Jautājumi, kurus visbiežāk uzdod psihoterapeitam un psihoanalītiķim
Kāpēc gan man pašam netikt galā ar manām problēmām?Mums ir pietiekami daudz brīnišķīgu iespēju tam, lai patstāvīgi atrisinātu savas problēmas. Piemēram, var kā nākas padomāt. Vai parunāt ar gudru cilvēku. Vai palasīt kaut ko sakarīgu. Pasaulē tiek izdotas daudzas gudras un dziļas, jautras un smalkas grāmatas, kuras palīdz mums tikt skaidrībā par sevi un dzīvi. Dažos žurnālos tiek dotas brīnišķīgas praktiskas rekomendācijas, kā uzveikt stresu vai uztraukumu un bailes, kā tikt galā ar sadzīves nepatikšanām, kā risināt psiholoģiskas problēmas. Daudziem no mums pietiek tikai izlasīt, uzzināt, izvēlēties, pielietot, lai sajustu dzīves izmaiņas uz labo.
Bet dažreiz mūsu priekšā esošā problēma ir nopietna un dziļa, un mūsu personība iedzimtu vai audzināšanas īpatnību dēļ tās atrisināšanai nav pielāgota. Pārdomas par problēmu iedzen mūs bezpalīdzīgā izmisuma dūksnājā. Svešinieku ieteikumi uzreiz tiek izslēgti: „Man tas neder, gribu dzirdēt tikai to, ko gribu darīt”. Lai cik gudru grāmatu lasi – visas „muļķīgas” liekas. Vai arī – viss patīk - gan padoms, gan grāmata, bet neiespējami pielietot – raksturs neatļauj. Un tad rodas jautājums – vai tikai neaiziet pie profesionāļa, lai nemocītos, lai neskrietu ar pieri sienā, lai katru dienu nekāptu ar maniakālu centību uz viena un tā paša grābekļa ?
Kāpēc sarežģītā un bēdīgā vai konflikta situācijā es nedrīkstu vērsties pēc palīdzības pie drauga, bet man jāiet pie psihoterapeita?
Sarežģītā situācijā drīkst un vajag vērsties pēc palīdzības pie draugiem. Visdrīzāk, saruna ar viņiem sniegs jums atvieglojumu, mierinājumu un emocionālu izlādēšanos. Brīnišķīgi, ka jums ir draugi, kuri palīdz jums kliedēt šaubas, atrast izeju no sarežģītas situācijas. Bet ne vienmēr mums gribas „noslogot” draugus ar savām grūtībām, kaut vai tādēļ, ka viņi uztraucas un pārdzīvo par mums. Dažos gadījumos problēma ir tik nopietna, ka bez profesionāļa palīdzības nevar iztikt – mēs taču nepaļaujamies uz draudzīgu līdzdalību, kad slimojam ar plaušu karsoni, bet izsaucam ārstu. Mums pietiek ar to, ka draugs izrādījis līdzjūtību, apciemojis, nopircis produktus, paturējis roku. Draugs un psihoterapeits nekādā ziņā nav konkurenti. Un gadījumā, ja jūs vēršaties pie profesionāļa pēc psiholoģiskas palīdzības, jūsu draugi vienalga paliek kopā ar jums un palīdz ar vārdu un darbu.
Kas ir dzīves krīze?
