ir cilvēki, kurus uztrauc katrs sīkums, viņiem bail dzīvot. Viņi visur un vienmēr gaida nelaimi vai katastrofu. Darbs izjuks, tuvinieki nomirs vai pametīs, ierastā pasaule sabruks. Viņi nekad nejūtas drošībā. Katrs cilvēks ar šīm problēmām cīnās atšķirīgi. Kāds slēpjas savā personiskajā patvērumā, cenšoties izvairīties no saskarsmes ar citiem – ja nu pēkšņi tiks aizvainots, ja nu pieķersies - mīļš cilvēks var nomirt vai pamest. Latviešu valodā jau ir pierasts teiciens – control freak (no Angļu valodas). Darbā tāds trauksmains priekšnieks pieprasa izpildīt visus viņa rīkojumus un necieš iebildumus – bet galu galā, viņš pats ir atbildīgs par saviem rīkojumiem savas priekšniecības priekšā un nevajag pievērst viņam uzmanību. Sliktāk, ja ar tādu raksturu ir apveltīts Jūsu vīrs vai sieva. Otrai pusei tādam cilvēkam ir jāpakļaujas, citādāk „viņš (viņa) satrauksies un viss būs vienkārši briesmīgi”. Vārda tiešā nozīmē, laulātais partneris ir spiests pats sevi ieslodzīt cietumā mīļa miera dēļ. Mājās jāpakļaujas rīkojumiem, lai nedod Dievs neizprovocētu uztraukumu un ar viņu saistītos pārmetumu sprādzienus, norādījumus un sodus. Bet pieaugušais vismaz var aiziet no tāda dzīvesbiedra! Kad bērni dzīvo tāda ģimenē, situācija kļūst patiešām traģiska. Viņi nezina, nesaprot, ka viss notiekošais – „Tur neej, to nedari, tur tevi sāpinās, aizvainos, un viss sabruks”- ir mammas vai tēva slimības iedomātais rezultāts. Un bērns pārliecināts, ka vecākiem taisnība, bet viņa/as pašu vēlmes nepareizas, absurdas un slimīgas, pasaule ir taču briesmīga. Bērniem nav kur sprukt no tās „trakomājas”!
Zems pašnovērtējums. Cilvēks domā, ka viņš ir sliktāks ne kā viņš ir īstenībā – „es neesmu tāds kā citi, viņi labāk pielāgojušies dzīvei, vairāk zina un māk, viss viņiem izdodas viegli, bez piepūles, viņi visiem patīk, viņi seksuāli pievilcīgi, bet es neko nevaru, es esmu dumjš, bezjēdzīgs cilvēks un darbinieks, es nederīgs vīrietis (sieviete).” Paralēli zemajam pašnovērtējumam vienmēr seko fantāzija: „citi ir pārliecināti, ka es neko nevaru, ka es esmu slikts , dumjš un neesmu nekā vērts”. Vārdu sakot, viņi domā par mani to, ko es pats par sevi domāju. Un, jo cilvēks zemāk sevi novērtē, jo, pēc viņa domām, sliktāk par viņu domā citi. Dažreiz cilvēks „neievēro”, "nepamāna" savu zemo pašnovērtējumu, bet tikai pievērš uzmanību apkārtējo pozitīvajām īpašībām un sasniegumiem, tos pārspīlējot. Un bieži dusmojas „uz apkārtējo nevērību un nicinājumu„. Jo zemāks pašnovērtējums, jo stiprāka cilvēka pārliecība, ka viņam nekas neizdosies, ka visi labumi tiks citiem. Viņš neriskē paziņot par savām vēlmēm (nav nozīmes, jo tāpat neviens ar tām nerēķināsies), izvairās no situācijām, kurās ir konkurences elementi – iestājoties darbā, iepazīstoties ar vīrieti vai sievieti, viņš pats izvēlas to sliktāko (labākais tik un tā viņam netiks). Viņa dzīvē nav nekā laba, viņš mirst „no bada”, novērojot citu „dzīves dzīres”. Ja nu laimīgas sakritības pēc viņu iemīlēs vai iedos interesantu, labi apmaksātu darbu, viņš nenoticēs, ka tas viss ir īstenībā. Viņš domās, ka kaut kur ir zemūdens akmeņi: patiesībā viņu nemīl un darbs ir slikts. Un kas vēl briesmīgāk, neapzinoties, viņš izpostīs laimi, izdarīs tā, lai no darba viņu atlaistu, bet mīļotā (mīļotais) aizietu. Kritika zemajam pašnovērtējumam daļēji saglabājas. Formālas loģikas, skaidra saprāta līmenī, cilvēks zin, ka nav nemaz tik nesakarīgs, bet pārliecināt sevi nevar, un viņa dzīvē nekas nemainās.
