ĒRIHS FROMMS - Rēalās māmiņas meklējumos

Ieva Vilciņa

Slaveniem režisoriem ikkatra jauna filma ir gluži kā jauna kaislība, un, tikko filmēšana pabeigta, iet vaļā jaunu dēku meklējumi. Gluži tāpat, sekojot principam "katram periodam citu sievieti", dzīvoja un radīja izcilais psihoanalītiķis un filozofs Ērihs Fromms. Daži, kā Freids, piemēram, visu dzīvi meklē ideālo tētiņu vai aizgādni, savukārt citi -kā Fromms - visu dzīvi nespēj vien izvēlēties ideālo māmiņu. Frommam vajadzēja, lai "māmiņa" būtu ne tikai mīļā saimniecīte, bet arī izglītota, iejūtīga, saprotoša un apgarota sieviete...

Fromms mīlēja savus pacientus un izturējās pret viņiem kā labais tētiņš, nevis kā analītiķis - uzslavēja, pažēloja, notrausa aizkustinājuma asam: "Kā gan viņi varēja ar jums tā izrīkoties!" Viņš bērnišķā vientiesībā ticēja labiem cilvēkiem un ideāliem. Interesanti, ka tieši naivais un romantiskais Ērihs Fromms kļuva par cietsirdīgā un ļaunā 20. gadsimta filozofijas simbolu.

Dari to, ko proti vislabāk

Ērihs piedzima Frankfurtē pie Mainas. Viņš bija patriarhālas ebreju ģimenes vienīgā atvase. Visi šīs dzimtas vīriešu kārtas pārstāvji bija saņēmuši diezgan vienpusīgu izglītību - tikai Talmuda gudrības. Mātes vectēva brālis bija rabīns Poznaņā. Vecvectēvs no tēva puses -slavenais Vircburgas rabīns. Visi Bavārijas ebreji skrēja pie viņa pēc padoma. Viņam piederēja sīklietu bodīte, kur viņš augām dienām aiz letes cītīgi burtoja Talmudu. Ja kādam trakajam pietika neprāta pavērt veikala durvis, vecvectēvs meta taisno dusmu zibeņus: "Ko tev vajag! Kas, šai pilsētā veikalu trūkst?!" Ēriha tēvs no sava sencīša mantoja vīna bodīti, tieksmi pēc garīgām lietām un savdabīgu priekšstatu par komercdarbību. Tēvs, lepnuma pārpilns, mēdza stāstīt mazajam Ēriham, ka viņa "svētais vecvec-tēvs" būtu varējis nopelnīt vismaz divtik, bet tādā gadījumā ik mēnesi uz veselām trim dienām būtu jākratās uz citu pilsētu, un tātad - trīs dienas jāatsakās no Talmuda lasīšanas. Vecvectēvs tādu apgrēcību neesot atļāvies! Savukārt Ēriha māte Rozā prātoja: "Bet tak nejau ar tukšām rokām pie viņa pēc tā padoma gāja. Viņam ar visu to Talmudu ģimenei iztikšana sanāca! Bet mums?"

Ēriha māte bija rabīna meita. Kā jau pareizticīgai ebrejietei pieklājas, viņa matus slēpa zem parūkas, pretī vīram nerunāja, tomēr klusībā pie sevis uzskatīja viņu par neveiksminieku un sapņoja, ka vismaz viņas dēlam pietiks prāta kļūt par veiksmīgu provinces rabīnu, kam no pārējiem ļautiņiem pateicībā par viedajiem padomiem plūdīs bezgalīga vistiņu un svaigu olu straume. Tik pieticīgi nu bija viņas sapņu apvāršņi! Mātes uzskatu samulsināts, mazais Ērihs arvien biežāk aizdomājās - kāpēc viņa godīgie un gudrie radinieki ir tik nabagi, kamēr citi, nepavisam ne tik dievbijīgi, i bēdu nezin. Kā tad sanāk -radinieki tomēr ne tik gudri, vai arī pasaule pret viņiem netaisnīga? Vēlāk Fromms savu mūždien neapmierināto un burkšķošo māti nosauks par tipisku neirotiķi. Vērojot savu vecāku dzīvi, zēns nolēma, ka vīrietim jāpelna nauda ar to, ko viņš prot un ko viņam patīk darīt, un jādara tas labi. Savukārt sievietes pienākums ir ieaudzināt bērnos tieksmi pēc skaistā un garīgas pilnības. Šādi sevi ieprogrammējis, viņš visu mūžu dzīvoja pārticībā un mīlēja gudras, apgarotas un nobriedušas sievietes.