Tas ir notikums, saskarsmē ar kuru jūs saprotat, ka visa jūsu dzīves iepriekšējā pieredze vairs nedarbojas, un jums nav saprotams, kā dzīvot tālāk. Jaunībā sievietei krīzi bieži izraisa bērna piedzimšana – „kur viņu likt, kādēļ man viņš ir un kā ar viņu apieties?” Brieduma gados – bērna aiziešana no ģimenes un jautājums: „Vai nepieciešams man tagad vīrs? Un ko lai es daru kopā ar viņu? Un vispār – priekš kā man tas viss?” Pats biežākais jebkura vecuma vīriešu krīzes iemesls, lai cik tas neizklausītos negaidīti, nav darbs, bet gan attiecību pārtraukšana ar viņa pastāvīgo partneri, pie tam dažreiz – pat tajos gadījumos, kad viņš pats no viņas aiziet. Interesanti, ka vārdos vīrietis noliedz krīzes iemeslu, bet izvirza problēmas darbā kā „stresa momentu”. Bet tieši darba problēmas tiek izsauktas ar krīzi! Ja sievietei rodas krīze šķiršanās dēļ, tad viņa, atšķirībā no vīrieša, vienmēr skaidri saprot tās iemeslu un īstenību no sevis neslēpj. Iziet no krīzes var tikai vienā veidā – iegūstot jaunu dzīves pieredzi, izvirzot sev jaunus mērķus.
Mēs bieži par krīzi saucam kaut kādu nelaimi – slimību vai tuva cilvēka zaudējumu. Bet tas nepavisam nav pareizi. Nelaimi nepieciešams pārciest, tam vajadzīgs spēks un laiks. Bet ne vienmēr ir nepieciešama jauna pieredze. Parasti nelaimi pārdzīvo gadu. Ja no zaudējuma vai šķiršanās momenta pagājis gads, pusotra, bet cilvēks vēl joprojām nav spējīgs dzīvot un izjust prieku – viņam nebūtu par lieku aiziet pie profesionāļa, lai saprastu, kas ir par iemeslu tik ilgām bēdām un kā no tām atbrīvoties.
Kāpēc psihoanalītiķim vajadzīga kušete?
Pacients psihoanalītiskā seansa laikā guļ uz kušetes, lai pilnībā atslābinātos, nodotos savu domu plūsmai un runātu visu, kas viņam ienāk galvā. Kad viņš sēž ārstam pretī, tad gribot negribot viņš skatās ārstam sejā, meklē viņa vaibstos piekrišanu un atbalstu vai nosodījumu un nepatiku, un attiecīgi pacients maina savu uzvedību. Bet, kad guļ, neredz neko un kontaktējas ar iztēlotu sarunu biedru. Vai vispār ieiet transā un meditē ar runāšanu, atbrīvojot zemapziņu no visa liekā. Pacienta zemapziņa neredzamo psihoanalītiķi aizvieto gan ar māti, gan ar tēvu, gan ar priekšnieku, gan ar sievu. Pacients vēršas pie viņiem atklāti, viegli un bez bremzēm vai tieši pretēji, atklājot sevi nespēju uzticēties un grūtības būt kopā.
Kāpēc psihoanalītiķis strādā ar pacientu gandrīz katru dienu?
Psihoanalītiķis satiekas ar pacientu četras vai piecas reizes nedēļā tāpēc, lai viņiem pietiktu laika kopā apspriest visas pacienta dzīves problēmas, lai rastos maksimāli pilnīga un visaptveroša savstarpējā saprašanās.
Vai ir iespējams nonākt atkarībā no sava psihoterapeita vai psihoanalītiķa?
Mēs nokļūstam „atkarībā” no visa tā, kas palīdz mums justies labi, vai tā ir tase rīta kafijas, vai fitnesa kluba apmeklējums. Dažreiz par „atkarību” sauc mūsu spēju izjust pieķeršanos tam, kurš mūs atbalsta un nodrošina mūsu dzīves augstu kvalitāti – labam ģimenes ārstam, prasmīgam masierim, frizierim, saviem draugiem un labsirdīgiem kolēģiem. Tipiska „atkarības” īpašība no psihoterapeita vai psihoanalītiķa pāriet tiklīdz atveseļošanās process beidzas, un cilvēka dzīvē rodas daudz jauna un priecīga – jauni draugi, mīlestība, laime, panākumi darbā, radoša iedvesma.