Vainas apziņa. Šī apziņa „es esmu vainīgs/-a” ir spilgti sajūtama, kontaktējoties ar citiem cilvēkiem. Mēs esam ģenētiski ieprogrammēti sajust sāpes, kad slikti klājas mums tuviem cilvēkiem, just līdzi citu valstu un kontinentu iedzīvotāju nedienām. Cilvēks kā suga ir izdzīvojis tāpēc, ka mēs esam spējīgi palīdzēt citiem, nevis rūpēties tikai par sevi. Tomēr mūsos ir iekodēta arī cita programma - tikt pie sava pīrāga gabala, gūt panākumus personiskajā dzīvē, darbā un sabiedrībā. Lai to panāktu, nepieciešams pārspēt tuvāko konkurences cīņā.
Jo tālāk no mums atrodas cilvēks, kurš mūsu dēļ zaudēs savu sapņu sievieti/vīrieti vai materiālos labumus, jo vieglāk mums ir nepievērst uzmanību viņa ciešanām. Bet, jo viņš ir tuvāk, jo grūtāk mums ir izdarīt kaut ko savā labā, ja mēs uzskatām, ka viņam no tā celsies ļaunums. Un mūs pārņem nepatīkama vainas apziņa. Mēs cenšamies no tās atbrīvoties, pateicoties vainas apziņai, panākam kompromisu un radām situāciju, kurā ieguvēji izrādās abi. „Veselīgā” vainas apziņa liek mums rēķināties ar citu interesēm, rūpēties par tuviniekiem, vājākajiem un nelaimē nokļuvušajiem.
„Slimīgā” vainas apziņa nedod labumu nevienam. Tas, kurš to izjūt, jūtas vainīgs par visu - par to, ko ir vai nav izdarījis, par to, ka maz devis vai daudz paņēmis, par to, ka aizgājis vai nav atnācis. „Vai es tā gribu dzīvot?”, „Vai man to vajag?” - tam nav nekādas nozīmes slimīgas vainas apziņas pārņemta cilvēka acīs. Viņa stāvokli nosaka ideja: „Ja neizdarīšu - būšu vainīgs.” Kritisks situācijas novērtējums: „Vai tiešām esmu nodarījis kaitējumu otram?” atkāpjas ciešas pārliecības priekšā: „Jā, es esmu vainīgs”. Turklāt nemaz nav obligāti, lai „vainas vergu” kāds apsūdzētu vai kaut ko no viņa prasītu. Tāds cilvēks atsakās no savām vēlmēm uzmācīgas idejas dēļ: „Ja es tā izrīkošos, otram būs slikti.” Un nodara pāri sev - pats to neapzinādamies, noliek sevi zem sitiena, palaiž garām uzvaru un attur sevi - par vēlu iesniedz dokumentus un nedabū darbu, piedzeras, sarunā lieku kolēģiem un priekšniekam un nesaņem paaugstinājumu. Viņš baidās jebko darīt savā labā - ja nu apkārtējie uzskatīs viņu par egoistu! Un tajā pašā laikā viņam liekas, ka citi tur viņu grožos un neļauj gūt panākumus.