Kapvieta diviem

Trīspadsmit gadu vecumā viņš iemīlējās 25 gadus vecā mātes draudzenē - brīnumjaukā un ļoti talantīgā māksliniecē. Pirmo reizi dzīvē viņš uzzināja, ka sieviete var būt arī kas vairāk nekā tikai sieva un mājsaimniece. Šī meitene atklāja viņam veselu pasauli, ko apdzīvoja tēli un izsmalcinātas emocijas. Tā bija pasaule, ko māte viņam nebija spējusi sniegt. Māksliniece dzīvoja kopā ar savu veco tēvu - prastu, garlaicīgu, neiedomājami pie-kasīgu un sīkumainu cilvēku. Viņš varēja pēkšņi sākt žēloties par caurvēju, pieprasīt, lai atnes ūdeni vai pārstumj krēslu, netaktiski iejaucoties sarunā, kurā viņa meita tobrīd ielika visu sirdi un dvēseli. Fromms nespēja aptvert, kā viņa spēj šo pretīgo veci tik patiesi mīlēt. Tēvs, kā tas ar vecākiem mēdz notikt, kādu dienu nomira, un pāris dienu vēlāk meita izdarīja pašnāvību - testamentā viņa bija ierakstījusi, lai viņu apglabā vienā kapā ar tēvu. Pusaudzis Ērihs bija apjucis - kāpēc gan šī skaistā un talantīgā meitene laicīgo prieku vietā izvēlējās tik nejēdzīgu nāvi? Mīlestības ķēmīgās grimases bija viņu sa-triekušas līdz sirds dziļumiem. Turklāt sākās Pirmais Pasaules karš, un Fromms saņēma otru šoku - vērojot neiedomājamo naidu un ļaunumu, ko cilvēki pēkšņi vērsa cits pret citu. Sākotnējo domu iet vectēva un vecvectēva pēdās, kļūstot par rabīnu, nomainīja vēlme apgūt jurisprudenci un filozofiju, lai atrastu vismaz kaut kādu skaidrojumu tam, kāpēc dzīvojam tik aplami, aizejam no dzīves tik stulbi un kāpēc pakļaujamies masu psihozei, lai grautu un slepkavotu. Mātei, protams, viņa jaunās idejas nelikās saprātīgas - prātīgāk gan būtu bijis palikt pie Talmuda.

Dievs mīl Ērihu

Reiz, domās iegrimis, Erihs aizklīda patālāk no mājām un atjēdzās izbadējies. Viņš lēnām soļoja garām ielu tirgotājiem. Karsto cūkgaļas desiņu un citu nekošera kārumu pavedinošās smaržas nekaunīgi uzmācās viņa degunam. "Ai, kas būs, būs," viņš nosprieda, un pareizticīgais ebrejs, cienījamās rabīnu dzimtas pēctecis, nopirka milzīgu, tikko ceptu treknas cūkgaļas desu un apēda to. Viņam iepatikās. Kādu brīdi Ērihs bailīgi nekustēja ne no vietas - ko, nez, teiks visu redzošais Dievs. Bet Dievs klusēja. Ēriha kuņģis arī. Dažas dienas vēlāk Viņš nonāca pie pārsteidzoša secinājuma. Ja tu domā, ka tas bija: "Dieva nav!", tad pamatīgi kļūdies. Fromms nebūtu kļuvis par ģēniju, ja viņa domāšana būtu bijusi tik sekla. Viņš saprata ko citu - savu izredzētību. Dievs ir, un viņš Frommu mīl un negrasās sodīt par palaidnību. Dievs viņam dod zīmi - viņš, Fromms, drīkst brīvi defilēt ārpus ticības robežām un meklēt patiesību jebkur, ne tikai Torā. Līdz ar ortodoksālo jūdaismu viņš nopurināja no sevis arī visas vecāku uzspiestās idejas un devās meklēt patiesību psihoanalīzē.