Par zemapziņu
Annas Psiholoģija/aprīlis 2012
Teksts – Anna Peipiņa
SAUCĒJA BALSS
Kur mīt mūsu zemapziņa, un kā tā darbojas Lai šai sarunai būtu īsti freidiska noskaņa, pirms tikšanās piedzīvoju nelielu pārpratumu ar ieejas durvīm. Man ir izstāstīts: vispirms jāatver vārti, tad jāiet pāri pagalmam un tad pie durvīm jānospiež attiecīga koda kombinācija. Saspiežu podziņas, paraustu rokturi. Nekas nenotiek. Pēc mirkļa atkārtoju. Durvis ciet kā aiznaglotas. Nospriežu, ka nav īstās, un eju meklēt citas. Neatrodu. Atgriežos. Saspiežu pogas vēlreiz. Pēc pauzes skaļrunī atskan psihoanalītiķa balss, kas paziņo, ka atver durvis. Izrādās, vienkārši vajadzēja mirkli pagaidīt. Pasmaidu par sevi un braucu augšā. Kabinetā manu stāstiņu par durvīm ar smaidu uzklausa Arkādijs Pancs. Viņam ir, ko teikt...
– Kā jūs cilvēkam, kas neorientējas psiholoģijā, paskaidrotu, kas ir zemapziņa?
– Es varētu atbildēt tā: zemapziņa ir tas, par ko mēs neko nezinām, izņemot to, ka tā ļoti ietekmē mūsu uzvedību un mūsu sajūtas. Piemēram, kādus draugus izvēlamies, kā rīkojamies visdažādākajās situācijās. Bet būtībā… Zināt, patiesībā man nemaz nav viegli atbildēt. Jo mēs nezinām, kas ir zemapziņa. Mēs zinām tikai to, kas notiek mūsu apziņā, un savukārt brīnāmies, kāpēc uzvedamies tā vai šā. Piemēram, jūs man sakāt, ka piezvanījāt pie durvīm, nesagaidījāt atbildi un uzreiz gājāt prom meklēt citas durvis.
– Un jums ir pilnīgi skaidrs, kāpēc, vai ne?
– Arī jums tas ir skaidrs. Jūs kaut kādu iemeslu dēļ iekšēji gaidījāt, ka esat kļūdījusies. Un uzreiz rīkojāties tālāk. Te nu ir nostrādājusi jūsu zemapziņa. Bet tas jau, protams, ir ļoti nevainīgi. Daudz būtiskākas ir situācijas, kad izvēlamies cilvēku, kurš mums nevar sagādāt neko citu kā tikai ciešanas. Bet izvēlamies – atkal un atkal. Tātad kaut kas no iekšpuses mūs ietekmē. Kaut kas, ko varam ieraudzīt tikai emocionālās un uztveres izpausmēs, kā arī mūsu rīcībā.
– Bet apziņu taču arī nevaram redzēt.
– Kā nu ne, mēs taču zinām, ko domājam, varam pateikt, ko jūtam, ko atceramies. Bet zemapziņa – nekā. Tikai dažkārt varam būt ļoti izbrīnīti, ieraugot, ko esam savārījuši.
– Esmu dzirdējusi domu, ka zemapziņa ir mūsu īstā būtība.
– Nē, tā īsti nav. Tā ir daļa. Mūsu būtība ir arī apziņa. Ja mūsu būtība būtu tikai zemapziņa, tad jau mēs būtu tikai savas zemapziņas marionetes, tomēr mēs neesam. Tā var mūs virzīt darīt kādas neprātīgas lietas, taču mēs to varam koriģēt un arī koriģējam. Zemapziņa var mums arī pateikt patiesību par citiem, turklāt, pateicoties zemapziņai, mums piemīt radošums. Ko es vienīgi gribētu uzsvērt – ir jāsaprot, ka visi šie nosaukumi ir tādas mākslīgas konstrukcijas. Nav jau būtībā ne tādas zemapziņas, ne apziņas, ne tāda id, kurā saskaņā ar Freida teoriju sēž visi instinkti, ne superego, kur dzīvo mūsu sirdsapziņa, vainas izjūta, mūsu ideāli un morāle. Tas viss ir mākslīgas konstrukcijas, kas ļauj labāk saprast, kas ar mums notiek.