Vainas apziņas „vergs” dzīvo dzīvi, kas viņam šķiet pretīga. Šī neciešamā dzīve rada pastāvīgu neapmierinātību ar tuviniekiem: viņi „nesaprot”, ka „nevar visu paturēt sev un nerēķināties ar viņu”. Vainas apziņas nomāktam cilvēkam ir grūti noticēt, ka tikai viņš pats apsūdz sevi egoismā un sliktu darbu darīšanā. Un viņš, lai kaut mazliet atvieglotu nepatīkamo pārdzīvojumu nastu, atrod vainīgo. Vainīgais vienmēr izrādās tas, kura „laimes un labklājības” vārdā ar slimīgo vainas apziņu sirgstošais ir atteicies no savu mērķu piepildīšanas - sieva vai vīrs, bērns vai vecāki. „Vainīgā” ģimenē patiesībā nelaimīgi izrādās visi: viņš tāpēc, ka atteicies no savām vēlmēm un mērķiem, un tuvinieki tāpēc, ka izjūt uz savas ādas viņa aizkaitinājumu un dusmas.
Dažreiz cilvēks, kurš cieš no slimīgas vainas apziņas, izvēlas sev apsūdzošu partneri. Un tas, manipulējot ar laulātā patoloģisko vainas apziņu, panāk no viņa visu savu iegribu apmierinājumu un piedevām vēl vienmēr un visur jūtas pārliecināts par savu taisnību. Var rasties jautājums, kāpēc tas ir vajadzīgs „mūžīgi vainīgajam”? No psihoanalīzes viedokļa viss ir vienkārši - iekšējās izjūtas beidzot iegūst apstiprinājumu ārējā pasaulē: „Ne tikai es jūtos vainīgs, bet arī viņš/viņa apstiprina: jā, tu esi vainīgs/-a”. Un pasaule iegūst, lai arī slimīgu, bet tomēr harmoniju: „Esmu vainīgs, citi to apstiprina, tātad es tiešām esmu vainīgs. Skaidrs, ka pasaule ir slikta, bet vismaz es neesmu zaudējis prātu.” Dažiem cilvēkiem ir vieglāk dzīvot briesmīgā pasaulē, starp briesmīgiem cilvēkiem, nekā atzīties sev pašam: „Man ir problēmas ar galvu.”
Veselīgas vainas apziņas cēloņi. Cilvēks piekrāpj sievu/vīru, nemīl savus bērnus, ienīst vecākus, krāpjas vai zog. Šajās situācijās vainas apziņa ir dabiska, bet tās trūkums izraisa apkārtējos neizpratni.
Slimīgas vainas apziņas cēloņi. Dažkārt mums liek sajusties vainīgiem iedomas, kurās mēs nežēlīgi atriebjamies, nodarbojamies ar neķītru seksu, taču negrasāmies tās realizēt. Ar to palīdzību mēs nomierinām savu aizskarto patmīlību, paaugstinām pašvērtību, iztēlojoties sevi spēcīgu, neuzvaramu, laimīgu, un dzīvojam tādu dzīvi, kādu vēlamies, pat ja tā nav ievietojama nekādos sabiedrības morāles un tikumības rāmjos. Un, kamēr iedomas paliek iedomas, tajās nav nekā kaitīga. Taču daži cilvēki uzskata, ka pat domās viņiem nevajadzētu kārot ko aizliegtu, un tā dēļ cieš. Vainas apziņu izraisa no veselā saprāta viedokļa muļķīgas idejas, kuras sakņojas zināmos personības psiholoģiskās attīstības traucējumos. Piemēram, vainas apziņa savu sasniegumu dēļ. Psihoanalīzes pamatlicējs Zigmunds Freids gluži pamatoti uzskatīja, ka pastāv zemapziņas aizliegums pārspēt tēvu (zēniem) vai māti (meitenēm). Galu galā, sasniedzot vairāk par māti