Neslikts variants - sieva "māmiņa"

Frīda Raihmana bija veselus desmit gadus vecāka par Ērihu. Par skaistuli arī viņu nevarēja nosaukt - sīkas tumšas ačeles, garš snīpis un mati kā eža kažo ciņš. Bet gudriniece gan - savos 36 gados viņa jau bija apguvusi tolaik modīgos autogēnos treniņus, beigusi Berlīnes psihoanalīzes institūtu un atvērusi privāt praksi. Viņa mācīja studentus un ārstēja ļoti smagus pacientus - šizofrēniķus un karā kontuzētos kareivjus. Strādāja līdz pat sešpadsmit stundām diennaktī. Un te pēkšņi tam visam pa vidu uzradās Ērihs - simpātisks, gudrs un pieklājīgs jauns vīrietis, kuram arī bija vajadzīga palīdzība. Tomēr šajā gadījumā Frīda nespēja iejusties ne ārsta, ne aizgādņa lomā un, par spīti tam, ka viņai būtu vajā - dzējis ieturēt distanci, viņa ļāvās savai    iekšējai apjukušas sievietes balsij - viņa nespēja atteikties no šīs mīlestības. 

Gudra un saprotoša sieviete, naska uz miesīgiem priekiem - kurš vīrietis gan spētu no kā tāda atteikties, pat ja visriņķī visi vienā mutē bļautu, ka patiesībā tā ir tikai psihoanalīzes radīta mirāža! Fromms fiksi vien īstenoja katra piecgadīga puikas kvēlāko sapni - apprecēja savu labo "māmiņu", kuras loma bija tikusi Frīdai. Viņa gādīgi izkārtoja, ka jaunais vīriņš, par spīti medicīniskas iz-aļītības trūkumam, tomēr tiek pie privātprakses, ieveda viņu psihoanalītiķu aprindās un pat iepazīstināja ar savu mantinieci (protams, nezin vai kāda no viņām tobrīd to nojauta) Karenu Horniju - vēl gudrāku un vēl saprotošāku, kā arī vēl negantāku un nepiekāpīgāku - attiecīgi -daudz sievišķīgāku "māmiņu". Vidējais psihoanalīzes kursa ilgums ir četri gadi. Arī Fromma laulība sevi izsmēla tieši četru gadu laikā, lai gan tas nekādi nenozīmē, ka šī savienība būtu bijusi liktenīga kļūda. Frīda no tās ieguva piepildītu mīlestību, vienīgo viņas dzīvē. Savukārt "mazuli" Frommu "māmiņa" apzinīgi bija sagatavojusi dzīvei lielajā pasaulē. Mīlestības agonija ilga veselu gadu. From-mam bija nejēgā bail, ka Frīda iekrampē-sies viņā uz mūžiem, gluži kā viņa bērnības draudzene bija izmisīgi turējusies pie sava tēva, un nodarīs sev ko nelāgu. 1931. gada vasarā Ērihs no smagajiem pārdzīvojumiem sasirga ar plaušu tuberkulozi smagā formā. Frīda piedāvājās kopt viņu slimības laikā, tomēr Ērihs atteicās. Viņš devās uz augstkalnu kūrortu Davosā, Šveicē. Tolaik tuberkulozi ārstēja ar svaigu gaisu, skaistām ainavām, mieru un sabalansētu uzturu cerībā, ka tik nevainojamas rūpes organisms spēs novērtēt adekvāti un pats uzveiks slimību. Šveice kopš tā laika iemājoja Ēriha sirdī - tur viņš ilgas stundas varēja pavadīt pie loga, vērojot, kā kalnos uzaust un izdziest diena, un sapņot par Karenu Horniju. Līdz ar Frīdu viņš pameta arī ortodoksālo psihoanalīzi. Tiesa, Frīdu gan viņš mīlēja joprojām - bet vairāk gan kā māsu vai tuvu draugu. Oficiāli laulību šķīra tikai pēc 9 gadiem. Pēc viņas Frommam bija vēl daudz sieviešu. Savukārt Frīdas dzīvē Ērihs palika vienīgais, rec šķiršanās no ģeniālā domātāja Frīda devās uz Franciju, tad uz Palestīnu, līdz beidzot apmetās uz dzīvi Amerikā. Savus zinātniskos darbus viņa parakstīja ar dubultuzvārdu Fromma-Raihmana, un sis vārds viņai atnesa gana lielu slavu. 1957. gadā Karena Hornija, bijusī sāncense un vīra arvīlēja, uzaicināja Frīdu nolasīt lekciju savā Psihoanalīzes institūtā.