– Un es tieši gribēju jautāt: kur īsti mīt mūsu zemapziņa?
– Nekur. Var arī teikt: turpat, kur apziņa. Tikai salīdzinājumā ar apziņu tā ir vairāk apspiesta, jo ne viss, kas ir zemapziņā, mums šķiet pieņemams. Tur mīt mūsu traumas, mūsu pagātnes atmiņas – protams, tās bieži vien parādās arī apziņā, tā daļa, kas šķiet pieņemama. Tas, kas sēž dziļāk un nerādās, ir mūsu naids, agresija un vēlme atriebties, pat mūsu vēlme kādu nogalināt – šī daļa jau parādās arī apziņā. Arī mūsu uz vecākiem vērstās seksuālās tieksmes un vienlaikus naids pret viņiem. Parastais, atļautais naids – tas mīt mūsu apziņā, jo neieredzēt kādu ļaundari jau nešķiet nekas slikts, tāpēc to mēs sev atļaujam. Bet naids pret vecākiem šķiet nepieņemams, kaut gan patiesībā tā nav.
– Tātad iznāk, ka zemapziņā sēž viss noliedzamais un nepieņemamais. Un nekā laba tur nav?
– Tur ir arī ļoti daudz mīlestības. Tā ir mīlestība, kas sākotnēji ir vērsta uz vecākiem, vēlāk parādās mūsu jūtās pret citiem cilvēkiem. Tas ļauj izskaidrot, kāpēc vīrietis, kurš ierauga sievieti ar gariem, slaidiem pirkstiem un šauru plaukstu, šķietami bez iemesla iemīlas tieši viņā. Patiesībā tieši tādi pirksti bija viņa mammai. Un viņš var pat nemaz neiedomāties par šo sakarību, bet tā ir spēkā. Vai arī vīrietis izvēlas psihiski nelīdzsvarotu sievieti. Kāpēc? Tāpēc, ka nelīdzsvarota bija viņa mamma. Vai arī – kāpēc sieviete izvēlas brutālu vīrieti dzērāju? Jo tāds diemžēl bija viņas tēvs. Tie ir tie zemapziņas joki, kuru dēļ mīlestība nāk par skādi, nevis par laimi.
– Vai cilvēku zemapziņas cita no citas ļoti atšķiras?
– No vienas puses, atšķiras, no otras – nemaz tik ļoti. Var likties, ka mums katram taču sava pieredze, bet pieredzes ir ļoti līdzīgas. Katrs bērns savu reizi ir juties izstumts, nepieņemts un atstāts – kaut vai tāpēc vien, ka viņa vecākiem ir bijušas savstarpējās attiecības, kurās bērnam nebija vietas. Un tā ir bijis visiem, tā tam jābūt. Atšķiras tas, cik lielā mērā mēs pārstrādājam savu bērnības pieredzi. Ja, teiksim, cilvēks nespēj pieņemt nevienu priekšnieku, viņaprāt, visi ir slikti, un viņi visi viņu apspiež, tam ir loģisks izskaidrojums: viņu bērnībā apspieda tēvs. Tikai – viens cilvēks to ir pāraudzis, saprot, ka priekšnieks ir tāds, kāds ir, un to pieņem, bet cits ne. Vai arī, ja puika ir audzis ģimenē, kur tēvs it kā ir, bet vienlaikus viņa nav, jo biežāk iedzer ar draugiem nekā pavada laiku ģimenē. Tad tēvs itin kā tiek atstumts malā un dēls ir pie mammas tēva vietā – viņš ir uzvarējis tēvu. Un pēc tam viņš visu mūžu dzīvo ar vainas izjūtu, ka tieši viņš ir iznīcinājis tēvu. Jo bērniem vispār ir raksturīga visvarenības fantāzija: viens tās variants ir «es varu visu!», otrs – «es esmu vainīgs par visu». Šajā gadījumā spēkā ir otrais...