un tēvu, mēs nogāžam „dižos” vecākus no pjedestāla, bet tas ir „noziegums”. Bieži vien slimīgu vainas apziņu gan vīriešiem, gan sievietēm izraisa sekss ar piemērotu un sakarīgu partneri. Kā tas var būt? Izskaidrojums daudziem liksies neticams, un tomēr tas jau izsenis ir pazīstams ortodoksālajā psihoanalīzē: pirmais ideālais mīlestības un kaislības objekts zēnam ir māte, bet meitenei tēvs. Mēs pieaugam, mīlētprasme saglabājas un projicējas uz citiem cilvēkiem, un mēs viegli nošķiram māti un tēvu no mīļotās vai mīļotā. Taču dažkārt cilvēka psihoseksuālā attīstība apstājas, un viņa zemapziņa nesaskata atšķirību starp māti un mīļoto sievieti vai tēvu un mīļoto vīrieti. Mīlestības cienīgs partneris automātiski tiek uztverts kā māte vai tēvs. Bet mīlēties ar vecākiem ir aizliegts. Un cilvēkā rodas pastāvīga vainas apziņa. Šādā situācijā vīrietis domā: „Kā es varu mīlēties ar tīru sievieti (māti)? Es taču lieku viņai nodarboties ar neķītrībām!” Sieviete attiecīgi uzskata: „Sekss ar tik labu, gudru, kārtīgu vīrieti (tēvu) ir neiespējams! Es esmu izlaidīga sieviete!” - un mokās, uzskatot sevi par izvirtuli.
Aizkaitināmība. Aizkaitināmība ir nepatīkams stāvoklis, kad mums uz nerviem krīt cilvēki, notikumi un pat priekšmeti. Indīgi ļaunas piezīmes ir gatavas izlauzties no saprāta kontroles un aprakt zem sevis neko ļaunu neizdarījušos tuviniekus, draugus, paziņas un pavisam nepazīstamus cilvēkus, kuri nejauši pagadījušies līdzās. Nevainīgs izteikums vai lūgums izraisa atklātu agresiju, kas ir raksturīgs vīriešiem, vai aizvainojumu un asaru jūru - tipiski sievietēm.
Visbiežākie aizkaitinājuma lēkmju iemesli.
Hormonālais disbalanss
Hormoni ne tikai ietekmē iekšējo orgānu darbību, bet arī izraisa noteiktas psihes izmaiņas. Tāpēc dažu hormonu līmeņa izmaiņas izraisa aizkaitināmību.
Tipiski sievietēm. Aizkaitināmība pieaug pirms mēnešreizēm, estrogēna un progesterona līmeņa svārstību dēļ. Un mīļa un piekāpīga sieviete piepeši sāk lamāties par sīkumiem, kliedz un aizskrien, aizcērtot durvis.
Tipiski vīriešiem. Jo augstāks vīrietim testosterona līmenis, jo biežāk viņš ir tendēts uz aizkaitināmību. Daudzām sievietēm ir grūti saprast, ka vīrietī tik augstu vērtētā seksualitāte, mērķtiecība un veiksme darījumos ceļas no tā paša avota, no kura rodas aizkaitināmība.
Sastopams visiem. Un, protams, aizkaitināmība ir raksturīgs tireotoksikozes simptoms (paaugstināts vairogdziedzera hormonu līmenis). Vairogdziedzera hormonu līmeņa samazināšana atkal normalizē psihi. Interesanti, ka cēloņsakarība starp hormoniem un aizkaitināmību darbojas arī pretējā virzienā: mierīga, vēsa galva samazina vairogdziedzera hormonu līmeni. Hormonu ietekmi uz cilvēka psihisko stāvokli pēta atsevišķa zinātnes nozare - psihoendokrinoloģija.