Frīda atteicās - atšķirībā no Kārenas viņa neko nebija ne aizmirsusi, ne piedevusi: viņai piemetās sirdslēkme. Pēc dažiem mēnešiem notika atkārtota sirdslēkme, jau daudz smagāka, un 67 gadu vecumā viņa mira no infarkta. Fromms viņas nāvi pārdzīvoja tik smagi, ka to var salīdzināt vienīgi ar mātes zaudējuma sāpēm.

Karenas zīmē

Sev raksturīgajā kaislībā iemīlēties ne tik daudz sievietē pašā, cik viņas intelektā, Fromms līdz matu galiem ieķērās psihoanalīzes zvaigznē Karenā Hornijā. Viņš dievināja matriarhātu, un Karena, gluži kā savulaik Frīda, viņam šķita pats dabas gudrības iemiesojums. 1932. gadā Karena emigrēja uz Ameriku. Fromms tobrīd nodarbojās ar "lielu iedzīvotāju masu neapzinātajiem rīcības motīviem". Latviski runājot, viņa līdzstrādnieki izdalīja vācu strādniekiem kaudzi anketu un šausmās sastinga, kad saņēma rezultātus. Izrādījās, ka pirmrindas strādniekiem ir galīgi pofig izvēles brīvība un demokrātija - viņi sapņo tikai par stingro roku, kas katram iedalīs pa bezmaksas zupas bļodiņai. Fromms izanalizēja pētījuma rezultātus un nekavējoties sakravāja čemodānus - emigrēja uz Ameriku, pierunājis turpat vai visu Frankfurtes institūtu rīkoties tieši tā un ne citādi. Čikāgā viņu gaidīja Karena Hornija - nevarētu teikt, ka ļoti samīlējusies, nepavisam ne uzticīga, bet toties sasodīti interesanta sieviete. Ja attiecībās ar Frīdu viņam bija iedalīta bērna loma, tad kopā ar Karenu viņš jau bija pusaudzis. Karena viņu gan tuvināja sev, gan atgrūda, gan greizsirdīgi vajāja, gan pati salaida ar citiem. Kad Karena sastrīdējās ar savu draugu un skolotāju psihoanalītiķi Franču Aleksanderu un aizmetās uz Ņujorku, Fromms padevīgi devās viņai līdzi. 1940. gadā viņš pieņēma Amerikas pilsonību. Gadu vēlāk noslēdza rēķinus ar verdziski paklausīgo vācu vairākumu savā pirmajā grāmatā Bēgšana no brīvības un pārsteigts apjauta, ka ir izaudzis no Kare-nas radītā filozofijas pulciņa rāmjiem. Viņš nometa Karenu kā vecu mēteli līdz ar visu neofreidismu viņas personā. Viņu romāns ilga desmit gadus. Ja, pamezdams Frīdu, viņš mocījās sirdsapziņas pārmetumos, tad no Karenas un neo-freidisma viņš atvadījās neatskatoties: "Iz-tiks arī bez manis." Fromms 43 gadu vecumā beidzot bija tapis par pieaugušu vīrieti, kurs dara pats savu darbu - rada humānisma psiholoģiju - un kuram vairs nevajag māmiņu, bet gan vienīgi sievieti.