– Vai mums katram zemapziņā ir arī tā sauktais Edipa komplekss*?
– Jā, dēls neapzināti vienmēr grib attiecības ar māti un ir greizsirdīgs uz tēvu. (Meitām attiecīgi otrādi.) Ja cilvēks šīs jūtas nav pārstrādājis, viņš joprojām neapzināti «grib mammu» – līdz ar to visus vīriešus, kas pēc statusa ir augstāki par viņu, uzskata par konkurentiem. Un viņš arī nevar atrauties no mammas – visas sievietes ir sliktākas par mammu. Iespējams, vēlāk viņš centīsies pārveidot savu mīļoto par mammu – kā ārēji, tā arī iekšēji.
– Sakāt: ja nav pārstrādāta bērnības pieredze. No kā tas atkarīgs?
– Normāli tas pāriet. Lielā mērā tas atkarīgs arī no ģimenes. Tagad gan ir politkorekti teikt, ka tēvs ģimenē nav obligāts, ka tā ir katra brīva izvēle, kā un ar ko dzīvot, bet saskaņā ar dabas likumiem tēvs ir gan vajadzīgs. Un, ja bērnam nav bijis tēva (protams, arī mātes – tas vienkārši notiek retāk) vai arī ja tēvs ir nederīgs, tad izaugt veselam cilvēkam ir grūtāk nekā normālā, pilnā ģimenē bez nopietnām problēmām. Taču vēl jāņem vērā, ka daži cilvēki vienkārši piedzimst slimi, tāpēc tas, kas citiem nāk dabiski, viņiem pats par sevi prasa zināmu terapiju.
– Kādi ir galvenie ceļi uz mūsu zemapziņu?
– Freidam galvenais ceļš bija simbolu pilnie sapņi. (Starp citu, par sapņu tulkošanu varu ieteikt paskatīties Alfrēda Hičkoka filmu Spellbound.) Otrs – mūsu pārteikšanās. Tas labi nodod, kas cilvēkā patiešām sēž un ko cilvēks domā. Starp citu, īpaši tas ir raksturīgi, runājot svešvalodā, – tad apziņas kontrole ir vājāka. Man pašam bija kāds smieklīgs gadījums: gribēju pateikt gender (dzimums), bet pateicu – danger (briesmas)...
– Burvīga pārteikšanās!
– Nuja, mana zemapziņa gribēja pateikt, ka sievietes – jo runa bija tieši par sieviešu dzimumu – ir danger, bīstamas! Es principā nedomāju, ka sievietes ir bīstamas, bet – kaut kā tas parādījās! Starp citu, ir kāda lieliska anekdote par pārteikšanos pēc Freida. Satiekas divi psihoanalītiķi. Viens saka otram: tu zini, kā es šodien pārteicos pie vakariņu galda! Es gribēju pateikt: «Darling, pass me some peaches,», bet pateicu: «Bitch, you ruined all my life!»** Nu, tas varbūt ir mazliet par traku, bet mēs tiešām varam peach vietā pateikt bitch, un šī pārteikšanās būs raksturīga. Un tas arī ir ceļš uz zemapziņu. Trešais, ko arī atklāja Freids un ko galvenokārt izmanto psihoanalītiskajā darbā, ir pārnese. Analizants pārnes uz psihoanalītiķi visas savas jūtas, domas un vēlmes, kuru sākotnējie objekti bija viņa vecāki, brāļi, māsas, aukles, radinieki. Pārnesē zemapziņa nāk gaismā. Ceturtais, ko Freids atklāja, bet, tiesa gan, uzskatīja par traucēkli, ir pretpārnese. Tās ir psihoanalītiķa jūtas, kas rodas, strādājot ar analizantu. Analizējot, izprotot savas jūtas, domas un vēlmes, psihoanalītiķis izprot analizanta iekšējo pasauli.
– Kā tas īsti ir: vai normālam cilvēkam vispār vajag meklēt ceļus uz savu zemapziņu?