Dzimumatturība (instinkta frustrācija). Gan vīriešiem, gan sievietēm ir vajadzīgs sekss. Atturība, pat ja tā ir brīvprātīga - no labas gribas, nevis piespiedu kārtā, izraisa psihiskus traucējumus.
Tipiski vīriešiem. Visi zina, ka vīriešiem ir vajadzīgs sekss. Izplatīts ir viedoklis, ka vīrieši ir kā uzburti uz seksu, par to vien domā. Tā gluži nav - vīrietis domā par seksu divos gadījumos: kad redz seksuāli pievilcīgu sievieti (homoerotiskiem vīriešiem vīrieti) vai kad viņam seksa nepietiek. Turklāt pirmajā gadījumā vīrietis nekādu aizkaitinājumu neizjūt, viņš izjūt baudījumu. Bet, ja vīrietis ir seksuāli neapmierināts, viņš kļūst viegli aizkaitināms un ar visu neapmierināts. Un nekas nespēj viņu nomierināt, vienīgi sekss. Sievietes, kuras uzskata, ka pietiek būt labai saimniecei un vīrieša bērnu mātei, lai dzīvotu ar viņu laimīgi, pamatīgi kļūdās. Iespējams, ka tāds vīrietis paliks ģimenē, taču meklēs seksu ārpus tās. Un, ja viņa aizkaitināmība piepeši pāriet, tas nozīmē, ka viņš ir atradis mīļāko un ar seksu viņam viss ir kārtībā. Vīriešiem nav nekādu ilūziju par sevi: viņi zina, ka sekss viņiem ir vajadzīgs pat tad, kad psiholoģisku problēmu dēļ viņi no tā atsakās.
Tipiski sievietēm. Sievietes bez seksa arī kļūst viegli aizkaitināmas. Viņas izvirza sev uzdevumu - atrast vīrieti, un to risina. Taču ir sievietes, kuras uzskata, ka sekss viņām nav vajadzīgs (iemeslus es šeit neanalizēju). Un dzīvo kopā ar vīrieti, taču no seksa izvairās. Vīrietis tam piekrīt: varbūt viņam ir savas problēmas ar seksu, vai varbūt viņš negrib to darīt ar sievieti, kura viņu ir atraidījusi. Viņai vajadzētu dzīvot un priecāties: ak, kāda „laime” - saprotošs vīrietis, kuru interesē viņas cēlā dvēsele, ir, bet seksa nav. Taču patiesībā viņa ir neapmierināta, viegli aizkaitināma un gatava saplosīt ikvienu, bet pirmām kārtām to pašu „saprotošo” vīru, kurš ar viņu „rēķinās”. Tādas sievietes traģēdija slēpjas tajā, ka viņa ir pārliecināta: vīrietis viņu par maz mīl, nerēķinās ar viņu, nerūpējas par viņu, un viņa pieprasa aizvien vairāk mīlestības un uzmanības, aizvien vairāk nervozē un kļūst aizvien neciešamāka.
Psihiskais nogurums - izsīkums.
Sastopams visiem. Ne katrreiz psihisko nogurumu pavada aizkaitinājums. Ja mēs esam daudz lasījuši, ilgi sarunājušies, vērojuši dabu vai arhitektūru, apmeklējuši kino, teātri vai koncertu, mēs nogurstam, mums gribas pagulēt vai pameditēt, skatoties vienā punktā, taču mēs nekļūstam viegli aizkaitināmi. Gluži citādi notiek tad, ja mums ir nācies pieņemt lēmumus, turklāt, jo grūtāk nācies izdarīt izvēli, jo lielāks nogurums un rezultātā arī aizkaitinājums. Kāpēc tā notiek? Pirmajā gadījumā mēs esam ieguvuši milzumu iespaidu, un mums ir vajadzīga atpūta. Otrajā mēs neko neesam ieguvuši, bet tikai tērējuši savus spēkus, iztukšojuši savu Es, un tagad mums gribas saņemt ko labu šeit un tagad. Nesaņemot neko sev, mēs sajūtam pastāvīgu neapmierinātību. Izskaidrojums ir samērā vienkāršs. Ikviens pieņemtais lēmums izraisa glikozes līmeņa krišanos nucleus accumbens un amygdala, kā rezultātā vēlēšanās gūt baudījumu pieaug un spēja savaldīt savas vēlmes mazinās.