Laiks radīt un laiks dalīties radītajā

Fromms nu sajutās tik stiprs, ka apprecēja trauslu, smagi slimu amerikānieti Henniju Hārlandi un nešauboties pameta drēgno Vermontas štatu, lai pārceltos uz Meksiku, jo sievai bija nepieciešams karsts un sauss klimats. Jaunajā mājvietā viņš iekārtojās itin labi - nodibināja savu institūtu, mācīja, praktizēja, rakstīja grāmatas. 1952. gada jūnijā viņa dzīvesbiedre nomira, bet Fromms bija pabeidzis savas teorijas radīšanu. Bija pienācis laiks apgaismot pasauli. Atraitņa kārtā Fromms nebija ilgi - jaunais daiļrades posms jau klauvēja pie durvīm un uzstājīgi pieprasīja jaunu upuri, atvainojiet, sievieti. Jau nākamā gada decembri Fromms apprecējās ar Annu Gloveri, slavena psihoanalītiķa radinieci. Šoreiz viņš izvēlējās pēc principa "lai nemāca mani, bet klausās un spēj uztvert, par ko ar viņu runā." Viņš atkal atgriezās ASV Fromms beidzot bija gatavs radīt bērnus - blakus iepriekšējām iemīļotajām viņš pats bija bērna lomā, tāpēc nevienu konkurentu autiņos sev līdzās nespēja iedomāties. Tagad, kad pašam bija jau pāri četrdesmit, viņš beidzot bija nobriedis kļūt par tēvu, tomēr otrā sieva smagi slimoja, un tad jau bija arī par vēlu. Fromms pamazām sāka arvien vairāk ilgoties pēc aizgājušajiem laikiem, pēc vācu mēles un bulvāru liepām - arvien biežāk un biežāk viņš devās uz mīļoto Šveici lasīt lekcijas.

Kur slēpjas ļaunuma sakne?

Fromms izloloja amizantu funktieri -cilvēkam neesot iedzimtas agresivitātes. Nedaudz gan dīvaini uzklausīt šādu apgalvojumu no tāda viedā - ir taču skaidri redzams, ka agresivitāte eksistē, tomēr izcilais domātājs mēģina pierādīt pretējo. Kurš tad kļūdās - Fromms vai visa mūsu dzīves pieredze?