– Es teikšu tā: ja jūs kopumā labi dzīvojat, ja jums ir labklājība (tas, ko angliski sauc par wellbeing) – gan psiholoģiska, gan materiāla –, ja esat fiziski vesels, ja jums nav nekādu mokošu simptomu (trauksme, depresija, bez vajadzības neiesaistāties konfliktos) – kāpēc gan jums kaut ko meklēt? Dzīvojiet mierīgi! Es pēc pamatizglītības esmu ārsts, un mana nostāja ir – tev ir slikti? Tad parunāsim! Tev ir labi? Nu tad priecājies un dzīvo mierīgi.
– Bet varbūt tur, zemapziņā, slēpjas kas vērtīgs un interesants?
– Ja jums šķiet interesanti, tad meklējiet. Varat parakņāties un, piemēram, kļūt par radošāku cilvēku. Un, protams, vienmēr labāk kaut ko pameklēt zemapziņā nekā uzvesties kā Dominikam Strosam-Kānam (bijušais Starptautiskā Valūtas fonda direktors, kas zaudēja amatu pēc tam, kad mēģināja izvarot istabeni – aut.) un kļūt par politisko anekdoti. Būtu cilvēks labāk gājis pie psihoanalītiķa un stāstījis visas savas seksuālās fantāzijas viņa kabinetā, varbūt jau būtu kļuvis par Francijas prezidentu. Bet viņam acīmredzot likās, ka tas nozīmē pieņemt, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā, un tātad pazemot sevi.
– Es īsti nesaprotu: vai pats savā zemapziņā var vai nevar parakņāties?
– Nu, Freids rakņājās. Bet viņš jau nevienam neuzticējās. Protams, kaut ko mēs varam, piemēram, analizēt savu sapņus. Un mūsu sapņi var daudz ko pastāstīt.
– Vai arī mūsu intuīcija dzīvo zemapziņā?
– Domāju, ka intuīcija drīzāk ir mūsu neapzinātās zināšanas. Jo mēs zinām daudz vairāk nekā apzināmies. Turklāt ne visu, ko zinām, mēs spējam pārtulkot loģiskos secinājumos. Teiksim, es kādam cilvēkam neuzticos, bet nevaru paskaidrot, kāpēc. Vienkārši intuitīvi jūtu, ka nevaru uzticēties. Būtībā intuīciju parasti izmantojam tad, kad mums trūkst informācijas, – ja informācijas ir pietiekami, intuīcijai īsti nav vietas.
– Bet zināt, kā mēdz būt, – visi prāta un loģikas argumenti teikuši jā, bet kaut kas iekšā tomēr brīdinājis – nē. Un pēc tam izrādās, ka pareizi brīdinājis.
– Tas tikai nozīmē, ka jūs zinājāt kaut ko, ko īsti neapzinājāties. Mēs nevaram visu apzināti atcerēties, bet tā pieredze mūsos dzīvo, vajadzīgajā brīdī uzpeld no atmiņas dzīlēm un pasaka priekšā gatavu atbildi – it kā bez argumentiem. Mēs nesaprotam, kāpēc, bet saprotam – jādara tieši tā un ne citādi.
– Cik ciešai jābūt saiknei starp apziņu un zemapziņu?
– Ja apziņā esam ļoti tālu no zemapziņas, tad katru reizi nesaprotam un brīnāmies: kā gan atkal esmu nokļuvis šajā situācijā! Kā gan es atkal esmu palikusi bez naudas, kā atkal pazaudējusi darbu? Kā atkal esmu ar šo drausmīgo vīrieti – jau piektais tāds, un visi vienādi. Vai arī – kāpēc visas manas sievietes, kuras iepazīstoties bijušas tik seksīgas, pēc tam kļūst par tantukiem? Mēs nesaprotam, kā gan atkal esam tajā pašā peļķē, jo neesam kontaktā ar savu zemapziņu. Bet, piemēram, mākslinieki – viņi savukārt ir ļoti tuvu savai zemapziņai, tāpēc jau dažkārt ir tik neizprotami. Tāpēc aktieri var tik labi spēlēt, ka ir tuvi saviem iekšējiem pārdzīvojumiem. Jā, tur ir arī zināma bīstamība, un kāds arī tiešām sajūk prātā, bet iedomājieties, cik garlaicīga un nepiepildīta būtu viņu dzīve, ja viņi nevarētu spēlēt...