Skaidrs, ka viens no veidiem, kā cīnīties ar tāda tipa aizkaitināmību, ir ēšana. Taču nav obligāti ēst. Var nodarboties arī ar sportu, var dziedāt un dejot, var iet uz kino vai lasīt un visādi baudīt dzīvi.
Psiholoģiskie cēloņi. Neapmierinātība ar kādu konkrētu citu cilvēku īpatnību vai rakstura iezīmi.
Tipiski vīriešiem. Viņu kaitina otra muļķība, un viņš izvairās no tādiem cilvēkiem. Turpretī, ja „muļķu” kategorijas cilvēki uzstājīgi vēlas kontaktēties ar viņu, tie saskaras ar ironiju vai vāji slēptām nicinošām piezīmēm.
Tipiski sievietēm. Sievietes bieži vien kaitina vīriešu neapķērība, ja viņi nesaprot, ka viņu uzmanības apliecinājumi ir nevietā.
Sastopams visiem. Kādu kaitina netīri trauki izlietnē, neizmazgāta veļa, izmētātas mantas, kādu citu - bezgalīgas sarunas pa telefonu, gulšņāšana uz dīvāna, „visu” seriālu skatīšanās vai datorspēles. Aizkaitinājuma un konfliktu iemeslu ir bezgalīgi daudz. Taču risinājumu, kā ar tiem tikt galā, tāpat (par konfliktu risināšanu mēs šeit nerunāsim). Domstarpību izraisīts aizkaitinājums vienmēr pāriet.
Iekšējais konflikts. Ir kāds aizkaitinājuma paveids, kas nekad nebeidzas. Cēlonis: neapmierinātība, pat naids pret vīru/sievu un nespēja šķirties. Viens no laulātajiem ir neapmierināts praktiski ar visu - ar to, kas un kā ir vai nav izdarīts, aizmirsts, ar to, ka sieva/vīrs ir vai nav līdzās. Nav risinājumu vai piekāpšanos, nav nekādu uzvedības variantu, kas varētu tādu aizkaitinājumu remdēt.
Radītais iespaids, ka tas ir aizkaitinājums bez kāda iemesla, piemēram, viņš ir „tāds” vīrietis, kolīdz kas notiek, uzreiz „besījas”, vai arī viņa ir maita un „džekam nav paveicies”, neatbilst īstenībai. Viegli aizkaitināmais labi izprot sava stāvokļa iemeslu. Pieņemsim, vīrietis dzīvo kopā ar sievieti, kura viņu neapmierina - „garlaicīga un slinka”, vai arī viņš gluži vienkārši to nemīl, neizjūt nekādu iekāri, taču pamest nevar, jo paniski baidās bez viņas pazust. Un savas problēmas izpratne viņa situāciju nekādi neatvieglo - to atrisināt viņš nespēj.
Šis aizkaitinājuma veids biežāk ir novērojams sievietēm. Tam pamatā ir sievietes vēlme pārveidot vīrieti. Tā izpaužas vieglā formā un ilgst gadu desmitiem ilgi. Bet, ja konfliktējošā aizkaitināmība sasniedz vidēji smagu pakāpi, vīrietis aiziet. Vīriešiem sastopams retāk. Bet, ja reiz vīrietis „saslimst” ar šāda veida aizkaitināmību, tā noritēs ārkārtīgi smagā formā un ilgs gadu desmitiem.
www.psychoanalysis.org.uk/audiovisual.htm