Kad Vācijā pie varas nāca Hitlers, Fromms ļoti nobijās, lai arī pats jau iepriekš bija paredzējis viņa uzvaru. Tomēr pareģot traģēdiju ir viens, bet piedzīvot to - pavisam kas cits. Fromms nobijās un sāka pats sevi mierināt. Grēko ne jau aiz ļauna, bet gan aiz nezināšanas.... Savukārt visu ļauno pasaulei atnes dažas "destruktīvās" personības, kas apveltītas ar iznīcināšanas tieksmēm. Prasmīgi izmantojot attiecīgos pasīvā vairākuma trūkumus, viņi pakļauj pūli savai ļaunajai gribai. Destruktīvais cilvēks pasaulē nāk auksts un iekšēji tukšs, un, ja viņu audzina stingri un vienaldzīgi vecāki, šim sākotnēji nekaitīgajam tukšumam nav nekādu cerību piepildīties ar mīlestību. Destruktīvais cilvēks no dabas vai Dieva, kā nu katram labpatīk, nav saņēmis nekādu dvēselisku, cilvēcīgu talantu, - ne prasmi uzklausīt sarunu biedru, ne māku audzēt dārzeņus vai plinkšķināt klavieres. Psiholoģiski šāds cilvēks ir staigājošs mironis. Viņš nereti ir ļoti gudrs un spēj virtuozi notēlot cilvēciskās emocijas, taču patiesībā nekad un neko nejūt. Viņa vienīgās sajūtas - bezgalīga vientulība un vēlme iznīcināt visu dzīvo. Destruktīvais ģēnijs, tāds kā Hitlers vai Staļins, spēj iznīcināt veselas tautas. Destruktīvs priekšnieciņš savukārt nepārtraukti samazina darbinieku skaitu un apmeklētāju pieņemšanas laiku. Atšķirībā no vienkārši skaudīgiem un ļauniem ļautiņiem viņš nepārdzīvo, iznīcinot labo, un neizjūt ne sāpes, ne sirdsapziņas pārmetumus. Lai justu sāpes, jābūt dzīvam, un diemžēl arī mainīties un izdziedēties spēj tikai tie, kas ir dzīvi. Tā pēc Fromma formulas sanāk, ka destruktīvu personību nespēj izdziedēt neviens, lai cik slavens psihoanalītiķis vai psihoterapeits tas būtu.

Pasaule izvēlas karu

Fromms mīlēja savus pacientus un izturējās pret viņiem kā labais tētiņš, nevis kā analītiķis - uzslavēja, pažēloja, notrausa aizkustinājuma asaru: "Kā gan viņi varēja ar jums tā izrīkoties!" Viņš mīlēja savas sievas un draudzenes, ērtu gultu, labu vīnu un bagāto Šveici, kur vienmēr apmetās savās iemīļotajās viesnīcās. Viņš viegli atpazina cilvēkus, kuri nespēj mīlēt un izjust ciešanas, jo iekšēji mirušos pievelk tikai nāve un iznīcība. Viņš ar tiem godīgi cīnījās visu savu dzīvi, un ne tikai grāmatās. Viņš iestājās Amerikas sociālistu partijā, sarakstīja tai labestīgu un cildenu programmu, bet, kad programmu nepieņēma - par daudz jau nu laba esot, - tikpat ātri no partijas izstājās. Pavecais, slimais Fromms bija ļoti sarūgtināts, kad viņa otrā dzimtene iesaistījās kara avantūrā Vjetnamā. 1968. gadā viņš nēsājās pa visu valsti, uzstādamies priekšvēlēšanu mītiņos, lai atbalstītu prezidenta kandidātu senatoru Makkartniju, kurš bija "dzejas un filozofijas draugs" un pacifists. Vēlēšanās uzvarēja Niksons, salts un nelokāms vīrs, stingrs kara piekritējs.

Apbēdināts un vīlies, Ērihs dabūja savu pirmo infarktu un aizbrauca uz Šveici. Tur viņš nodzīvoja pēdējos vienpadsmit savas dzīves gadus - cik nu vien iespējams, pietuvinājies dzimtajai, mīlētajai un nīstajai Vāczemei. Fromms nomira no ceturtā infarkta, nieka piecas dienas neiz-vilcis līdz astoņdesmit gadu vecumam. Viņa pēdējā sieva pārdzīvoja vīru par pieciem gadiem.

Psihoanalītiķa senči tulkoja Talmudu un mācīja dzīvot Poznaņas un Bavārijas tirgoņus. Fromms radīja humanitāro virzienu psiholoģijā un mācīja dzīvot visu Veco un Jauno pasauli, kļūdams par pasaules mēroga gudrajo rabīnu. Viņš bērnišķā vientiesībā ticēja labiem cilvēkiem un ideāliem. Naivums un labsirdība ir dižus cilvēkus raksturojošas iezīmes. Tikai sava sarkasma un plēsonības dēļ mēs viņiem līdzās dažkārt jūtamies tik pieauguši!