– Vai liela pietuvināšanās zemapziņai vispār nav mazliet bīstama?
– Es domāju, ka ne. Drīzāk otrādi, ja zemapziņa sāk mūs komandēt, tad mūsu dzīve kļūst bīstama. Bet, jo labāk apzināmies savu zemapziņu, jo labāk varam to kontrolēt un izmantot.
– Dažkārt mēdz teikt: ieprogrammēt savu zemapziņu. Vai to var izdarīt? Piemēram, ieprogrammēt zemapziņu uz veiksmi?
– Mazliet jau var gan ieprogrammēt – tikai nevis zemapziņu, bet sevi. Ja jums ir raksturīgi visu laiku teikt: «Nē, nekas man nebūs, nekas nesanāks,» – jūs sevi neviļus programmējat. Un tāpat arī ar pretējo, pozitīvo.
– Tik vienkārši jau tas nenotiek, kā dažkārt raksta, – paskatos spogulī, pasmaidu sev, un viss notiek…
– Ir izpētīts: dažiem tas tiešām palīdz. Bet, protams, ja cilvēks ir depresijā, no šādas tehnikas viņš krīt izmisumā, nevis iedvesmojas. Jo viņš skatās spogulī un, redzot sevi, jūtas vēl sliktāk. Bet, ja cilvēks kopumā ir stabils, tad var sevi ieprogrammēt. Jā, es to izdarīšu! Kāpēc ne?
– Jums ir tā izdevies?
– Es sevi tādā veidā neprogrammēju. Man ir citādi: es zinu, ka man to vajag, un es to darīšu.
– Zemapziņu tradicionāli saista ar Freidu. Vai pēc tam ir kas būtiski jauns atklāts par zemapziņas procesiem?
– Jau pirms Pirmā pasaules kara Freidu pakoriģēja psihoanalītiķe Melānija Kleina. Freids uzskatīja, ka mātes un tēva tēli un attiecības ar viņiem spēlē vislielāko lomu un ka tur galvenais instinkts ir mīlestības instinkts. Melānija Kleina pievērsa uzmanību tam, ka ļoti lielu lomu spēlē arī daudzi citi cilvēki, kas mums ir apkārt bērnībā, turklāt daudz lielāku nozīmi viņa pievērsa nāves instinktam, ko mēs pamanām izpaužamies dusmās un pat sevis un citu iznīcināšanā. Freids uzskatīja, ka zemapziņā atrodas tās domas, jūtas un vēlmes, kas nav pieņemamas, nav realizējamas. Bet ne visu var atcerēties. Iemesls ir tas, ka zīdainis un mazs bērns sastopas ar emocionāli lādētu pieredzi laikā, kad vēl nav spējīgs izveidot atmiņas. Bet, par spīti tam, ka atmiņu vēl nav un nevar būt (bērns ir par mazu), pieredzētais ietekmē visu turpmāko dzīvi. Nekad nedomājiet, ka zīdainis neko nesaprot un neko neatceras. Piemēram, māte negribēja barot bērnu ar krūti. Tā vietā, lai to vienkārši nedarītu, viņa veica heroisku mātes varoņdarbu un deva krūti, bet pārpildīta ar nepatiku vai pat naidu pret bērnu. Kā var iedomāties, piena nebija, bērns no krūts atteicās. Māte nejūtas vainīga – zīdainis atteicies no krūtis pats. Jā, viņš atteicās, bet sekas palika – būdams pieaudzis, cilvēks nevienam neuzticas un uzskata, ka pasaule pret viņu ir naidīga.
– Vai var teikt, ka cilvēku attiecībās savā ziņā komunicē mūsu zemapziņas? Un ka veiksmīgas attiecības nosaka tieši tas, cik veiksmīga ir šo zemapziņu saspēle?
– Tā nevar teikt. Cilvēki komunicē apziņas līmenī, bet zemapziņa ietekmē šo komunikāciju. Absolūti neapzinātas viena cilvēka domas un jūtas iespaido otru cilvēku. Piemēram, psihoanalītiķis uzņem uz viņu projicētās emocijas un labāk var saprast analizantu. Bet var būt arī pretēji: psihoanalītiķis, kurš jūtas slikti, pilns ar savām nekontrolējamām emocijām, izgrūž tās analizantā. Savukārt, ja runājam par dzīvi, vislabākais pāris sanāk, ja diviem cilvēkiem zemapziņas saskan. Viņi jūt to kā neizskaidrojamu izpratni un pievilkšanos, arī seksuālo. Tomēr, ja divas zemapziņas ir pārāk slimas, tad no divām mazām sanāk viena milzīga kopēja psihoze...
– Vai hipnoze arī ir ceļš uz zemapziņu?
– Jā, nohipnotizējot cilvēku, var atklāt zemapziņas pārdzīvojumus. Tomēr jāpiebilst, ka psihoanalīze nav tikai zemapziņas pētīšana, bet galvenokārt zemapziņas sakārtošana un atbrīvošana civilizētā variantā. Necivilizēta zemapziņa izraujas psihozēs.
– Un meditācija? Vai tā arī palīdz iepazīt zemapziņu?
– Savā veidā jā. Meditācijas laikā, kā es to izprotu, uzkāpj uz klāja zemapziņā mītošas jūtas un domas. Bet atšķirībā no psihoanalīzes meditējoša cilvēka zemapziņa nav ietekmēta no otra cilvēka puses. Psihoanalīzē zemapziņa uzliesmo ciešā kontaktā ar otru cilvēku – psihoanalītiķi. Šis kontakts un specifiska psihoanalītiska tehnika (kušete, psihoanalītiķis ārpus redzesloka, biežums, iespēja paļauties uz psihoanalītiķi) veicina zemapziņas uznākšanu uz klāja.
– Ja padomā, cik daudz mūsu dzīvē nosaka zemapziņa, tad jau iznāk, ka uz to var arī daudz ko novelt, sak, ko tad es, tā jau mana zemapziņa...
– Novelt var visu, bet tas nozīmē, ka mēs noņemam no sevis atbildību par to, kādi esam, un ar to zaudējam iespēju mainīt savu dzīvi uz labo pusi. Tomēr dažiem cilvēkiem tiešām ir vieglāk dzīvot kā nelaimes čupiņām, toties nejusties ne par ko atbildīgiem.
– Zemapziņa pamatā izveidojas līdz noteiktam vecumam vai tas notiek visu mūžu?
– Visu mūžu. Taču galvenais, protams, notiek bērnībā, tāpēc ka mūsu instinkti visvairāk ietekmē dzīvi bērnībā, kamēr smadzenes nav vēl pilnībā attīstījušās. Es teiktu, ka tas ir līdz kādiem četriem pieciem gadiem. Bet, protams, labot var visu mūžu.
– Cilvēks var izzināt visu savu zemapziņu?
– Visu nekad nevar. Vienmēr kaut kas paliks apslēpts, jo vienmēr kaut kas būs nepieņemams.
* Edipa komplekss – no sengrieķu literatūras radies apzīmējums, balstās uz mītu, kurā Edips nogalināja savu tēvu un apprecēja māti. Ar to parasti saprot zēnā mītošu vēlmi gūt nedalītu mātes mīlestību un greizsirdību pret tēvu kā šķērsli šai vēlmei.
** – Dārgā, padod man persiku! – Kuce, tu man sagrāvi visu dzīvi! (Angļu val.)
www.psychoanalysis.org.uk/audiovisual.htm
